Atbildes uz dažiem jautājumiem

ABDULBAHĀ


Rīga, 2006
©Rīgas Bahai Ticības draudze, tulkojums un izdevums latviešu valodā

ISBN 9984-9859-1-1


SATURA RĀDĪTĀJS

Izdevēja priekšvārds 1981. gada izdevumam angļu valodā
Izdevēja priekšvārds 1964. gada izdevumam angļu valodā
Priekšvārds pirmajam izdevumam angļu valodā

Pirmā daļa
PAR PRAVIEŠU IETEKMI CILVĒCES ATTĪSTĪBĀ

1. Dabā valda viens universāls likums
2. Dieva esamības liecības un pierādījumi
3. Izglītotāja nepieciešamība
4. Ābrahāms
5. Mozus
6. Kristus
7. Muhameds
8. Babs
9. Bahāullā
10. Tradicionāli pierādījumi ar piemēriem no Daniēla grāmatas
11. Komentāri par Jāņa Atklāsmes grāmatas vienpadsmito nodaļu
12. Jesajas grāmatas vienpadsmitās nodaļas skaidrojumi
13. Jāņa Atklāsmes grāmatas divpadsmitās nodaļas skaidrojumi
14. Garīgi pierādījumi
15. Patiesā bagātība

Otrā daļa
DAŽAS KRISTIETĪBAS TĒMAS

16. Ārējās formas un simboli jālieto, lai paustu intelektuālas koncepcijas
17. Kristus piedzimšana
18. Kristus diženumu nosaka Viņa pilnība
19. Kristus kristīšana
20. Kristīšanas nepieciešamība
21. Maize un vīns kā simboli
22. Brīnumdarbi
23. Kristus augšāmcelšanās
24. Svētā Gara nolaišanās pār apustuļiem
25. Svētais Gars
26. Kristus otrā atnākšana un pastardiena
27. Svētā Trīsvienība
28. Svētā Jāņa Evaņģēlija septiņpadsmitās nodaļas piektās vārsmas skaidrojums
29. Pāvila pirmās vēstules korintiešiem piecpadsmitās nodaļas divdesmit otrās vārsmas skaidrojums
30. Ādams un Ieva
31. Svētā Gara zaimošanas skaidrojums
32. Skaidrojums vārsmai “Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu”
33. Atgriešanās, par kuru runā Pravieši
34. Pētera pievēršanās ticībai
35. Iepriekšnolemtība

Trešā daļa
PAR DIEVA IZPAUSMJU SPĒJĀM UN STATUSU

36. Pieci gara izpausmes veidi
37. Dievišķais ir saprotams tikai caur Dieva Izpausmēm
38. Dieva Izpausmju trīs stāvokļi
39. Dieva Izpausmju cilvēciskais un garīgais stāvoklis
40. Dieva Izpausmju zināšanas
41. Visuma cikli
42. Dieva Izpausmju spējas un ietekme
43. Divi Praviešu veidi
44. Praviešiem izteikto Dieva pārmetumu skaidrojums
45. Kitāb-i Akdās vārsmas “Tam nav līdzīga, kas ir Atklāsmes Ausma Savā vislielākā nemaldīgumā” skaidrojums

Ceturtā daļa
PAR CILVĒKA IZCELSMI, SPĒJĀM UN STĀVOKLI

46. Sugu evolūcija
47. Visumam nav sākuma
48. Atšķirības starp cilvēku un dzīvnieku
49. Cilvēces izaugsme un attīstība
50. Cilvēka izcelsmes garīgie pierādījumi
51. Cilvēces prāts un gars ir pastāvējuši no pašiem pirmsākumiem
52. Gara iemājošana ķermenī
53. Attiecības starp Dievu un radību
54. Par cilvēka gara izcelšanos no Dieva
55. Dvēsele, gars un prāts
56. Fiziskās spējas un intelektuālās spējas
57. Cēloņi atšķirībām cilvēku raksturos
58. Cilvēka un Dieva Izpausmju zināšanu apjoms
59. Cilvēka zināšanas par Dievu
60. Gara nemirstība (1)
61. Gara nemirstība (2)
62. Pilnībai nav robežu
63. Cilvēka attīstība viņpasaulē
64. Cilvēka stāvoklis un attīstība pēc nāves
65. Kitāb-i Akdās vārsmas skaidrojums
66. Saprātīgas dvēseles eksistence pēc ķermeņa nāves
67. Mūžīgā dzīvība un ieiešana Dieva valstībā
68. Liktenis
69. Zvaigžņu ietekme
70. Brīvā griba
71. Vīzijas un sazināšanās ar gariem
72. Dziedināšana ar garīgiem līdzekļiem
73. Dziedināšana ar materiāliem līdzekļiem

Piektā daļa
DAŽĀDAS TĒMAS

74. Ļaunuma neesamība
75. Divējādas mokas
76. Dieva taisnīgums un žēlastība
77. Īstais veids, kā apieties ar noziedzniekiem
78. Streiki
79. Reālās pasaules esamība
80. Īstenā pirmesamība
81. Reinkarnācija
82. Panteisms
83. Četri zināšanu iegūšanas veidi
84. Nepieciešamība sekot Dieva Izpausmju mācībām


IZDEVĒJA PRIEKŠVĀRDS 1981. GADA IZDEVUMAM ANGĻU VALODĀ

Vai mēs varam pazīt Dievu? Vai Dievs ir? Vai reliģiju mācības ir samierināmas ar zinātnes atzinumiem? Ko nozīmē būt cilvēkam? Senāk uzskatīja, ka šie jautājumi attiecas tikai uz filozofiem un teologiem, bet tagad tas vairs tā nav. Mūsu laikos par tiem interesējas plašas ļaužu masas. Mūsu stresu mocītā un strupceļā nonākusī civilizācija, atrauta no uzskatiem un vērtībām, kas bija to balstījušas gadsimtiem ilgi, stāv pašiznīcināšanās bezdibeņa malā. Mēs, kas pie tās piederam, esam zaudējuši dzīves jēgu un mērķus, kurus mūsu priekšteči uzskatīja par dabīgiem un nepieciešamiem. Šodien jautājumi par dzīves jēgu prasa atbildes.
Grāmata „Atbildes uz dažiem jautājumiem” saistošā, skaidrā un loģiskā stilā iztirzā ne tikai jautājumus par Dievu un attiecībām starp zinātni un reliģiju, bet arī veselu virkni jautājumu, kas neapšaubāmi liksies interesanti ne tikai dvēselei, kas meklē patiesību reliģijā, bet arī pētījošam zinātniskam prātam. Šīs atbildes sniedza Abdulbahā, Bahai Ticības Pravieša un Dibinātāja dēls. Bahai Ticība ir jauna un neatkarīga pasaules reliģija, kurai ir sekotāji praktiski ikvienā zemē. Atbildes ir ņemtas no virknes Abdulbahā sarunu pie galda 1904., 1905. un 1906. gadā. Šīs grāmatas piecās daļās Abdulbahā iztirzā plašu jautājumu loku, no metafiziskiem, līdz pat lietišķas dabas jautājumiem. No vienas puses, Viņš iedziļinās filozofijas valstībā un pārrunā tādus jautājumus kā nemirstība, predestinācija, brīvā griba, kļūdaina pārdzimšanas doktrīna, apvienojot mistiķa intuīciju ar praktiķa veselo saprātu. No otras puses, Viņš iztirzā tādus jautājumus, kas ir cilvēku sabiedrības iekārtas pamatā, par piemēru, streiku problēma, apiešanās ar noziedzniekiem, līdzsvara attiecības starp kapitālu un darbu – viņa stāstījumā šie ikdienišķi jautājumi iegūst garīgu nozīmi.
Grāmatas „Atbildes uz dažiem jautājumiem” sākuma daļā Abdulbahā izmanto kā loģiskus, tā tradicionālus Dieva eksistences un Dievišķo Audzinātāju jeb Dieva Izpausmju nepieciešamības pierādījumus. Vairākas sarunas Viņš veltī dažu šo Dieva Izpausmju dzīvei un sasniegumiem, starp tiem Ābrahāmam, Mozum, Kristum, Muhamedam, Babam un Bahāullā, saskatīdams ikvienā no tiem secīgu posmu Dieva izvērstajā cilvēces audzināšanas plānā. Tādējādi Viņš atsedz reliģijas vēsturi un pašu reliģiju jaunā gaismā. Pie Dieva Izpausmju tēmas Abdulbahā atgriežas grāmatas trešajā daļā, kurā Viņš sīkāk apskata to vienreizējo Būtņu raksturu, statusu un spējas, kuras bija tikušas izraudzītas par Dieva Sūtņiem.
„Atbilžu uz dažiem jautājumiem” otrajā daļā Abdulbahā izklāsta bahājiešu (Bahāullā sekotāju) viedokli par virkni sarežģītu kristietības tēmu. Sevišķu vērību Viņš veltī jautājumam par “atgriešanos” jeb Jēzus Kristus otro atnākšanu. Tāpat Viņš runā par Kristus dzimšanu, kristīšanu, augšāmcelšanos, Svētā Vakarēdiena nozīmi, Kristus brīnumdarbiem un Svēto Trīsvienību un izdara to tādā veidā, ka tradicionālajā kristiešu doktrīnā skolotiem lasītājiem tā šķitīs pārsteidzoši mūsdienīga un apgaismojoša.
Grāmatas ceturtajā daļā Abdulbahā aplūko cilvēka izcelšanos, spējas un stāvokli. Viņa skaidrojumi par cilvēka izcelšanos un cilvēku sugas attīstību balstās uz bahājiešu pārliecību par harmoniju un saskaņu starp reliģiju un zinātni. Grāmatas piektā un pēdējā daļa veltīta dažāda satura jautājumiem, iekļaujot tajā pārrunas par cilvēku zināšanu pamatu un mācību par panteismu.
Stila un struktūras ziņā „Atbildes uz dažiem jautājumiem” atšķiras no pārējiem Abdulbahā darbiem. Viņa „Pēdējā griba un testaments”, kas sastāv no trim daļām, sniedz pilnvaras Bahai Ticības administratīvajai iekārtai un nodrošina tās integritāti un vienotību. Grāmata „Dievišķās civilizācijas noslēpums” ir traktāts par mūsdienu civilizācijas vispārīgo stāvokli. Grāmata „Kāda ceļinieka stāstījums” izseko Baba un Bahāullā Ticības agrīno vēsturi. „Ticīgo piemiņai” satur Abdulbahā atmiņas par septiņdesmit deviņiem Ticības agrīno dienu bahājiešiem, kurus visus vieno mīlestība uz Bahāullā. Tikai grāmata „Atbildes uz dažiem jautājumiem”, kas satur atbildes uz Abdulbahā pie maltītēm uzstādītiem jautājumiem, sniedz lasītājam esejas par dažādām tēmām, no kurām katru var izlasīt vai nu kā atsevišķu tēmu izpētei vai pārdomām, vai arī kā daļu no veselā, kas veidojas no daudzām sarunām. Vairums sarunu ir īsas. Visās ir jūtamas sarunvalodas pazīmes. Visās ir izmantoti viegli saprotami, konkrēti piemēri grūtu tēmu izskaidrošanai. Nopietnas tēmas vieglāk uztveramas padara humors. Runājot par Bahai Ticības pamatiem, kā arī par sarežģītākiem tās jautājumiem, katrs jauns Abdulbahā domas pavērsiens demonstrē “spožu vienkāršību”, “pārliecināt spēju” un “spēku”.
Bahai Ticību nodibināja Mirza Huseins Alī (1817.–1892.), pazīstams kā Bahāullā, “Dieva Godība”. Bahai Ticības sākumi ir cieši saistīti ar Babī Ticību, kuru Persijā (Irānā) 1844. gadā nodibināja Mirza Alī Muhameds (1819.–1850.), pazīstams kā Babs jeb “Vārti”. Babs pavēstīja, ka Viņš ir ne tik vien neatkarīgas reliģijas dibinātājs, bet arī jauna un daudz lielāka Pravieša jeb Dieva Sūtņa pieteicējs, Pravieša, kas ievadīs jaunu miera laikmetu visai cilvēcei. 1863. gadā Bahāullā paziņoja, ka Baba pareģotais Pravietis ir Viņš.
Bahāullā mācības ātri noveda Viņu konfliktā ar Persijas valdību un musulmaņu garīdzniecību, un Viņš tika izraidīts no Irānas trimdā uz dažādām Osmaņu impērijas zemēm. 1868. gadā Viņš kā cietumnieks tika izsūtīts trimdā uz cietokšņa pilsētu Akku Svētajā Zemē, kuras apkaimē Viņš 1892. gadā nomira. Savā testamentā Viņš iecēla Abdulbahā (1844.–1921.), Savu vecāko dēlu, par bahājiešu kopienas vadītāju un bahājiešu rakstu skaidrotāju. Savukārt, Abdulbahā iecēla savu vecāko mazdēlu Šogijs Efendijs (1897.–1957.) par savu pēcnācēju un Ticības Aizbildni, un pilnvarotu Bahai Ticības mācību skaidrotāju. Šodien bahājiešu pasaules kopienas lietas pārvalda Vispasaules Taisnīguma Nams, kas ir Bahai Ticības augstākā ievēlētā padome.
Bahai Ticības būtiskas mācības ir Dieva vienesme, reliģiju un cilvēces vienotība. Bahāullā pasludinātie pamatprincipi ir, ka reliģiska patiesība nav absolūta, bet relatīva, ka Dieva atklāsme ir nemitīgā virzībā esošs process, ka visas lielās pasaules reliģijas savā izcelsmē ir Dievišķas un ka to mācības pārstāv cilvēku sabiedrības garīgās evolūcijas citu citai sekojošas stadijas. Tā kā Bahāullā māca, ka reliģijas nolūks un mērķis ir miera un vienotības veicināšana un ka reliģija ir miera un sabiedrības mierīgas attīstības galvenais līdzeklis, Bahai Ticības raksti sniedz to institūciju plānu, kas ir nepieciešamas miera un pasaules kārtības nodibināšanai. Starp tām ir vispasaules federācija jeb sadraudzība ar saviem izpildvaras, likumdošanas un tiesvedības orgāniem, ar starptautisku palīgvalodu, globālu ekonomiku, vispārēju sakaru un komunikāciju sistēmu un vienotu valūtas, svaru un mēru sistēmu.
Bahai Ticības raksti tāpat sniedz īpašas vadlīnijas, kuras palīdz bahājiešiem piepildīt cilvēku dzīves galveno mērķi – Dieva zināšanu un pielūgšanu un “mūžam progresējošās civilizācijas attīstību”, visu laiku cenšoties panākt cilvēces vienotību, mieru un kārtību pasaulē. Piemēram, Bahai Ticības rakstos izskan aicinājums audzināt un izkopt labu raksturu un tādu garīgu īpašību izveidošanu kā godīgums, uzticamība, līdzjūtīgums un taisnīgums. Tas ir panākams ar lūgšanām, meditāciju un darbu, kas kalpo cilvēces labklājībai, un tas viss bahājiešiem nozīmē Dieva pielūgšanu. Cenšoties piepildīt bahājiešu principu par cilvēces organisku vienotību, Bahai Ticības raksti aicina iznīdēt rasu, ticības, šķiru, nacionālo un dzimuma aizspriedumus. Tie aicina sistemātiski izskaust visu veidu māņticības, kas kavē cilvēces progresu un līdzsvara panākšanu starp dzīves materiālo un garīgo pusi, kas abas balstās uz patiesības meklēšanas neierobežotības principa izpratni un saskaņu starp zinātni un reliģiju kā divām patiesības pusēm. Tie atbalsta katra indivīda unikālo talantu un spēju attīstīšanu, tiekšanos pēc zināšanām un iemaņu apgūšanu, jo aroda jeb profesijas apgūšana ir nepieciešama ne tikai personisko interešu apmierināšanai, bet arī visas sabiedrības bagātināšanai. Tie aicina kā uz vīriešu, tā sieviešu pilnu līdzdalību visās kopienas dzīves jomās, ieskaitot vēlēšanu un administratīvos procesus, lēmumu pieņemšanu un bahājiešu principu īstenošanu attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, tiesībām un privilēģijām abiem dzimumiem. Tie aicina ieviest vispārēju obligātu izglītību.
Grāmata „Atbildes uz dažiem jautājumiem” ir iznākusi vairākos izdevumos kopš 1908. gada, kad to pirmo reizi izdeva Londonā. Tā vēl arvien ir viens no vispopulārākajiem un meklētākajiem darbiem pieaugošajā literatūras klāstā par Bahai Ticību. Un vēl svarīgāk, šī grāmata ir ieņēmusi nozīmīgu vietu Ticības svētajā literatūrā, jo tā ir viens no ļoti nedaudziem Abdulbahā izteikumu apkopojumiem, izteikumu, kuru autentiskumu apstiprinājis pats Abdulbahā. Ar šo jauno izdevumu Bahai Ticības mācību pētītājs un ikviena meklējoša dvēsele iegūst jaunu, nenovērtējamu avotu.


IZDEVĒJA PRIEKŠVĀRDS 1964. GADA IZDEVUMAM ANGĻU VALODĀ

Sakarā ar jautājumiem, kas reizēm ir radušies par „Atbildēm uz dažiem jautājumiem” un par to, kā tā tika uzrakstīta, Laura Kliforde Barnija, Abdulbahā sarunu biedrene, kas šīs atbildes no Viņa ieguva, ir darījusi izdevējam zināmus sekojošos faktus:

Sarunas starp Abdulbahā un Lauru Klifordi Barniju notika grūtajos gados, no 1904. gada līdz 1906. gadam, kad Turcijas valdība bija Viņu ieslodzījusi Akkas pilsētā un atļāva Viņam pieņemt tikai nedaudzus apmeklētājus. Tajā laikā Viņam nemitīgi draudēja izsūtīšana uz vēl tālāku ieslodzījuma vietu tuksnesī.
Kā sarunu biedrene Mis Barnija nokārtoja, lai sarunā klāt būtu arī viens no Abdulbahā znotiem vai arī viens no trim tā perioda Viņa sekretariāta izciliem persiešiem, jo tas nodrošinātu Abdulbahā atbilžu precīzāku pierakstīšanu. Pēc tam Abdulbahā pierakstus pārlasīja, reizumis ar savu niedres spalvu apmainot kādu vārdu vai rindiņu. Vēlāk Mis Barnija tos pārtulkoja angļu valodā. Oriģinālie teksti persiešu valodā šodien atrodas bahājiešu arhīvos Haifā.
Lai iegūtu papildu komentārus par šo darbu, skatieties izteikumus Šogija Efendija grāmatā „Garām iet Dievs” (angļu valodā: Shoghi Effendi „God Passes By”, 107., 260., 268., 305. un 385. lpp.).
Pēc revolūcijas Osmaņu impērijā un sultāna gāšanas 1908. gadā Abdulbahā tika beidzot atbrīvots. Nedaudz gadus vēlāk Viņš ceļoja uz Ēģipti, Eiropu un Ziemeļameriku, laipni pieņemdams cilvēkus no visām reliģijām un šķirām, satikdamies ar izcilām personībām un uzstādamies svētnīcās, universitātēs, reliģiskos centros un misijās, kā arī draudzīgos māju saietos.

PRIEKŠVĀRDS PIRMAJAM IZDEVUMAM ANGĻU VALODĀ

“Es esmu jums veltījis savus noguruma brīžus”, šos vārdus, celdamies no galda, man reiz teica Abdulbahā pēc tam, kad bija atbildējis uz kādu no maniem jautājumiem. Kā tas bija tajā dienā, tā tas turpinājās. Garajās, nogurdinošajās darba stundās Viņš rada atslodzi, mainot nodarbošanās veidu. Reizumis Viņš spēja runāt gari un plaši, bet bieži, kaut gan tēmas izsmelšanai būtu vajadzējis vairāk laika, Viņu mēdza atkal pēc brīža aizsaukt projām. Gadījās, ka pagāja dienas un pat nedēļas, iekams Viņš atkal atrada laiku ar mani runāt, bet man bija pamats būt pacietīgai, jo manā priekšā bija lieliska mācību stunda, proti, Viņa personīgās dzīves piemērs.
Manu vairāku apmeklējumu laikā Akkā Abdulbahā atbildes tika pierakstītas persiešu valodā pēc Viņa vārdiem, nevis paredzot to publicēšanu, bet vienkārši, lai man būtu piezīmes, ko vēlāk izstudēt. No sākuma tās vajadzēja piemērot tulka mutiskajam tulkojumam un vēlāk, kad es biju apguvusi nelielas zināšanas persiešu valodā, - manam ierobežotajam vārdu krājumam. Ar to arī izskaidrojama stila paņēmienu un frāžu atkārtošanās, jo nevienam nav plašāks trāpīgu vārdu un izteicienu krājums kā Abdulbahā. Šajās nodarbībās Viņš ir skolotājs, kas pielāgojas Savam skolēnam, un nav ne orators, ne dzejnieks.
Šī grāmata atsedz tikai dažus Bahai Ticības aspektus, Ticības, kas savā sūtībā ir visaptveroša un kas katram jautātājam dod atbildi, kas pieskaņota tā individuālajai attīstībai un vajadzībām.
Manā gadījumā atbildes tika vienkāršotas, pieskaņojoties manām ierobežotajām valodas zināšanām, un tādēļ tās nav ne nobeigtas, ne izsmeļošas, kā varbūt varētu likties, paskatoties uz satura rādītāju, kas ir pievienots kā iztirzāto tēmu rādītājs. Tomēr es domāju, ka tas, kas ir bijis tik ļoti vērtīgs man, var izrādīties noderīgs arī citiem, jo, neraugoties uz atšķirībām, visus cilvēkus vieno patiesības meklējumi, un tāpēc es esmu lūgusi Abdulbahā atļauju šīs sarunas publicēt.
Parasti tās netika vestas nekādā īpašā secībā, bet lasītāja ērtības dēļ tās tagad ir aptuveni sašķirotas. ļoti tuvu ir ticis sekots persiešu tekstam, reizēm pat uz angļu valodas adekvātuma rēķina, izdarot tulkojumā tikai nedaudzus pārveidojumus. Burtisks tulkojums būtu pārāk sarežģīts un neskaidrs, un nozīmju skaidrības dēļ iestarpinātie vārdi nav nekādā veidā norādīti, lai doma netiktu pārāk bieži pārtraukta ar tehniska rakstura skaidrojošām zīmēm. Tāpat arī daudzi persiešu un arābu īpašvārdi ir pierakstīti to vienkāršākajā formā, nepieturoties stingri ne pie kādas zinātniskas sistēmas, kas parastam lasītajam varētu būt mulsinoša.

Laura Kliforde Barnija




PIRMĀ DAĻA

PAR PRAVIEŠU IETEKMI CILVĒCES ATTĪSTĪBĀ


1
DABĀ VALDA VIENS UNIVERSĀLS LIKUMS

Daba ir tas stāvoklis, tā realitāte, kas ārēji izpaužas kā dzīvība un nāve, jeb, citiem vārdiem, kā visu lietu rašanās un sairšana.
Daba ir pakļauta absolūtai organizācijai, noteiktiem likumiem, pilnīgai kārtībai un nobeigtam veidolam, no kura tā nekad nenovirzīsies - patiesi, tik lielā mērā, ka, ielūkojoties vērīgāk ar asu skatu visā esošajā, sākot ar vismazāko neredzamo atomu līdz tādiem lieliem eksistējošās pasaules ķermeņiem kā saule, pārējās lielās zvaigznes un citi debesu spīdekļi, vienalga, vai jūs ielūkosieties to sakārtojumā, sastāvā, formā vai kustībā, jūs atklāsiet, ka tie visi ir augstākā mērā organizēti un pakļaujas vienam likumam, no kura tie nekad nenovirzīsies.
Bet, kad jūs paskatāties uz dabu pašu, jūs redzat, ka tai nav ne saprāta, ne gribas. Piemēram, uguns daba ir degšana, tā deg bez gribas, bez saprāta. Ūdens dabā ir plūstošs, tas plūst bez gribas un bez saprāta. Saule dabā ir spīdēšana, tā spīd bez gribas vai saprāta. Gāzes dabā ir celties uz augšu. Tā paceļas bez gribas vai saprāta. Tādējādi kļūst skaidrs, ka visu lietu dabiskā kustība ir nebrīva. Brīvas kustības piemīt tikai dzīvniekiem un galvenokārt - cilvēkam. Cilvēks spēj stāties dabai pretī tāpēc, ka viņš atklāj lietu uzbūvi un līdz ar to valda pār dabas spēkiem. Visus izgudrojumus viņš ir veicis, tikai pateicoties saviem atklājumiem par lietu uzbūvi. Piemēram, viņš izgudroja telegrāfu, kas ir sakaru līdzeklis starp austrumiem un rietumiem. Tādējādi ir acīmredzams, ka cilvēks valda pār dabu.
Redzot, ka pastāv zināma uzbūve, kārtība un likumi, vai jūs varat teikt, ka tie visi ir dabas doti, un neņemt vērā to, ka dabai nav ne saprāta, ne uztveres? Ja to nav, tad kļūst skaidrs, ka daba, kurai nav ne uztveres, ne saprāta, ir Visvarenā Dieva rokās, kas ir Valdnieks pār dabas pasauli. Visu, ko Viņš vēlas, Viņš liek dabai izpaust.
Viena no parādībām, kas eksistē pasaulē kā viena no dabas prasībām, ir cilvēku dzīvība. Šādā skatījumā cilvēks ir zars, un daba ir sakne. Tādā gadījumā, vai gan tā griba un saprāts, un tā pilnība, kas eksistē zarā, var nepiemist saknei?
Ir sacīts, ka pašā savā būtība daba atrodas Dieva varā, kas ir Mūžīgais, Visvarenais Valdnieks. Viņš ir devis dabai noteikumus un likumus un valda pār to!


2
DIEVA ESAMĪBAS LIECĪBAS UN PIERĀDĪJUMI

Viens no Dieva esamības pierādījumiem un liecībām ir tas fakts, ka cilvēks neradīja pats sevi. Nebūt nē, viņa radītājs un veidotājs ir kāds cits.
Ir droši un neapstrīdami, ka cilvēka radītājs nav līdzīgs cilvēkam, jo bezspēcīga būtne nevar radīt citu būtni. Veidotājam, radītājam ir jābūt pilnīgam un absolūtam, lai tas varētu radīt.
Vai radība var būt pilnīga un tās radītājs tāds nebūt? Vai var būt tā, ka glezna ir meistardarbs, bet gleznotājs savā mākslā nav sasniedzis pilnību? Jo tā ir viņa māksla un viņa radītais darbs. Vēl jo vairāk, glezna nevar būt līdzīga gleznotājam, jo citādi iznāktu, ka glezna ir radījusi pati sevi. Lai cik perfekta ir glezna, salīdzinājumā ar gleznotāju tā ir ļoti nepilnīga.
Mūsu pārejošā pasaule ir nepilnību avots. Dievs ir pilnības avots. Pārejošās pasaules nepilnības jau pašas par sevi ir pierādījums Dieva pilnībai.
Piemēram, palūkojoties uz cilvēku, jūs redzat, ka viņš ir vājš. Tieši šis radības vājums pats par sevi jau ir pierādījums Mūžīgā un Visvarenā spēkam, jo vājums nebūtu iedomājams, ja nebūtu spēka. Tātad radības vājums ir pierādījums Dieva spēkam, jo bez spēka nevarētu pastāvēt vājums. Tādējādi no šī vājuma kļūst skaidrs, ka pasaulē pastāv spēks. Un atkal, pārejošā pasaulē ir nabadzība. Tātad noteikti pastāv arī bagātība, jo nabadzība pasaulē ir acīmredzama. Pārejošā pasaulē pastāv nezināšana. Tātad pastāv arī zināšana, tāpēc, ka ir atrodama nezināšana. Ja nebūtu zināšanas, nebūtu arī nezināšanas. Nezināšana ir zināšanas neesamība, un, ja nebūtu esamības nevarētu pastāvēt neesamība.
Ir zināms, ka visa apkārtējā pasaule ir pakļauta likumiem un noteikumiem, kuriem tā nevar nepaklausīt. Ikviens cilvēks ir spiests pakļauties nāvei, miegam un citiem nosacījumiem, proti, cilvēks tiek noteiktā veidā pārvaldīts, un šis pakļautības stāvoklis norāda, ka ir jābūt arī pārvaldītājam, jo pārejošu būtņu īpašība ir atkarība, un šī atkarība ir būtiska nepieciešamība. Tāpēc ir jābūt kādai neatkarīgai būtnei, kuras neatkarība ir būtiska.
Gluži tāpat cilvēks, kas ir slims, saprot, ka ir jābūt kādam, kas ir vesels, jo bez veselības nebūtu pierādāma viņa slimība.
Tādēļ kļūst skaidrs, ka pastāv Mūžīga, Visvarena Būtne, kurai piemīt pilnība, jo Viņš būtu tāds pats kā Viņa radība, ja Viņam nepiemistu pilnība.
Un tā tas ir visā pastāvošajā pasaulē: vissīkākā radītā būtne pierāda, ka ir kāds radītājs. Piemēram, maizes gabals pierāda to, ka ir kāds, kas to izcepa.
Lai slava Dievam! Vismazākā pārmaiņa, kas izraisīta vissīkākajā būtnē, pierāda radītāja pastāvēšanu - tad vai gan šis lielais visums, kas ir bezgalīgs, var būt radies pats no sevis un sācis eksistēt matērijas un elementu darbības rezultātā? Ir skaidrs, cik aplams ir šāds pieņēmums!
Šie nepārprotamie argumenti ir domāti vājām dvēselēm; bet cilvēki ar iekšēju uztveri saskata simtiem tūkstošu skaidru pierādījumu. Tādējādi, ja cilvēks sajūt sevī garu, viņam nav nepieciešami nekādi argumenti, kas apstiprina tā esamību, bet tiem, kuriem gara dāsnums liegts, ir nepieciešami ārēji argumenti.


3
IZGLĪTOTĀJA NEPIECIEŠAMĪBA

Pievēršoties pasaules eksistencei, mēs redzam, ka minerālu, augu, dzīvnieku un cilvēku pasaulēm ir nepieciešams kāds izglītotājs.
Ja zeme netiek apstrādāta, tā pārvēršas džungļos, kur aug nezāles, bet, ierodoties zemkopim, kas zemi kopj, tā dod labību un nodrošina barību dzīvai radībai. Tāpēc ir skaidrs, ka ir nepieciešams, lai zemkopis zemi apstrādātu. Paskatieties uz kokiem: ja tie paliek bez kopēja, tie pārstāj nest augļus, un bez augļiem tie nekam neder, bet, ja par tiem rūpējas dārznieks, šie paši neauglīgie koki kļūst auglīgi un, pateicoties kopšanai, mēslošanai un potēšanai, koki, kas bija nesuši rūgtus augļus, tagad sāk nes saldus augļus. Šie pierādījumi ir racionāli; šajā laikmetā pasaules tautām ir vajadzīgi prāta izsvērti argumenti.
Tas pats attiecas arī uz dzīvniekiem: ievērojiet, ja dzīvnieku pieradina, tas kļūst par mājas dzīvnieku. Ja cilvēku atstāj bez izglītības, tas kļūst dzīvniecisks un, vēl jo vairāk, paliekot dabas spēku varā, viņš nogrimst zemāk par dzīvniekiem. Turpretī, ja viņu izglīto, viņš kļūst kā eņģelis. Lielākā daļa dzīvnieku neaprij sev līdzīgos, bet cilvēki Sudānā un Āfrikas centrālajos rajonos nogalina un ēd cits citu.
Apdomājiet, tieši izglītība ir tā, kas gan austrumos, gan rietumos padara cilvēku par dabas valdnieku; tieši izglītība rada brīnumainas rūpniecības nozares; tieši izglītība izplata lielās zinātnes un mākslas; tieši izglītības rezultātā tiek veikti lieli atklājumi un nodibinātas institūcijas. Ja nebūtu izglītības, nebūtu nekādu ērtību, civilizācijas un cilvēces. Atstāts džungļos, kur tas neredz nevienu sev līdzīgu būtni, cilvēks bez šaubām kļūtu par dzīvnieku. Vai tad nekļūst skaidrs, ka izglītība ir nepieciešama?
Bet izglītība ir triju veidu - materiālā, cilvēciskā un garīgā. Materiālā izglītība saistās ar ķermeņa attīstību un pilnveidošanos, ar rūpēm par uzturu, materiālo labklājību un ērtībām. Šajā ziņā dzīvnieku un cilvēku izglītošana ir vienādas.
Cilvēciskā izglītība iezīmē civilizāciju un progresu. Tā skar valdību, administrāciju, labdarību, tirdzniecību, mākslu un arodus, zinātnes, lielus izgudrojumus un atklājumus, un labi organizētas institūcijas, kas ir raksturīgas cilvēkiem un atšķir tos no dzīvniekiem.
Dievišķā izglītošana attiecas uz Dieva Ķēniņvalsti. Tā ir Dievišķa pilnveidošanās, un tā ir patiesā izglītība, jo tā piešķir cilvēkam Dievišķās svētības, pierādot vārdus: “Veidosim cilvēku pēc Mūsu ģīmja un līdzības” . Tā ir cilvēku pasaules mērķis.
Tātad mums ir vajadzīgs izglītotājs, kas mūs vienlaicīgi izglītos gan materiālā, gan cilvēciskā, gan garīgā ziņā, kura autoritātei mēs vienmēr pakļausimies. Tā kā, ja kāds sacītu: “Es visu saprotu un zinu, un man pēc tāda audzinātāja nav vajadzības”, viņš līdz ar to noliegtu kaut ko tādu, kas ir skaidrs un acīmredzams. Tas ir tāpat, it kā bērns teiktu: “Man izglītība nav vajadzīga, es rīkošos saskaņā ar savu saprātu un inteliģenci, un tā es sasniegšu eksistences pilnību”, vai arī, it kā aklais teiktu: “Man redze nav vajadzīga, jo ir jau daudz citu aklo, kas eksistē bez grūtībām”.
Tātad ir skaidrs un acīmredzams, ka cilvēkam ir nepieciešams audzinātājs, un šim audzinātājam neapstrīdami un bez šaubām ir jābūt visādā ziņā pilnīgam un pārākam par visiem cilvēkiem, jo citādi, būdams līdzīgs pārējiem cilvēkiem, viņš taču nevarētu būt to audzinātājs, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam vienā un tai pašā laikā jābūt gan materiālajam, gan cilvēciskajam, gan garīgajam audzinātājam, proti, viņa pienākums ir mācīt cilvēkiem organizēt un realizēt materiāla rakstura lietas un izveidot sabiedrisko iekārtu, lai iedibinātu sadarbību un savstarpēju palīdzību, lai materiālās lietas varētu tikt organizētas un regulētas jebkuros apstākļos, kādi varētu rasties. Tādā pat veidā viņam jāiedibina cilvēciskā audzināšana, proti, viņam jātrenē saprāts un doma, lai tie attīstītos visā pilnībā, lai vairotos zināšanas un zinātnes un lai varētu tikt atklāta lietu realitāte, eksistences noslēpumi un īpašības, lai no dienas dienā tiktu uzlabota apmācība, izgudrojumi un institūcijas un lai no sajūtām cilvēki varētu nonākt pie prāta diktētiem secinājumiem.
Viņam tāpat ir jāsniedz garīgā audzināšana, lai saprāts un intelekts varētu iespiesties metafiziskajā pasaulē, lai viņš varētu gūt labumu no Svētā Gara šķīstījošās vēsmas un iedibināt attiecības ar Debesu Pulkiem. Viņam ir jāaudzina cilvēki tā, lai tie varētu kļūt par Dievišķo īpašību iemiesojumu tik lielā mērā, ka Dieva īpašības un vārdi spilgti atspoguļosies cilvēku realitātes spoguļos un svētā vārsma “Mēs veidosim cilvēku pēc Mūsu ģīmja un līdzības” piepildīsies .
Ir skaidrs, ka nav cilvēka spēkos uzņemties tik lielu pienākumu un ka saprāts viens pats nevar būt atbildīgs par šādu cēlu misiju. Kā gan viens vienīgs cilvēks bez atbalsta un palīdzības varētu likt pamatus tik cildenai kārtībai? Lai būtu spējīgs uzņemties šo misiju, viņam ir jāpaļaujas uz garīgo un Dievišķo spēku. Cilvēku pasaulei dzīvību dod viena Svēta Dvēsele. Tā izmaina zemeslodes izskatu, liek saprātam pilnveidoties, atdzīvina dvēseles, liek pamatus jaunai dzīvei, iedibina jaunas institūcijas, organizē pasauli, apvieno nācijas un reliģijas zem viena karoga, atbrīvo cilvēku no pasaules nepilnībām un netikumiem un iedveš viņā vēlēšanos un vajadzību pilnveidot savas iedzimtās īpašības. Protams, tik lielu darbu spēj veikt tikai Dievišķais spēks. Mums vajadzētu taisnīgi un godīgi visu to apsvērt, jo tāds ir taisnīguma pienākums.
Mācību, kuru izplatīt un ieviest nespēj visas pasaules tautas un valdības ar visām savām pilnvarām un armijām, bez palīdzības un atbalsta spēj virzīt viena Svēta Dvēsele! Vai tas gan ir veicams ar cilvēka spēku? Tik tiešām, ka ir Dievs, nē. Tā, piemēram, Kristus, būdams viens bez atbalsta, pacēla miera un taisnīguma karogu, darbu, kuru nespēj īstenot visas uzvarām vainagotās valdības ar visiem saviem karapulkiem. Padomājiet, kāds bija liktenis daudzām un dažādām impērijām: Romas impērijai, Francijai, Vācijai, Krievijai, Anglijai un citām - visas tika sapulcētas zem viena jumta, - proti, Kristus panāca vienotību starp šīm atšķirīgajām nācijām, no kurām dažas kristietības ietekmē tapa tik vienotas, ka upurēja dzīvību un mantu citu labā. Pēc Konstantīna laika, kas bija kristietības aizstāvis, šo nāciju starpā iesākās šķelšanās. Lieta ir tā, ka Kristus šīs nācijas apvienoja, bet pēc kāda laika valdības izraisīja nesaskaņas. Ar to es gribu sacīt, ka Kristus aizstāvēja Mācību, kādu iedibināt nebija spējuši visi pasaules ķēniņi! Viņš apvienoja dažādās reliģijas un pārveidoja senās paražas. Padomājiet, kādas lielas atšķirības pastāvēja starp romiešiem, grieķiem, sīriešiem, ēģiptiešiem, feniķiešiem, izraēliešiem un citām Eiropas tautām. Kristus šīs atšķirības novērsa un kļuva par mīlestības avotu šīm kopienām. Neraugoties uz to, ka pēc kāda laika valdības šo vienotību ārdīja, Kristus Savu darbu bija padarījis.
Tāpēc Vispasaules Izglītotājam vienā un tai pašā laikā jābūt fiziskam, cilvēciskam un garīgam izglītotājam, un Viņam ir jābūt ar pārdabisku spēku, lai viņam būtu Dievišķā skolotāja statuss. Ja Viņš šādu svētu spēku neizstaros, Viņš nespēs izglītot, jo kā gan Viņš spēs sniegt pilnīgu izglītību, ja Viņš nebūs Pati pilnība? Ja Pats Viņš būs nezinošs, kā gan Viņš dos zināšanas citiem? Ja Pats Viņš būs netaisns, kā gan Viņš darīs citus taisnīgus? Ja Viņš būs no zemes, kā gan Viņš piešķirs citiem debesu īpašības?
Mums ir jāspriež taisnīgi: vai visām šīm Dieva Izpausmēm, kas nāca, piemita visas šīs īpašības vai arī nepiemita? Ja Tām šo īpašību un šīs pilnības nebija, tad Tās nebija īstas Izglītotājas.
Tāpēc mūsu uzdevumam ir jābūt ar saprātīgiem argumentiem pierādīt tiem, kuri spēj domāt, Mozus, Kristus un citu Dieva Izpausmju Pravietību. Pierādījumi un liecības, kurus mēs sniedzam nebalstās uz tradicionāliem, bet gan uz racionāliem argumentiem.
Tagad ar racionāliem argumentiem ir ticis pierādīts, ka pastāvošajai pasaulei ir ārkārtīgi nepieciešams izglītotājs un ka tās izglītošana ir jāpanāk ar Dievišķa spēka palīdzību. Nav šaubu, ka šis Dievišķais spēks ir Atklāsme un ka pasaule ir jāizglīto ar tāda spēku palīdzību, kas stāv pāri cilvēku spēkam.


4
ĀBRAHĀMS

Viens no tiem, kam šis spēks piemita, bija Ābrahāms. Un pierādījums tam bija apstāklis, ka Viņš piedzima Mezopotāmijas ģimenē, kurā par Dieva Vienesamību nebija nekāda priekšstata. Viņš nostājās pats pret Savu tautu un valsti un pat pret Savu ģimeni, jo noraidīja visus tās dievus. Būdams viens un bez palīdzības, Viņš pretojās spēcīgai ciltij, un tas ir uzdevums, kas nav ne vienkāršs, ne viegls. Tas ir tāpat, it kā mūsdienās kāds grieztos pie kādas kristīgas tautas, kas ir pieķērusies Bībelei, un noliegtu Jēzu Kristu; jeb - pasargā Dievs! - ja kāds ierastos Vatikānā un atklāti zaimotu Kristu, un stātos pretī tautai.
Šie ļaudis ticēja nevis vienam Dievam, bet daudziem dieviem, kuriem tie piedēvēja brīnumdarbus; tāpēc viņi visi sacēlās pret Viņu, un neviens Viņu neatbalstīja, izņemot Lotu, Viņa brāļa dēlu, un vēl pāris neievērojamu cilvēku. Beidzot Viņš bija spiests atstāt Savu dzimto zemi, jo Viņa ienaidnieku pretestība radīja neciešamu situāciju. Īstenībā tie Viņu aizdzina trimdā ar nolūku Viņu satriekt un iznīcināt, lai no Viņa nepaliktu ne pēdu.
Pēc tam Ābrahāms nonāca Svētās Zemes apvidū. Viņa ienaidniekiem likās, ka trimda novedīs pie Viņa sagrāves un bojāejas, jo likās neiespējami, ka cilvēks, kas atrauts no savas dzimtenes, kam atņemtas tiesības un kuru no visām pusēm māc apspiestība - pat, ja Viņš bija ķēniņš - varētu izbēgt no iznīcināšanas. Bet Ābrahāms palika stingrs un nelokāms, un Dievs pārvērta Viņa trimdu par mūžīgu godu, jo Viņš daudzdievības paaudzē nostiprināja Dieva Vienesamību. Šī trimda bija par cēloni Ābrahāma pēcteču labklājībai, un viņiem tika atdota Svētā Zeme. Tā iznākumā Ābrahāma mācības izplatījās pasaulē, un starp Viņa pēctečiem nāca Jēkabs un vēlāk Jāzeps, kas pēc tam kļuva par valdnieku Ēģiptē. Viņa trimdas rezultātā starp Viņa pēcnācējiem parādījās Dieva Izpausmes Mozus un Kristus, un radās Hagāra, kas dzemdēja Ismaīlu, starp kura pēctečiem bija Muhameds. Viņa trimdas rezultātā starp Viņa pēcnācējiem parādījās Babs , un Israēla Pravieši var tikt pieskaitīti pie Ābrahāma pēctečiem. Un tā tas turpināsies mūžīgi mūžam. Beidzot, Viņa trimdas rezultātā visa Eiropa un lielākā daļa Āzijas nonāca Israēla Dieva sargājošajā pavēnī. Redziet, kas tas bija par spēku, kas bēglim no savas zemes deva iespēju nodibināt šādu ģimeni, iedibināt šādu ticību un izplatīt šādas mācības. Vai gan kāds var sacīt, ka viss tas notika nejauši? Mums jābūt taisnīgiem: vai šis cilvēks bija vai nebija Izglītotājs?
Tā kā Ābrahāma izraidīšana no Ūras uz Halebu Sīrijā deva šo iznākumu, mums ir jāizsver, kāds būs iznākums Bahāullā vairākkārtējai izraidīšanai no Teherānas uz Bagdādi, no turienes uz Konstantinopoli, uz Rumeliju un pēc tam uz Svēto Zemi.
Redzat, kas par lielisku Izglītotāju bija Ābrahāms!


5
MOZUS

Ilgu laiku Mozus bija gans tuksnesī. Skatoties uz Viņa dzīvi no malas, mēs redzam, ka Viņš bija cilvēks, kas audzis tirāniskā ģimenē, un cilvēkiem bija pazīstams kā tāds, kas izdarījis slepkavību un kļuvis par ganu. Valdība un faraona ļaudis ienīda un nicināja Viņu.
Tāds bija Cilvēks, kas lielu nāciju atbrīvoja no gūstniecības važām, sniedza viņiem apmierinājumu, izveda viņus no Ēģiptes un aizveda uz Svēto Zemi.
Tā bija tauta, kas no dziļākā pazemojuma tika pacelta godības augstumos. Viņi bija gūstekņi, un viņi tika atbrīvoti. No visām tautām tā bija visneizglītotākā, un tā kļuva tā gudrākā. Pateicoties institūcijām, kuras tiem deva Mozus, tie sasniedza tādu stāvokli, kas deva tiem tiesības tikt turētiem godā visu nāciju vidū, un to slava izplatījās pa visām zemēm tādā mērā, ka kaimiņu zemēs, gribēdami kādu paslavēt, cilvēki teica: “Nav šaubu, šis vīrs ir israēlietis”. Mozus ieveda likumus un izdeva pavēles, kas Israēla tautai nodrošināja labu dzīvi un noveda to līdz augstākajai civilizācijas pakāpei tajā laikmetā.
Tie sasniedza tādu attīstības pakāpi, ka filozofi no Grieķijas brauca apgūt zināšanas no Israēla mācītajiem vīriem. Tāds bija, piemēram, Sokrāts, kas apmeklēja Sīriju un no Israēla bērniem pārņēma mācības par Dieva vienesamību un dvēseles nemirstību. Atgriezies Grieķijā, viņš šīs mācības izplatīja tālāk. Vēlāk Grieķijas ļaudis vērsās pret viņu, apvainojot viņu bezdievībā, apsūdzēja viņu Aeropāgam, un viņš tika notiesāts uz nāvi noindējot.
Kā gan cilvēks, kas runāja stostīdamies, kas bija uzaudzināts faraona namā un kuru cilvēki pazina kā slepkavu, kas aiz bailēm bija ilgu laiku slapstījies un kas bija kļuvis par ganu, varēja nodibināt tik cēlu Mācību, kamēr visgudrākajiem filozofiem pasaulē nav bijusi pat tūkstošā daļā no šīs ietekmes. Tas patiešām ir brīnums.
Cilvēkam, kas stostījās, kas nespēja pat sakarīgi sarunāties, izdevās uzturēt šādu dižu Mācību! Ja Viņam nebūtu palīdzējis Dievišķs spēks, Viņš nekad nebūtu spējis īstenot šo lielo darbu. Šie fakti ir nenoliedzami. Materiālistiskie filozofi, grieķu domātāji, dižie romieši iemantoja slavu, specializējoties tikai vienā zinību jomā. Tā Gālens un Hipokrāts kļuva slaveni medicīnā, Aristotelis - loģikā un argumentēšanā un Platons - ētikā un teoloģijā. Kā gan iespējams, ka avju gans spēja apgūt visas šīs zināšanas. Nav apšaubāms, ka Viņam palīdzēja kāds visvarens spēks.
Padomājiet arī par to, kādi pārbaudījumi un grūtības rodas cilvēkiem. Lai novērstu nežēlīgu rīcību, Mozus notrieca kādu ēģiptieti un kļuva pēc tam starp ļaudīm izdaudzināts par slepkavu, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks, kuru Viņš nogalināja, piederēja pie valdošās nācijas. Tad Viņš aizbēga un tieši pēc tam pacēlās līdz Pravieša stāvoklim!
Neraugoties uz Savu ļauno slavu, cik apbrīnojamā kārtā Viņu vadīja kāds pārdabisks spēks, ļaujot Viņam nostiprināt Savas dižās institūcijas un likumus!


6
KRISTUS

Vēlāk nāca Kristus, sacīdams: “Es esmu dzimis no Svētā Gara”. Lai gan tagad kristiešiem ir viegli ticēt šim apgalvojumam, tajā laikā tas bija ļoti grūti. Pēc Evaņģēlija teksta, farizeji sacījuši: “Vai tad šis nav Jāzepa dēls no Nācaretes, ko mēs pazīstam? Kā gan Viņš var sacīt, Es nonācu no debesīm?”
Īsumā, šis Vīrs, kas visiem šķita zemas izcelsmes, pacēlās tādā varenībā, ka atcēla reliģiju, kura bija pastāvējusi tūkstoš piecsimt gadu, laikā, kad pat visniecīgākā novirzīšanās no tās pakļāva pārkāpēju briesmām jeb nāvei. Vēl jo vairāk, Kristus dienās morāle visā pasaulē un israēliešu stāvoklis bija kļuvuši tik izkropļoti un samaitāti, un Israēla bija nonākusi galējā pagrimumā, postā un pakļautībā. Bija laiks, kad israēliešus bija saņēmuši gūstā kaldejieši un persieši, bija laiks, kad tos paverdzināja asīrieši. Tad tie kļuva par grieķu pavalstniekiem un vasaļiem, un beigās pār tiem valdīja un tos pazemoja romieši.
Šis jaunais Vīrs, Kristus, ar pārdabisku spēku palīdzību atcēla senos Mozus likumus, pārveidoja cilvēku morāli un atkal piešķīra israēliešiem mūžīgu slavu. Vēl jo vairāk, Viņš atnesa cilvēkiem prieka vēsti par mieru visā pasaulē un izplatīja mācības, kas bija domātas ne tikai Israēlai vien, bet visas cilvēku cilts laimei.
Tie, kas sākumā tiecās Viņu iznīcināt, bija israēlieši, viņa paša ciltsbrāļi. Tie šķietami Viņu uzvarēja un iegrūda postā. Visbeidzot tie uzlika Viņam galvā ērkšķu kroni un piesita Viņu krustā. Tomēr Kristus, būdams visdziļākā posta un nelaimju varā, pasludināja: “Šī Saule būs apžilbinoša, šī Gaisma mirdzēs, Mana žēlastība apņems pasauli, un visi mani ienaidnieki tiks pazemoti”. Un, kā Viņš sacīja, tā notika, jo visi pasaules ķēniņi izrādījās bezspēcīgi Viņa priekšā. Nē, visi viņu karogi ir tikuši norauti, bet Apspiestā karogs ir pacēlies pāri visam.
Tas ir pretrunā ar visiem cilvēku saprāta likumiem. Tādēļ kļūst skaidrs un acīmredzams, ka šī Godības Būtne bija patiesa cilvēku pasaules Izglītotāja un ka Viņam palīdzēja un Viņu stiprināja Dievišķs spēks.


7
MUHAMEDS

Tagad mēs esam nonākuši pie Muhameda. Kā amerikāņi, tā eiropieši ir dzirdējuši par Pravieti vairākus nostāstus, kurus viņi ir uztvēruši kā patiesus, lai gan to stāstītāji bija vai nu nezinoši, vai naidīgi noskaņoti: vairums no viņiem bija garīdznieki, citi bija neizglītoti musulmaņi, kas atkārtoja nepamatotus, tradicionāli iesakņojušos nostāstus par Muhamedu, kurus savā nezināšanā tie uztvēra kā Viņa cildinājumu.
Tā, piemēram, daži neizglītoti musulmaņi dziedāja Viņam slavas dziesmas par daudzsievību, kuru tie uzskatīja par kaut ko brīnumainu, un eiropiešu vēsturnieki galvenokārt paļaujas uz šo neizglītoto ļaužu stāstiem.
Piemēram, kāds nesaprātīgs vīrs teica kādam garīdzniekam, ka diženuma īstenākais pierādījums esot drošsirdība un asinsizliešana un ka kaujas laukā kāds Muhameda sekotājs esot vienā dienā nocirtis galvas simtam vīru! Tas lika garīdzniekam maldīgi secināt, ka nogalināšana ir veids, kā pierādīt savu ticību Muhamedam, bet tas viss ir tīrās iedomas. Gluži otrādi, Muhameda karagājieni bija vienmēr aizstāvēšanās soļi, jo trīspadsmit gados Mekā Viņam un Viņa sekotājiem nācās izturēt visniknāko vajāšanu. Šajā laikā viņi bija mērķis ienaida bultām. Daži no Viņa līdzgaitniekiem tika nogalināti un viņu īpašumi konfiscēti, citi aizbēga uz svešām zemēm. Pats Muhameds pēc nežēlīgām vajāšanām no kuraišu puses, kas bija nolēmuši Viņu nogalināt, nakts vidū aizbēga uz Medīnu. Tomēr pat tad Viņa ienaidnieki nepārtrauca Viņu vajāt, sekojot Viņam līdz pat Medīnai un Viņa mācekļiem līdz pat Abesīnijai.
Tur arābu ciltis atradās mežonības un barbarisma dziļākajā tumsā, un, salīdzinot ar viņiem, Āfrikas mežoņi un Amerikas savvaļā dzīvojošie indiāņi bija Platona zināšanu līmenī. Amerikas mežoņi neaprok savus bērnus dzīvus, kā arābi apraka savas meitas, tīksminādamies ar to kā ar kādu goda lietu . Tā, piemēram, daudzi vīri mēdza savām sievām draudēt, sakot: “Ja tev piedzims meita, es tevi nogalināšu”. Pat līdz mūsu laikiem arābi baidās, ka viņiem piedzims meitas. Bez tam, vīrietim tika atļauts ņemt tūkstoš sieviešu, un vairumam vīru mājās bija līdz pat desmit sievām. Kad šīs ciltis gāja karā, tās, kas guva uzvaru, ņēma gūstā uzvarēto cilšu sievietes un bērnus un izturējās pret tiem kā pret vergiem.
Kad vīrs, kam bija desmit sievas, nomira. Šo sieviešu dēli skrēja cits pie cita mātes, un, ja kāds no dēliem uzmeta viņa tēva sievai galvā savu apmetni un izsaucās: “Šī sieviete tagad ir mans likumīgais īpašums!”, šī sieviete uzreiz kļuva par viņa gūstekni un verdzeni. Viņš ar šo sievieti varēja darīt, ko vien vēlējās. Viņš varēja viņu nogalināt, ieslodzīt viņu akā, varēja to sist un lādēt, un mocīt viņu, līdz nāve to atpestīja. Saskaņā ar arābu tradīcijām un paražām, vīrietis bija viņas kungs. Protams, starp šīm sievām un bērniem, kas dzīvoja vienā saimē valdīja ļaunprātība, greizsirdība un naids. Tādēļ nav vajadzības plašāk par šo tematu runāt. Un atkal, padomājiet, kāda bija šo apspiesto sieviešu dzīve un apstākļi! Vēl jo vairāk, līdzekļi, no kuriem šīs arābu ciltis dzīvoja, nāca no sirošanas un laupījumiem, jo viņi bija nemitīgās kaujās un karā, apkaudami cits citu, izlaupīdami un izpostīdami cits cita īpašumu, sagūstīdami sievietes un bērnus, kurus tie pārdeva svešiniekiem. Cik bieži gadījās, ka kāda augstmaņa meitas un dēli, kas bija dienu pavadījuši ērtībās un greznībā, naktī izrādījās iegrūsti negodā, postā un gūstā. Vakardien tie bija prinči, šodien tie ir gūstekņi, vakar tās bija dižciltīgās, šodien tās ir verdzenes.
Savu Dievišķo Atklāsmi Muhameds saņēma, dzīvodams šo cilšu vidū, un, izcietis trīspadsmit gadus ilgu vajāšanu no tiem, Viņš bēga . Tomēr šie ļaudis nepārstāja Viņu apspiest. Tie apvienojās, lai iznīdētu Viņu un visus Viņa sekotājus. Tieši šādu apstākļu spiests, Muhameds ķērās pie ieročiem. Tā ir patiesība: mēs neesam liekuļi un nevēlamies Viņu attaisnot, bet mēs esam taisnīgi un mēs sakām to, kas ir tiesa. Raugieties uz to ar taisnīgu skatu. Pat ja pats Kristus būtu nokļuvis šādos apstākļos, šādu tirānisku un barbarisku cilšu vidū, un, ja trīspadsmit gadus Viņš un Viņa mācekļi būtu pacietīgi izturējuši visus pārbaudījumus un beigās Viņam būtu jābēg no dzimtās zemes - ja, neraugoties uz to, šīs ciltis turpinātu vajāt Viņu, slepkavot cilvēkus, izlaupīt viņu īpašumus, gūstīt viņu sievietes un bērnus - kāda gan būtu bijusi Kristus izturēšanās pret tiem? Ja apspiešana būtu nākusi vienīgi pār Viņu, Viņš būtu tiem piedevis, un šāds piedošanas akts būtu bijis slavējams, bet, ja Viņš būtu redzējis, ka cietsirdīgie un asinskārie slepkavas vēlas nogalināt un darīt pāri visiem šiem apspiestajiem un saņemt gūstā sievietes un bērnus, nav šaubu, ka Viņš būtu tos aizstāvējis un tirāniem pretojies. Kādus gan tad iebildumus var celt pret Muhameda rīcību? Vai gan to, ka Viņš ar Saviem sekotājiem un sievietēm, un bērniem nepakļāvās šīm mežonīgajām ciltīm? Atbrīvot šīs ciltis no to asinskāres bija vislielākā labestība, un apspiest un apvaldīt tos bija tīra žēlastība. Tie atgādināja cilvēku, kas savās rokās tur indes kausu, gatavojoties to izdzert, kuru kāds draugs izsit tam no rokām un tādējādi izglābj viņu. Ja Kristus atrastos līdzīgos apstākļos, nav šaubu, ka ar visuzvarošu spēku Viņš būtu atbrīvojis šos vīrus, sievietes un bērnus no asinskāro vilku ķetnām.
Muhameds nekad necīnījās pret kristiešiem. Gluži otrādi, Viņš pret tiem izturējās labestīgi un deva tiem pilnīgu brīvību. Kāda kristiešu kopiena dzīvoja Nadžrānā un atradās Viņa gādībā un aizsardzībā. Muhameds sacīja: “Ja kāds aizskars viņu tiesības, Es Pats kļūšu par viņa ienaidnieku un Dieva priekšā izvirzīšu viņam apsūdzību”. Pavēlēs, kuras Viņš deva, ir skaidri pateikts, ka kristiešu un jūdu dzīvības, īpašumi un gods atrodas Dieva aizsardzībā. Ja kāds musulmanis apprec kristieti, tas nedrīkst aizliegt viņai apmeklēt baznīcu, vai arī uzlikt tai par pienākumu valkāt čadru, un, kad tā nomirst, viņas miesas ir jānodod kristiešu garīdznieku aprūpē. Ja kristieši vēlas celt baznīcu, islāmam ir viņiem jāpalīdz. Kara gadījumā starp islāma ticību un tās ienaidniekiem, kristiešus ir jāatbrīvo no pienākuma karot, ja vien viņi paši pēc savas brīvās gribas nevēlas to darīt islāma aizstāvēšanai tā iemesla dēļ, ka viņi atrodas islāma aizsardzībā. Bet kā atlīdzību par šādu neaizskaramību kristiešiem katru gadu jāmaksā nelielas naudas summas. Īsumā, par šiem jautājumiem ir izdoti septiņi sīki detalizēti edikti, no kuriem daži eksemplāri vēl atrodas Jeruzalemē. Tas ir apstiprināts fakts neatkarīgi no maniem apgalvojumiem. Otrā kalifa edikts vēl atrodas pareizticīgā patriarha glabāšanā Jeruzalemē, un tas nav apšaubāms.
Neraugoties uz visu to, pēc zināma laika kā musulmaņu, tā kristiešu pārkāpumu dēļ viņu starpā izcēlās nepatika un naids. Izņemot šo faktu, visi nostāsti par musulmaņiem, kristiešiem un pārējiem ir tīrie izdomājumi, kuru saknes ir meklējamas fanātismā vai nezināšanā, vai arī izriet no liela naida.
Piemēram, musulmaņi apgalvo, ka Muhameds pāršķēla mēnesi un ka tas uzkrita uz Mekas kalna: viņi domā, ka mēnesis ir neliels ķermenis, kuru Muhameds sadalīja uz pusēm un nometa vienu pusi uz viena kalna, bet otru pusi uz kāda cita kalna.
Šādi stāsti ir tīrais fanātisms, tāpat kā tradicionālie garīdznieku apgalvojumi un starpgadījumi, kurus garīdznieki nopeļ, visi ir pārspīlējumi vai arī nepamatoti izdomājumi.
Īsi sakot, Muhameds parādījās Hidžāzas tuksnesī Arābijas pussalā, kas bija neapdzīvota, tukša, neauglīga, smilšaina un tuksnesīga zeme. Dažās daļās, tādās kā Mekā un Medīnā, valda ārkārtīgs karstums. Cilvēki tur ir nomadi ar tuksneša iemītnieku dzīves veidu un paražām, un tiem pilnīgi trūkst izglītības un zināšanu. Muhameds pats bija analfabēts, un Korāns sākotnēji tika uzrakstīts uz aitu plecu lāpstiņām vai uz palmu lapām. Šie fakti norāda uz to cilvēku stāvokli, pie kuriem Muhameds tika sūtīts. Pirmais jautājums, kuru tas viņiem vaicāja, bija: “Kāpēc jūs nepieņemat Mozus grāmatas un Evaņģēliju un kāpēc jūs neticat Kristum un Mozum?” Šādi vārdi viņos radīja samulsumu, un tie prātoja: “Mūsu sentēvi neticēja Mozus grāmatām un Evaņģēlijam. Saki mums, kāpēc tas tā?” Un Viņš atbildēja: “Tie tika maldināti, jums vajag atraidīt tos, kas netic Mozus grāmatām un Evaņģēlijam, neraugoties uz to, ka tie ir jūsu senči un tēvi”.
Šādā zemē un šādu barbarisku cilšu apņemts, viens neizglītots Cilvēks radīja grāmatu, kurā nevainojamā un daiļskanīgā stilā Viņš izskaidroja Dievišķo pilnību un īpašības, Dieva Vēstnešu Pravietību, Dievišķos likumus un dažas zinātniskas patiesības.
Tā, piemēram, pirms mūslaiku novērojumiem - tas ir, pirmajiem gadsimtiem līdz pat kristietības ēras piecpadsmitajam gadsimtam - visi pasaules matemātiķi bija vienisprātis, ka visuma centrs ir zeme un ka saule riņķo ap to. Slavens astronoms, kas bija jaunās teorijas sludinātājs, atklāja zemes kustību un saules nekustīgumu . Līdz tam laikam pasaules astronomi un filozofi sekoja Ptolemeja sistēmai, un ikviens, kas izteicās pret to, tika uzskatīts par tumsoni. Lai gan Pitagors un Platons savā dzīves norieta posmā pieņēma teoriju, ka Saules ikgadējā kustība pa zodiaku nerodas no pašas Saules kustības, bet gan drīzāk no Zemes kustības ap Sauli, šī teorija tomēr bija galīgi aizmirsta, un visi matemātiķi bija pieņēmuši Ptolemeja sistēmu. Bet Korānā ir atklātas dažas vārsmas, kas ir pretrunā ar Ptolemeja sistēmu. Viena no tām skan: “Saule kustas noteiktā un nemainīgā vietā”, kas norāda uz saules nekustīgumu un uz tās kustību ap pašas asi . Un atkal, kādā citā pantā: “Un ikviena zvaigzne kustas pati savās debesīs” . Tādējādi tiek izskaidrota saules, mēness, zemes un citu debess ķermeņu kustība. Kad parādījās Korāns, visi matemātiķi par šiem izteikumiem zobojās un izskaidroja šo teoriju ar nezināšanu. Pat islāma teologi, redzēdami, ka šīs vārsmas ir pretrunā ar pieņemto Ptolemeja sistēmu, bija spiesti taisnoties.
Tikai pēc kristiešu ēras piecpadsmitā gadsimta, gandrīz piecsimt gadus pēc Muhameda, kāds izcils astronoms ar pašizgudrota teleskopa palīdzību veica jaunus novērojumus un svarīgus atklājumus. Tika atklāta zemes rotācija ap sauli, saules nekustīgums un arī tās kustība ap savu asi. Kļuva skaidrs, ka Korāna vārsmas ir saskaņā ar pastāvošiem faktiem un ka Ptolemeja sistēma ir izdomājums.
Īsi sakot, daudzas austrumu tautas trīspadsmit gadsimtus ir tikušas audzinātas Muhameda ticības pavēnī. Viduslaikos, kad Eiropa grima dziļā barbarismā, arābu tautas bija pārākas par pasaules tautām zinātnē, mākslā, matemātikā, civilizācijā, valdīšanas formās un citās mākās. Šo arābu cilšu Apgaismotājs un Izglītotājs, humānisma pilnveidojumu un civilizācijas Iedibinātājs starp daudzajām dažādām rasēm bija kāds neizglītots cilvēks, Muhameds. Vai šis izcilais cilvēks bija vai nebija lielisks Izglītotājs? Nepieciešams uz šo jautājumu atbildēt taisnīgi.


8
BABS

Attiecībā uz Babu - lai Viņam tiek ziedota mana dvēsele! - Jaunekļa vecumā, sasniedzot Savas svētītās dzīves divdesmit piekto gadu, Viņš cēlās, lai pasludinātu Savu Mācību. Visā pasaulē šīiti bija spiesti atzīt, ka Viņš nekad nebija mācījies nevienā skolā un nekad nebija mantojis zināšanas no jebkādiem skolotājiem. Par to liecību sniedz visi Šīrāzas iedzīvotāji. Un tomēr Viņš pēkšņi parādījās tautai, apveltīts ar visbagātāko erudīciju. Lai gan Viņš bija tikai tirgotājs, Viņš samulsināja visus Persijas ālīmus . Pilnīgi viens pats, veidā, kas ir pilnīgi neiedomājams, Viņš aizstāvēja Savu Mācību starp persiešiem, kas izcēlās ar savu reliģisko fanātismu. Šī diženā Dvēsele pacēlās ar tādu spēku, ka Viņš satricināja Persijas reliģijas, morāles, apstākļu, ieradumu un paražu balstus un iedibināja jaunus noteikumus, jaunus likumus un jaunu reliģiju. Neraugoties uz to, ka valsts ievērojamākās personas, gandrīz visa garīdzniecība un sabiedriskie darbinieki cēlās, lai satriektu un iznīcinātu Viņu, Viņš viens pats izturēja viņu spiedienu un saviļņoja visu Persiju.
Daudzi ālīmi un sabiedriskie darbinieki, kā arī citi cilvēki, ar prieku ziedoja savu dzīvību par Viņa Mācību un gāja mocekļu ceļu.
Valdība, valsts, teoloģijas doktori, vadošie sabiedriskie darbinieki tiecās izdzēst Viņa gaismu, bet izdarīt to viņi nespēja. Beidzot pacēlās Viņa mēness, atmirdzēja Viņa zvaigzne, Viņa iedibinātie pamati nostiprinājās un atmirdzēja Viņa rītausmas apvārsnis. Neapgaismotam pūlim Viņš dāvāja Dievišķu izglītību un guva apbrīnojamus rezultātus, attīstot persiešu domu pasauli, tikumus, paražas un apstākļus. Saviem sekotājiem Viņš pavēstīja prieka vēsti par Bahā Saules izpausmi un sagatavoja viņus ticībai.
Šādas brīnumainas zīmes un panākumi, ietekme uz cilvēku prātiem un valdošajām idejām, pamata ielikšana progresam un principu sakārtošana panākumu un uzplaukuma nodrošināšanai, kuru veica jauns tirgotājs - viss tas sniedz vislabākos pierādījumus tam, ka Viņš bija lielisks Izglītotājs. Taisnīgs cilvēks nekad nevilcināsies tam ticēt.


9
Bahāullā

Bahāullā nāca laikā, kad Persijas impērija bija iegrimusi dziļā tumsonībā un nezināšanā un apmaldījusies visaklākajā fanātismā.
Eiropiešu vēstures grāmatās jūs, bez šaubām, esat lasījuši stāstus, kuros sīki aprakstīti persiešu tikumi, paražas un idejas pēdējos gadsimtos. Nav nekādas vajadzības tos atkārtot. Mēs tikai īsumā pateiksim, ka Persija bija kritusi tik zemu, ka visi ceļotāji no ārzemēm ļoti nožēloja, ka šī zeme, kas agrākajos laikos bija bijusi tik slavas apņemta un tik civilizēta, tagad bija tā panīkusi, satricināta un sagrauta un ka tās iedzīvotāji bija zaudējuši goda izjūtu.
Tad tieši šajā laikā nāca Bahāullā. Viņa tēvs bija viens no vezīriem, nevis viens no ālīmiem. Kā to zina visi cilvēki Persijā, Viņš nekad nebija mācījies nevienā skolā un arī nekad nebija sagājies ar ālīmiem vai mācītiem vīriem. Viņa dzīves agrīnie gadi pagāja laimē. Viņa draugi un paziņas bija augstdzimuši persieši, bet tie nebija mācīti vīri. Tiklīdz parādījās Dieva Izpausme Babs, Bahāullā teica: “Šis lielais vīrs ir tas Kungs taisnajiem, un visiem ir pienākums ticēt Viņam”. Un Viņš cēlās, lai palīdzētu Babam, un sniedza daudzas pozitīvas liecības un pierādījumus Viņa patiesībai, neraugoties uz faktu, ka valsts ticības ālīmi bija noskaņojušas Persijas valdību nostāties un cīnīties pret Viņu un izdevuši pavēles, kas pasūtīja Viņa sekotāju slepkavošanu, aplaupīšanu, vajāšanu un izraidīšanu. Visās provincēs tie sāka slepkavot, dedzināt un aplaupīt Ticībai pievērstos un uzbrukt pat sievietēm un bērniem. Neraugoties uz to, Bahāullā cēlās un sludināja Baba vārdu ar vislielāko apņēmību un enerģiju. Viņš neslēpās ne uz brīdi un brīvi sagājās ar Saviem ienaidniekiem. Viņš sniedza liecības un pierādījumus, un Viņu pazina kā Dieva Vārda Vēstītāju. Daudzajās pārmaiņās un negadījumos Viņš pārcieta vislielākās nelaimes, un ik mirkli Viņam draudēja mocekļa nāve.
Viņš tika iekalts važās un ieslodzīts pazemes cietumā. Viņa mantojums un plašie īpašumi tika konfiscēti un izlaupīti. Četras reizes Viņš tika izraidīts no zemes uz zemi un atrada mieru tikai Vislielākajā Cietumā.
Neraugoties uz visu to, Viņš ne uz mirkli nemitējās sludināt Dieva Mācības dižumu. Viņā izpaudās tādi tikumi, zināšanas un pilnība, ka Viņš tapa apbrīnots visā Persijā tik lielā mērā, ka Teherānā, Bagdādē, Konstantinopolē, Rumelijā un pat Akkā ikviens mācīts un zinātņu vīrs, kas nonāca Viņa tuvumā, vai tas būtu draugs vai ienaidnieks, vienmēr saņēma augstākā mērā apmierinošas un pārliecinošas atbildes, vienalga, kāds jautājums tika uzdots. Bieži vien visi atzina, ka Viņš Savā pilnībā ir unikāls un ka neviens nevar Viņam līdzināties.
Bagdādē bieži sapulcējās musulmaņu ālīmi, ebreju rabīni, kristieši un daži Eiropas zinātnieki svētīgā apvienībā. Ikvienam bija kādi jautājumi, un, kaut gan katrs no viņiem bija lielākā vai mazākā mērā apguvis kultūru, tie visi dzirdēja pietiekami pārliecinošas atbildes un aizbrauca apmierināti. Pat persiešu ālīmi, kas bija Karbelā un Nadžafā, izraudzīja kādu gudru vīru, kuru viņi aizsūtīja ar uzdevumu pie Viņa. Viņa vārds bija Mulla Hasans Amū. Viņš ieradās Svētajā klātbūtnē un ālīmu vārdā uzdeva vairākus jautājumus, uz kuriem Bahāullā atbildēja. Tad Hasans Amū sacīja: “Ālīmi bez vilcināšanās atzīst un apliecina Bahāullā zināšanas un tikumu, un viņi visi kā viens ir pārliecināti, ka zināšanās Viņam nav ne līdzīga, ne par Viņu pārāka, un tāpat ir acīmredzams, ka Viņš nav nekad studējis un apguvis šīs zināšanas, un tomēr ālīmi saka: Mūs tas viss neapmierina, mēs neatzīstam Viņa misijas patiesību, balstoties tikai uz Viņa gudrību un tikumību. Tādēļ mēs lūdzam Viņu parādīt mums kādu brīnumu, kas pārliecinātu un nomierinātu mūsu sirdis”.
Bahāullā atbildēja: “Lai gan jums nav tiesības prasīt to, jo savu radību pārbauda Dievs, un viņiem nav jāpārbauda Dievs, Es tomēr pieļauju un pieņemu šo lūgumu. Bet Dieva Mācība nebūt nav teātra izrāde, kas tiek sniegta ik pēc stundas un kurā mēs vēlamies redzēt kādas pārmaiņas ik dienas. Ja tas tā būtu, tad Dieva Mācība kļūtu par tīro bērnu spēli. Ālīmiem tāpēc ir jāsapulcējas un vienprātīgi jāizvēlas viens brīnums, un rakstiski jāapstiprina, ka pēc šī brīnuma parādīšanas tie vairs nešaubīsies par Mani un visi atzīs un apliecinās Manas Mācības patiesību. Lai viņi apzīmogo šo dokumentu un atnes to Man. Tam ir jākļūst par akceptētu kritēriju, proti, ja brīnums tiks parādīts, viņi vairs nešaubīsies un, ja nē, Mēs tiksim notiesāti par krāpšanu”. Mācītais vīrs Hasans Amū tad piecēlās un atbildēja: “Vairs nav nekā ko sacīt”. Pēc tam viņš Svētītajam noskūpstīja ceļgalu, lai gan viņš nebija ticīgais, un devās prom. Viņš sapulcināja ālīmi un nodeva tiem šo svēto vēsti. Viņi kopā apspriedās un sacīja: “Šis vīrs ir burvis varbūt, ka viņš parādīs kādu burvestību, un tad mums nebūs vairs ko teikt”. Ar šādu pārliecību viņi šo jautājumu neuzdrīkstējās virzīt tālāk .
Šis vīrs, Hasans Amū, šo faktu pieminēja daudzos saietos. Atstājis Karbelu, viņš devās uz Kermanšāhu un Teherānu un it visur jo sīki atstāstīja šo epizodi, uzsvērdams ālīmu bailes un atkāpšanos.
Īsi sakot, visi Viņa pretinieki austrumos atzina Viņa lielumu, diženumu, zināšanas un tikumu un, lai gan tie bija Viņa ienaidnieki, tie allaž runāja par Viņu kā par “slaveno Bahāullā”.
Laikā, kad virs Persijas apvāršņa pacēlās lielā Gaisma, visi ļaudis, garīdznieki, ālīmi un arī cilvēki no citām šķirām vērsās pret Viņu, vajājot Viņu ar vislielāko naidīgumu, apgalvojot, ka “Šis vīrs vēlas apspiest un iznīcināt reliģiju, likumus, nāciju un impēriju”. Tas pats tika sacīts arī par Kristu. Bet Bahāullā viens pats un bez atbalsta pretojās tiem visiem, ne reizi neizrādīdams ne mazāko vājuma pazīmi. Beidzot tie sacīja: “Kamēr šis vīrs būs Persijā, tajā nebūs miera un klusuma. Mums viņš ir jāsūta trimdā, lai Persijā atkal valdītu miers”.
Viņi sāka pielietot pret Viņu vardarbību, lai piespiestu Viņu lūgt atļauju atstāt Persiju, domājot, ka tādējādi Viņa patiesības gaisma tiks izdzēsta, bet iznākums bija gluži pretējs. Mācība auga augumā, un tās slava strauji pieņēmās. Sākumā tā izplatījās tikai Persijā, bet Bahāullā trimdas veicināja Mācības izplatīšanos arī citās zemēs.
Vēlāk Viņa ienaidnieki sacīja: “Arābu Irāka neatrodas pietiekami tālu no Persijas; mums viņš ir jāsūta uz kādu attālāku valsti”. Lūk, kāpēc Persijas valdība nolēma aizsūtīt Bahāullā no Irākas uz Konstantinopoli. Un atkal šis fakts vienīgi pierādīja, ka Mācība nebija ne mazākā mērā tikusi vājināta. Un atkal tie teica: “Konstantinopole ir tranzīta un uzturēšanās vieta daudzām dažādām rasēm un tautām, to starpā arī daudziem persiešiem”. Šī iemesla dēļ tie lika Viņu aizsūtīt vēl tālāk uz Rumeliju, bet, kad Viņš tur uzturējās, liesma pieņēmās spēkā un Mācība tika celta godā. Beidzot persieši sacīja: “Neviena no šīm vietām nav droša pret viņa ietekmi, mums viņš jāaizsūta uz kādu vietu, kur viņš tiktu padarīts bezspēcīgs un kur viņa ģimenei un sekotājiem nāktos pakļauties visbaisākajam postam un bēdām”. Tāpēc tie izvēlējās Akkas cietumu, kas ir īpaši domāts slepkavām, zagļiem un lielceļa laupītājiem, un patiesībā tie pieskaitīja Viņu pie šādas šķiras ļaudīm. Bet izpaudās Dieva spēks: Viņa vārds izplatījās pasaulē, un Bahāullā diženums kļuva acīmredzams, jo tieši no šī cietuma un šajos pazemojošos apstākļos Viņš panāca vislielākās pārmaiņas Persijā. Viņš uzvarēja visus Savus ienaidniekus un pierādīja tiem, ka tiem nav iespējams pretoties Viņa Mācībai. Viņa svētās mācības izplatījās visos apvidos, un Viņa Mācība tika nostiprināta.
Patiesi, visur Persijā Viņa ienaidnieki sacēlās pret Viņu ar vislielāko naidu, ieslodzīdami, nogalinādami un sizdami Viņa sekotājus, nodedzinādami un nolīdzinādami līdz ar zemi tūkstošiem mājokļu, tiekdamies ar visiem līdzekļiem satriekt un iznīdēt Viņa Mācību. Neraugoties uz visu to, no slepkavu, lielceļa laupītāju un zagļu cietuma tā tika godā celta. Viņa Mācības tika izplatītas pasaulē, un Viņa pārliecinošās runas atstāja lielu iespaidu uz tiem, kas bija bijuši augstākā mērā ienaida pārņemti, un pārvērta tos par nelokāmiem ticīgiem. Persijas valdība arī atjēdzas un nožēloja to, kas bija noticis ālīmu vainas dēļ.
Kad Bahāullā nonāca šajā cietumā Svētajā Zemē, gudrie vīri saprata, ka tā prieka vēsts, kuru Dievs ar Praviešu mēlēm bija vēstījis pirms diviem vai trim gadu tūkstošiem, tika vēstīta atkal un ka Dievs bija uzticīgs Saviem solījumiem; jo dažiem no Saviem Praviešiem Viņš bija atklājis un devis labo vēsti, ka “Svētajā Zemē nāks Debesu Pulku Kunga Izpausme”. Visi šie solījumi tika izpildīti, un ir grūti saprast, kas būtu varējis piespiest Bahāullā atstāt Persiju un uzcelt Savu telti Svētajā Zemē, ja Viņa ienaidnieki nebūtu Viņu vajājuši un izraidījuši trimdā. Viņa ienaidnieki bija plānojuši, ka Viņa ieslodzīšana sagraus un izskaudīs svētīto Mācību, bet īstenībā šis cietums palīdzēja tai attīstīties. Bahāullā Dievišķā slava sasniedza austrumus un rietumus, un Patiesības Saules stari apgaismoja visu pasauli. Lai slava Dievam! Lai gan Viņš bija cietumnieks, Viņš uzcēla telti Karmela kalnā un visā cēlumā soļoja pāri robežām. Ikviens cilvēks, draugs vai svešinieks, kas nonāca Viņa tuvumā, mēdza sacīt: “Šis ir princis, nevis gūsteknis”.
Pēc Savas ierašanās cietumā Viņš aizrakstīja vēstuli Napoleonam , kuru Viņš nosūtīja ar franču sūtni. Tās satura būtība bija: “Pajautā, ko Mēs esam noziegušies un kāpēc Mēs esam ieslodzīti šajā pazemes cietumā”. Uz to Napoleons nedeva atbildi. Tad tika nosūtīta otra vēstule, kas ir ietverta grāmatā “Sūrī Haikal” . Īsā izklāstā tā skan: “Ak Napoleon! Tā kā tu neesi uzklausījis Manu vēstījumu un tā kā tu uz to neesi atbildējis, pavisam drīz tava valsts tiks tev atņemta un tu tiksi pilnīgi iznīcināts”. Šī vēstule Napoleonam tika nosūtīta pa pastu un nodota ar Cezara Ketafaku starpniecību, par ko zināja visi Viņa trimdas līdzgaitnieki. Šie brīdinājuma vārdi izplatījās visā Persijā, jo tieši tajā laikā Persijā tika izplatīta grāmata “Kitāb-i Haikal”, un tajā bija iekļauta šī vēstule. Tas notika mūsu ēras 1869. gadā, un, tā kā šī grāmata “Sūrī Haikal” tika izplatīta Persijā un Indijā un atradās ticīgo rokās, viņi gaidīja, lai redzētu, kas notiks. Neilgi pēc tam, mūsu ēras 1870. gadā izcēlās karš starp Vāciju un Franciju, un, lai gan tajā laikā neviens neparedzēja, ka uzvarēs Vācija, Napoleons tika sakauts un krita negodā. Viņš padevās saviem ienaidniekiem un no slavas augstumiem krita dziļā pazemojumā.
Vēstules tika sūtītas arī citiem ķēniņiem, un starp tām bija vēstule Viņa Augstībai Nasīridīnam šāham. Šajā vēstulē Bahāullā rakstīja: “Liec uzaicināt Mani, sapulcē visus ālīmi un pieprasi pierādījumus un argumentus, lai patiesība varētu tikt atšķirta no maldiem”. Viņa Augstība Nasīridīns šāhs šo svētīto vēstuli nosūtīja ālīmiem un lika tiem priekšā uzņemties šo uzdevumu, bet tie neiedrošinājās to darīt. Tad viņš lūdza septiņus slavenākos no to vidus, lai tie uz šo uzaicinājumu uzraksta atbildi. Pēc kāda laika tie šo svētīto vēstuli atsūtīja atpakaļ, sacīdami: “Šis vīrs ir reliģijas pretinieks un šāha ienaidnieks”. Viņa Augstība Persijas šāhs ļoti noskaitās un sacīja: “Šeit runa iet par pierādījumiem un argumentiem un par patiesību un maldiem, kāds gan tam visam sakars ar naidīgumu pret valdību? Ak, vai! Cik ļoti gan mēs cienījām šos ālīmi, kas nespēj pat atbildēt uz šo vēstuli!”
Īsi runājot, viss tas, kas tika rakstīts Vēstulēs ķēniņiem, piepildās: ja mēs salīdzinām visu, kas noticis kopš 1879. gada, mēs atklāsim, ka it viss norisinājās tieši tā, kā bija pareģots. Paliek vēl tikai nedaudzi pareģojumi, kas piepildīsies vēlāk.
Tāpat arī svešas tautas un neticīgo grupas pierakstīja Bahāullā daudzus brīnumainus darbus. Daži uzskatīja Viņu par svēto , un daži par Viņu rakstīja pat traktātus. Viens no tiem, Seijids Dāvūdī, mācīts sunnīts no Bagdādes, uzrakstīja nelielu traktātu, kurā stāstīja par zināmiem Bahāullā veiktiem pārdabiskiem darbiem. Pat tagad, visās malās austrumos ir cilvēki, kas gan netic Viņa Izpausmei, bet tomēr uzskata Viņu par svēto un atstāsta Viņam pierakstītus brīnumdarbus.
Rezumējot var teikt, ka gan Viņa pretinieki, gan Viņa sekotāji, gan arī tie, kurus Viņš svētajā vietā pieņēma, atzina un apliecināja Bahāullā diženumu. Lai gan tie Viņam neticēja, tie atzina Viņa cildenumu. Tiklīdz tie nonāca svētajā vietā, Bahāullā klātbūtne atstāja uz tiem tādu iespaidu, ka tie nespēja pateikt ne vārda. Cik bieži notika tā, ka kāds no Viņa visniknākajiem ienaidniekiem apņēmās sevī: “Es pateikšu to un to, kad es nonākšu Viņa tuvumā, un es ar Viņu diskutēšu un argumentēšu tā un tā,” bet, kad viņš nonāca Svētajā Klātbūtnē, viņu pārņēma apbrīns un mulsums un viņš it kā zaudēja valodu.
Bahāullā nekad nebija studējis arābu valodu. Viņam nekad nebija bijis ne audzinātāja, ne skolotāja. Tāpat arī Viņš nekad nebija spēris kāju skolā. Neraugoties uz to, Viņa svētīto izklāstu daiļrunība un elegance, kā arī Viņa arābu valodā rakstītais pat viserudītākajos arābu zinību vīros izraisīja apbrīnu un mulsumu, un visi atzina un apstiprināja, ka Viņam nav līdzīga, ka Viņš ir nepārspējams.
Ja mēs vērīgi studējam Toras tekstu, mēs redzam, ka Dieva Izpausmes nekad tiem, kas Viņus noliedza neteica: “Lai arī kādu brīnumdarbu jūs vēlaties, es esmu gatavs to veikt, un es pakļaušos jebkurai pārbaudei, kuru jūs ierosināsiet”. Bet Savā vēstulē šāham Bahāullā skaidri pateica: “Sapulcējiet ālīmi un uzaiciniet Mani, lai varētu tikt sniegtas liecības un pierādījumi” .
Piecdesmit gadus Bahāullā kā kalns stāvēja Savu ienaidnieku priekšā: visi vēlējās Viņu iznīcināt un tiecās pēc Viņa bojāejas. Tūkstošām reižu viņi plānoja sist Viņu krustā un nonāvēt, un šajos piecdesmit gados Viņš atradās nemitīgās briesmās.
Mūsu laikmetā Persija atrodas tāda pagrimuma un sagrāves stāvoklī, ka visi inteliģentie cilvēki, kā persieši, tā ārzemnieki, kas apzinās lietu patieso stāvokli, atzīst, ka tās progress, tās civilizācija, tās atjaunotne atkarājas no šīs lielās personības mācību un principu attīstības.
Kristus Savās svētītajās dienās īstenībā izglītoja tikai vienpadsmit vīru, no kuriem vislielākais bija Pēteris, kas tomēr trīs reizes Kristu noliedza. Neskatoties uz to, Kristus Mācība pēc tam izplatījās visā pasaulē. Mūsdienās Bahāullā ir izglītojis tūkstošiem dvēseļu, kas, atrazdamās zem zobena draudiem, līdz pat debesu velvei pacēla saucienu: “Ja Bahāul-Abhā” , un pārbaudījumu liesmās viņu sejās atstarojās zelta blāzma. Tad padomājiet par to, kas notiks nākotnē.
Visbeidzot, mums jābūt taisnīgiem un jāatzīst, kas par Izglītotāju bija šī godības vainagotā Būtne, kādas brīnišķīgas zīmes Viņš izpauda un kāds spēks un kāda vara ir pasaulē īstenojušies, pateicoties Viņam.


10
TRADICIONĀLI PIERĀDĪJUMI AR PIEMĒRIEM NO DANIĒLA GRĀMATAS

Šodien pie galda parunāsim mazliet par pierādījumiem. Ja jūs uz šo svētvietu būtu atnākuši skaidrās Gaismas izpausmes dienās, ja jūs būtu sasnieguši Viņa tuvuma galmu un būtu bijuši aculiecinieki Viņa mirdzošajai Dailei, jūs būtu sapratuši, ka nav vajadzīgi tālāki pierādījumi Viņa mācībām un pilnībai.
Tikai tāpēc, ka daudzām dvēselēm bija tas gods būt Viņa tuvumā, tās ir kļuvušas par nelokāmiem ticīgiem. Nekādi citi pierādījumi tām nebija vajadzīgi. Pat tie cilvēki, kas Bahāullā atraidīja un nikni ienīda, satikuši Viņu, apliecināja Viņa diženumu un teica: “Šis ir brīnišķīgs cilvēks, bet žēl, ka Viņš izvirza šādas pretenzijas! Citādi, viss, ko Viņš saka, ir pieņemams”.
Bet tagad, kad īstenības Gaisma ir nozudusi aiz apvāršņa, visi izjūt vajadzību pēc pierādījumiem. Tāpēc mēs esam apņēmušies sniegt dažus loģiskus pierādījumus Viņa apgalvojumu patiesīgumam. Mēs citēsim kādu citu, kura vārda vien pietiek visiem, kas ir taisnīgi, un kuru noliegt nevar neviens. Tas ir fakts, ka šī cildenā Būtne Savu Mācību atklāja “Vislielākajā Cietumā” . No šī Cietuma Viņa gaisma lējās pasaulē. Viņa slava iekaroja visu pasauli, un Viņa godības pasludināšana sasniedza austrumus un rietumus. Līdz pat mūsu dienām nav noticis nekas tamlīdzīgs.
Ja pastāv taisnība, tas tiks atzīts, bet ir daži cilvēki, kas atsakās spriest godīgi, pat ja viņiem tiek doti visi pasaules pierādījumi!
Lai cik spēcīgas bija nācijas un valstis, tās nespēja atvairīt Viņu. Patiesi, viens pats, ieslodzīts un apspiests, Viņš piepildīja visu, ko bija vēlējies.
Es nevēlos minēt Bahāullā brīnumdarbus, jo tos var uztvert kā nostāstus, kas var būt gan patiesi, gan nepatiesi, līdzīgi stāstiem par Kristus brīnumdarbiem Evaņģēlijā, kas nonāk līdz mums ne no viena cita kā no apustuļiem, kuru patiesību jūdi noliedz. Kaut gan, ja es vēlētos uzskaitīt Bahāullā veiktos pārdabiskos darbus, tad jāsaka, ka to ir daudz un tie ir atzīti austrumos, tos atzīst pat daži nebahājieši. Tomēr šādi nostāsti nav izšķiroši pierādījumi un liecības, kas ir pieņemamas visiem. Tie, kas tos dzird, varbūt varētu sacīt, ka šie nostāsti neatbilst tam, kas notika patiesībā, jo ir taču zināms, ka pastāv daudz sektu, kas stāsta par brīnumdarbiem, kurus esot veikuši viņu dibinātāji. Piemēram, brahmanisma sekotāji arī stāsta par brīnumdarbiem. No kādām liecībām mēs varam zināt, ka vieni ir nepatiesi un otri patiesi? Ja vieni ir izdomājumi, tad arī pārējie ir izdomājumi; ja vieni tiek pieņemti, tad arī pārējiem ir jātiek pieņemtiem. No tā izriet, ka šie nostāsti nav pietiekami pierādījumi. Tiesa, brīnumdarbi ir pierādījumi tikai tiem, kas tos ir redzējuši ar savām acīm, un, iespējams, pat tie raugās uz tiem nevis kā uz brīnumdarbiem, bet gan kā uz burvestībām. Ir dzirdēts, ka daži burvju mākslinieki arī ir veikuši neparastus brīnumdarbus.
Īsi sakot, es gribu teikt, ka Bahāullā veica daudzas brīnumainas lietas, bet mēs tās neatstāstīsim, jo tās nav liecības jeb pierādījumi visām tautām, kas dzīvo uz zemes, un tās nav izšķiroši pierādījumi pat tiem, kas tās redz, jo viņi var nodomāt, ka tās ir tikai burvestības.
Tāpat arī vairumam Praviešu brīnumdarbu, kas tiek minēti, piemīt kāda iekšēja nozīme. Piemēram, Evaņģēlijā ir rakstīts, ka, Kristum izciešot mocības, iestājās tumsa un zeme drebēja, un tempļa plīvurs tika pārplēsts uz pusēm no augšas līdz apakšai, un mirušie nāca ārā no saviem kapiem. Ja tas viss būtu noticis, tas tiešām būtu bijis šausmīgi, un tas noteikti būtu ticis pierakstīts to laiku hronikās. Tas būtu kļuvis par cēloni lielam sirds nemieram. Tad vai nu kareivji būtu noņēmuši Kristu no krusta, vai arī viņi būtu aizbēguši. Šie notikumi nav fiksēti nekādās hronikās, tāpēc ir acīmredzams, ka tie nav uztverami burtiski, jo tiem piemīt iekšēja nozīme .
Nav mūsu nolūks šādus brīnumdarbus noliegt, mēs vienīgi gribam sacīt, ka tie nesniedz izšķirošus pierādījumus un ka tiem piemīt iekšēja nozīme.
Šajā sakarā šodien pie galda mēs atsauksimies uz tradicionālo pierādījumu skaidrojumiem, kuri ir atrodami Svētajās Grāmatās. Līdz šim viss, par ko mēs esam runājuši, ir loģiski pierādījumi.
Stāvoklis, kādā vajadzētu atrasties, ar visu sirdi tiecoties pēc patiesības, ir stāvoklis, kādā atrodas slāpstoša, degoša dvēsele, tvīkstot pēc dzīvības ūdens, stāvoklis, kādā atrodas zivs grūtajā ceļā uz jūru, cietēja stāvoklis, kas meklē īsto dziednieku, kurš viņam sniegs Dievišķo dziedinājumu, apmaldījušās karavānas stāvoklis, kas pūlas atrast pareizo ceļu, apmaldījušās kuģa stāvoklis, kas klīst, cenšoties sasniegt pestīšanas krastu.
Tāpēc meklētājam jābūt apveltītam ar zināmām īpašībām. Vispirms, viņam jābūt taisnīgam un atraisītam no visa, izņemot Dievu, viņa sirdij jābūt pilnībā pievērstai augstākajam apvārsnim. Viņam jābūt nokratījušam egoisma un kaislību važas, jo tas viss viņam traucēs. Vēl jo vairāk, viņam jāspēj izturēt grūtības. Viņam jābūt absolūti šķīstam un brīvam no pasaules cilvēku mīlestības vai naida. Kāpēc? Tāpēc, ka mīlestība pret kādu cilvēku vai pieķeršanās kādai lietai varētu traucēt viņam saskatīt patiesību citos cilvēkos vai lietās, kā arī naids pret jebko varētu izrādīties par šķērsli patiesības saskatīšanai. Tas ir meklējums, un meklētājam ir jāpiemīt šīm īpašībām. Ja viņš šādu stāvokli nav sasniedzis, viņam nav iespējams saskatīt īstenības Sauli.
Tagad atgriezīsimies pie mūsu tēmas.
Visas pasaules tautas ir divu Dieva Izpausmju gaidās, kurām jānāk vienlaicīgi. Visi gaida šī solījuma piepildīšanos. Bībelē jūdiem ir apsolīta Tā Debesu Pulku Kunga un Mesijas atnākšana. Evaņģēlijā ir apsolīta Kristus un Elijas otrreizējā atnākšana.
Muhameda reliģijā ir apsolīta Mahdī un Mesijas atnākšana, un tāpat ir ar zoroastriešu un citām reliģijām, bet šo jautājumu sīkāks apskats prasīs pārāk ilgu laiku. Būtiski ir tas, ka mums visiem tiek solītas divas Dieva Izpausmes, kas nāks viena pēc otras. Ir ticis Pravietots, ka šo abu Dieva Izpausmju laikā tiks pārveidota zeme, ka pastāvošā pasaule taps atjaunota, un visas būtnes tiks tērptas jaunās drānās. Pasaulē valdīs taisnīgums un patiesība. Izzudīs ienaids, izgaisīs nesaprašanās cēloņi starp tautām, rasēm un nācijām, un par mērķi kļūs vienotība, saskaņa un vienprātība. Nevērīgie atmodīsies, aklie taps redzīgi, kurlie sāks dzirdēt, mēmie - runāt, sirgstošie taps izdziedināti, mirušie celsies augšā. Karš atkāpsies miera priekšā, mīlestība uzveiks naidu, tiks pilnībā iznīcināti strīdu un nesaskaņu iemesli, un būs sasniegta īstena labklājība. Šī pasaule kļūs par Debesu Valstības atspulgu; cilvēku dzimta kļūs par Dievišķo Troni. Visas nācijas saplūdīs vienā; visas reliģijas apvienosies; visi cilvēki būs kā viena ģimene un viena cilts. Visas zemes reliģijas pārvērsīsies vienā; pazudis rasu, nacionālās, individuālās, valodas un politisku atšķirību aizspriedumi, un visi cilvēki iemantos mūžīgu dzīvi zem Debesu Valstības Kunga pavēnī.
Tagad pēc Svētajām Grāmatām mums jāpierāda, ka šīs abas Dieva Izpausmes ir jau atnākušas, un mums jāatmin Praviešu vārdu nozīme, ja mēs vēlamies rast pierādījumus Svētajās Grāmatās.
Pirms dažām dienām pie galda mēs sniedzām loģiskus pierādījumus, kas apstiprina abu šo Dieva Izpausmju patiesīgumu.
Noslēgumā, Daniēla grāmatā no Jeruzalemes atjaunošanas līdz pat Kristus mokpilnai nāvei ir norādītas septiņdesmit nedēļas; jo ar Kristus nāvi upuris ir nests un altāris nojaukts. Šis ir Pravietojums par Kristu kā Dieva Izpausmi. Šīs septiņdesmit nedēļas iesākās ar Jeruzalemes atjaunošanu, par ko trīs ķēniņi izdeva četrus ediktus.
Pirmo ediktu izdeva Kīrs 536. gadā pirms Kristus; par to ir rakstīts Ezras grāmatas pirmajā nodaļā. Otro ediktu attiecībā uz Jeruzalemes atjaunošanu izdeva Persijas ķēniņš Dārijs 519. gadā pirms Kristus; par to ir rakstīts Ezras grāmatas sestajā nodaļā. Trešais edikts nāk no ķēniņa Artakserksa viņa valdīšanas septītajā gadā - proti, 457. gadā pirms Kristus; par to ir rakstīts Ezras grāmatas septītajā nodaļā. Ceturtais ir Artakserksa edikts, izdots 444. gadā pirms Kristus; par to ir rakstīts Nehemijas grāmatas otrajā nodaļā.
Daniēls it īpaši atsaucas uz trešo ediktu, kas tika izdots 457. gadā pirms Kristus. Septiņdesmit nedēļas ir četri simti deviņdesmit dienas. Saskaņā ar Svētās Grāmatas tekstu katra diena ir viens gads. Jo Bībelē ir teikts: “Tā Kunga diena ir viens gads” . Tādēļ četri simti deviņdesmit dienas ir četri simti deviņdesmit gadi. Artakserksa trešais edikta tika izdots četri simti piecdesmit gadus pirms Kristus dzimšanas, un kad Kristus mira mocekļa nāvē un pacēlās debesīs, Viņam bija trīsdesmit trīs gadi. Ja jūs pieskaitāt trīsdesmit trīs pie četri simti piecdesmit septiņiem, iznāk četri simti deviņdesmit, kas ir Daniēla paziņotais laiks Kristus atnākšanai.
Daniēla grāmatas devītās nodaļas divdesmit septītajā vārsmā tas ir pateikts savādākā veidā, kā septiņas nedēļas un sešdesmit divas nedēļas, un tas šķietami atšķiras no iepriekš minētā. Daudzus ir mulsinājušas šīs atšķirības, kad tie centās savienot šos abus izteikumus. Kā gan vienā gadījumā pareizā atbilde var būt septiņdesmit nedēļas un citā vietā sešdesmit divas un septiņas nedēļas? Šie abi izteikumi nesaskan.
Bet Daniēls min divus datumus. Viens no šiem datumiem attiecas uz Artakserksa pavēli Ezram uzcelt Jeruzalemi no jauna. Šīs ir tās septiņdesmit nedēļas, kuras izbeidzās ar Kristus debesbraukšanu pēc Viņa mokpilnās nāves, Viņa uzupurēšanās un svētā vakarēdiena.
Otrais periods, kas minēts divdesmit sestajā vārsmā, nozīmē, ka pēc Jeruzalemes atjaunošanas pabeigšanas līdz Kristus debesbraukšanai būs sešdesmit divas nedēļas: šīs septiņas nedēļas ir laiks, kurā tika no jauna uzcelta Jeruzaleme, kas prasīja četrdesmit deviņus gadus. Kad jūs šīs septiņas nedēļas pieskaitāt pie sešdesmit divām nedēļām, iznāk sešdesmit deviņas nedēļas, un pēdējā nedēļā (69.-70.) notika Kristus debesbraukšana. Tādējādi šīs septiņdesmit nedēļas ir piepildītas, un šeit nav nekādu pretrunu.
Tagad, kad ar Daniēla Pravietojumu palīdzību Kristus Izpausme ir tikusi pierādīta, pierādīsim Bahāullā un Baba Izpausmes. Līdz šim brīdim mēs esam minējuši tikai loģiskus pierādījumus, tagad mēs runāsim par tradicionāliem pierādījumiem.
Daniēla grāmatas astotās nodaļas trīspadsmitajā vārsmā ir rakstīts: “Tad es dzirdēju kādu svēto runājam, un kāds cits svētais jautāja tam, kas runāja: cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība par dienišķo upuri, par apgrēcības postu, ka svētnīca un debesu karapulks tiek atdoti samīdīšanai?” Tas atbildēja viņam (14. vārsma): „Līdz divi tūkstoši trīs simti vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal atzīta par taisnu un atgūs atkal savas tiesības”. “Tad viņš teica man... jo šī parādība ir par laiku beigām” (17. vārsma). Proti, cik ilgi turpināsies šī nelaime, šī sagrāve, šī pazemošana un pagrimums, domādams ar to, kad nāks Dieva Izpausmes rītausma. Tad viņš atbildēja: “Līdz divi tūkstoši trīs simti vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal atzīta par taisnu un atgūs atkal savas tiesības”. Īsi sakot, šīs rindkopas jēga ir tā, ka viņš runā par divi tūkstoši trīs simti gadiem, jo Bībeles tekstā katra diena nozīmē gadu. Tad no Artakserksa edikta par Jeruzalemes atjaunošanu līdz Kristus dzimšanas dienai ir 456 gadi, un no Kristus dzimšanas dienas līdz Baba izpausmes dienai ir 1844 gadi. Kad jūs pie šī skaitļa pieskaitāt 456 gadus, kopā sanāk 2300 gadu. Tātad Daniēla pareģojums piepildījās 1844. gadā, un tas ir Baba Izpausmes gads, un tas sakrīt ar Daniēla grāmatas tekstu. Padomājiet, cik skaidri viņš nosaka Dieva Izpausmes gadu. Nevar būt skaidrāka Pravietojuma par Dieva Izpausmi kā šis.
Mateja Evaņģēlija 24. nodaļas 3. vārsmā Kristus skaidri pasaka, ka ar savu Pravietojumu Daniēls domāja Dieva Izpausmes atnākšanas laiku, un lūk, kā skan šī vārsma: “Un, Viņam uz Eļļas kalna sēžot, mācekļi piegāja pie Viņa atsevišķi un sacīja: Saki mums, kad šīs lietas notiks un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?” Viens no skaidrojumiem, kuru Viņš, tiem atbildot, deva bija (15. vārsma): “Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko Pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana”. Ar šo atbildi Viņš tiem norādīja uz Daniēla grāmatas astoto nodaļu, sacīdams, ka ikviens, kas to lasīs, sapratīs, ka runa ir tieši par šo laiku. Padomājiet, cik skaidri Vecajā Derībā un Evaņģēlijā tiek runāts par Baba atnākšanu.
Noslēgumā paskaidrosim pēc Bībeles Bahāullā atklāsmes laiku. Bahāullā atnākšanas laiks tiek aprēķināts mēness gados pēc Muhameda Hidžras; jo Muhameda reliģijā tiek lietoti mēness gadi. Tas attiecas arī uz likumiem par lūgšanām un dievkalpojumiem.
Daniēla grāmatas 12. nodaļas 6. vārsmā tiek sacīts: “Viens no tiem jautāja tam linu audeklā tērptajam vīram, kas tagad stāvēja pie upes ūdeņiem, kad tad būs šiem brīnumiem gals? Tad es redzēju, ka tas linu audeklā tērptais vīrs, kas stāvēja pār upes ūdeņiem, pacēla savu labo un savu kreiso roku pret debesīm, un es dzirdēju, ka viņš zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi: paies viens gads un vēl divi gadi, un viens pusgads un, tiklīdz svētās tautas postītāja vara būs galā un beigsies svētās tautas klīšana, tad viss tas piepildīsies un notiks!”
Tā kā es jau esmu paskaidrojis, ko nozīmē viena diena, nav nepieciešams to skaidrot vēlreiz, bet mēs īsi pateiksim, ka katra Tēva diena ir viens gads un katrā gadā ir divpadsmit mēneši. Tādējādi no trim un pus gadiem iznāk četrdesmit divi mēneši, un četrdesmit divi mēneši ir tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Bahāullā priekštecis Babs parādījās 1260. gadā pēc Muhameda Hidžras, saskaņā ar islāma rēķināšanas sistēmu.
Pēc tam 11. vārsmā ir rakstīts: “Un no tā laika, kad pārtrauks dienišķo upuri, tad sāksies negantība un postīšana, paies tūkstoš divi simti deviņdesmit gadi. Svētīgs, kas to iztur un pārdzīvo, un sasniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit piecas dienas”.
Aprēķināšana pēc mēness kalendāra sākas no Muhameda Pravietības pasludināšanas dienas Hidžāzas zemē; un tas bija trīs gadus pēc Viņa misijas pasludināšanas, jo sākumā Muhameda Pravieša statuss netika atklāts, un neviens, izņemot Hadīdžu un Ibn Naufalu, par to nezināja . Pēc trim gadiem par to tika paziņots. Un Bahāullā atklāja Savu Misiju 1290. gadā no Muhameda Misijas pasludināšanas.


11
KOMENTĀRI PAR JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATAS VIENPADSMITO NODAĻU

Jāņa Atklāsmes grāmatas vienpadsmitās nodaļas sākumā ir teikts: “Man tika dota niedre, līdzīga mērkokam, un man sacīja: Celies un mērī Dieva templi, altāri un dievlūdzējus, kas ir iekšā. Bet atstāj Dieva tempļa ārējo pagalmu ārpusē, un nemērī to, jo tas ir dots pagāniem, un tie mīdīs svēto pilsētu četrdesmit divi mēnešus”.
Šī niedre ir kāds Nevainojams Cilvēks, un šī līdzība tiek saskatīta, lūk, kur: ja niedres vidus ir tukšs un atbrīvots no šķiedrām, tā dos skaistas melodijas, un, tā kā skaņa un melodijas nenāk no niedres, bet gan no flautas spēlētāja, kas tajā pūš, tā arī svētītās Būtnes apskaidrotā dvēsele ir brīva un iztukšota no visa, izņemot Dievu. Tīra un atbrīvota no pieķeršanās cilvēciskām lietām, tā ir Dievišķā Gara līdzgaitniece. Lai ko arī Viņš nesacītu, tas nav no Viņa Paša, bet gan no īstenā flautas spēlētāja, un tā ir Dievišķā iedvesma. Lūk, kāpēc Viņš ir pielīdzināts niedrei; un niedre ir kā spieķis - proti, tā ir palīgs ikvienam bezspēcīgajam un balsts cilvēciskajām būtnēm. Tas ir Dievišķā Avju Gana spieķis, ar kura palīdzību Viņš sargā Savu ganāmpulku un ved tos pa Ķēniņvalsts ganībām.
Un ir sacīts: “Eņģelis stāvēja un sacīja: Celies un mērī Dieva templi, altāri un dievlūdzējus, kas ir iekšā” – proti, salīdzini un mērī; mērīšana ir lietu proporciju atklāšana. Tātad eņģelis sacīja: salīdzini Dieva templi un altāri, un tos, kas tur iekšā lūdz Dievu - tas ir, izpētī, kādā stāvoklī tie īstenībā ir, un atklāj, kādā attīstības pakāpē viņi ir un kādi ir viņu apstākļi, spējas, izturēšanās un īpašības un izzini to svēto dvēseļu noslēpumus, kuras šķīstībā un apgarotībā mīt pašā Svētuma Sirdī.
“Bet atstāj Dieva tempļa ārējo pagalmu ārpusē un nemērī to, jo tas ir dots pagāniem”. Septītā gadsimta sākumā pēc Kristus, kad tika iekarota Jeruzaleme, Svētais Templis tika formāli saglabāts - tas ir, nams, kuru Zālamans uzcēla, bet ārpus Svētā Tempļa, ārējais pagalms tika atdots pagāniem. „Un tie mīdīs Svēto pilsētu četrdesmit divi mēnešus”, ar to tiek teikts, ka pagāni valdīs un kontrolēs Jeruzalemi četrdesmit divus mēnešus, kas aptver tūkstoš divi simti sešdesmit dienas, un katra diena nozīmē vienu gadu. Šādi rēķinot, iznāk tūkstoš divi simti sešdesmit gadi, kas ir cikla ilgums pēc Korāna. Jo Svētās Grāmatas tekstos katra diena ir gads. Tā Ecēhiēla grāmatas ceturtās nodaļas sestajā pantā ir sacīts: “Un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru gadu es tev uzlieku vienu dienu”.
Ar šo tiek Pravietots islāma laikmeta ilgums, laikmeta, kad Jeruzaleme tika samīdīta kājām, kas nozīmē, ka tā zaudēja savu slavu - bet Svētais Templis tika saglabāts, sargāts un godāts līdz pat 1260. gadam. Šie tūkstoš divi simti sešdesmit gadi ir Pravietojums par Baba, “Bahāullā vārtu” Izpausmi, kas nāca Muhameda Hidžras 1260. gadā, un, tā kā tūkstoš divi simti sešdesmit gadu periods ir pagājis, Jeruzaleme, Svētā Pilsēta, tagad sāk plaukt un ziedēt un tās iedzīvotāju skaits pieaugt. Ikviens, kas ir redzējis Jeruzalemi pirms sešdesmit gadiem un redz to tagad, pamanīs, cik ziedoša un iedzīvotājiem bagāta tā ir kļuvusi un kādā tā atkal tiek celta godā.
Tāda ir Jāņa Atklāsmes grāmatas pantu tiešā nozīme, bet tai ir arī cits izskaidrojums un simboliska nozīme, proti, sekojošā: Dieva Likums sastāv no divām daļām. Viena veido tā būtisko pamatu, kas aptver visas garīgās lietas, tas ir, tā attiecas uz gara tikumiem un Dievišķām īpašībām; tā ir nemainīga un negrozāma; tā ir Svētumu Svētums, kas ir Ādama, Noasa, Ābrahāma, Mozus, Kristus, Muhameda, Baba un Bahāullā likumu būtība un kas tiek saglabāta un nostiprināta visos Praviešu ciklos. Tā nekad netiks atcelta, jo tā ir nevis materiāla, bet garīga patiesība; tā ir ticība, zināšanas, pārliecība, taisnīgums, pietāte, tikumība, uzticamība, Dieva mīlestība, labestība, šķīstība, atraisītība no pasaules, pazemība, lēnprātība, pacietība un pastāvība. Tā ir žēlsirdīga pret nabadzīgajiem, aizstāv apspiestos, dod nožēlojamajiem un paceļ kritušos.
Šīs Dievišķās īpašības, šie mūžīgie baušļi nekad netiks atcelti, nē, tie pastāvēs un nostiprināsies mūžīgi mūžos. Šie cilvēces tikumi tiks atjaunoti ikvienā no dažādajiem cikliem, jo katra cikla beigās Dieva Garīgais likums, tas ir, cilvēcīgie tikumi, pazūd un pastāv tikai forma.
Tā jūdu vidū Mozus cikla beigās, kas sakrīt ar kristietības sākumu, Dieva Likums pazuda un palika tikai forma bez garīgā satura. Svētumu Svētums izzuda no viņu vidus, bet Jeruzalemes ārējais pagalms - izteiciens, kas nozīmē reliģijas formu - krita pagānu rokās. Tādā pašā veidā arī Kristus reliģijas pamatprincipi, kas ir cilvēces augstākie tikumi, ir pazuduši, un to forma ir palikusi garīdznieku un priesteru rokās. Līdzīgā kārtā ir pazudis Muhameda reliģijas pamats, bet tās forma ir palikusi oficiālo ālīmu rokās.
Šie Dieva ticības pamati, kas ir garīgi un kas ir cilvēces tikumi, nevar tikt atcelti, tie ir negrozāmi un mūžīgi, un ikviena Pravieša ciklā tie tiek atjaunoti.
Dieva ticības otrā daļa, kas attiecas uz materiālo pasauli un kas aptver gavēšanu, lūgšanas, dievkalpošanas formas, laulības un šķiršanos, verdzības atcelšanu, tiesu procesus, darījumus, sodu par slepkavību, vardarbību, zādzībām un miesas bojājumiem - šī Dieva Likuma daļa, kas attiecas uz materiālām lietām, tiek modificēta un izmainīta katrā Praviešu ciklā atbilstoši dotā laika vajadzībām.
Īsi sakot, ar terminu Svētumu Svētums tiek apzīmēts garīgais likums, kas nekad netiks izmainīts vai atcelts, un Svētā Pilsēta nozīmē materiālo likumu, kurš tika atcelts un mīdīts kājām tūkstoš divi simti sešdesmit gadus.
“Un Es likšu Saviem diviem lieciniekiem, ka tie maisos tērpti Pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas”. Šie divi liecinieki ir Dieva Pravietis Muhameds un Alī, Abū Tāliba dēls.
Korānā ir teikts, ka Dievs ir vērsies pie Muhameda, Dieva Pravieša, ar vārdiem: “Mēs esam padarījuši Tevi par Liecinieku, labo ziņu Vēstnieku, un Vēstnesi” – tas ir, Mēs uzlikām Tevi par liecinieku, labās vēsts nesēju, un To, Kas sludina Dieva dusmas. Vārdam “liecinieks” ir šāda nozīme: tas, pēc kā vārdiem tiek pārbaudīta patiesība. Šo divu liecinieku baušļi tiks pildīti tūkstoš divsimts sešdesmit dienas, bez tam katra diena ir viens gads. Tā, Muhameds bija sakne, bet Alī – zars, līdzīgi Mozum un Jozuas. Ir teikts, ka viņi “maisos tērpti”, ar ko skaidri ir pateikts, ka viņi būs ģērbti vecās drānās, nevis jaunās; citiem vārdiem runājot, sākumā ļaužu acīs viņi nešķitīs diženi un tāpat arī viņu Mācība nešķitīs jauna, jo Muhameda garīgais Likums atbilst Kristus Likumam Evaņģēlijā, un vairums Viņa likumu, kas attiecās uz materiālām lietām, atbilst piecās Mozus grāmatās dotajiem likumiem. Lūk, tāda ir veco drānu nozīme.
Tad vēl tur ir sacīts: “Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes kungu priekšā”. Šīs divas dvēseles tiek salīdzinātas ar eļļas kokiem tāpēc, ka tajos laikos visas lampas tika iedegtas ar eļļu. Tas nozīmē divas personas, kas iemieso Dieva gudrības garu, kas ir pasaules gaismas avots. Šiem Dieva gaismekļiem bija jāstaro un jāmirdz; tāpēc tās tiek salīdzinātas ar diviem lukturiem; lukturis ir gaismas mājoklis, un no tā atmirdz gaisma. Tādā pašā veidā no šīm apgaismotajām dvēselēm pasaulē staros vadības gaisma.
Tālāk tiek sacīts: “Viņi stāv Dieva priekšā”, kas nozīmē, ka viņi kalpo Dievam un izglīto Dieva radības, tādas kā barbariskās arābu klejotāju ciltis, kas dzīvoja Arābijas pussalā, kuras tie izglītoja tādā mērā, ka tajās dienās viņi sasniedza augstāko civilizācijas pakāpi, un viņu slava un godība izplatījās pa visu pasauli.
“Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus”. Tas nozīmē, ka neviens nespēs tiem pretoties. Ja kāds vēlētos noniecināt viņu mācības un viņu likumus, pret to vērstos un to iznīdētu tas pats likums, kas nāk no viņu mutes, un ikviens, kas mēģinātu viņiem kaitēt, noskaņot citus pret viņiem un nīst viņus, tiktu iznīcināts pēc pavēles, kas nāktu no viņu mutes. Un tā arī notika: visi viņu ienaidnieki tika pievārēti, padzīti un iznīcināti. Dievs palīdzēja viņiem visnepārprotamākā veidā.
Pēc tam tiek sacīts: “Tiem ir vara aizslēgt debesis, ka lietus nelītu pa visu viņu Pravietošanas laiku” , kas nozīmē, ka tajā laikā viņi būs kā ķēniņi. Muhameda likumi un mācības, un Alī paskaidrojumi un komentāri ir dāsna debesu dāvana. Ja viņi vēlas kādam šo dāvanu sniegt, viņiem ir vara to darīt. Ja viņi to nevēlēsies, lietus nelīs. Šeit vārds “lietus” nozīmē dāsnumu.
Tālāk tiek sacīts: “Tiem ir vara pār ūdeņiem tos pārvērst par asinīm” , kas nozīmē, ka Muhameda Pravietība bija tāda pati kā Mozus Pravietība un ka Alī vara bija tāda pati kā Jozuas. Ja viņi vēlētos, tie varētu pārvērst Nīlas ūdeņus asinīs, kas attiecās uz ēģiptiešiem un tiem, kas viņus noliedza, - proti, ka tas, kas bija viņu dzīvības avots, viņu nezināšanas un lepnības dēļ kļuva par viņu nāves cēloni. Tādējādi faraona un viņa tautas valsts, bagātība un vara, kas bija nācijas dzīvības avoti, to pretestības, atraidīšanas un lepnības dēļ kļuva par viņu nāves, sagrāves, izklīšanas, pagrimuma un nabadzības cēloni. No tā izriet, ka šiem abiem lieciniekiem ir vara nācijas iznīcināt.
Tālāk ir sacīts: “...ir vara ... šaust zemi ar visādām mocībām, kad vien tie gribēs” , kas nozīmē, ka viņiem būs arī vara un spēks, kas ir nepieciešams, lai izglītotu ļaunos, apspiedējus un tirānus, jo šiem abiem lieciniekiem Dievs ir devis kā ārējo, tā iekšējo spēku, lai viņi varētu izglītot un audzināt mežonīgos, asinskāros, tirāniskos arābu nomadus, kas bija kā plēsīgi zvēri.
“Kad tie būs beiguši savu liecību” nozīmē laiku, kad viņi būs izdarījuši to, kas viņiem bija pavēlēts, un pavēstījuši Dievišķo vēsti, stiprinādami Dieva Likumu un izplatīdami debesu mācības, lai dvēselēs sāktu izpausties garīgās dzīves zīmes un lai cilvēcīgu tikumu gaisma atspīdētu pasaulē, līdz klejotāju ciltis pilnībā attīstītos.
“Tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus”. Ar šo zvēru domāti umaijas, kas no maldu bedres uzbruka viņiem un sacēlās pret Muhameda reliģiju un Alī patiesību, citiem vārdiem runājot, pret Dieva mīlestību.
Ir rakstīts: “Zvērs karoja pret šiem diviem lieciniekiem” , un tas nozīmē garīgo karu, domājot ar to, ka zvērs pretosies šo abu liecinieku mācībām, paražām un institūcijām tik lielā mērā, ka tie tikumi un uzlabojumi, kas šo tautu un cilšu starpā bija ieviesti ar šo divu liecinieku spēku, tiks pilnīgi iznīcināti un virsroku ņems dzīvnieciskums un miesaskārība. Tāpēc šis zvērs, kas ar viņiem karos, gūs uzvaru, kas nozīmē, ka virs pasaules apvāršņiem celsies kļūdu un maldu tumsa, kas nāks no šī zvēra, un nogalinās abus lieciniekus - citiem vārdiem, ka tā iznīcinās garīgo dzīvi, kuru viņi bija nesuši šis nācijas ļaudīm, un pilnīgi atcels Dievišķos likumus un mācības, samīdami zem kājām Dieva ticību. No tās nepaliks pāri nekas, izņemot nedzīvu ķermeni bez gara.
“Un viņu miesas gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists”. “Viņu miesas” nozīmē Dieva ticību un “uz ielas” nozīmē būt pavērtam visu skatam. “Sodoma un Ēģipte”, vieta, “kur arī mūsu Kungs ir krustā sists”, ir tas Sīrijas rajons un it īpaši Jeruzaleme, kur toreiz valdīja umaijas, un tieši šeit vispirms izzuda Dieva ticība un Dievišķās mācības un palika miesas bez gara. “Viņu miesas” nozīmē Dieva ticību, kas palika kā mirušas miesas bez gara.
“Un dažādu tautu un cilšu, valodu un tautību ļaudis redzēs viņu miesas trīsarpus dienas un neļaus viņu miesas likt kapā”.
Kā tas tika agrāk paskaidrots, pēc Svēto Grāmatu terminoloģijas trīsarpus dienas nozīmē trīsarpus gadus, un trīsarpus gadi ir četrdesmit divi mēneši, un četrdesmit divi mēneši ir tūkstoš divi simti sešdesmit dienas, un, tā kā pēc Svētās grāmatas teksta viena diena ir viens gads, tas nozīmē, ka tūkstoš divi simti sešdesmit gadu, kas ir Korāna cikls, nācijas, ciltis un tautas skatīsies uz savām miesām, tas ir, tās padarīs Dieva reliģiju par apsmieklu: kaut arī tās atteicās dzīvot saskaņā ar to, tomēr tās nevēlējās pieļaut, ka to miesas - kas nozīmē Dieva ticību - tiek ieliktas kapā. Tas ir, ārēji tās tomēr turējās pie Dieva ticības un nepieļāva, ka tā pilnīgi izzustu no viņu vidus, nedz arī to, ka tās miesas tiktu pilnīgi izskaustas un iznīcinātas. Tomēr īstenībā tie to pameta un tikai ārēji saglabāja tās vārdu un piemiņu.
Tās “ciltis, ļaudis un nācijas” apzīmē tos, kas ir sapulcējušies Korāna pavēnī, nepieļaudami, lai Dieva Lieta un Likums tiktu pilnīgi sagrauti un iznīcināti, jo viņi nodevās lūgšanām un gavēņiem, - bet Dieva ticības pamatprincipi, kas ir tikumi un uzvedība, ar Dieva neizdibināmo ziņu ir izzuduši, cilvēku pasaules tikumu gaisma, kas nāk no Dieva zināšanas un mīlēšanas, ir izdzisusi, un uzvaru ir guvusi tirānija, apspiešana, sātaniskas kaislības un iekāres. Dieva Likuma miesas, līdzīgi līķim, ir atsegtas cilvēku skatam tūkstoš divi simti sešdesmit dienas, pieņemot, ka katra diena ir gads, un šīs periods sastāda Muhameda ciklu.
Cilvēki pazaudēja visu, ko šīs divas personas bija ieviesušas, kas bija Dieva Likumu iedibināšana. Iznīcināti tika cilvēku pasaules tikumi, kas ir ticības Dievišķās dāvanas un gars, tik lielā mērā, ka no viņu vidus izgaisa patiesīgums, taisnīgums, mīlestība, vienotība, šķīstība, svētums, atraisītība no pasaules un visas Dievišķās īpašības. Reliģija balstījās tikai uz lūgšanām un gavēņiem, un tā tas turpinājās tūkstoš divi simti sešdesmit gadus, kas ir Furkāna cikla ilgums. Šķita, ka šīs divas personas būtu mirušas un to miesas gulētu bez gara.
“Zemes iedzīvotāji priecāsies par tiem un būs līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi Pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus”. “Zemes iedzīvotāji” nozīmē pārējās nācijas un rases, tādas kā Eiropas un tālās Āzijas tautas, kuras, kad tās redzēja, ka islāma raksturs ir pilnīgi izmainījies un Dieva Likumi atmesti - ka tikumi, degsme un gods bija tos pametuši un ka viņu īpašības bija mainījušās, - jutās laimīgas un līksmoja par to, ka tikumu samaitātība bija inficējusi islāma piekritējus un ka tā rezultātā tos pieveiks citas nācijas. Un tā arī notika. Redziet šos ļaudis, kas ir sasnieguši varas augstumus, cik pagrimuši un apspiesti tie tagad ir.
Pārējās nācijas “sūtīs dāvanas cita citai” nozīmē, ka tām vajadzētu cita citai palīdzēt, jo “šie divi Pravieši mocīja zemes iedzīvotājus”, proti, viņi pievārēja citas pasaules nācijas un tautas un iekaroja tās.
“Un pēc trīsarpus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos, un viņi cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas to redzēja”. Trīsarpus dienas, kā mēs to jau agrāk izskaidrojām, nozīmē tūkstoš divi simti sešdesmit gadus. Tie divi cilvēki, kuru miesas gulēja bez gara, ir mācības un likumi, kurus Muhameds iedibināja un Alī sludināja, kuras bija zaudējušas iekšējo saturu un saglabājušas tikai formu. “Gars atkal iegāja viņos” nozīmē, ka mācības un ticības pamati tika atkal nostiprināti. Citiem vārdiem, Dieva ticības garīgumu nomainīja materiālisms un tikumus - netikumi, Dieva mīlestība tika pārvērsta ienaidā, apgaismība - tumsā, Dievišķās īpašības - sātaniskās, taisnīgums - tirānijā, žēlsirdība - naidīgumā, patiesīgums - liekulībā, vadība - maldos un šķīstība - juteklībā. Tad pēc trīsarpus dienām, kuras pēc Svēto Grāmatu terminoloģijas nozīmē tūkstoš divi simti sešdesmit gadus, šīs Dievišķās mācības, debesu tikumi, sasniegumi un garīgās balvas tika atkal atjaunotas, pateicoties Baba atklāsmei un Dženāb-i Kudūsa uzticībai.
Svētās vēsmas atkal izplatījās, pasaulē atspīdēja patiesības gaisma, iestājās dzīvību nesošais pavasaris un atausa vadības rīts. Šie divi nedzīvie ķermeņi atkal atguva dzīvību, un šie divi dižgari - viens no tiem - Dibinātājs un otrs - Sludinātājs, cēlās un bija kā divi lukturi, jo tie apgaismoja pasauli ar patiesības gaismu.
“Un viņi dzirdēja stipru balsi no debesīm tiem saucam, uzkāpiet šeit augšā. Un viņi mākonī uzkāpa debesīs” - tas nozīmē, ka no neredzamajām debesīm viņi dzirdēja Dieva balsi sakām: pasludinādami mācības un prieka vēstis, jūs esat veikuši labu un vajadzīgu darbu: jūs esat nodevuši ļaudīm Manu vēsti un atbalstījuši Dieva aicinājumu, un jūs esat izpildījuši savu pienākumu. Tagad tāpat kā Kristum jums jāupurē sava dzīvība Visumīļotajam un jākļūst par mocekļiem. Un tā īstenības Saule un tas Vadītājs Mēness , abi, līdzīgi Kristum, norietēja pie vislielāko mocību debesīm un uzkāpa Dieva Valstībā.
“Un viņu ienaidnieki noskatījās viņos” nozīmē, ka daudzi no viņu ienaidniekiem, redzot viņu mokpilno nāvi, saprata viņu stāvokļa cildenumu un viņu augsto tikumību un apliecināja viņu lielumu un izcilību.
“Tanī pašā stundā notika liela zemestrīce, pilsētas desmitā daļa sagruva, un šinī zemestrīcē gāja bojā septiņi tūkstoši cilvēku”.
Šī zemestrīce notika Šīrāzā pēc tam, kad Babs mira mocekļa nāvē. Pilsētā bija jukas, un bojā gāja daudzi cilvēki. Tāpat lielu satraukumu izraisīja slimības, holēra, dārdzība, trūkums, bads un likstas, kādas nekad agrāk nebija redzētas.
“Un pārējos pārņēma bailes, un tie deva godu Dievam debesīs”. Kad Fārsā notika zemestrīce, visi pārējie vaimanāja un raudāja dienu un nakti un nodevās Dieva pielūgšanai un slavināšanai. Viņi bija tik satraukti un izbijušies, ka naktī nevarēja ne gulēt, ne atpūsties.
“Otrs “vai” ir pagājis; redzi, trešais “vai” drīz nāks”. Pirmais “vai” ir Pravieša, Muhameda, Abdullāha dēla nākšana, - lai miers ir ar Viņu! Otrais “vai” ir Baba nākšana, - lai Viņam gods un slava!
Trešais “vai” ir Debesu pulku Kunga atklāsmes lielā diena un Apsolītās Dailes starojums. Šīs tēmas “vai” skaidrojums tiek minēts Ecēhiēla grāmatas trīspadsmitajā nodaļā, kur ir sacīts: “Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds un sacīja: Cilvēka bērns, pasludini sekojošo: Tā saka Dievs Tas Kungs: Vaimanājiet: Ak, tu ļaunā diena! Jo tuvu ir šī diena, tiešām - tuvu ir Tā Kunga diena”.
Tāpēc nav šaubu, ka tā ļaunā diena ir Tā Kunga diena, jo tajā dienā - ak vai nevērīgajiem, ak, vai grēciniekiem, ak, vai nezinošajiem! Lūk, kāpēc ir sacīts: “Otrais “vai” ir pagājis un redzi, drīz nāks trešais “vai”!” Šis trešais “vai” ir Bahāullā atklāsme, Tā Kunga diena, un tā ir tuvu Baba atnākšanas dienai.
“Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja debesīs, kas sauca: Pasaules valstība ir nākusi rokā mūsu Kungam un Viņa Svaidītajam, un viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam”.
Šis septītais eņģelis ir cilvēks, apveltīts ar debesu īpašībām, kas celsies ar Dievišķām īpašībām un raksturu. Balsis tiks paceltas, lai pasludinātu un izplatītu ziņu par Dieva Izpausmes atnākšanu. Debespulku Kunga izpausmes dienai un Visuvarenā Dievišķā cikla laikmetam iestājoties, kas tiek apsolīts un ir minēts visās Praviešu grāmatās un rakstos - tajā Dieva dienā tiks nodibināta Garīgā un Dievišķā Ķēniņvalsts, un pasaule tiks atjaunota; radības ķermenī tiks iedvests jauns gars; iestāsies Dievišķā pavasara laiks; no mākoņiem nolīs žēlastības lietus; atspīdēs īstenības saule, pūtīs dzīvinošas vēsmas; cilvēku pasaule ietērpsies jaunās drānās; zemes virsū būs viscēlākā paradīze; cilvēki būs izglītoti; pazudīs kari, strīdi, nesaskaņas un ļaunprātība; to vietā nāks atklātība, taisnprātīgums, miers un Dieva pielūgšana; pasaulē iestāsies saskaņa, mīlestība un brālība; un Dievs valdīs uz viesiem laikiem - tas ir garīga un nepārejoša Valstība tiks iedibināta. Tāda ir Dieva diena. Jo visas iepriekšējās dienas bija Ābrahāma, Mozus un Kristus vai arī citu Praviešu dienas; bet šī diena ir Dieva diena, jo šajā dienā uzlēks Viņa Saule, kas izstarojot diženu siltumu un gaismu.
“Un tie divdesmit četri vecaji, kas sēd Dieva priekšā uz saviem troņiem, krita uz sava vaiga un pielūdza Dievu sacīdami: Mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, kas esi un kas biji, ka Tu esi ņēmis Savu lielo spēku un valsti”.
Ikvienā ciklā ir bijuši divpadsmit aizbildņi un svētas dvēseles. Jēkabam bija divpadsmit dēli. Mozus laikā bija divpadsmit cilšu galvas jeb vadoņi. Kristus laikā bija divpadsmit Apustuļi, un Muhameda laikā bija divpadsmit imāmi. Bet šajā godības apņemtajā atklāsmē tādu ir divdesmit četri, kas ir divtik daudz, cik bija citiem, jo to prasa šīs Dieva Izpausmes lielums. Šīs svētās dvēseles atrodas Dieva klātbūtnē un sēž katra uz sava troņa, kas nozīmē, ka viņi valda mūžīgi.
Lai gan šīs divdesmit četras lielās personības sēž mūžīgās valdīšanas troņos, tās tomēr pielūdz Visaptverošās Dieva Izpausmes parādīšanos, un viņi ir pazemīgi un padevīgi, un saka: “Mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, kas esi, biji un būsi, ka Tu esi ņēmis Savās rokās Savu lielo varu un valdi”, tas ir, Tu izplatīsi visas Savas mācības, vienas telts pavēnī Tu pulcināsi visas zemes tautas. Lai gan tā ir Dieva mūžīgā Ķēniņvalsts, un Viņam vienmēr piederēja un piederēs Ķēniņvalsts, Ķēniņvalsts šeit nozīmē Viņa Paša Izpausmi , un Viņš dos visus likumus un mācības, kas ir cilvēku pasaules gars un mūžīgā dzīvība. Un ar Savu garīgo spēku šī visaptverošā Dieva Izpausme pakļaus pasauli, bet ne ar kariem un cīņu. Viņa to veiks mierīgi un rāmi, ne ar zobenu un ieročiem. Ar patiesu mīlestību Viņš nodibinās šo debesu Ķēniņvalsti, ne jau ar kareivīgu spēku. Viņš izplatīs Dievišķās mācības ar labestību un taisnīgumu, ne ar skarbumu un ieročiem. Viņš nācijas un ļaudis izglītos tā, ka, neraugoties uz to atšķirīgajiem apstākļiem, raksturiem un paražām un viņu dažādajām reliģijām un rasēm, viņi, kā tas ir teikts Bībelē, kā vilks un jērs, leopards un kazlēns, zīdainis un čūska, kļūs biedri, draugi un līdzgaitnieki. Rasu strīdi, reliģiskās domstarpības un šķēršļi starp nācijām tiks pilnīgi nojaukti, un Svētītā koka pavēnī visi sasniegs pilnīgu vienotību un samierināšanos.
“Un tautas iedegās dusmās”, jo Tavas mācības nostājās pret citu tautu kaislībām, “un tad nāca Tava dusmība” , - proti, visi cietīs acīmredzamus zaudējumus, jo tie neseko Taviem priekšrakstiem, padomiem un mācībām, tiem tiks atņemts Tavs nebeidzamais dāsnums un aizplīvurota Tavas īstenības saules gaisma.
“Un tā stunda, kurā tiesās mirušos un kurā algu saņems” nozīmē, ka ir pienācis laiks, kad mirušie, tas ir, tie, kam atņemts Dieva mīlestības gars un kuriem gājusi secen svētītā mūžīgā dzīvošana, - tiks taisnīgi tiesāti, kas nozīmē, ka viņi celsies, lai saņemtu pēc nopelniem. Viņš darīs redzamus viņu noslēpumus, parādot, cik zemu tie atrodas pastāvošajā pasaulē un cik lielā mērā pār viņiem valda nāve.
“Kur algu saņems Tavi kalpi Pravieši un svētie, un visi, kas Tavu vārdu bīstas” , citiem vārdiem, Viņš apbalvos taisnos ar bezgalīgu dāsnumu, likdams tiem mirdzēt mūžīgās godības apvārsnī kā debesu zvaigznēm. Viņš palīdzēs tiem, apveltījot viņus ar uzvedību un rīcību, kas cilvēku pasaulē vieš gaismu, dodot tiem vadību un iespējas mūžīgai dzīvošanai Dievišķajā Ķēniņvalstī.
“Un samaitāšanu tiem, kas zemi samaitā” nozīmē, ka viņš atņems visu nevērīgajiem; jo aklo aklība būs visiem redzama, un to, kas redz, redzējums būs visiem redzams; atpazīta taps arī apmaldījušos ļaužu aprobežotība un zināšanu trūkums; acīmredzama taps to cilvēku gudrība un zināšanas, kuri tiks vadīti; tā visa rezultātā pār samaitātājiem nāks samaitāšana.
Vārdi “Tad atvērās Dieva templis debesīs” nozīmē, ka ir atrasta Dievišķā Jeruzaleme un ka ir kļuvis redzams Svētumu Svētums. Lietojot gudru vīru terminoloģiju, Svētumu Svētums ir Dievišķā Likuma būtība un Tā Kunga un debesu patiesās mācības, kuras ir palikušas nemainīgas visu Praviešu ciklos, kā tas ir paskaidrots jau agrāk. Jeruzalemes svētnīca tiek pielīdzināta Dieva Likumu esamībai, kas ir Svētumu Svētums, un visi likumi, paražas, rituāli un laicīgās dzīves noteikumi - viss tas ir Jeruzalemes pilsēta. Lūk, kāpēc to sauc par debesu Jeruzalemi. Īsi sakot, tā kā šajā ciklā Esamības Saule liks Dieva gaismai spīdēt vislielākajā spožumā, tad pastāvošajā pasaulē tiks realizētas Dieva mācības, un aprobežotības tumsa un zināšanu trūkums tiks izkliedēti. Pasaule kļūs par jaunu pasauli, un virsroku gūs apgaismība. Tādējādi parādīsies Svētumu Svētums.
“Tad atvērās Dieva templis debesīs” nozīmē, ka ar Dievišķo mācību izplatīšanu atklāsies debesu noslēpumi, uzlēks īstenības Saule un atvērsies vārti uz panākumiem un uzplaukumu, un labestības un debesu svētību zīmes kļūs saprotamas.
“Un Templī bija redzams Viņa derības šķirsts” , citiem vārdiem, Viņa derības grāmata parādīsies Viņa Jeruzalemē, tiks uzrakstīta Derības Vēstule , un Testamenta un Derības nozīme kļūs saprotama. Rietumus un austrumus pārņems Dieva godība un slava, un pasauli piepildīs Dieva Mācība. Derības pārkāpēji tiks pazemoti un izkliedēti, uzticīgie tiks loloti un cildināti, jo viņi turas pie Testamenta Grāmatas un paliek stingri un nelokāmi attiecībā uz Derību.
“Un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni un zemestrīce, un liela krusa” nozīmē, ka pēc Testamenta Grāmatas parādīšanās sacelsies liela vētra, un zibsnīs Dieva neapmierinātības un dusmu zibeņi, dārdēs Derības pārkāpšanas pērkona troksnis un iestāsies šaubu zemestrīce, pār Derības pārkāpējiem kritīs mocību krusa, un kārdinājumi un pārbaudījumi nāks pat pār tiem, kas apgalvo, ka tic.


12
JESAJAS GRĀMATAS VIENPADSMITĀS NODAĻAS SKAIDROJUMI

Jesajas grāmatas 11. nodaļas 1.-10. pantos ir rakstīts: “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Bijība Tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža, un viņš netiesās pēc tā, ko viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu pēc patiesības. Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. Taisnība būs viņa gurnu josta un uzticība viņa lielu aptinamā aukla. Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni. Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņam ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības”.
Būtu pareizi šo atvasi no Isaja celma attiecināt uz Kristu, jo viens no Isaja, Dāvida tēva, pēctečiem bija Jāzeps; bet, tā kā Kristus ieguva esamību caur Dieva Garu, Viņš sauca Sevi par Dieva Dēlu. Ja Viņš to nebūtu darījis, šis apraksts attiektos uz Viņu. Bez tam, ja tos nākotnes notikumus, uz kuriem viņš norādīja un kas saistījās ar tās atvases dienām, interpretē kā simbolus, tad tie daļēji piepildījās Kristus laikā, lai gan ne visi, bet, ja mēs tos neskaidrojam kā simbolus, tad, protams, neviena no šīm zīmēm nepiepildījās. Piemēram, leopards un jērs, lauva un teļš, bērns un odze ir metaforas un simboli, kas apzīmē dažādas nācijas un tautas, antagonistiskas sektas un naidīgas rases, kas stāv naidīgi cita citai pretī kā vilks un jērs. Mēs sakām, ka caur Kristus gara dvašu tās rada vienotību un saskaņu, tās caurstrāvoja dzīvība un tās savā starpā sagājās.
Bet “ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”. Kristus atklāsmes laikā šādas attiecības nevaldīja, jo atšķirīgas un antagonistiskas nācijas eksistē pasaulē līdz pat šim laikam: tikai dažas no tām atzīst Isrēla Dievu, bet vairumam no tām Dievs ir svešs. Tāpat arī Kristus laikā neiestājās vispārīgs miers, citiem vārdiem, starp antagonistiskām un naidīgām nācijām nebija ne miera, ne saskaņas. Domstarpības un nesaskaņas nemitējās, un nebija labu attiecību un izlīgšanas. Tā vēl šodien ir sastopams naids un niknums starp kristiešu grupām un nācijām.
Bet šie panti ir burtiski attiecināmi uz Bahāullā. Tāpat arī šajā brīnumainajā ciklā tiks pārveidota zeme, un cilvēku pasauli greznos miers un skaistums. Nesaskaņu, strīdu un slepkavību vietā nāks miers, patiesība un saskaņa. Starp nācijām, tautām un valstīm valdīs draudzība un mīlestība. Tiks nostiprināta sadarbība un vienotība, un beidzot karš tiks pilnīgi izskausts. Kad stāsies spēkā Vissvētākās Grāmatas likumi, domstarpības un strīdi tiks taisnīgi atrisināti ar nāciju un karaļvalstu kopīgu tiesu, un grūtības, kas radīsies, tiks novērstas. Pasaules pieci kontinenti apvienosies, daudzās tautas kļūs par vienu tautu, visa pasaule taps par vienu zemi, un cilvēce būs viena cilvēku kopiena. Attiecības starp valstīm - savstarpējie sakari, vienotība un draudzība starp tautām un kopienām - sasniegs tādu pakāpi, ka visas cilvēku rases būs kā viena ģimene. Mirdzēs debesu mīlestības gaisma, un no pasaules tiks padzīta naida un ķildu tumsa. Zemes centrā savu telti uzcels vispasaules miers, un svētītais Dzīvības Koks augs un pletīs savus zarus tā, ka tie apņems rietumus un austrumus. Stipri un vāji, bagāti un nabagi, antagonistiskas sektas un naidīgas nācijas - kuras ir kā vilki un jēri, kā leopardi un kazlēni, kā lauvas un teļi - izturēsies cita pret citu mīlestības, draudzības, taisnīguma un vienlīdzības garā. Pasaulē būs daudz zinātņu, tā uzzinās radības esamības noslēpumus un iepazīs Dievu.
Tagad padomājiet: cik ļoti šajā dižajā laikmetā, kas ir Bahāullā cikls, ir attīstījušās zināšanas un zinības, cik daudz eksistences noslēpumu ir tikuši atklāti, cik daudz lielu izgudrojumu ir nācis gaismā un kādā mērā tie pieaug no dienas dienā. Nepaies ilgs laiks, kad materiālās pasaules zināšanas un zinības, kā arī Dieva pazīšana tā progresēs un atklās tādus brīnumus, ka visi būs pārsteigti. Tad pilnībā atklāsies šī Jesajas Grāmatas panta noslēpumainā jēga: “Jo zeme būs Tā Kunga zināšanas pilna”.
Padomājiet arī par to, cik daudz cilvēku no visām zemēm, nācijām un rasēm šajā īsajā laikā kopš Bahāullā atklāsmes ir nākuši Mācības pavēnī. Kristieši, jūdi, zoroastrieši, budisti, hindu reliģijas piekritēji un persieši - visi tiekas vislielākajā draudzībā un mīlestībā, it kā tiešām šie ļaudis, viņi un viņu piederīgie, būtu radinieki un saistīti savā starpā tūkstoš gadu; jo viņi ir kā tēvi un bērni, kā mātes un meitas, kā māsas un brāļi. Lūk, ko nozīmē brālība starp vilku un jēru, leopardu un kazlēnu, lauvu un teļu.
Viens no lielajiem notikumiem, kam ir lemts notikt Nesalīdzināmā Zara (Bahāullā) Izpausmes Dienā, ir Dieva karoga pacelšana visu nāciju vidū. Tas nozīmē, ka visas tautas un ciltis būs sapulcinātas kopā šī Dievišķā Karoga pavēnī, kas nav nekas cits kā pats Cildenais Zars, un šīs tautas taps par vienu nāciju. Tiks izskaustas reliģiskas un sektantiskas nesaskaņas, rasu un tautu naids un atšķirības starp nācijām. Visiem cilvēkiem būs viena kopīga reliģija, visiem būs viena kopīga ticība, visi būs saliedējušies vienā rasē un būs kļuvuši par vienu tautu. Visi mājos vienā kopējā tēvzemē, kas ir mūsu planēta. Starp visām tautām valdīs vispārējs miers un vienprātība, un šis Nesalīdzināmais Zars sapulcēs kopā visu Israēlu, un šajā ciklā Israēla tauta tiks sapulcināta Svētajā zemē, un ebreju tauta, kas ir izkaisīta austrumos un rietumos, dienvidos un ziemeļos, būs savākta kopā.
Tagad redzat: šie notikumi nepiepildījās kristiešu ciklā, jo nācijas nenonāca zem viena Karoga, kas ir Dievišķais Zars. Bet šajā Debesu Pulku Kunga ciklā visas nācijas un tautas nonāks šī Karoga pavēnī. Tāpat arī pa visu pasauli izkaisītā Israēla tauta netika sapulcēta Svētajā Zemē kristiešu ciklā, bet šis Dievišķais solījums, kā tas ir skaidri pateikts Praviešu Grāmatā, ir sācis piepildīties Bahāullā cikla sākumā. Jūs varat redzēt, ka no visām pasaules malām uz Svēto Zemi plūst jūdu ciltis. Tās dzīvo ciematos un uz zemēm, kuras tās iegūst savā īpašumā, un no dienas dienā tās pieaug skaitā tādos apmēros, ka visa Palestīna kļūs tām par mājām.


13
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATAS DIVPADSMITĀS NODAĻAS SKAIDROJUMI

Mēs jau agrāk paskaidrojām, ka tas, kas visbiežāk tiek saprasts ar Svēto Pilsētu, Dieva Jeruzalemi, kas tiek minēta Svētajā Grāmatā, ir Dieva Likums. Dažreiz tas tiek salīdzināts ar līgavu un dažreiz ar Jeruzalemi, un citreiz atkal ar jaunām debesīm un zemi. Tā, piemēram, Jāņa Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 1., 2. un 3. pantos ir sacīts: “Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem”.
Ievērojiet, cik tas ir skaidri un acīmredzami, ka pirmā debess un zeme nozīmē iepriekšējo Likumu, jo ir sacīts, ka pirmā debess un zeme ir zudušas, un jūras arī vairs nav - tas ir, zeme ir pastarvieta, un šajā tiesas vietā nav jūras, kas nozīmē to, ka Dieva mācība un Likums izplatīsies visā pasaulē, un visi cilvēki pievienosies Dieva Lietai, un zeme būs pilnībā apdzīvot ar ticīgajiem; tāpēc arī jūras vairs nebūs, jo cilvēks dzīvo un uzturas uz cietās zemes. Citiem vārdiem sakot, šajā laikmetā Dieva Likuma zeme būs cilvēkam kā svētlaimes vieta. Tāda zeme ir cieta; uz tās nepaslīdēs kāja.
Tāpat Dieva Likums tiek aprakstīts kā Svētā Pilsēta, kā Jaunā Jeruzaleme. Ir skaidrs, ka Jaunā Jeruzaleme, kas nokāpj no debesīm, nav pilsēta no akmens, cementa un ķieģeļiem, zemes un koka. Tā ir Dieva Likums, kas nokāpj no debesīm un tiek saukts par jaunu, jo ir skaidrs, ka Jeruzaleme, kas ir būvēta no akmeņiem un zemes, nenokāpj no debesīm un ka tā netiek atjaunota, bet gan Dieva Likums ir tas, kas tiek atjaunots.
Tāpat Dieva likums tiek salīdzināts ar greznotu līgavu, kas parādās ar visskaistākajiem rotājumiem, kā tas teikts Jāņa Atklāsmes grāmatas 21. nodaļā: «Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu» un 12. nodaļas 1. pantā ir sacīts: «Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām, un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags». Šī sieviete ir tā līgava, tas Dieva likums, kas no debesīm nokāpa pie Muhameda. Saule, kurā viņa bija tērpta, un mēness, kas viņai bija zem kājām, ir abas nācijas, kas atrodas Likuma pavēnī, Persijas un Osmaņu impērijas, jo saule ir Persijas emblēma, un Osmaņu impērijas emblēma ir pusmēness. Tādējādi saule un mēness ir abu karaļvalstu emblēmas, valstu, kuras atrodas Dieva Likuma varā. Tālāk ir sacīts:»Un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags». Šīs divpadsmit zvaigznes ir divpadsmit imāmi, kas bija Muhameda Likuma ieviesēji un tautas izglītotāji, kuri mirdzēja kā zvaigznes vadības debesīs. Un tālāk, otrajā pantā, ir teikts: «Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās», kas nozīmē, ka šī likuma ieviešana sastapās ar vislielākajām grūtībām un piedzīvoja daudz rūpju un likstu, līdz pasauli ieraudzīja īstā atvase - proti, nākošā Dieva Izpausme, Apsolītais, kas ir īstā atvase un kas tapa audzēta pie šīs likuma krūts, kurš tam ir kā māte. Bērns, par kuru iet runa, ir Babs, Primārais Punkts, kas patiešām piedzima zem Muhameda Likuma - citiem vārdiem no Svētās īstenības, kas ir Dieva Likuma lolojums un auglis, Likuma, kas Viņam bija kā māte, un Viņu šī reliģija bija solījusi, un Viņš Savu esamību rada tās Likuma Ķēniņvalstī; bet pūķa despotisma dēļ bērns tika uznests augšā pie Dieva. Pēc tūkstoš divi simti sešdesmit dienām pūķis tika iznīcināts, un Dieva Likuma bērns, Apsolītais, tapa atklāts.
3. un 4. panti: «Vēl cita zīme parādījās pie debesīm; redzi, liels pūķis, ugunīgi sarkans; tam bija septiņas galvas un desmit ragi un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi». Šīs zīmes ir norādījums uz umaiju dinastiju, kas valdīja Muhameda reliģijā. Septiņas galvas un septiņi kroņi nozīmē septiņas valstis un domīnijas, pār kurām umaijiem bija vara. Tās bija romiešu domīnija ar Damasku centrā un persiešu, arābu un ēģiptiešu domīnijas kopā ar Āfrikas domīnijām Tunisiju, Maroku un Alžīriju; Andalūzijas domīnija, tagadējā Spānija; un Transoksānija, turku domīnija. Umaijiem bija vara pār šīm zemēm. Desmit ragi nozīmē šo valdnieku vārdus - proti, neatkārtojoties, tie bija desmit valdnieku vārdi, ar kuriem domāti desmit komandieru un vadoņu vārdi - pirmais ir Abū Sūfjāns un pēdējais - Marvāns - bet vairākiem no viņiem ir vienādi vārdi. Piemēram, ir divi Muāvijas, trīs Jazīdi, divi Valīdi un divi Marvāni, bet, ja vārdi tiktu skaitīti neatkārtojoties, tad to sanāktu desmit. Umaijas, no kuriem pirmais bija Abū Sūfjāns, Mekas amīrs un umaiju dinastijas galva, un pēdējais - Marvāns, iznīcināja trešo daļu svēto un tikumīgo Muhameda pēcnācēju, kas bija kā zvaigznes debesīs.
4. pants: «Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi». Kā mēs esam paskaidrojuši agrāk, ar šo sievieti domāts Dieva Likums. Pūķis stāvēja sievietes tuvumā, lai aprītu viņas bērnu, un šis bērns bija apsolītā Dieva Izpausme, Muhameda Likuma atvase. Umaiji vienmēr gaidīja, lai sagrābtu Apsolīto, kam bija jānāk no Muhameda pēcnācēju vidus, un iznīcinātu Viņu; jo viņi ļoti baidījās no apsolītās Dieva Izpausmes, un viņi tīkoja nogalināt jebkuru no Muhameda pēcnācējiem, kas varētu nākt lielā godā.
5. pants: «Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija ganīt visas tautas ar dzelzs zizli». Šis dižais dēls ir apsolītā Dieva Izpausme, kas piedzima no Dieva Likuma un uzauga pie Dievišķo mācību krūts. Dzelzs zizlis simbolizē spēku un varu - tas nav zobens - un tas nozīmē, ka ar Dieva spēku un varu Viņš ganīs visas zemes tautas. Šis dēls ir Babs.
5. pants: «Un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa». Šis ir Pravietojums par Babu, kas pacēlās debesu valstībā pie Dieva troņa, Viņa Ķēniņvalsts pašā sirdi. Padomājiet, cik precīzi viss minētais saskan ar to, kas notika.
6. pants: «Tad sieva bēga tuksnesī» - citiem vārdiem, Dieva Likums bēga tuksnesī, kas ir plašais Hidžāzas tuksnesis un Arābijas pussala.
6. pants: «Kur tai bija Dieva sataisīta vieta». Arābijas pussala kļuva par Dieva Likuma mitekli, mājvietu un centru.
6. pants: «Lai viņa tur tiktu uzturēta tūkstoš divi simti sešdesmit dienas». Pēc Svēto Grāmatu terminoloģijas, šīs tūkstoš divi simti sešdesmit dienas nozīmē tūkstoš divi simti sešdesmit gadus, kuru laikā Dieva Likums tika ieviests Arābijas tuksnesī, lielajā tuksnesī: no turienes ir nācis Apsolītais. Pēc tūkstoš divi simti sešdesmit gadiem šim Likumam vairs nebūs ietekmes, jo ienākušies būs koka augļi, un mērķis būs sasniegts.
Padomājiet, kā šie Pravietojumi saskan savā starpā. Apokalipsē Apsolītā atnākšana ir paredzēta pēc četrdesmit diviem mēnešiem, un Daniēls to apzīmē ar trīsarpus reizēm, kas arī ir četrdesmit divi mēneši vai tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Jāņa Atklāsmes grāmatas citā vietā par to tiek skaidri runāts kā par tūkstoš divi simti sešdesmit dienām, un Svētajā Grāmatā ir teikts, ka katra diena apzīmē vienu gadu. Nekas nevarētu būt skaidrāks kā šī saskaņa Pravietojumu starpā. Babs parādījās Muhameda Hidžras 1260. gadā, kas ir islāma ēras laika skaitīšanas sākums. Nevienai Dieva Izpausmei Svētajās Grāmatās nav skaidrāku pierādījumu. Ikvienam, kas ir taisnīgs, ar Lielo Praviešu mēlēm paustā laiku saskaņa ir visdrošākais pierādījums. Šiem Pravietojumiem nevar būt nekāda cita skaidrojuma. Lai svētītas ir tās taisnīgās dvēseles, kas meklē patiesību. Bet netaisnīgi cilvēki uzbrūk, apstrīd un atklāti noliedz liecības, līdzīgi farizejiem, kas, Kristum nākot, ar vislielāko stūrgalvību noliedza Kristus un Viņa mācekļu skaidrojumus. Aprobežotu ļaužu priekšā viņi nonievāja Kristus Mācību, teikdami: «Šie Pravietojumi neattiecas uz Jēzu, bet gan uz Apsolīto Mesiju, kas, atbilstoši Bībelē aprakstītajiem nosacījumiem, nāks vēlāk». Daži no šiem nosacījumiem bija, ka Viņam jāvalda pār Ķēniņvalsti, jāsēž Dāvida tronī, jāievieš Bībeles likumi un jābūt tik taisnīgam, ka vilks un jērs nāks pie tā paša avota.
Un tādējādi viņi kavēja cilvēkiem pazīt Kristu.

Piezīme. - Šajās pēdējās sarunās Abdulbahā vēlas samierināt jaunā interpretācijā jūdu, kristiešu un musulmaņu apokaliptiskos Pravietojumus, nevis parādīt to pārdabisko dabu. Par Praviešu spējām skat. 40. jautājumu «Dieva Izpausmju zināšanas» un 71. jautājumu «Vīzijas un sazināšanās ar gariem».


14
GARĪGI PIERĀDĪJUMI

Materiālajā pasaulē laiks ir ciklisks. Mainoties gada laikiem, izmainās zemes, un arī dvēseles attīstās uz labo vai slikto pusi, kā arī tās izglītojas.
Ir laiks, kad valda pavasaris, ir laiks, kad pienāk rudens; un savā laikā nāk vasara vai ziema.
Pavasarī ir mākoņi, kas dāvā tik nepieciešamo lietu, muskata smaržas saldinātas vēsmas un dzīvinošus vējus; gaiss it tik rēns, lietus līst, saule spīd, auglīgs vējš dzenā mākoņus, pasaule ir atjaunota, un dzīvības dvaša ir jūtama augos, dzīvniekos un cilvēkos. Zemes būtnes pāriet no viena stāvokļa otrā. Viss ir tērpts jaunos tērpos, melnā zeme tiek klāta ar zāli, kalnus un līdzenumus rotā zaļums; kokiem plaukst lapas un ziedi, dārzos zied puķes un smaržīgas dziedniecības zāles. Pasaule kļūst citāda, tā iemanto dzīvinošu garu. Zeme bija kā miesa bez dzīvības, tagad tā rod jaunu garu un rada bezgalīgu skaistumu, pievilcību un svaigumu. Tādējādi pavasaris ir cēlonis jaunai dzīvei un jaunam garam.
Pēc tam nāk vasara, kad pieaug siltums un augšana un attīstība ir visstraujākā. Augu valstībā dzīvības enerģija sasniedz pilnības pakāpi, parādās augļi, un nāk ražas nobriešanas laiks; sēkla ir tapusi par labības kūli, tiek uzkrāta un nolikta pārtika ziemai. Pēc tam nāk aukainais rudens, kad pūš neveselīgi un neauglīgi vēji; tas ir slimību laiks, kad viss novīst un smaržīgajā gaisā slēpjas tāds kā ļaunums. Pavasara vēsmiņas ir kļuvušas par rudens vējiem, auglīgie zaļie koki ir kaili un bez lapām, puķes un smaržīgās zāles novīst, skaistais dārzs kļūst par nobirušu lapu kaudzi. Tam pa pēdām nāk ziema ar aukstumu un sniegputeņiem. Līst lietus, snieg sniegs, krusa, vētra, pērkons un zibeņi visu sastindzina un sasaldē. Visi augi mirst, dzīvnieki ir gurdeni un nožēlojami.
Kad ir sasniegts šāds stāvoklis, atkal atgriežas dzīvību nesošais pavasaris, un cikls atsākas no jauna.
Pavasaris ar nebeidzamo svaigumu un skaistumu kalnos un lejās visā greznumā un krāšņumā izpleš savu telti. Radība atkal iegūst jaunu veidolu, un radīšana sākas no jauna. Viss aug un attīstās, līdzenumi un tuksneši kļūst auglīgi un zaļi, koki uzzied, un visā pilnībā un godībā, kā iepriekšējā gadā, atgriežas pavasaris Tāds ir un tādam ir jābūt esamības ciklam un ciklu secībai. Tāda ir materiālās pasaules gadalaiku maiņa un cikli.
Tāpat ir ar Praviešu garīgajiem cikliem - citiem vārdiem, Svēto Dieva Izpausmju atklāsmes laiks ir garīgais ziedonis, tas ir Dievišķais spožums, debesu dāsnums, dzīvības dvesma, Patiesības Saules pacelšanās. Gars atdzīvojas, sirdis atjaunojas, dvēseles kļūst labas, dzīve kļūst rosīga, cilvēku esamība ir priekpilna, tie kļūst labāki un pilnveidojas. Tiek sasniegts vispārīgs uzplaukums un atdzimšana, jo ir augšāmcelšanās laiks, saviļņojuma un rūgšanas laiks, svētlaimes, prieka un līksmības laiks.
Pēc tam dzīvību nesošais pavasaris pāraug vasaras auglīgumā. Dieva vārds tiek cildināts, Dieva Likums tiek celts godā un ieviests, viss sasniedz pilnību. Tiek uzklāts debesu galds, svētās vēsmas piesmaržo austrumus un rietumus, Dieva mācības iekaro pasauli, cilvēki izglītojas, tiek sasniegti teicami rezultāti, cilvēces pasaulē parādās jūtams vispārīgs progress, un visas lietas apņem Dievišķais dāsnums. Pie Ķēniņvalsts apvāršņa paceļas Patiesības Saule savā vislielākajā spožumā un siltumā. Kad tā sasniegs meridiānu, tā sāks savu lejupceļu, un garīguma vasarai sekos rudens, kad augšana un attīstība tiek apturēta. Liegos vējus nomaina postošas brāzmas, un neveselīgais gadalaiks atņem dārziem, pļavām un lapenēm skaistumu un svaigumu - citiem vārdiem, pievilcība un labā griba nesaglabājas, Dievišķās īpašības mainās, siržu starojums satumst, dvēseļu garīgums kļūst citādāks, tikumus nomaina netikumi, svētums un šķīstība nozūd. Paliek tikai Dieva reliģijas nosaukums un Dievišķo mācību vispārpieejamās formas. Dieva reliģijas pamati tiek noārdīti un iznīcināti, un pastāv tikai formas un paražas. Parādās šķelšanās, uzskatu stingrību nomaina nedrošība, gars pamirst, sirdis gurst, dvēseles grimst kūtrībā, un iestājas ziema, - citiem vārdiem, pasauli stindzina nezināšanas saltums, un cilvēkus apņem maldu tumsa. Tam seko vienaldzība, nepaklausība, ne iejūtība, kūtrums, zemiskums, dzīvnieciski instinkti un kā akmens stindzinošais aukstums un ne jūtīgums. Tas atgādina ziemu, kad, zaudējusi saules siltuma ietekmi, zeme kļūst tukša un baisa. Kad saprāta un domu pasaule sasniedz šādu stāvokli, paliek tikai nemitīga miršana un nebūtība.
Pēc ziemas neiepriecinošajām pārmaiņām atkal atgriežas garīgās atdzimšanas pavasaris un iestājas jauns cikls. Vējo apgarotības vēsmas, lāsmo mirdzošā rītausma, Dievišķības mākoņi dod veldzējošu lietu, Patiesības saules stari staro pasaulē, laicīgā pasaule iemanto jaunu dzīvību un tērpjas brīnumainā tērpā. Visas pagājušā pavasara zīmes un balvas parādās no jauna, varbūt vēl lielākā spožumā šajā jaunatnākušajā gadalaikā.
Patiesības saules garīgie cikli ir līdzīgi materiālās saules cikliem: visu laiku notiek to riņķošana un atjaunošanās. Patiesības Saulei, tāpat kā materiālajai saulei, ir daudzas ausmas vietas: vienu dienu tā uzlec zodiaka vēža zīmē, citu dienu - svaru vai ūdensvīra zīmēs, citu dienu tā izplata savus starus zem auna zīmes. Bet saule ir viena, un īstenība ir viena. Zinoši cilvēki ir saules mīlētāji, un tos nevaldzina vietas, no kurām tā uzaust. Cilvēki ar redzīgu skatu meklē patiesību, bet nevis vietas, kurās tā parādās un uzaust. Tāpēc tie sauli pielūgs neatkarīgi no tā, kurā zodiaka punktā tā uzlec, un tie meklēs patiesību ikvienā šķīstā un Svētītā Dvēselē, kas to pauž. Šādi cilvēki vienmēr iemanto patiesību, un Dievišķās Pasaules Sauli no tiem neslēpj plīvurs. Tāpēc saules mīlētājs un gaismas meklētājs vienmēr vērsies saulē, neatkarīgi no tā, vai tā mirdz Auna zīmē, vai tās dāsnums plūst zem Vēža zīmes, vai arī tā staro zem Dvīņu zīmes. Bet aprobežotie un neizglītotie mīl zodiaka zīmes, un tos valdzina un vilina saules pacelšanās vietas, bet nevis pati saule. Kad tā atradās Vēža zīmē tie vērsās uz to, kaut arī pēc tam saule pārgāja Svaru zīmē; tā kā viņi mīlēja zīmi, tie pievērsās un pieķērās tai, un saules svētība gāja tiem secen tikai tāpēc, ka tā bija mainījusi savu vietu. Piemēram, reiz Esamības Saule lēja pasaulē Savus starus zem Ābrahāma zīmes, un tad tā ausa zem Mozus zīmes un apgaismoja apvārsni. Pēc tam tā ar vislielāko varenību un spožumu atmirdzēja zem Kristus zīmes. Tie, kas meklēja un mīlēja Patiesību, pielūdza Patiesību, vienalga, kur tie to redzēja, bet tie, kas bija pieķērušies Ābrahāmam, zaudēja tās svētību, kad tā atspīdēja no Sinaja kalna un apgaismoja Mozus īstenību. To skatus, kas cieši turējās pie Mozus, arī sedza plīvuri, kas tiem neļāva saskatīt Patiesības Sauli, kad tā savā augstākajā un ķēnišķīgajā mirdzumā atmirdzēja no Kristus, un tā joprojām.
Tādēļ cilvēkam jāmeklē Patiesība, un viņš šo Patiesību atradīs ikvienā no Svētītajām Dvēselēm. Viņam jāļaujas Dievišķā dāsnuma valdzinājumam un pievilcības līksmei, viņam jābūt kā taurenītim, kas ir gaismas mīlētājs, vienalga, no kādas lampas tā mirdz, un kā lakstīgalai, kas mīl rozi neatkarīgi no tā, kādā dārzā tā aug.
Ja saule uzaustu rietumos, tad tā tomēr vēl arvien būtu saule. Nav no saules jānovēršas, lai kur tā paceļas. Tāpat nav jāuzskata, ka rietumiem vienmēr jābūt saulrieta vietai. Gluži tāpat ir jāmeklē debesu dāvanas un Dievišķā rītausma. Jebkurā vietā, kur tā parādās, cilvēkam tā kaismīgi jāmīl. Ja jūdi nemitīgi neceltu skatus uz Mozus apvārsni un būtu tikai raudzījušies Patiesības Saulē, nav šaubu, ka tie būtu pazinuši uzlecošo Kristus īstenības Sauli tās vislielākajā Dievišķajā spožumā. Bet, ak, vai! tūkstošreiz, ak, vai! pieķerdamies Mozus vārdu ārējai nozīmei, viņi zaudēja Dieva svētību un ķēnišķīgo mirdzumu.


15
PATIESĀ BAGĀTĪBA

Jebkuras dzīvas būtnes gods un slava ir atkarīgi no cēloņiem un apstākļiem.
Zemes skaistums, rota un pilnība slēpjas zaļošanā un auglībā, kurus nes pavasara mākoņu dāsnums. Augi aug, dīgst puķes un smaržojošas zāles, pilnos ziedos uzplaukst augļu koki, un ienākas jauna svaigu augļu raža. Dārzos ienāk skaistums, pļavas uzliek rotu, kalni un lejas tērpjas zaļā tērpā, dārzi, lauki, ciemati un pilsētas tiek izpušķoti. Tā ir minerālu pasaules labklājība.
Augu pasaules attīstības un pilnveidošanās augstākais sasniegums ir vērojams tad, ja koks aug pie upes ar tīru ūdeni, ja to apvējo maigas vēsmas un apņem saules siltums, ja dārznieks to kopj un ja tas no dienas dienā aug un nes augļus. Bet tā īstenais uzdevums ir virzīties uz priekšu dzīvnieku un cilvēku pasaulē, lai restaurētu to, kas ir ticis izsmelts dzīvnieku un cilvēku organismos.
Dzīvnieku pasaules augstākais sasniegums ir būt apveltītam ar veseliem locekļiem, orgāniem un spējām un būt nodrošinātam ar visu nepieciešamo savu vajadzību apmierināšanai. Tas ir tās galvenais spožums, gods un sasniegums. Tā, piemēram, dzīvnieka lielākais apmierinājums ir būt nodrošinātam ar zaļām un auglīgām pļavām, tīru ūdens straumi un skaistu, zaļoksnu mežu. Ja tam viss tas ir nodrošināts, nekādu lielāku labklājību nevar iedomāties. Piemēram, ja putns novij savu ligzdu zaļā un auglīgā mežā, skaistā augstā vietā, kādā spēcīgā kokā, augsta zara galotnē un ja tas atrod sēkliņas un ūdeni, tas tam nozīmē īstu labklājību.
Bet dzīvnieka patiesā labklājība slēpjas pāriešanā cilvēku pasaulē, līdzīgi mikroskopiskajām būtnēm, kas, caur ūdeni un gaisu iekļūst cilvēka organismā, tiek asimilētas un aizstāj to, ko organisms ir patērējis. Dzīvnieku pasaulē tas ir liels gods un labklājība, par kuru lielāku nevar iedomāties.
Tāpēc ir skaidrs, ka šī bagātība, šis komforts un šī materiālā pārpilnība pilnīgi nodrošina minerālu, augu un dzīvnieku labklājību. Nekādas bagātības, nekāda materiālās pasaules pārpilnība, ērtības un bezrūpība nevar līdzināties putna bagātībai. Viņa mājoklis ir visi šie plašie līdzenumi un kalni, un visas sēkliņas un raža ir tā iztika un bagātība, un tam pieder visas zemes, ciemati, pļavas, ganības, meži un tuksneši. Nu, kas tad ir bagātāks - šis putns vai visbagātākais cilvēks, jo, vienalga, cik daudz sēkliņu putns var apēst vai novākt, tā bagātība nemazinās.
No tā kļūst skaidrs, ka cilvēka godam un slavai ir jābūt kaut kam vairāk nekā materiālās bagātības. Materiālās ērtības ir tikai zars, bet cilvēka slavas sakne ir visas viņa labās īpašības un tikumi, kas ir viņa esamības rota. Tās ir Dievišķās īpašības, debesu balvas, cildenas jūtas, Dieva mīlestība un zināšana, universāla gudrība, intelektuāla uztvere, zinātniskie atklājumi, taisnīgums, vienlīdzība, patiesīgums, labestība, dabiska drosme un iedzimta rakstura stingrība, cieņa pret citu tiesībām, līgumu un derību turēšana, godīgums it visos apstākļos, kalpošana patiesībai visos apstākļos, savas dzīvības ziedošana visu cilvēku labā, laipnība un cieņa pret visām tautām, paklausība Dieva mācībām, kalpošana Dieva Ķēniņvalstij, cilvēku vadīšana un nāciju un rasu izglītošana. Lūk, tāda ir cilvēku pasaules labklājība! Lūk, tāda ir cilvēka slava pasaulē! Lūk, tāda ir mūžīgā dzīvošana un debesu gods!
Šie tikumi cilvēka esamībā izpaužas tikai caur Dieva varu un Dievišķajām mācībām, jo tiem ir vajadzīgs kāds pārdabisks spēks, lai tie izpaustos. Iespējams, ka dabas pasaulē parādās kādas pēdas no šīm pilnībām, bet tās ir nestabilas un gaistošas, tās ir kā saules stari uz sienas.
Tā kā līdzjūtīgais Dievs ir uzlicis cilvēkam galvā šo brīnišķo kroni, cilvēkam ir jātiecas, lai tā mirdzošie dārgakmeņi kļūtu redzami visai pasaulei.


OTRĀ DAĻA

DAŽAS KRISTIETĪBAS TĒMAS


16.
ĀRĒJĀS FORMAS UN SIMBOLI JĀLIETO, LAI PAUSTU INTELEKTUĀLAS KONCEPCIJAS

Lai saprastu jautājumus, kurus mēs jau minējām un par kuriem vēl runāsim, atklājot problēmu būtību, ir svarīga ideja par to, ka pastāv divu veidu cilvēciskās zināšanas. Pirmā veida zināšanas ir tās, kuras iegūstam ar sajūtām - zināšanas par lietām, kuras mēs saucam par objektīvām, ko spēj uztvert acs, auss, smarža, garša vai tauste. Mēs sakām, ka saule objektīvi pastāv, jo to var redzēt; tāpat arī skaņas ir sajūtamas, jo auss tās dzird; smaržas ir sajūtamas, jo tās var ieelpot un uztvert ar ožu; barība ir sajūtama, jo mute spēj izbaudīt tās saldumu, skābumu vai sāļumu; karstums un aukstums arī ir uztverami ar sajūtām. To mēdz dēvēt par sajūtamo esamību.
Otrs cilvēcisko zināšanu veids ir intelektuālās zināšanas jeb intelektuālā esamība; tā nepieņem nekādu ārējo formu vai telpu un nav uztverama ar sajūtām. Piemēram, intelektuālā spēja nav sajūtama, tāpat arī neviena no cilvēka iekšējām īpašībām nav sajūtama; gluži otrādi, to esamība ir intelektuālas dabas. Mīlestība ir garīga, nevis sensuāla esamība, jo to nevar dzirdēt ar ausi, redzēt ar aci, uztvert ar smaržu, garšu, sajust ar tausti. Pat ēteriskā matērija, kuras izpausmes fizika raksturo kā temperatūru, gaismu, elektrību un magnētismu, ir attiecināma uz intelektuālo, nevis sensuālo esamību. Arī daba savā būtībā ir intelektuāla esamība, nevis sensuāla, tāpat arī cilvēka gars. Lai izskaidrotu šīs intelektuālās esamības izpausmes, nepieciešams tās izteikt sensuālās parādībās, jo ārējā realitātē nav nekā, kas nebūtu materiāls. Tādēļ, lai izskaidrotu gara esamību - tā apstākļus un stāvokli - skaidrojumi jāizsaka sensuālu parādību formā, jo ārējā pasaulē viss esošais ir sajūtams. Piemēram, bēdas un laime ir intelektuālas parādības, taču, lai paustu šos garīgos stāvokļus, jūs sakāt: «Mana sirds ir nomākta; mana sirds ir pacilāta,» kaut arī cilvēka sirds nevar būt nedz nomākta, nedz pacilāta. Tie ir intelektuāla jeb garīga rakstura stāvokļi, kurus var izskaidrot, vienīgi izmantojot sensuālas parādības. Vēl viens piemērs: jūs sakāt: «Šis cilvēks ir ievērojami progresējis,» kaut arī īstenībā viņš ir palicis tai pašā vietā, vai: «Šis cilvēks ir krietni cēlies,» kaut arī viņš, tāpat kā visi citi, staigā pa zemi. Šī celšanās un progress ir garīgi stāvokļi un intelektuālas dabas esamība, taču, lai tos raksturotu, jāizmanto sensuālas parādības, jo ārējā pasaulē nav nekā, kas nebūtu sajūtams.
Zināšanu simbols ir gaisma, nezināšanas - tumsa; taču padomājiet, vai zināšanas ir sajūtama gaisma un neziņa - sajūtama tumsa? Tie ir tikai simboli. Zināšanas un zināšanu trūkums ir intelektuāli stāvokļi, taču, raksturojot tos, jūs zināšanas saistāt ar gaismu, bet zināšanu trūkumu - ar tumsu. Jūs sakāt: «Mana sirds bija tumsā, un tā tapa apgaismota». Tādējādi zināšanu gaisma un neziņas tumsa ir intelektuālas parādības, nevis sensuālas; taču, meklējot tām izskaidrojumu ārējā pasaulē, mēs tām piešķiram sensuālu formu.
Līdz ar to dūja, kas nolaidās pie Kristus, nebija materiāla dūja, bet gan garīga parādība, kura skaidrības labad tika ietērpta sajūtamā formā. Tāpat arī Vecajā Derībā ir sacīts, ka Dievs parādījās kā uguns stabs: tas nenorāda materiālo formu, bet gan kalpo kā sajūtams tēls, kas pauž intelektuālu parādību.
Kristus saka: «Tēvs ir Dēlā un Dēls ir Tēvā». Vai Kristus bija Dievā jeb arī Dievs Kristū? Taču nē! Gluži otrādi, šī ir intelektuāla parādība, kas izteikta ar sajūtu tēla palīdzību.
Nu mēs esam nonākuši pie Bahāullā vārdu skaidrojuma, kad Viņš saka: «Ak valdniek! Es biju tāds pats cilvēks kā visi citi, iemidzis uz sava dīvāna, kad raugi, Visuvarenā vēsmas uzvirmoja pār mani un ļāva man uzzināt visu, kas ir bijis. Tas nenāca no manis, bet no Tā, kurš ir Visuvarens un Viszinošs». Tā ir norāde uz Izpausmes stāvokli: tā nav sajūtama; tā ir intelektuāla esamība, kas ir brīva no laika, no pagātnes, tagadnes un nākotnes; tas ir skaidrojums, salīdzinājums, metafora, kas nav jāuztver burtiski; šis stāvoklis cilvēka prātam nav saprotams. Miegs un atmoda ir pāreja no viena stāvokļa citā. Miegs ir miera un atpūtas stāvoklis, un atmoda - kustība. Miegs ir klusums, atmoda - runāšana. Miegs ir noslēpums, atmoda - izpausmes stāvoklis.
Piemēram, persiešu un arābu valodā saka, ka zeme bija iemigusi un, atnākot pavasarim, tā pamodās; vai arī - zeme bija mirusi un, pavasarim atnākot, tā atdzīvojās. Šie izteikumi ir metaforas, alegorijas, mistiskā skaidrojumi jēgpilnā veidā.
Īsumā, Svētās Dieva Izpausmes vienmēr ir bijušas un būs Gaišā Esamība; to būtībā nekas nemainās un netiek grozīts. Pirms Savas misijas pasludināšanas tās mīt klusumā un mierā, līdzīgi gulētājam, taču pēc Savas atklāsmes tās runā un tiek apgaismotas, līdzīgi cilvēkam, kas ir modies no miega.


17
KRISTUS PIEDZIMŠANA

Jautājums. - Kā Kristus piedzima no Svētā Gara?
Atbilde. - Attiecībā uz šo jautājumu pastāv domstarpības starp teologiem un materiālistiem. Teologi uzskata, ka Kristus piedzima no Svētā Gara, taču materiālisti domā, ka tas nav iespējams un nav pieņemams, un ka nav nekādu šaubu par to, ka Viņa tēvs ir bijis cilvēks.
Korānā ir sacīts: «Un Mēs sūtījām Savu Garu pie viņas, un Viņš tai parādījās cilvēka veidolā». Tātad Svētais Gars pieņēma cilvēka izskatu, tāpat kā spogulī rodas attēls, un vērsās pie Marijas.
Materiālisti uzskata, ka jānotiek laulībām un ka dzīva būtne nevar rasties no nedzīvas, un vairošanās nav iespējama bez vīrieša un sievietes. Viņi domā, ka tas nav iespējams ne tikai starp cilvēkiem, bet arī starp dzīvniekiem un augiem, jo vīrišķā un sievišķā savienība pastāv visos dzīvās pasaules līmeņos. Tā ir atspoguļota pat Korānā: «Lai slavēts Tas, kurš visu radījis pāros: gan to, kas nāk no zemes, gan viņus pašus, gan to, ko viņi nezin» , - tas ir, cilvēki, dzīvnieki, augi, visi ir sadalīti pāros. «Un no visa Mēs radījām divējus veidus,» - citiem vārdiem, Mēs esam visas būtnes radījuši pāros.
Tie uzskata, ka nav iedomājams cilvēks, kura tēvs nebūtu cilvēks. Teologu atbilde skan: «Tas nav nekas neiespējams un nesasniedzams, taču tas vēl nav redzēts; ir liela starpība starp neiespējamo un nezināmo. Agrākajos laikos telegrāfs, kas tagad nodrošina sakarus starp austrumiem un rietumiem, nebija zināms, taču tā pastāvēšana nebija neiespējama; fotogrāfija un skaņu ierakstīšana nebija zināmas, taču izrādījās iespējamas».
Materiālisti paliek pie sava, un teologi jautā: «Vai zemeslode ir mūžīga vai pārejoša?» Materiālisti atbild, ka saskaņā ar zinātni un nozīmīgiem atklājumiem ir izveidojies uzskats, ka tā ir pārejoša; sākumā tai apkārt izveidojās garoza, no kuras izcēlās augi, tiem sekoja dzīvnieki, un visbeidzot parādījās cilvēks.
Teologi saka: «No jūsu teiktā kļuva skaidrs, ka cilvēce uz zemeslodes ir pārejoša, nevis mūžīga. Tādā gadījumā pirmajam cilvēkam nevarēja būt nedz tēva, nedz mātes, jo cilvēka eksistence ir pārejoša. Vai cilvēka radīšana bez tēva un mātes, kaut arī tā notika pakāpeniski, nav sarežģītāka nekā rašanās bez tēva? Ja jūs pieļaujat, ka pirmais cilvēks radās bez tēva un mātes - vienalga, vai tas notika pakāpeniski vai uzreiz - nevarētu būt šaubas par to, ka varētu pastāvēt arī cilvēks, kuram nav tēva. Jūs to nevarat uzskatīt par neiespējamu, pretējā gadījumā jūsu spriedumi ir neloģiski. Ja jūs sakāt, ka šo lampu ir iespējams aizdedzināt bez petrolejas un degļa, tad ir neloģiski apgalvot, ka bez degļa to izdarīt nav iespējams». Kristum bija māte, taču pirmajam cilvēkam, kā to apgalvo materiālisti, nebija nedz tēva, nedz mātes.


18
KRISTUS DIŽENUMU NOSAKA VIŅA PILNĪBA

Dižs cilvēks ir un paliek dižs, neatkarīgi no tā, vai viņa tēvs ir bijis cilvēks vai nē. Ja tēva neesamība ir tikums, tad Ādamam vajadzētu būt dižākam un izcilākam par visiem Praviešiem un vēstnešiem, jo viņam nebija ne tēva, ne mātes. Slavas un diženuma pamatā ir Dievišķo tikumu daiļums un pilnība. Saule ir dzimusi no matērijas un formas, ko var salīdzināt ar tēvu un māti, un tā ir absolūtās pilnības iemiesojums; taču tumsai nav nedz matērijas, nedz formas, ne tēva, ne mātes, un tā ir absolūtās nepilnības iemiesojums. Ādama fiziskās eksistences matērija bija zemes pīšļi, bet Ābrahāma matērija - sēkla; saprotams, ka tīra un šķīsta sēkla ir vērtējama augstāk par zemi.
Jāņa Evaņģēlija pirmās nodaļas 12. un 13. vārsmā ir sacīts: «Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam».
«Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva».
Šīs vārsmas norāda uz to, ka mācekļa būtne arī nav fiziska spēka radīta, bet gan rodas gara esamībā. Kristus gods un lielums nav saistīts ar faktu, ka Viņa tēvs nebija cilvēks, bet gan ar Viņa pilnību un Dievišķo varenību. Ja Kristus būtu liels tikai tādēļ, ka Viņam nebija tēva, tad Ādams būtu lielāks par Kristu, jo viņam nebija ne tēva, ne mātes. Vecajā Derībā ir sacīts: «Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli».
Ievērojiet, ir sacīts, ka Ādams tika radīts ar Dzīvības Gara palīdzību. Arī tas, ko Jānis pavēstī par mācekļiem, apliecina viņu piederību Debesu Tēvam. Tādējādi kļūst acīmredzams, ka svētā esamība, kas veido ikviena izcila cilvēka eksistences būtību, nāk no Dieva un rodas no Svētā Gara dvašas.
Tātad, ja cilvēka varenības galvenais nosacījums ir tēva neesamība, tad Ādams ir visdižākais, jo viņam nebija ne tēva, ne mātes. Vai ir labāk, ja cilvēks ir radies no dzīvas matērijas vai no zemes pīšļiem? Protams, ka ir labāk, ja viņš ir radies no dzīvas matērijas. Taču Kristus piedzima un tika radīts no Svētā Gara.
Nobeigumā jāatzīmē, ka svēto dvēseļu un Dieva Izpausmju diženuma un slavas pamatā ir Viņu Dievišķā pilnība, debesu veltes un gods, un nekas cits.
19
KRISTUS KRISTĪŠANA

Jautājums. - Mateja Evaņģēlija 3. nodaļas 13.-15. vārsmās ir sacīts: «Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis. Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību. Tad viņš to atļāva» .
Kāda gudrība tajā slēpjas: ja jau Kristum piemita pilnība, kādēļ Viņam bija jātiek kristītam?
Atbilde. - Kristīšanas būtība ir šķīstīšanās caur nožēlu. Jānis brīdināja un vedināja ļaudis nožēlot grēkus, pēc tam viņš tos kristīja. Tādējādi kristīšana ir grēku nožēlas simbols, un tās būtība atklājas vārdos: «Ak Dievs! Tāpat kā mana miesa ir šķīstījusies un nomazgājusi visus netīrumus, dari tīru un svētu manu garu no dabas pasaules netīrumiem, kas nav cienīgi Tavas Vienotības sliekšņa!» Nožēla ir atgriešanās no nepaklausības paklausībā. Cilvēks pēc atšķirtības un attālināšanās no Dieva nožēlo grēkus un tiek šķīstīts; šīs simboliskās darbības jēga ir: «Ak Dievs, padari manu sirdi labu un skaidru, svētī to un atbrīvo no visa, kas nav Tava mīlestība!»
Tā kā Kristus vēlējās, lai visi cilvēki tajā laikā pieņemtu kristīšanu, ko iedibināja Jānis, Viņš lika Sevi kristīt ar nolūku modināt ļaudis un piepildīt agrākās reliģijas likumu. Lai arī grēku nožēlas rituālu, šķīstīties ar ūdeni, iedibināja Jānis Kristītājs, īstenībā to praktizēja arī agrāk Dieva reliģijas ietvaros.
Kristum nebija nepieciešama kristīšanās, bet Viņš to pieņēma tādēļ, ka tolaik tā bija pieņemama un atzīstama rīcība un Dieva Valstības prieka vēsts zīme. Tomēr vēlāk Viņš sacīja, ka patiesa kristīšanās nenotiek ar materiālo ūdeni, bet gan ar ūdeni un garu. Šis ūdens nav materiālais ūdens, jo cituviet ir teikts, ka kristīšanās notiek ar uguni un garu; tātad runa nav par materiālo uguni un ūdeni, jo kristīšanās ar uguni nav iespējama.
Tādējādi gars ir Dieva velte, ūdens ir zināšanas un dzīvība, un uguns ir Dieva mīlestība. Jo materiālais ūdens nešķīsta cilvēka sirdi; tas šķīsta miesu. Taču debesu ūdens un gars, kas ir zināšanas un dzīvība, padara cilvēka sirdi labu un skaidru; sirds, kas saņēmusi gara velti, kļūst svēta, laba un skaidra - citiem vārdiem, cilvēka būtība tiek svētīta un attīrīta no dabas pasaules sārņiem, ko pārstāv ļaunās īpašības - dusmas, miesaskāre, pasaulīgums, lepnība, meli, divkosība, viltus, patmīla, utt.
Cilvēks pats saviem spēkiem nespēj atbrīvoties no miesiskajām kaislībām, tas ir iespējams tikai ar Svētā Gara palīdzību. Tādēļ Kristus teica, ka ir nepieciešams kristīties ar garu, ūdeni un uguni, kas savā būtībā ir Dievišķais Gars, zināšanas un dzīvības ūdens, un Dieva mīlestības uguns. Cilvēkam jātop kristītam ar šo garu, šo ūdeni un uguni, lai tam tiktu piešķirta Dievišķā svētība. Citādi, kāda nozīme ir kristīšanai ar materiālo ūdeni? Kristīšana ar ūdeni ir grēku nožēlas un piedošanas izlūgšanās simbols.
Taču Bahāullā ciklā šis simbols vairs nav vajadzīgs, jo tā būtība - kristīšanās ar Dieva garu un mīlestību - ir saprasta un vispārpieņemta.


20
KRISTĪŠANAS NEPIECIEŠAMĪBA

Jautājums. - Vai kristīšanās rituāls ir nozīmīgs un nepieciešams, vai arī nenozīmīgs un nevajadzīgs? Ja ir, tad kādēļ to atcēla? Ja nav, tad kādēļ Jānis to pildīja?
Atbilde. - Apstākļu maiņa, grozījumi un transformācijas ir neizbēgams būtņu esamības nosacījums, ko nav iespējams no tās atdalīt, tāpat kā nav iespējams atdalīt karstumu no uguns, slapjumu no ūdens vai gaismu no saules, jo tie ir šo parādību būtiski nosacījumi. Tā kā apstākļu izmaiņas būtnēm ir nepieciešamas, arī likumi mainās un tiek pielāgoti attiecīgā laika izmaiņām. Piemēram, Mozus laikā Viņa Likums tika pielāgots un pakļauts tā laika nosacījumiem; Kristus dienās šie nosacījumi bija tik ievērojami izmainījušies, ka Mozus Likums vairs nebija piemērots cilvēces vajadzībām, tāpēc tas tika atcelts. Tādēļ Kristus pārkāpa sabatu un aizliedza šķiršanos. Pēc Kristus četri mācekļi, starp viņiem arī Pēteris un Pāvils, atļāva lietot uzturā dzīvnieku gaļu, kas bija aizliegts saskaņā ar Bībeli, bet ne asinis un to dzīvnieku gaļu, kas tikuši nosmacēti vai ziedoti elkiem. Tie aizliedza ārlaulības sakarus un paturēja četrus baušļus. Vēlāk Pāvils atļāva pat lietot uzturā nosmacētu un elkiem ziedotu dzīvnieku gaļu un asinis, paturot tikai ārlaulības sakaru aizliegumu. Tā savā vēstulē romiešiem 14. nodaļas 14. vārsmā Pāvils raksta: «Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi; vienīgi tam, kas domā, ka tas ir nešķīsts, tam tas nešķīsts». Arī Pāvila vēstulē Titam 1. nodaļas 15. vārsmā ir teikts: «Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts, aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa».
Tātad šīs izmaiņas un rituāla atcelšana ir saistītas ar to, ka Kristus un Mozus laikmeti nav salīdzināmi. Kristus periodā apstākļi un prasības bija pilnīgi mainījušies, tādēļ tika atcelti agrākie likumi.
Pasaules eksistenci varētu salīdzināt ar cilvēcisko un Dieva Praviešus un vēstnešus - ar prasmīgiem ārstiem. Cilvēks nevar palikt vienā stāvoklī, to piemeklē dažādas kaites, un katrai no tām ir īpaši ārstniecības līdzekļi. Prasmīgs ārsts nedod vienas un tās pašas zāles jebkuras slimības gadījumā, bet gan izvēlas katrai kaitei un organismam atbilstošas zāles un ārstniecības līdzekļus. Ja kāds ir smagi slims ar drudzi, pieredzējis ārsts dos viņam zāles, kas pazemina temperatūru, bet, mainoties slimnieka stāvoklim, kad drudzi nomaina drebuļi, ārsts, bez šaubām, mainīs zāles, kas pazemina temperatūru, pret tādām, kas to paaugstina. Šādu maiņu prasa pacienta stāvoklis, un tā ir nepārprotams apliecinājums ārsta pieredzei.
Padomājiet, vai būtu iespējams Vecās Derības Likumus ieviest šajā laikmetā? Taču nē! Tas būtu neiespējami un nevajadzīgi; tādēļ droši var apgalvot, ka Kristus laikā Dievs atcēla Vecās Derības likumus. Padomājiet arī par to, ka Jāņa Kristītāja laikā kristīšana sekmēja ļaužu atmošanos un grēku nožēlošanu un lika gaidīt Kristus Valstības nākšanu. Taču mūsdienās Āzijā katoļi un pareizticīgie liek jaundzimušos ūdenī, kas sajaukta ar olīveļļu, un daudzi mazuļi saslimst no pārdzīvotā, jo kristību laikā viņi pretojas un kļūst satraukti. Citur mācītāji apslaka ar kristāmo ūdeni pieri. Taču bērni negūst nekādu garīgu labumu ne no pirmā, ne no otrā kristīšanas veida. Tad kāda tam ir nozīme? Citas tautas ir neizpratnē, kāpēc bērni ir jāmērc ūdenī, ja tas neveicina ne bērna garīgo atmošanos, ne viņa pievēršanos ticībai, ja tā ir tikai tradīcija. Jāņa Kristītāja laikā tas bija citādi, jo sākumā Jānis mudināja ļaudis nožēlot grēkus un iededza tajos vēlmi gaidīt Kristus izpausmi. Tie, kuri tika kristīti un pilnīgā pazemībā un paļāvībā nožēloja savus grēkus, tie šķīstīja arī savu miesu no ārpasaules netīrumiem un varēja uzticīgi dienu un nakti gaidīt Kristus atnākšanu un ieiešanu Dievišķā Gara valstībā.
Kopsavilkumā varētu teikt, ka likumu atcelšanas galvenais cēlonis ir apstākļu un prasību maiņa dažādos laikmetos, jo pienāk laiks, kad likumi vairs neatbilst apstākļiem. Padomājiet, cik dažādas prasības bija pirmajos gadsimtos, Viduslaikos un mūsdienās, un vai ir iespējams, ka pirmo gadsimtu likumi darbotos šodien! Katram saprotams, ka tas nebūtu iespējams un nav arī vajadzīgs. Tāpat arī pēc pāris gadsimtiem mūsdienu prasības vairs nebūs spēkā un notiks atbilstošas izmaiņas likumos. Eiropā likumi nemitīgi tiek mainīti un pilnveidoti: cik daudz likumu, kas iepriekšējos gados darbojās dažādu Eiropas organizāciju un sistēmu ietvaros, tagad ir atcelti! Šīs izmaiņas ir saistītas ar domāšanas, apstākļu un paradumu mainīšanos. Ja tā nenotiktu, cilvēces labklājība būtu sagrauta.
Piemēram, Mozus grāmatās ir noteikts likums par to, ka sabata pārkāpējiem pienākas nāves sods, un Mozus grāmatās pavisam ir desmit nāves spriedumi. Vai šādus likumus būtu iespējams ievērot mūsdienās? Protams, ka tas ir pilnīgi neiespējami. Likumos ir notikušas izmaiņas, un tas liecina par Dieva augstāko gudrību.
Šī tēma prasa pamatīgu iedziļināšanos, tad šo izmaiņu cēlonis kļūs skaidrs un acīmredzams.
Svētīti ir tie, kas gremdējas pārdomās!


21
MAIZE UN VĪNS KĀ SIMBOLI

Jautājums. - Kristus sacīja: «Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi» . Kā jāsaprot šis izteikums?
Atbilde. - Šī maize simbolizē debesu barību un Dievišķos tikumus. Tādējādi: «Ja kāds ēdīs no šīs maizes,» nozīmē - iegūstot debesu veltes un Dievišķo gaismu vai iemantojot Kristus tikumus, cilvēks iemanto mūžīgo dzīvību. Arī asinis norāda uz dzīvības garu un Dievišķajiem tikumiem, diženumu un mūžīgajām veltēm, jo visi orgāni iegūst dzīvībai nepieciešamās vielas, pateicoties asinsritei.
Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļas 26. vārsmā ir teikts: «Jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet tāpēc, ka esat baudījuši no maizēm un paēduši».
Tā maize, ko mācekļi ēda, remdējot izsalkumu, bija debesu velte; šīs pašas nodaļas 33. vārsmā ir teikts: «Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību». Ir zināms, ka Kristus miesa nenāca no debesīm, bet no Marijas klēpja; no Dieva Debesīm nāca Kristus gars. Jūdi, domādami, ka Kristus runā par Savu miesu, iebilda Viņam, kā tas lasāms 42. vārsmā: «Un tie sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? »
Padomājiet, cik skaidri Kristus pauž Savu domu par to, ka Dievišķā maize ir Viņa gars, Viņa velte, Viņa tikumi un mācība; jo 63. vārsmā ir sacīts: «Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka».
Kristus gars ir debesu žēlastība, kas nolaižas pār zemi; tas, kurš saņem šī gara gaismu - jeb, citiem vārdiem, debesu mācību, - rod mūžīgo dzīvību. Tādēļ 35. vārsmā ir teikts: «Jēzus sacīja viņiem: Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam».
Ievērojiet, ka «nākšana pie Viņa» izpaužas ēšanā, bet «ticēšana Viņam» - dzeršanā. No šejienes ir iedibinājies uzskats, ka debesu barība ir Dievišķās veltes, gara spožums, debesu mācības, Kristus universālā izpausme. Ēdot to, mēs tuvināmies Viņam, dzerot - ticam Viņam, jo Kristum bija materiāls ķermenis un Dievišķa forma. Viņa miesas tika sistas krustā, taču Viņa Dievišķā forma ir dzīva un uztur mūžīgo dzīvību; pirmā ir Viņa cilvēciskā daba, bet otrā - Dievišķā daba. Daži uzskata, ka svētais vakarēdiens ir Kristus esamība un ka tajā nolaižas un iemājo Svētais Gars. Taču, kad svētais vakarēdiens ir pieņemts, pēc dažiem brīžiem tas ir pilnībā sadalījies un pārveidojies. Tad kā gan šāda doma vispār var ienākt prātā? Pasargā Dievs! Tā nenoliedzami ir tukša iedoma.
Nobeigumā - caur Kristus izpausmi Dievišķās mācības, kas ir mūžīgās veltes, izplatījās pasaulē, atspīdēja vadības gaisma un cilvēkam tika dots dzīvības gars. Tie, kas rada vadību, kļuva dzīvi, bet tie, kas dzīvoja maldos, nonāca nāves varā. Maize, kas nāca no debesīm, bija Kristus Dievišķais ķermenis, Viņa gara veidols, ko ēda Viņa mācekļi, iemantodami mūžīgo dzīvību.
Mācekļi pieņēma vairākas maltītes no Kristus rokām; tad kādēļ tieši pēdējais vakarēdiens tiek izceltas citu vidū? Ir skaidrs, ka ar debesu maizi nav domāta materiālā maize, bet gan Kristus garīgā ķermeņa Dievišķā pārtika, Dievišķā žēlastība un debesu tikumi, ko iemantoja Viņa mācekļi, kas remdēja izsalkumu.
Padomājiet arī par to, ka Kristus, svētīdams maizi un dodams to Saviem mācekļiem, teica: «Šī ir mana miesa» , un deva tiem Savu svētību. Viņš bija ar tiem Pats Savā izskatā un veidolā. Viņš nepārtapa par maizi un vīnu; pretējā gadījumā Viņš nevarētu Pats būt kopā ar Saviem mācekļiem, Savā izskatā un klātbūtnē.
Tādējādi maize un vīns bija simboli, kas pauž: Es sniedzu jums Savu pilnību un tikumus, un, kad jūs tos būsiet saņēmuši, jūs būsiet iemantojuši mūžīgo dzīvību un savu daļu no debesu barības.


22
BRĪNUMDARBI

Jautājums. - Ir rakstiskas liecības par to, ka Kristus veica brīnumus. Vai nostāsti par šiem brīnumiem patiešām jāuztver burtiski, vai arī tiem ir cita nozīme? Eksaktās zinātnes ir pierādījušas, ka lietu būtība nemainās un ka visas būtnes ir pakļautas vienam vispārīgam likumam un kārtībai, no kuras tās nespēj novirzīties, un tāpēc tas, kas ir pretrunā ar universālo likumu, nevar pastāvēt.
Atbilde. - Svētās Dieva Izpausmes ir brīnumu cēlonis, tās ir radījušas brīnumainas zīmes. Tām ir iespējama ikviena sarežģīta vai neparasta lieta. Tās spēj veikt brīnumus ar pārdabisku spēju palīdzību, un, tā kā spējas pārsniedz dabiskā robežas, tās ietekmē dabas pasauli. Visas Dieva Izpausmes ir paveikušas brīnumainas lietas.
Taču Svētajos Rakstos tiek izmantota īpaša valoda, tāpat arī pašas Dieva Izpausmes uzskata šos brīnumus un zīmes par mazsvarīgiem, bieži vien nevēloties pat pieminēt tos, jo, ja mēs raugāmies uz brīnumiem kā uz būtiskiem pierādījumiem, tie kalpo kā pierādījumi un argumenti tikai aculieciniekiem, bet ne tiem, kas tos savām acīm nav redzējuši.
Piemēram, kāds, kas nepazīst Mozu un Kristu, dzirdot nostāstus par to veiktajiem brīnumiem, noliegs tos, sacīdams: «Brīnumainas zīmes tiek pastāvīgi piedēvētas viltus dieviem, atsaucoties uz daudzu cilvēku liecībām un rodot tām apstiprinājumu Rakstos. Brahmaņi ir uzrakstījuši grāmatu par Brahmas brīnumiem». Viņš arī varētu teikt: «Kā lai mēs zinām, ka jūdiem un kristiešiem ir taisnība, bet brahmaņi melo? Abi ticējumi ir vispārpieņemti, tie atspoguļoti grāmatās, un tos var uzskatīt gan par patiesiem, gan par nepatiesiem». To pašu var apgalvot par citām reliģijām: ja viena ir patiesa, tad patiesas ir visas; ja tiek pieņemta viena, tad jāpieņem visas. Tāpēc brīnumi nav jāuzskata par pierādījumiem, jo, kalpojot kā pierādījumi aculieciniekiem, tie neko neizsaka tiem, kas tos nav redzējuši.
Taču, Dieva Izpausmei parādoties, ļaudis, kas ir redzīgi, uzskata, ka visi Tās nosacījumi ir brīnumaini, jo Tā ir augstāka par visiem pārējiem, un tas vien ir liels brīnums. Padomājiet - Kristus viens pats bez palīga un atbalstītāja, bez armijas un leģioniem, atrodoties vissmagākajā apspiestībā, pacēla Dieva karogu visu pasaules ļaužu priekšā, izturēja to pretestību un beigu beigās uzvarēja pilnīgi visus, kaut arī fiziski Viņš tika sists krustā. Tas ir īsts brīnums, ko nav iespējams noliegt. Kristus patiesībai nav vajadzīgs nekāds cits pierādījums.
Ārējie brīnumi patiesam ticīgajam nav svarīgi. Ja, piemēram, aklajam tiek dāvāta acu gaisma, viņš beigu beigās to atkal pazaudēs, jo mirstot tas zaudēs visas sajūtas un spējas. Tādēļ acu gaismas dāvāšana aklajam nav tik svarīga, jo beigu beigās tā pazudīs. Kāda nozīme ir cilvēka ķermeņa uzcelšanai no miroņiem, ja tam atkal jāmirst? Taču patiesas uztveres spējas un mūžīgās dzīvības, tas ir, garīgās un Dievišķās dzīvības dāvāšana ir ārkārtīgi svarīga, jo fiziskā dzīvība nav mūžīga, tā ir salīdzināma ar neesamību. Kristus sacīja kādam no Saviem mācekļiem: «Lai miroņi aprok savus miroņus» , jo «Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no gara dzimis, ir gars» .
Ievērojiet: tos, kas šķietami bija fiziski dzīvi, Kristus uzskatīja par mirušiem, jo dzīvība ir mūžīgā dzīvība un esamība ir patiesā esamība. Kad Svētajos Rakstos tiek runāts par mirušo atdzīvināšanu, ar to ir domāta mirušo svētīšana mūžīgai dzīvei; ar acu gaismas dāvāšanu aklajiem tiek domāta patiesās uztveres iegūšana; stāstos par to, ka kurlais ir ieguvis dzirdi, ir domāta garīgā un Dievišķā dzirde. Pamatojums tam ir rodams Evaņģēlija tekstā, kur Kristus saka: «Pie tiem piepildās Pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit» .
Tas nenozīmē, ka Dieva Izpausmes nespēj darīt brīnumus - tās ir visuvarenas; taču vissvarīgākās un vērtīgākās lietas tām ir iekšējā redze, garīgā izdziedināšana un mūžīgā dzīvība. Līdz ar to, kad Svētajos Rakstos ir stāstīts par kādu aklo, kas atguvis redzi, ar to ir domāts, ka viņš bija iekšēji akls un ieguva garīgo redzi, vai arī, ka viņš bija neziņā, bet kļuva gudrs, ka viņš bija nevērīgs, bet tapa vērīgs, ka viņš bija pasaulīgs, bet kļuva Dievišķs.
Šī iekšējā redze, dzirde, dzīvība un izdziedināšana ir būtiskas, jo tās ir mūžīgas. Kāda gan, salīdzinot ar to, ir vērtība dzīvnieciskajai dzīvībai ar visām tās spējām? Pēc dažām dienām tā beigs pastāvēt kā pārejošas domas. Tā arī izdzisusi lampa, kas tiek aizdedzināta no jauna, tomēr reiz izdzisīs, taču saules gaisma ir mūžam spoža, un tikai tā ir no svara.


23
KRISTUS AUGŠĀMCELŠANĀS

Jautājums. - Kāda nozīme ir tam, ka pēc trim dienām Kristus cēlās augšā?
Atbilde. - Dieva Izpausmju augšāmcelšanās neattiecas uz to ķermeņiem. Viņu stāvokļiem, nosacījumiem, rīcībai, radītajām lietām, mācībām, izteikumiem, līdzībām un norādījumiem ir garīga un Dievišķa nozīme. Tās nav saistītas ar materiālām parādībām. Palūkosimies, piemēram, uz Kristus nākšanu no debesīm. Vairākās Evaņģēlija vārsmās ir norādīts, ka Cilvēka Dēls nāca no debesīm, Viņš ir debesīs un dosies uz debesīm. Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļas 38. vārsmā ir rakstīts: «Jo es esmu no debesīm nācis»; arī 42. vārsmā mēs atrodam: «Un sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?» Arī Jāņa Evaņģēlija 3. nodaļas 13. vārsmā: «Jo neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls».
Ievērojiet, ka ir sacīts: «Cilvēka Dēls ir uzkāpis debesīs,» kaut arī tolaik Kristus bija uz zemes. Tāpat arī ir teikts, ka Kristus nāca no debesīm, kaut gan Viņš nāca no Marijas klēpja un Viņa miesas bija dzimušas no Marijas. Atliek secināt, ka teiktajam par to, ka Cilvēka Dēls nāca no debesīm, nav ārēja, bet gan iekšēja nozīme; tas ir garīgs, ne materiāls fakts. Ar to ir domāts, ka īstenībā Kristus nāca no debesīm, no Esamības Saules sirds, no Dievišķās Pasaules un Gara Valstības, kaut arī ārēji Viņš piedzima no Marijas klēpja. Un, tā kā Kristus nāca no Dievišķās Gara Valstības, tad Viņa nonākšana zemes klēpī uz trim dienām ir jāuztver nevis kā fizisks akts, bet gan kā tāds, kam ir iekšēja nozīme. Arī Viņa augšāmcelšanās no zemes klēpja ir simboliska; tas ir garīgs un Dievišķs fakts, nevis materiāls; tāpat arī Viņa pacelšanās debesīs ir garīga un nevis materiāla pacelšanās.
Bez tam zinātne ir pierādījusi, ka redzamās debesis ir bezgalīga telpa, kas ir tukša, un tajā riņķo neskaitāmas zvaigznes un planētas.
Tāpēc varētu apgalvot, ka Kristus augšāmcelšanās nozīme ir zemāk izklāstītā: kad bija beigušās Kristus ciešanas, mācekļus pārņēma satraukums. Kristus Esamība, kas iemiesota Viņa mācībās, veltēs, tikumos un Viņa garīgā spēkā, divas vai trīs dienas pēc Viņa ciešanām bija apslēpta un neredzama, tā nebija redzama un neapgaismoja pasauli. Nē, drīzāk tā bija zudusi, jo ticīgo bija maz, un tie paši bija satraukti un nemierīgi. Kristus Mācība bija līdzīga mirušam ķermenim; un kad pēc trīs dienām mācekļi atguva pārliecību un apņēmību un uzsāka kalpot Kristus Lietai, nolemjot izplatīt Viņa Dievišķās mācības, kā arī tās norādījumus, pierādot tos savā darbībā un pasludinot sevi par Kristus Mācības kalpiem, Kristus Esamība atmirdzēja visā Savā spožumā un parādījās Viņa dāsnums; Viņa reliģija rada dzīvību, bet Viņa Mācība un teiktais kļuva saredzams un skaidrs. Citiem vārdiem, Kristus Mācība bija kā nedzīvs ķermenis, līdz tajā iemājoja Svētā Gara dzīvība un dāsnums.
Tāda ir Kristus augšāmcelšanās nozīme; tā bija patiesa augšāmcelšanās. Taču, tā kā garīdzniecība nav sapratusi nedz Evaņģēliju nozīmi, nedz to simbolus, tad mēdz sacīt, ka reliģija ir pretrunā ar zinātni un zinātne tiek pretstatīta reliģijai, kā, piemēram, Kristus ķermeņa augšāmcelšanās un nonākšana redzamajās debesīs ir pretrunā ar matemātikas apsvērumiem. Taču, kad kļūst skaidra šīs parādības patiesā būtība un tiek izskaidrota šī simbola nozīme, ir redzams, ka zinātne nav pretrunā ar to; gluži otrādi, tā to apliecina.


24
SVĒTĀ GARA NOLAIŠANĀS PĀR APUSTUĻIEM

Jautājums. - Kādā veidā notiek Svētā Gara nolaišanās pār apustuļiem, kas ir aprakstīta Evaņģēlijā, un kāda ir tās nozīme?
Atbilde. - Svētā Gara nolaišanos nevar salīdzināt ar gaisa ieplūšanu cilvēkā; tas drīzāk ir izteikums, kas ietver līdzību, nevis burtiski uztverams tēls. To varētu salīdzināt ar saules attēla parādīšanos spogulī - tajā parādās tās spožums.
Pēc Kristus nāves mācekļi bija uztraukti, viņu domas un idejas bija haotiskas un pretrunīgas; vēlāk tie kļuva apņēmīgi un vienoti, un Vasarsvētkos tie sapulcējās un nolēma attālināties no šīs pasaules lietām. Nerēķinoties ar savu dzīvi, viņi atteicās no ērtībām un pasaulīgās laimes, ziedojot savu miesu un dvēseli Tam, ko tie mīlēja. Viņi pameta savas mājas, kļūstot par klejotājiem un bezpajumtniekiem, aizmirstot pat savu eksistenci. Tādējādi viņi saņēma Dieva palīdzību, un izpaudās Svētā Gara spēks, Kristus garīgums triumfēja un Dieva mīlestība guva uzvaru. Tolaik, saņēmuši atbalstu, tie devās uz visām debess pusēm, sludinot Dieva mācību, sniedzot liecības un pierādījumus.
Tātad Svētā Gara nolaišanās pār apustuļiem nozīmē viņu tiekšanos pēc Kristus Gara, ar kuru tie ieguva līdzsvaru un apņēmību. Caur Dieva mīlestības garu viņi iemantoja jaunu dzīvi un pieredzēja to, ka Kristus ir dzīvs, Viņš tiem palīdz un sarga tos. Viņi bija pilieni un kļuva par jūrām; viņi bija kā mazi kukainīši, bet kļuva par vareniem ērgļiem; viņi bija vāji, bet kļuva vareni. Viņi bija kā spoguļi, kas pavērsti pret sauli, un, patiesi, tās gaisma staroja viņos.


25
SVĒTAIS GARS

Jautājums. - Kas ir Svētais Gars?
Atbilde. - Svētais Gars ir Dieva dāvana un spožie stari, kas nāk no Dieva Izpausmēm. Patiesības Saules staru fokuss bija Kristus, un no Viņa varenās Esamības Dieva dāvanas atstarojās apustuļu esamības spoguļos. Svētā Gara nolaišanās pār apustuļiem nozīmē to, ka augstās Dievišķās dāvanas atstarojās un tapa redzamas to esamībā. Jāpiemin, ka ieeja un izeja, nolaišanās un pacelšanās ir raksturīga ķermeņiem, nevis garam; sajūtamās esamības ienāk un parādās taču intelektuālās nianses un garīgās parādības, kā gudrība, mīlestība, zināšanas, iztēle un domāšana, neienāk un neparādās, nedz arī nolaižas, drīzāk jau tās ir tieši saistītas.
Piemēram, zināšanas, kas tiek sasniegtas ar gudrības palīdzību, ir intelektuāls stāvoklis; un ienākšana un iziešana no prāta ir iedomāti nosacījumi, jo prāts ir saistīts ar zināšanu ieguvi tāpat kā tēli, kas redzami spogulī.
Tādējādi intelektuālās parādības neienāk un nenolaižas, tāpat arī Svētais Gars nespēj pacelties vai nolaisties, ienākt, iziet vai iespiesties; Svētais Gars var tikai izpausties spožumā, kā saule atspoguļojas spogulī.
Dažās Svēto Rakstu vārsmās, runājot par Garu, tiek domāts kāds noteikts cilvēks, tāpat arī sarunās bieži min, ka šis cilvēks ir gara iemiesojums vai ka viņš ir žēlastības un dāsnuma iemiesojums. Šajā gadījumā mēs raugāmies uz gaismu, nevis uz spoguli.
Jāņa Evaņģēlijā, runājot par Apsolīto, kam jānāk pēc Kristus, 16. nodaļas 12. un 13. vārsmās ir sacīts: «Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs».
Iedziļinoties vārdu: «Jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs» nozīmē, jūs sapratīsiet, ka Patiesības Gars iemiesojas cilvēkā, kuram piemīt individualitāte, kuram ir ausis, kas dzird, un mēle, kas runā. Arī vārdi Dieva Gars ir lietoti, norādot uz Kristu, tāpat kā, minot gaismu, jūs domājat kā gaismu, tā arī gaismekli.


26
KRISTUS OTRĀ ATNĀKŠANA UN PASTARDIENA

Svētajos Rakstos ir pasludināta Kristus otrreizējā atnākšana, kas notiks pēc noteiktu zīmju piepildīšanās: Viņš nāks šo zīmju pavadībā. Tā piemēram: «Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesīm.... Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību» . Bahāullā ir sniedzis šo vārsmu skaidrojumu Kitāb-i Ikānā . Nav vajadzības to atkārtot, jo, uzmeklējot to minētajā grāmatā, jūs sapratīsies šo vārdu jēgu.
Taču es vēlētos mazliet papildināt sacīto par doto tēmu. Savā pirmajā atnākšanā Kristus arī nāca no debesīm, kā tas ir skaidri norādīts Evaņģēlijā. Kristus paša vārdi ir: «Jo neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls» .
Ir vispāratzīts, ka Kristus nāca no debesīm, kaut gan šķietami Viņš piedzima no Marijas klēpja. Pirmoreiz Viņš nāca no debesīm, kaut arī šķietami no klēpja. Tāpat otrreiz atnākot, viņš nāks no debesīm, kaut arī šķietami no klēpja. Kā jau tika minēts iepriekš, Evaņģēlijā paustie Kristus otrreizējās nākšanas nosacījumi sakrīt ar tiem, kas noteica Viņa pirmo nākšanu.
Jesajas grāmatā ir teikts, ka Mesija iekaros kā austrumus, tā rietumus un visas pasaules tautas sapulcēsies Viņa paēnā, ka tiks nodibināta Viņa valstība, ka Viņš nāks no nezināmas vietas, un tad visi grēcinieki stāsies tiesas priekšā, un taisnības uzvara būs tik pilnīga, ka vilks ar jēru, leopards ar kazlēnu, zīdainis ar odzi sanāks kopā pie viena avota, vienās ganībās un vienā pajumtē. Arī pirmajai nākšanai tika pasludināti šie nosacījumi, tomēr ārēji neviens no tiem neizpaudās. Tādēļ jūdi noliedza Kristu un - pasargā Dievs! - Mesiju nodēvēja par nezvēru , uzskatot Viņu par Dieva altāra sagrāvēju, sabata un likuma pārkāpēju, un piesprieda Viņam nāves sodu. Tomēr ikvienam no šiem nosacījumiem piemita nozīme, ko jūdi nesaprata. Tādējādi tiem tika liegta Kristus patiesības apjausma.
Kristus otrā atnākšana notiks līdzīgā veidā: visām zīmēm un nosacījumiem, kas ir pieminēti, ir sava nozīme, taču tie nav jāuztver burtiski. Starp daudzām citām zīmēm ir minēta arī zvaigžņu krišana uz zemes. Zvaigžņu skaits ir bezgalīgs un nenosakāms, un mūsdienu matemātiķi ir noteikuši un zinātniski pamatojuši to, ka saule ir apmēram pusotra miljona reižu lielāka nekā zemeslode, un ikviena no zvaigznēm ir ap tūkstoš reižu lielāka nekā saule. Ja tās sāktu krist uz zemi, kur gan tās rastu vietu, lai nokristu. Tas būtu tā, it kā tūkstošiem miljonu Himalaju kalnu kristu uz sinepju graudiņa.
Saskaņā ar zinātnes un saprāta apsvērumiem tas ir pilnīgi neiespējami. Vēl dīvaināks šķiet Kristus sacītais: «Varbūt es nākšu, kad jūs vēl gulēsiet, jo Cilvēka Dēla nākšana ir kā zagļa nākšana» . Tā mēdz būt, ka zaglis būs namā, bet saimnieks to nezinās.
Skaidrs, ka šīm zīmēm ir simboliska nozīme un tās nav jāizprot burtiski. To pilnīgu skaidrojumu jūs varat atrast Kitāb-i Ikānā. Pievērsieties šai grāmatai.


27
SVĒTĀ TRĪSVIENĪBA

Jautājums. - Kā jāsaprot Trīsvienība, triju Būtņu esamība Vienā?
Atbilde. - Dievišķā Realitāte, kas ir attīrīta un šķīstīta no cilvēciskās sapratnes un kuru nespēj iedomāties neviens gudrais vai mācītais vīrs, ir brīva no jebkāda veida koncepcijām. Tā Kunga Esamība nepieļauj nekādus dalījumus, jo dalījums un daudzveidība ir laicīgo būtņu īpašības, bet neattiecas uz Būtni, Kas ir Pati par Sevi pastāvoša.
Dievišķā Realitāte ir brīva no vienveidības un vēl jo vairāk no daudzveidības. Tās nolaišanās nosacījumu un pakāpju līmenī būtu pielīdzināma nepilnībai un pretēja pilnībai, tādēļ tā nav iespējama. Tā ir mūžīgi pastāvējusi un pastāv svētuma augstumos. Viss, kas ir sacīts par Dieva Izpausmēm un Viņu Ataušanas vietām, nozīmē Dievišķā atspoguļošanu, nevis nolaišanos esamības nosacījumu līmenī .
Dievs ir tīra pilnība, bet radības ir nepilnīgas. Dievam nolaišanās līdz esamības nosacījumiem būtu lielākā nepilnība. Gluži otrādi, Viņa izpausme, Viņa pacelšanās ir kā saules atspulgs skaidrā, šķīstā, mirdzošā spogulī. Visas būtnes ir Dieva redzamās zīmes, tāpat kā zemes radības, kuras apspīd saules stari. Taču līdzenumus, kalnus, kokus un to augļus apspīd tikai daļa gaismas, un, pateicoties tai, tie kļūst redzami un iegūst esamību, kā arī sasniedz savas esamības mērķi; turpretī Pilnīgais Cilvēks ir kā skaidrs spogulis, kurā top redzama Patiesības Saule, atklājoties visā Savā spožumā un pilnībā. Tā arī Kristus esamība bija tīrs un skaidrs spogulis, vissmalkākais un dzidrākais spogulis. Tajā atspīdēja Patiesības Saule, Dievišķā būtība, visā Savā gaismā un karstumā; tomēr no Sava svētuma augstumiem un Dievišķuma debesīm Saule nenolaidās, lai iemājotu spogulī. Tā paliek Savos cēlajos augstumos, tajā pašā laikā visā daiļumā un pilnīgumā rodot atspulgu spogulī.
Tātad, mūsu apgalvojums, ka varam redzēt Sauli divos spoguļos - viens no tiem ir Kristus, bet otrs - Svētais Gars, citiem vārdiem, ka varam redzēt trīs Saules - vienu debesīs un pārējās divas uz zemes, ir patiess. Patiess ir arī apgalvojums, ka Saule ir viena un tai nav līdzinieces.
Šī izteikuma jēga ir tā, ka Kristus Esamība bija dzidrs spogulis, un tajā atspoguļojās Patiesības Saule jeb Vienesmes Būtība ar Saviem bezgalīgajiem tikumiem un īpašībām. Tas nenozīmē, ka Saule, kas ir Dievišķā Būtība, sadalījās vai daudzkāršojās - Saule ir viena - tā tapa redzama spogulī. Tādējādi kļūst skaidri Kristus vārdi: «Tēvs ir Dēlā,» tādēļ, ka Saule top redzama spogulī.
Svētais Gars ir Dieva dāvana, kas parādās un top redzama Kristus Esamībā. Kristus kā Dieva Dēla statuss ir Viņa sirds stāvoklis, bet Svētais Gars ir Kristus gara stāvoklis. Tādējādi mēs esam apliecinājuši to, ka Dievišķā Būtība ir absolūti vienreizēja, tai nav līdzīgas un tā nav aizvietojama.
Tāda ir triju Būtņu Trīsvienības nozīme. Izskaidrojot to citādi, Dieva reliģijas pamatā būtu neloģisks apgalvojums, ko prāts nespētu aptvert; bet kā lai prāts notic tam, ko nespēj aptvert? Nav iespējams saprast to, kas nav izteikts saprotamā formā; pretējā gadījumā var pielietot tikai iztēli.
Iepriekšminētais paskaidro kā Trīsvienības nozīmi, tā arī sniedz pierādījumu Dieva vienesmei.


28
SVĒTĀ JĀŅA EVAŅĢĒLIJA SEPTIŅPADSMITĀS NODAĻAS PIEKTĀS VĀRSMAS SKAIDROJUMS

«Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija» .
Ir divu veidu pirmsākumi: viens ir būtiskais, kuram nav cēloņa, kas ir esamība sevī: kā, piemēram, saule, kurai ir pašai sava gaisma un kuras spožums nav atkarīgs no citu zvaigžņu gaismas; to sauc par primāro gaismu. Bet mēness savu gaismu saņem no saules, tādējādi būdams atkarīgs no tās; tātad saules gaisma ir cēlonis, bet mēness - sekas. Pirmā ietver sevī seno, pirmatnējo, sākotnējo, bet otrais - turpinājumu un beigas.
Otrs pirmsākuma veids ir pirmsākums laikā, kam nav sākuma. Dieva Vārds ir brīvs no laika . Pagātne, tagadne un nākotne attiecībā pret Dievu ir vienādas. Saulei nav vakardienas, šodienas vai rītdienas.
Pastāv pirmsākums arī attiecībā uz varenību: visvarenākais ir pirms varenā. Tādējādi nav šaubu, ka Kristus Realitāte, kas ir Dieva Vārda iemiesojums, savā būtībā, īpašībās stāv augstāk par visām radībām. Pirms Dieva Vārds parādījās savā cilvēciskajā veidolā, tas atradās vislielākā svētuma un varenības stāvoklī, pilnīgās dailes un spožuma augstumos. Kad, pateicoties Visaugstā Dieva gudrībai, Dieva Vārds no savas varenības augstumiem iestrāvoja ķermeniskajā pasaulē, tas caur šo ķermeni nonāca apspiestībā, krītot jūdu rokās, kļūstot par tirānu un tumsoņu gūstekni, un beigu beigās tika sists krustā. Tādēļ Viņš uzrunāja Dievu ar vārdiem: «Atbrīvo mani no ķermeniskās pasaules važām un izpestī mani no šī sprosta, lai es varu pacelties goda un varenības augstumos un sasniegt iepriekšējo diženumu un spēku, kas bija pirms miesiskās pasaules, lai es varu līksmot mūžīgajā pasaulē un atgriezties Savā sākotnējā mājoklī, pasaulē ārpus telpas, neredzamajā valstībā».
Taču tas ir redzams pat šajā pasaulē - dvēseļu un valstu mājoklī, ka Kristus slava un diženums atklājās uz šīs zemes pēc Viņa uzkāpšanas debesīs. Pēc tam, kad miesiskajā pasaulē pār Viņu nāca jūdu nicinājums un zākāšanās, jūdu, kas bija vājākā tauta pasaulē, kad tie iedomājās Viņa svēto pieri rotāt ar ērkšķu kroni, pēc Viņa pacelšanās debesīs dārgakmeņiem rotātie kroņi visu valdnieku galvās pazemīgi noliecās ērkšķu kroņa priekšā.
Raugiet, cik spožu slavu Dieva Vārds iemantoja pat šajā pasaulē!


29
PĀVILA PIRMĀS VĒSTULES KORINTIEŠIEM PIECPADSMITĀS NODAĻAS DIVDESMIT OTRĀS VĀRSMAS SKAIDROJUMS

Jautājums. - Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļas 22. vārsmā ir rakstīts: «Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti». Ko nozīmē šie vārdi?
Atbilde. - Kā jūs zināt, cilvēkam piemīt divas dabas: fiziskā daba un garīgā. Fiziskā daba ir mantota no Ādama, bet garīgā daba - no Dieva Vārda Būtības, kas ir Kristus garīgais pirmsākums. Fiziskā daba dzimusi no Ādama, bet garīgā daba - no Svētā Gara dāvanas. Pirmā ir visu nepilnību, bet otrā - visu tikumu avots.
Kristus upurēja Sevi, lai cilvēki tiktu atbrīvoti no trūkumiem, ko rada fiziskā daba, un iemantotu tikumus, ko rada garīgā daba. Garīgā daba, kas radās caur Dievišķās Realitātes dāsnumu, ietver visus tikumus un rod izpausmi Svētā Gara elpā. Šie Dievišķie tikumi ir: gaisma, garīgums, vadība, pacilājums, augstas tieksmes, taisnīgums, mīlestība, žēlsirdība, laipnība pret visiem, filantropija; tā ir dzīves būtība, Patiesības Saules atspulgs.
Kristus ir Svētā Gara sirds; Viņš ir dzimis no Svētā Gara, audzis ar Svēto Garu, būdams Svētā Gara pēctecis; Kristus nav Ādama pēcnācējs, jo Viņš ir dzimis no Svētā Gara. Tādējādi šī vārsma Vēstulē korintiešiem: «Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti,» nozīmē, ka Ādams ir cilvēka tēvs , citiem vārdiem, Viņš ir cilvēces fiziskās eksistences avots, fiziskais tēvs. Viņš ir dzīva dvēsele, taču nespēj dot garīgo dzīvi, turpretī Kristus cilvēkam dod garīgo dzīvi un ir tā garīgais tēvs. Ādams ir dzīva dvēsele; Kristus - dzīvinošs gars.
Cilvēka fiziskā eksistence ir pakļauta dziņu varai, kas rada grēku. Tā nepakļaujas taisnīguma un svētuma likumiem. Cilvēka ķermenis ir dabas gūstā; tas darbosies saskaņā ar to, ko pavēl daba. Tādējādi grēki, tādi kā dusmas, greizsirdība, strīdi, alkatība, tumsonība, aizspriedumi, naids, lepnība un tirānija pastāv fiziskajā pasaulē. Visas šīs brutālās īpašības ir cilvēka dabas sastāvdaļa. Cilvēks, kurš nav saņēmis garīgu izglītību, ir mežonīgs. Viņš līdzzinās Āfrikas mežoņiem, kuru rīcība, paradumi un uzskati sakņojas jutekliskajā, tie rīkojas tik cieši saskaņā ar dabas prasībām, ka nogalina un apēd cits citu. Cilvēka fiziskā esamība ir esamība grēkā. Tajā cilvēks nav atšķirams no dzīvnieka.
Jebkurš grēks rodas no dabiskām vajadzībām, kuras ir saistītas ar fiziskām īpatnībām; attiecībā pret dzīvnieku tas nav grēks, bet attiecībā pret cilvēku - ir. Dzīvnieks ir tādu netikumu kā dusmas, jutekliskums, greizsirdība, alkatība, ne žēlīgums, lepnums avots; visi šie netikumi piemīt dzīvniekam, taču tie nav grēki. Cilvēkā tie ir grēki.
Ādams radīja cilvēka fizisko esamību, taču Kristus Realitāte jeb Dieva Vārds ir garīgās dzīves avots. Tas ir «dzīvinošais gars», kura darbība izpaužas tādējādi, ka visi netikumi, kas saistīti ar cilvēka fiziskajām vajadzībām, ar tā palīdzību tiek pārveidoti cilvēciskos tikumos. Tādēļ Kristus bija dzīvinošais gars un cilvēces dzīvības avots.
Ādams radīja fizisko esamību, un, tā kā cilvēka fiziskā esamība ir esamība netikumos, bet netikumi ir pielīdzināmi nāvei, Pāvils fiziskos netikumus salīdzināja ar nāvi.
Taču kristieši lielākoties uzskata: tādēļ, ka Ādams ēda no aizliegtā koka augļiem, Viņa grēks bija nepaklausība un tā postīgās sekas tika atstātas mantojumā uz mūžīgiem laikiem un palika ar Viņa pēcnācējiem. Tādējādi Ādams kļuva par cilvēces nāves cēloni. Šāds skaidrojums ir nepamatots un nepareizs, jo saskaņā ar to visi cilvēki, to vidū arī Dieva Pravieši un sūtņi, kas nav grēkojuši, tiek uzskatīti par grēciniekiem tikai tādēļ, ka ir Ādama pēcteči. Šis iemesls nevar tikt uzskatīts par pietiekošu, lai līdz pat Kristus upurim tie atrastos elles gūstā un ciestu nepanesamas mokas. Tas nav savienojams ar Dieva taisnīgumu. Ja Ādams bija grēkojis, kāds tad ir Ābrahāma grēks? Kāda ir Īzaka vai Jāzepa vaina? Kur vainojams Mozus?
Taču Kristus, kas ir Dieva Vārds, upurēja Sevi. Šai parādībai ir divējādas nozīmes - redzamā un slēptā. Redzamā nozīme ir tā, ka Kristus nolūks bija pārstāvēt un izplatīt Mācību, kas izglītotu cilvēci, atdzīvinātu Ādama pēcnācējus un apgaismotu cilvēci; un, tā kā sludināt šādu mācību, pret kuru naidīgi izturējās visas pasaules tautas, visas nācijas un valstis, nozīmēja nāvi pie krusta, tad Kristus, pasludinot Savu misiju, upurēja Savu dzīvību. Krustu Viņš uzskatīja par troni, rētu par balzāmu, indi par medu un cukuru. Viņš cēlās, lai mācītu un izglītotu ļaudis. Tādējādi, upurēdams Sevi, Viņš nesa dzīvības garu. Viņa miesa gāja bojā, lai taptu dzīvs pārējo gars.
Otra šī upura nozīme ir tā, ka Kristus bija sēkla, un šī sēkla upurēja Sevi, lai no tās attīstītos un izaugtu koks. Kaut arī sēkla tika iznīcināta, tās būtība atklājās visā pilnībā un košumā koka veidā.
Kristus stāvoklis bija absolūta pilnība. Viņš lika Saviem Dievišķajiem tikumiem mirdzēt kā saulei pār visām ticīgo dvēselēm, un šīs gaismas bagātības apspīdēja cilvēka esamību. Tādēļ Viņš saka: «Es esmu maize, kas nāk no debesīm; kas no tās ēdīs, tas nemūžam nemirs» , citiem vārdiem, kas baudīs no šīs Dievišķās barības, iemantos mūžīgo dzīvību: ikviens, kas pasmels no šīs bagātības un iemantos šos tikumus, radīs mūžīgo dzīvību, iegūs sākotnējos labumus, tiks atbrīvots no maldu tumsas un būs Viņa vadošās gaismas apmirdzēts.
Sēkla tika upurēta kokam, taču tās būtība, pateicoties upurim, tapa redzama, kā top redzams koks ar zariem, lapām un ziediem, kas līdz šim bija apslēpts sēklā. Kad tā tika upurēta, tās krāšņums nāca klajā lapu, ziedu un augļu pilnībā.
30
ĀDAMS UN IEVA

Jautājums. - Kāda nozīme ir stāstam par Ādamu un to, kā Viņš ēda augļus no koka?
Atbilde. - Bībelē ir stāstīts, ka Dievs lika Ādamam rūpēties un kopt Ēdenes dārzu, sacīdams Viņam: «No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi» . Tālāk ir stāstīts par to, ka Dievs iemidzināja Ādamu un izņēma tam vienu ribu, un radīja sievieti, lai tā būtu tam sabiedrotā. Pēc tam ir sacīts, ka čūska pierunāja sievieti ēst no koka ar vārdiem: «Dievs ir aizliedzis jums ēst no tā koka, lai jūsu acis neatvērtos un jūs nezinātu, kas labs un kas ļauns» . Un Ieva ēda no tā koka un deva arī Ādamam, kas arī ēda; to acis atvērās, un tie ieraudzīja savu kailumu, un aizklāja to ar lapām. Par šo rīcību viņi saņēma pārmetumus no Dieva, un Dievs sacīja Ādamam: «Vai tu ēdi no aizliegtā koka?» Ādams atbildēja: «Ieva mani kārdināja un es ēdu». Tad Dievs pārmeta Ievai, un tā atbildēja: «Čūska mani kārdināja un es ēdu». Par to čūska tapa nolādēta, un starp čūsku un Ievu, kā arī starp viņu pēcnācējiem tika iedegts naids. Un Dievs sacīja: «Cilvēks ir kļuvis kā Mēs, zinādams labu un ļaunu. Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!» Un tā Dievs nolika sargus pie dzīvības koka.
Uztverot šo stāstu burtiski, kā to dara lielākais vairums, tas patiesi šķiet neparasts. Prāts to nespēj pieņemt, nedz apliecināt, nedz arī iztēloties, un šāds izklāsts un sīkumi, runas un pārmetumi ne tuvu nav saprātīga cilvēka cienīgi, nemaz nerunājot par Dievu - To, kas izveidoja šo bezgalīgo Visumu, piešķirot tam vispilnīgāko formu, un tā neskaitāmos iedzīvotājus ar nevainojamu formu, spēku un pilnību.
Mazliet padomājot, mēs konstatēsim, ka saprātīgs cilvēks šo stāstu nevar uztvert burtiski, jo ir neloģiski apgalvot, ka tā izklāsts un izgudrojums nāktu no saprātīgas būtnes. Tādēļ šis stāsts par Ādamu un Ievu, kas ēda no koka un tapa izraidīti no Paradīzes, jāuztver tikai kā simbols. Tas satur Dievišķos noslēpumus un universālas nozīmes, un tam ir iespējams dot apbrīnojamus skaidrojumus. Tikai tie, kam ir atklāti noslēpumi un kas ir tuvinājušies Visvarenā Galmam, apzinās šo apslēpto būtību. Tādējādi šie Bībeles vārdi ir daudznozīmīgi.
Mēs paskaidrosim vienu nozīmi: Ādams ir cilvēka Dievišķā gara iemiesojums, bet Ieva ir viņa cilvēciskā dvēsele. Vairākās Svēto Rakstu vārsmās minētās sievietes pārstāv cilvēka dvēseli. Laba un ļauna pazīšanas koks nozīmē cilvēcisko pasauli, jo Dievišķā un gara pasaule ir absolūti labā un absolūtās gaismas pasaule, bet cilvēku pasaulē gaisma un tumsa, labais un ļaunais pastāv kā pretēji nosacījumi.
Čūska simbolizē piesaistīšanos cilvēciskajai pasaulei. Šī gara piesaistīšana cilvēciskajam vadīja Ādama garu un dvēseli projām no brīvības uz nebrīvi un lika Viņam novērsties no Vienotības Valstības un pievērsties cilvēciskajai pasaulei. Kad Ādama gars un dvēsele iemājoja cilvēciskajā realitātē, Viņš atstāja brīvības paradīzi un krita nebrīves gūstā. No šķīstības un nevainojamas tikumības augstumiem Viņš nolaidās labā un ļaunā pasaulē.
Dzīvības koks ir esamības augstākais stāvoklis - Dieva Vārda augstākās Izpausmes stāvoklis; tas tika saglabāts un atklājās tad, kad nāca visdiženākā augstākā Izpausme. Attiecībā pret Dievišķo tikumu izpausmi Ādams atradās embrija stadijā, Kristus - brieduma un saprāta vecumā, bet Visspožākais Spīdeklis - vispilnīgākās būtības un tās īpašību izpausmes stāvoklī. Tāpēc Paradīzes dzīvības koks ir absolūta svētuma simbols, varētu sacīt, augstākās Dievišķās Izpausmes simbols. Kopš Ādama laikmeta līdz Kristus laikam tika maz runāts par mūžīgo dzīvību un universālo debesu pilnību. Dzīvības koks bija Kristus esamības būtība, caur Kristus izpausmi tas tika iestādīts un rotāts mūžīgiem augļiem.
Tagad padomājiet par to, cik mazs šai nozīmei sakars ar realitāti. Ādama gars un dvēsele, piesaistoties cilvēciskajai realitātei, zaudēja brīvību un nonāca nebrīves pasaulē, arī Viņa pēcnācēji dzīvoja nebrīvē. Gara un dvēseles piesaistīšanās cilvēciskajai pasaulei ir grēks, ko mantoja Ādama pēcteči: tā ir čūska, kas arvien ir starp viņiem un uzkurina naidu to starpā. Šis naids nezūd un pastāv vienmēr. Piesaistīšanās pasaulīgajam ir kļuvusi par gara nebrīves cēloni, un šī nebrīve ir līdzvērtīga grēkam, ko mantoja Ādama pēcteči no sava pirmtēva. Tās dēļ ļaudīm ir ticis liegts garīgums un augsta stāvokļa sasniegšana.
Kristus svētīgajām vēsmām un Visspožākā Spīdekļa svētajai gaismai izplatoties, ļaudis - tie, kas pievērsās Dieva Vārdam un saņēma Viņa dāsnās dāvanas - tika atpestīti no šīs piesaistīšanās un grēka, iemantodami mūžīgo dzīvību, viņi tika atbrīvoti no nebrīves važām un iekļuva brīvības valstībā. Viņi atbrīvojās no cilvēciskās esamības netikumiem un tika svētīti ar Dieva Valstības tikumiem. Tas izskan arī Kristus vārdos: «Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību» , - citiem vārdiem, es izvēlējos visas šīs likstas, ciešanas, nelaimes un augstāko upuri, lai sasniegtu šo mērķi - grēku atlaidi jeb gara atbrīvošanu no cilvēciskās pasaules un piesaistīšanu Dievišķajai pasaulei, kas veicinātu tādu dvēseļu rašanos, kuras stātos cilvēces priekšgalā un paustu Augstākās Valstības tikumus.
Padomājiet: ja saskaņā ar Grāmatā pieminēto tautu pieņēmumiem šī vārsma tiktu saprasta vispārpieņemtajā nozīmē, tā paustu absolūtu ne taisnīgumu un pilnīgu nolemtību. Ja Ādams grēkoja, tuvodamies aizliegtajam kokam, ko tad ir nogrēkojies dižais Ābrahāms un kāda bija sludinātāja Mozus kļūda? Ko ir noziedzies Pravietis Noass? Kāds ir patiesīgā Jāzepa pārkāpums? Ko ļaunu ir nodarījuši Dieva Pravieši un ko ir noziedzies šķīstais Jānis? Vai taisnīgais Dievs būtu pieļāvis, ka šīs gaišās Izpausmes Ādama grēku dēļ ciestu mokas ellē līdz pat Kristus atnākšanai un upurim, kas tos atpestīja no nepanesamajām ciešanām? šāds pieņēmums ir pretrunā ar jebkādu likumu, un tas nav pieņemams nevienam saprātīgam cilvēkam.
Nē, tā nozīme ir jau iepriekšminētā: Ādams ir Ādama gars, bet Ieva - Viņa dvēsele; koks ir cilvēciskā realitāte un čūska - piesaistīšanās šai realitātei, kas rada grēku un kas ir iespaidojusi Ādama pēctečus. Kristus svētā dvaša atpestīja ļaudis no šīs piesaistīšanās un no šī grēka. Ādama grēks ir saistīts ar Viņa stāvokli. Lai gan piesaistīšanās pasaulīgajam deva arī labus rezultātus, tā tomēr tiek uzskatīta par grēku salīdzinājumā ar piesaistīšanos garīgajai pasaulei. Tas, kas tikumīgajiem skaitās labi darbi, Dievam tuvajiem skaitās grēks. Tā tas ir noteikts. Miesas spēks attiecībā pret gara spēku ir ne tikai trūkums, tas ir vājums. Tāpat arī fiziskā dzīve, salīdzinot ar mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā, tiek uzskatīta par nāvi. Tā Kristus fizisko dzīvi dēvēja par nāvi, sacīdams: «Lai miroņi aprok savus miroņus» . Lai arī cilvēki, par kuriem Viņš runāja, bija fiziski dzīvi, Viņa acīs tāda dzīve bija pielīdzināma nāvei.
Tāda ir viena no bībeliskā stāsta par Ādamu nozīmēm. Padomājiet, un jūs atklāsiet pārējās.
Esiet sveicināti.


31
SVĒTĀ GARA ZAIMOŠANAS SKAIDROJUMS

Jautājums. - «Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos. Un kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī nedz nākošā mūžā» .
Atbilde. - Dieva Izpausmju svētajai esamībai ir divi garīgie stāvokļi. Viens no tiem ir izpausmes vieta, kas ir līdzīga saules stāvoklim, otrs ir izpausmes spožums, kas ir kā saules gaisma un starojums; tie ir Dievišķie tikumi, jeb, citiem vārdiem, Svētais Gars. Jo Svētais Gars ir Dievišķā dāvana un augstākā pilnība, kas ir kā saules stari un siltums. Tā esamību veido spožie saules stari, bez kuriem saule nebūtu saule. Ja Kristus nebūtu tas, kurā atspoguļojās un izpaudās Dievišķā pilnība, Viņš nebūtu Mesija. Viņš ir Dieva Izpausme, jo Viņā atspoguļojās Dievišķā pilnība. Dieva Pravieši ir augsto tikumu izpausmes - tas nozīmē, ka viņos atklājas Svētais Gars.
Ja dvēsele ir tālu no Dieva Izpausmes, tā tomēr var tikt atmodināta, jo tā nepazina šo Dievišķās pilnības izpausmi. Taču, ja tā noniecina to, līdz ar to noniecinot Svēto Garu, tā ir līdzīga sikspārnim, kas ienīst gaismu.
Šī gaismas ienīšana nav izdziedināma un netiek piedota - šādai dvēselei nav iespējams tuvoties Dievam. Gaismekli pazīst pēc tā, ka tas dod gaismu; bez gaismas tas nebūtu gaismeklis. Ja dvēsele nīst gaismu, tā ir akla un nespēj to uztvert, un aklums ir cēlonis tās atstumtībai no Dieva.
Svētā Gara dāsnā žēlastība tiek dāvāta dvēselēm, un Svētais Gars atklājas Dieva Izpausmēs, bet ne to personībās. Un, ja dvēsele nesaņem Svētā Gara žēlastību, tā zaudē Dievišķo dāvanu, un atstumtība neļauj dvēselei iemantot piedošanu.
Tāpēc arī daudzi, kas ienīda un neatzina Dieva Izpausmes, iepazinuši tās, nostājās to pusē. Tādējādi naids pret Dieva Izpausmēm nekļuva par mūžīgas atstumtības iemeslu, jo tie, kas Tās ienīda, neapjauta, ka Tajās atstarojas Dieva spožā gaisma. Viņi nebija gaismas ienaidnieki un, sapratuši, ka gaismas nesējs ir gaismas izpausmes vieta, tie kļuva par to patiesiem atbalstītājiem.
Tātad, gaismas nesēju noliegšana vēl nav mūžīgās atstumtības cēlonis, jo vēl ir iespējams pamosties un gūt apskaidrību; taču naids pret gaismu izraisa mūžīgo atstumtību, un tam nav pretlīdzekļa.


32
SKAIDROJUMS VĀRSMAI «JO DAUDZ IR AICINĀTU, BET MAZ IZREDZĒTU»

Jautājums. - Evaņģēlijā Kristus saka: «Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu» , un Korānā ir rakstīts: «Tiem Viņš sniegs īpašu žēlastību, kas Viņam patiks». Kāda ir šo vārdu jēga?
Atbilde. - Ir zināms, ka Visums iekārtots tā, ka esamība atklājas neskaitāmās formās. Esošās būtnes nevarētu būt iemiesotas tikai vienā pakāpē, vienā stāvoklī, vienā veidā, sugā vai dzimtā; nav šaubu, ka pakāpju un formu atšķirības, kā arī gēnu un sugu daudzveidība ir nepieciešama, tāpat kā nepieciešams ir būtņu dalījums pakāpēs - minerālu, augu, dzīvnieku un cilvēku valstīs, jo cilvēks viens pats nespētu šo pasauli izveidot, sakārtot, izdaiļot, un pilnveidot. Tāpat arī, ja eksistētu tikai dzīvnieki, augi vai minerāli, pasaule nebūtu tik skaista, tik lieliski uzbūvēta un ietērpta tik burvīgā rotā. Esamība ir sasniegusi tik krāšņu pilnību, tikai pateicoties pakāpju, stāvokļu, sugu un dzimtu daudzveidībai.
Ja, piemēram, koku veidotu augļi vien, tas nespētu sasniegt pilnību augu valsts līmenī, jo lapas, ziedi un augļi, tie visi ir nepieciešami, lai koks rotātos visbrīnišķīgākajā krāšņumā un pilnībā.
Līdzīgā veidā var uztvert cilvēka ķermeni. Tam jābūt veidotam no dažādiem orgāniem, daļām un locekļiem. Cilvēciskā skaistuma pilnībai vajadzīgas gan ausis, gan acis, gan smadzenes, gan nagi, gan mati. Ja cilvēkam būtu tikai smadzenes, acis vai ausis, par pilnīgu to nevarētu dēvēt. Matu, skropstu, zobu un nagu trūkums būtu nopietns defekts, lai arī, salīdzinot ar acīm, tie ir orgāni bez sajūtām un atgādina augus vai minerālus. Taču to trūkums cilvēka ķermenī noteikti būtu nepatīkams un nevēlams.
Tā kā esamības pakāpes ir dažādas un atšķirīgas, tad dažas būtnes atrodas augstākā līmenī nekā citas. Tas ir saskaņā ar Dieva gribu, ka dažas radības ir izvēlētas augstākai pakāpei, kā cilvēks, bet citas atrodas vidējā līmenī, kā augi, citas - atstātas zemākajā pakāpē, kā minerāli.
Tā ir Dieva dāvana, ka cilvēks ir izraudzīts augstākajai pakāpei; un atšķirības, kas pastāv starp cilvēkiem garīgās attīstības un Dievišķo tikumu ziņā, arī ir radījis Visužēlīgais. Ticība, kas ir mūžīgā dzīve, ir dāvana, tā nav noteikta, vadoties no taisnīguma principa. Mīlestības uguns liesma šajā zemes un ūdens pasaulē rodas, pateicoties pievilkšanās spējai, nevis pūļu un centības rezultātā. Un tomēr ar pūlēm un neatlaidību ir iespējams iegūt zināšanas, apgūt zinātnes un iemantot citus tikumus. Taču tikai Dievišķās Dailes gaisma spēj iekustināt un pacilāt garu ar pievilkšanās spēka palīdzību. Tāpēc ir sacīts: «Daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu».
Taču materiālās būtnes netiek nicinātas, tiesātas vai sauktas pie atbildības sava stāvokļa vai pakāpes dēļ. Piemēram, minerāli, augi un dzīvnieki savās dažādajās pakāpēs ir pieņemami, taču, ja tie savā pakāpē nav pilnīgi, tad tie ir nosodāmi, lai arī pati pakāpe ir pilnīga.
Ir divu veidu atšķirības starp cilvēkiem: pirmais veids ir atšķirīgie stāvokļi, un tie paši par sevi nav nepilnības. Otrs veids ir atšķirības ticībā un pārliecībā; to trūkums ir uzskatāms par nepilnību, jo tad dvēseli pārņem tieksmes un kaislības, kas liedz tai iegūt svētību un kavē to sajust Dieva mīlestības pievilkšanas spēku. Kaut arī tādam cilvēkam var būt slavējamas īpašības un viņš ir cienīgs ieņemt savu stāvokli, tomēr, tā kā viņam trūkst ticības un pārliecības, viņā iemājo netikumi un viņam nāksies par tiem atbildēt.


33
ATGRIEŠANĀS, PAR KURU RUNĀ PRAVIEŠI

Jautājums. - Vai jūs nepaskaidrotu Atgriešanās ideju?
Atbilde. - Bahāullā šo jautājumu ir sīki un saprotami paskaidrojis Kitāb-i Ikanā. Izlasot to, jūs pilnībā sapratīsiet šī jautājuma būtību, taču, tā kā jūs uzdevāt šo jautājumu, es īsumā to paskaidrošu. Sāksim noskaidrot šo jautājumu no Evaņģēlija, jo tajā ir nepārprotami teikts, ka tad, kad nāca Jānis, Zaharija dēls, nesdams ļaudīm prieka vēsti par Dieva valstību, tie jautāja viņam: «Kas tu esi? Vai tu esi apsolītais Mesija?» Viņš atbildēja: «Es neesmu Mesija». Tad tie vaicāja: «Vai tu esi Ēlija?» Viņš atteica: «Es tas neesmu» . Šie vārdi apliecina to, ka Jānis, Zaharija dēls, nebija apsolītais Ēlija. Taču pārtapšanas dienā Tabora kalnā Kristus nepārprotami paziņoja, ka Jānis, Zaharija dēls, ir apsolītais Ēlija.
Marka Evaņģēlija 9. nodaļas 11.-13. vārsmās ir teikts: «Un tie viņam jautāja: Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk pa priekšu? Bet viņš uz tiem sacīja: Gan Ēlija, pa priekšu nākdams, visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka Tam būs daudz ciest un tapt nicinātam? Bet es jums saku, ka arī Ēlija ir nācis, un tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts».
Mateja Evaņģēlija 17. nodaļas 13. vārsmā ir rakstīts: «Tad mācekļi saprata, ka viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju».
Tie jautāja Jānim Kristītājam: «Vai tu esi Ēlija?» Viņš atbildēja: «Nē, es tas neesmu». Lai gan Evaņģēlijā ir sacīts, ka Jānis bija apsolītais Ēlija, un to apliecināja arī Kristus . Tad, ja Jānis bija Ēlija, kādēļ viņš sacīja: «Es tas neesmu»? Un, ja viņš patiešām nebija Ēlija, tad kādēļ Kristus sacīja, ka viņš ir?
To var izskaidrot šādi: runa nav par personību, bet gan par tikumu esamību. Tie paši tikumi, kas piemita Ēlijam, piemita Jānim Kristītājam un rada pilnīgu izpausmi viņā. Tādā ziņā Jānis Kristītājs bija apsolītais Ēlija. Šajā gadījumā vērā ņemta tiek nevis būtība , bet gan īpašības. Tā piemēram, pagājušo gadu uzziedēja puķe, un arī šogad uzziedēja puķe; es saku, ka pagājušā gada puķe ir atgriezusies. To teikdams, es nedomāju, ka tā ir tieši tā pati puķe, bet, tā kā tai piemīt tādas pašas īpašības kā pagājušā gada puķei - tāda pati smarža, košums, krāsa un forma, es saku, ka ir atgriezusies iepriekšējā puķe. Atnākot pavasarim, mēs sakām, ka ir atgriezies aizgājušais pavasaris, jo viss, kas bija pagājušajā pavasarī, ir sastopams arī šajā. Tādēļ Kristus sacīja: «Jūs redzēsiet visu, kas notika agrāko Praviešu dienās».
Sniegšu vēl vienu ilustrāciju. Pagājušā gada sēkla ir iesēta, izaug zari un lapas, parādās ziedi un augļi, un viss atkal atgriežas sēklā. Kad tiek iestādīta šī otrā sēkla, no tās arī izaugs koks un atkal atgriezīsies tā zari, lapas, ziedi un augļi - visā krāšņumā atgriezīsies pats koks. Tā kā sākums bija sēkla un arī beigas ir sēkla, mēs sakām, ka sēkla ir atgriezusies. Uzlūkojot koka substanci, tā ir cita, bet, raugoties uz ziediem, lapām un augļiem, mēs jūtam to pašu smaržu, baudu un garšu. Tādējādi koka pilnība ir atgriezusies.
Tāpat, aplūkojot indivīda atgriešanos, mēs redzam, ka tas ir cits indivīds, bet, paraugoties uz viņa īpašībām un tikumiem, atrodam, ka tie ir tādi paši. Tādēļ Kristus vārdi: «Tas ir Ēlija» nozīmē, ka šis cilvēks pauž Ēlijas dāsnumu pilnību, tikumus, raksturu un īpašības. Jānis Kristītājs teica: «Es neesmu Ēlija». Kristus runāja par abu īpašībām, pilnību, raksturu un tikumiem, bet Jānis - par substanci un personību. Redziet, šī lampa bija šeit iepriekšējā vakarā, tā ir iedegta šovakar, un tā degs arī rītvakar. Mēs varam sacīt, ka šī vakara lampai ir tā pati gaisma, kas vakar, tā ir atgriezusies. Šajā gadījumā mēs runājam par gaismu, nevis par eļļu, degli vai ietvaru.
Šis jautājums ir izsmeļoši un skaidri aplūkots «Pārliecības grāmatā».


34
PĒTERA PIEVĒRŠANĀS TICĪBAI

Jautājums. - Mateja Evaņģēlijā ir sacīts: «Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt savu draudzi» . Kāda ir šīs vārsmas nozīme?
Atbilde. - Šie Kristus vārdi apliecina Pētera sacīto, atbildot uz Kristus jautājumu: «Kā tu domā, kas es esmu?» Pēteris uz to atbildēja: «Es ticu, ka Tu esi dzīvā Dieva Dēls». Tad Kristus tam sacīja: «Tu esi Pēteris», - jo Kēfa aramiešu valodā nozīmē «klints» , - «un uz šīs klints es gribu celt savu draudzi». Pārējie, atbildot Kristum, sacīja, ka viņš ir Ēlija, daži - ka viņš ir Jānis Kristītājs, citi nosauca Jeremijas vārdu vai dēvēja Viņu par vienu no Praviešiem .
Tādējādi Kristus vēlējās netieši apstiprināt Pētera vārdus, un, sacīdams: «Un uz šīs klints es gribu celt savu draudzi,» Viņš gribēja teikt, ka Pētera ticība Kristum kā dzīvā Dieva Dēlam būs Dieva reliģijas pamats, un arī Dieva draudze, kas ir Dieva Likums, balstīsies uz šo ticību.
Apšaubāms ir fakts, ka Pētera kaps atrodas Romā; tas nav apstiprināts. Pastāv uzskats, ka viņa kaps atrodas Antiohijā.
Salīdzināsim to, kā dzīvo atsevišķi pāvesti, ar Kristus reliģijas principiem. Kristus, klīzdams pa tuksnesi, izsalcis un bez pajumtes, pārtika no dažādiem augiem un nevēlējās aizskart neviena jūtas. Turpretī pāvests brauc zeltītā karietē un dzīvo tādā krāšņumā, bagātībās un pielūgsmē, kāds nav bijis pat dižākajiem valdniekiem pasaulē.
Kristus nevienam nav nodarījis pāri, bet daži pāvesti ir nogalinājuši gluži nevainīgus ļaudis: ielūkojoties vēsturē, jūs atradīsiet šādus piemērus. Cik daudz asiņu pāvesti ir izlējuši tikai tādēļ, lai saglabātu laicīgo varu! Tikai atšķirīgu uzskatu dēļ viņi apcietināja un nonāvēja tūkstošiem cilvēces kalpu un mācītu vīru, kas bija atklājuši dabas noslēpumus. Cik naidīgi tie stājās pretī patiesībai!
Padomājiet par Kristus novēlējumiem un papētiet pāvestu paradumus un dzīves veidu! Vai jūs saskatāt kādu līdzību ar Kristus mācību un pāvestu valdīšanas paņēmieniem? Mūsu mērķis nav kritizēt, taču Vatikāna vēsture ir visai neparasta. Mūsu galvenais arguments ir tas, ka Kristus mācībai nav nekā kopīga ar pāvestu varu un tās institūcijām; tās nesaskan. Iedomājieties, cik protestantu ir nogalināti, izpildot pāvestu rīkojumus, cik daudz tirāniju ir pastāvējis, cik varas darbu ir un tikuši paveikti ar pāvestu svētību un cik daudz sodu un mocību viņi sagādājuši saviem līdzcilvēkiem! Vai šajos darbos var saskatīt kaut ēnu no Kristus saldajām vēsmām? Nē, Dievs ir mans liecinieks! šie ļaudis nepaklausīja Kristum; taču svētā Barbara, kuras attēlu mēs šeit redzam, paklausīja Viņam un gāja Viņa pēdās, īstenodama Kristus Novēlējumus savā dzīvē. Arī starp pāvestiem ir vairākas svētas dvēseles, kas sekoja Kristum, it īpaši Kristus ēras pirmajos gadsimtos, kad pasaulīgā ietekme bija mazāka un Dieva uzliktie pārbaudījumi bargāki. Taču, līdzko pāvesti ieguva varu, pasaulīgo godu un labklājību, tie aizmirsa Kristu un rūpējās tikai par varas saglabāšanu, spožumu, ērtībām un labklājību. Tie nonāvēja ļaudis, pretojās izglītības attīstībai, spīdzināja zinātniekus, aizsprostoja ceļu zināšanām un deva rīkojumus nogalināt un laupīt. Tūkstošiem ļaužu, zinātnieku, kas bija bez grēka, aizgāja bojā Romas cietumos. Kā lai pēc visiem šiem iznīcināšanas un briesmu darbiem tic Kristus pilnvarotajiem?
Pāvesta krēsls arvien ir pretojies zināšanu attīstībai: Eiropā ir pieņemts uzskatīt, ka reliģija ir pretrunā ar zinātni un ka zinātne grauj reliģijas pamatus; taču Dieva reliģija ir patiesības veicinātāja, zinātņu un zināšanu dibinātāja, tā ir labvēlīgi noskaņota pret mācītiem ļaudīm; tā civilizē pasauli, atklāj dabas noslēpumus un apgaismo pasaules apvāršņus. Kā gan var apgalvot, ka tā ir pretrunā ar zināšanām? Nē, zināšanas ir lielākā Dieva dāvana cilvēkam un viscēlākais ļaužu tikums. Tām pretoties ir tumsonība, un tas, kurš nicina zināšanas un neatzīst zinātni, nav cilvēks, bet drīzāk gan dzīvnieks, kam nav dots saprāts. Jo zināšanas ir gaisma, dzīvība, laime, pilnība, daiļums un iespēja tuvoties Vienotības Slieksnim. Tās ir cilvēces gods un slava, lielākā Dieva dāvana. Zināšanas ir vadības gaisma, un tumsonība ir tikai maldi.
Laimīgi ir tie, kas veltī savu laiku zināšanu apgūšanai, dabas noslēpumu atklāšanai, kas iedziļinās sarežģītās patiesībās. Posts tiem, kas samierinās ar nezināšanu, kuru sirdis priecē nepārdomāta atdarināšana, kas ir iegrimuši visdziļākajā tumsonībā un muļķībā, tādējādi izniekojot savu dzīvi!


35
IEPRIEKŠNOLEMTĪBA

Jautājums. - Ja Dievam ir zināma rīcība, ko veiks kāds noteikts cilvēks un kura ir ierakstīta Likteņa Grāmatā, vai ir iespējams to novērst?
Atbilde. - Iepriekšējas zināšanas par kādu notikumu nav vēl tā piepildīšanās cēlonis; Dieva zināšanas ietver visu lietu esamību gan pirms to pastāvēšanas, gan pēc tās, taču tās nekļūst par lietu pastāvēšanas cēloni. Tā drīzāk ir Dieva pilnības izpausme. Arī tas, ka Bībeles Pravieši, pateicoties Dievišķajai iedvesmai, pasludināja Apsolītā parādīšanos, nebija Kristus izpausmes cēlonis.
Apslēptie nākotnes noslēpumi atklājās Praviešiem, tādējādi iepazīstinot tos ar nākotnes notikumiem, kurus tie sludināja. Viņu zināšanas un pareģojumi nebija šo notikumu cēlonis. Piemēram, šovakar ikvienam ir zināms, ka pēc septiņām stundām lēks saule, taču ne jau tas izraisa saules uzlēkšanu.
Tādējādi Dieva zināšanas laicīgajā pasaulē nerada lietu formas. Gluži otrādi, tās ir brīvas no pagātnes, tagadnes un nākotnes, tās atbilst šo lietu būtībai, taču tās nav to pastāvēšanas iemesls.
Arī tas, ka parādība ir minēta vai aprakstīta Grāmatā, neizraisa tās pastāvēšanu. Pravieši, pateicoties Dievišķajai iedvesmai, zināja, kas notiks. Piemēram, pateicoties Dievišķajai iedvesmai, Viņi zināja, ka Kristus pieņems mocības un nāvi pie krusta, un pasludināja to. Bet vai viņu zināšanas bija Kristus upura cēlonis? Nē. Šīs zināšanas ir Praviešu priekšrocība, taču tās neizraisīja Kristus mocības un nāvi
Matemātiķi, pateicoties astronomiskiem aprēķiniem, precīzi paredz mēness vai saules aptumsuma laiku, taču tie neizraisa pašu aptumsumu. Protams, tā ir tikai analoģija, nevis konkrēts tēls.


TREŠĀ DAĻA
PAR DIEVA IZPAUSMJU SPĒJĀM UN STATUSU


36
PIECI GARA IZPAUSMES VEIDI

Ziniet, ka ir pieci gara izpausmes veidi. Pirmais ir augu gars: šis spēks rodas no elementu kombinācijām un vielu savienojuma, ko pārvalda Augstais Dievs, kā arī citu esamības formu ietekmes un savstarpējās iedarbības rezultātā. Ja šīs vielas un elementi tiek atdalīti viens no otra, izbeidzas arī spēja augt. Vai arī, ņemot citu piemēru, elektrība rodas no noteiktas elementu savienošanās, bet, ja šie elementi tiek atdalīti, tad elektriskā strāva izzūd. Tās ir augu gara raksturīgākās iezīmes.
Tālāk seko dzīvnieku gars, kas arī rodas, savienojoties noteiktiem elementiem. Taču šī kombinācija ir pilnīgāka saskaņā ar Visuvarenā Kunga gribu, jo tā rada spēju sajust, kas veido dzīvnieciskā gara būtību. Tā nodrošina lietu būtības uztveri caur sajūtām - redzi, dzirdi, garšas sajūtu, tausti un ožu. Šīs kombinācijas elementiem sadaloties, izzūdot vai ejot bojā, izzūd arī šī gara spēja. To var salīdzināt ar šo lampu, kas ir jūsu priekšā: gaisma tajā rodas, deglim savienojoties ar eļļu un liesmu, bet, izbeidzoties eļļai vai izdegot deglim, izzudīs arī gaisma.
Cilvēka garu var salīdzināt ar saules dāsno atspulgu spogulī. Elementi, kas veido cilvēka ķermeni, ir sakārtoti vispilnīgākajā formā; tā ir visstabilākā uzbūve, viscēlākā kombinācija, eksistences vispilnīgākā forma. ķermenis aug un attīstās ar dzīvnieciskā gara palīdzību. Šo vispilnīgāko formu var salīdzināt ar spoguli, bet cilvēka garu - ar sauli. Spogulim saplīstot, saules dāsnums turpina līt pār pasauli; beidzot pastāvēt spogulim, saules esamība nemainās, jo tā ir mūžīga. Garam piemīt atklāšanas spēja; tas aptver visu un, pateicoties šai spējai, ir radušies visi mums zināmie zinātniskie atklājumi, lielie pasākumi, svarīgie vēsturiskie notikumi un brīnumainās zīmes. Garīgā spēja tos pārcēla no neredzamās un apslēptās sfēras uz redzamo. Tādēļ cilvēks, dzīvodams uz zemes, veic atklājumus debesīs. Izejot no zināmā - no redzamā un pazīstamā - viņš atklāj nezināmo. Piemēram, dzīvodams šajā puslodē, tāds cilvēks kā Kolumbs, pateicoties saprāta spējai, atklāja otru puslodi - Ameriku, kas nebija iepriekš zināma. Cilvēka ķermenis ir smags, taču ar paša izgudrota aparāta palīdzību cilvēks spēj lidot. Cilvēka pārvietošanās ir lēna, bet, izgudrojis transporta līdzekļus, cilvēks spēj īsā laikā pārvietoties no austrumiem uz rietumiem. Īsi sakot, šī spēja aptver visu.
Taču cilvēka garam piemīt divi aspekti: Dievišķais un sātaniskais, tādēļ tas ir spējīgs sasniegt vislielāko pilnību un nolaisties līdz dziļākajai samaitātībai. Iemantojot tikumus, cilvēks top par viscēlāko no visām dzīvajām būtnēm, bet, iemantojot netikumus, tas kļūst par visizvirtušāko radījumu.
Ceturtais gara paveids ir debesu gars; tas ir ticības un Dieva dāsnuma gars, kas nāk no Svētā Gara dvašas un ar savu Dievišķo spēju kļūst par mūžīgās dzīvības avotu. Tas ir spēks, kas padara zemes cilvēku par debesu būtni, nepilnīgu cilvēku - par pilnīgu. Tas aptraipīto padara šķīstu, kluso - daiļrunīgu, tas apskaidro un svētī tos, kas nonākuši juteklisko tieksmju gūstā, nezinošajiem tas piešķir gudrību.
Augstākais, piektais, gara izpausmes veids ir Svētais Gars. Tas ir vidutājs starp Dievu un Viņa radībām. Svētais Gars ir kā spogulis, kas pavērsts pret sauli. Tāpat kā dzidrs spogulis uztver saules gaismu un pārraida tās dāsnumu citiem, tā arī Svētais Gars ir vidutājs starp Patiesības Saules svēto gaismu un svētītajām būtnēm. To rotā visi Dievišķie tikumi. Ikreiz, kad tas parādās, pasaule top atjaunota un tiek iedibināts jauns cikls, cilvēce ietērpjas jaunās drānās. To var salīdzināt ar pavasari; tam iestājoties, pasaule pāriet jaunā stāvoklī. Pavasarim atnākot, melnā zeme, lauki un klajumi top zaļi un uzplaukst krāšņiem ziediem; koki atdzīvojas un nes jaunus augļus. Tādējādi tiek iedibināts jauns cikls. Tāda ir arī Svētā Gara atnākšana: tas sniedz atjaunotni pasaulei un jaunu garu cilvēcei, ietērpj esamību košās drānās, izkliedē maldu tumsu un liek starot tikumu gaismai. Pateicoties tā spējai, Kristus atjaunoja pasaules ciklu: pasaulē visā savā svaigumā un krāšņumā iestājās Dievišķais pavasaris, un tā dzīvinošā elpa glāstīja apgaismoto vaigus.
Arī Bahāullā parādīšanās nesa jaunu pavasari līdz ar svētītajām dvesmām, mūžīgās dzīvības debesu pulkiem un Dievišķo spēku. Pasaules vidū tika uzcelts Dieva Valstības Tronis, un, pateicoties Svētā Gara spējai, aizsākās jauns cikls dzīvību atguvušajām dvēselēm.


37
DIEVIŠĶAIS IR SAPROTAMS TIKAI CAUR DIEVA IZPAUSMĒM

Jautājums. - Kāds sakars pastāv starp Dievišķo Realitāti un Dieva parādīšanās un ataušanas vietām?
Atbilde. - Ziniet, ka Dievišķai Realitātei jeb Vienesmes Būtības substancei ir skaidras bezgrēcības un absolūta svētuma stāvoklis; citiem vārdiem, tā ir svētīta un brīva no jebkāda vērtējuma. Visu esamības pakāpju augstākās īpašības attiecībā pret šo stāvokli ir tikai fantāzijas spēle. Tas ir neredzamais, neizprotamais, nepieejamais, tīrā būtība, ko nav iespējams aprakstīt, jo Dievišķā Būtība ietver Sevī visu. Nav šaubu, ka aptverošais ir lielāks par aptveramo, un tas, kuru aptver, nevar ietilpināt sevī aptverošo, nedz arī izprast tā būtību. Lai cik augstu nebūtu attīstīts prāts, pat tad, ja tas ir sasniedzis augstāko izpratnes līmeni, tās robežu, Dievišķās zīmes un īpašības tas uztver radītajā pasaulē, nevis Dievišķajā. Vienesmes Dieva būtība un īpašības meklējama tajos svētuma augstumos, kas nav sasniedzami prātam un sapratnei. «Šis ceļš ir slēgts un meklēšana liegta».
Ir skaidrs, ka cilvēciskā sapratne ir cilvēciskās esamības īpašība un ka cilvēks ir Dieva zīme; kā lai zīmes īpašība aptver zīmes radītāju? Citiem vārdiem, kā lai sapratne, kas ir cilvēka esamības īpašība, aptver Dievu? Tādēļ Dievišķā Esamība nav pieejama nevienai sapratnei un ir apslēpta ļaužu prātam. Tuvošanās šim stāvoklim ir pilnīgi neiespējama. Mēs redzam, ka zemākais nav spējīgs aptvert augstākā būtību. Akmens, zeme, koks, lai cik tie būtu pilnīgi, nespēj aptvert cilvēka būtību un nespēj iztēloties redzes, dzirdes un citu sajūtu iespēju, lai arī tie ir radīti līdzīgā veidā. Tādēļ cilvēks, kas ir radītais, nespēj saprast Radītāja būtību. Šis līmenis nav sasniedzams sapratnei: nav tāda skaidrojuma, kas to darītu iespējamu, un nav tādu maņu orgānu, kas to spētu uztvert. Kas gan putekļa atomam ir kopīgs ar skaidrības pasauli, un kāda saikne var būt starp ierobežotu prātu un bezgalīgu pasauli? Prāts nav spējīgs aptvert Dievu, un dvēseles apmulst, mēģinot Viņu izskaidrot. «Acis Viņu neredz, bet Viņš tās redz. Viņš ir Visuzinošais, Viedais!»
No tā izriet, ka attiecībā pret šo esamības līmeni neviens apgalvojums vai skaidrojums nav pietiekoši precīzs. Jebkāda slavēšana vai apraksts ir nederīgs, ikviens priekšstats nepilnīgs un jebkuras pārdomas veltīgas. Taču reālajā pasaulē šī būtību Būtība, patiesību Patiesība, noslēpumu Noslēpums parādās kā atspulgs, atblāzma, attēls, tāla gaisma. Tās vietas, kur šo izpausmju attēli ir redzami, ir Svētās Ausmas vietas, un šīs izpausmes ir Dievišķās Būtnes, kas ir īstenie spoguļi Dieva svētajai Būtībai. Visi tikumi, dāsnums un pilnība, kas nāk no Dieva, top redzami Svēto Izpausmju esamībā, līdzīgi saulei, kas atspoguļojas dzidrā spogulī, nezaudējot nenieka no savas pilnības un dāsnuma. Apgalvojums, ka saule un uzlecoša zvaigzne savu atspulgu rod spogulī, nenozīmē to, ka saule ir nolaidusies no sava svētuma augstumiem un iemājojusi spogulī, nedz arī to, ka Bezgalīgais varētu tikt saistīts ar šo ierobežoto parādīšanās vietu. Šāds viedoklis ir raksturīgs antropomorfisma piekritējiem. Svētajām Izpausmēm domātie slavinājumi, apraksti un sajūsma attiecas tikai uz tām; varētu sacīt, ka visi apraksti, īpašības, nosaukumi un atribūti, ko mēs minam, atgriežas pie Dievišķajām Izpausmēm; taču, tā kā nevienam nav izdevies tuvoties Dievišķajai būtībai, tad neviens arī nespēj to aprakstīt, izskaidrot vai novērtēt. Tādēļ viss, ko cilvēce zina, viss, ko tā ir atklājusi un sapratusi attiecībā uz Dieva vārdu, Viņa īpašībām un pilnību, attiecas uz Dieva svētajām Izpausmēm. Tālāk ceļa nav: «Ceļš ir slēgts un meklēšana liegta».
Un tomēr mēs runājam par Dievišķās Realitātes vārdiem un īpašībām, mēs slavinām Viņu, piedēvēdami Viņam redzi, dzirdi, spējas, dzīvību un zināšanas. Mēs to darām nevis tādēļ, lai apliecinātu Dieva pilnību, bet gan tādēļ, lai noliegtu iespēju, ka Dievs varētu būt nepilnīgs. Paraugoties uz apkārtējo pasauli, mēs redzam, ka neziņa ir nepilnība, bet zināšanas - pilnība, tādēļ apgalvojam, ka Dieva svētā Būtība ir gudrība. Vājums ir nepilnība, bet spēks - pilnība, tādēļ mēs sakām, ka Dievišķā Būtība ir visvarena. Mēs nesaprotam Viņa zināšanas, Viņa redzējumu, Viņa spējas un eksistenci, tā ir ārpus mūsu sapratnes robežām, jo Dieva vārdi un īpašības ir identiski ar Viņa būtību, kas mūsu sapratnei nav sasniedzama. Apgalvojums, ka īpašības nav identiskas ar būtību, ir acīmredzami maldi, jo tādā gadījumā vajadzētu būt atšķirībām starp īpašībām un būtību, kā arī pirmseksistences daudzveidībai; un tā kā Pirmseksistence ir nepieciešama, šī pirmseksistenču virkne kļūtu bezgalīga.
Tādējādi šīs īpašības, vārdi, atzinība un slavinājumi attiecas uz Dieva Izpausmēm un to parādīšanās vietām, un viss, ko mēs iedomājamies un iztēlojamies ārpus tām, ir tikai fantāzijas auglis, jo apslēptais un nepieejamais mums nav saprotams. Tādēļ ir sacīts: «Viss, ko jūs esat radījuši ar ilūzijas palīdzību, viss, kas nāk no jūsu iztēles un ko esat ietērpuši smalkos iedomu tēlos, ir tikai jūsu pašu radīts un atgriežas pie jums» . Ja mēs vēlamies iztēloties Dievišķo Esamību, šīs iedomas ir aptvertais, bet mēs - aptverošais; aptverošajam noteikti jābūt lielākam par aptveramo. Tādējādi mēs pārliecināmies, ka, iztēlojoties Dievišķo Realitāti ārpus svētajām Izpausmēm, mēs iegūstam ilūziju, jo tuvoties Dievišķajai Esamībai nav mūsu spēkos - tā no mums nav atdalīta, tādēļ mūsu iztēles augļi ir tikai varbūtība.
Padomājiet, cik daudz tautu pasaulē nododas iedomām, pielūdzot prāta radītus iluzorus elkus. Viņi to neapzinās, uzskatot savas iedomas par īstenību, kas patiesībā nav izprotama, nedz arī aprakstāma. Tie iztēlojas sevi par tādiem, kas jau pieder Vienotības Valstībai, pārējos uzskatīdami par elku pielūdzējiem. Elki eksistē vismaz minerālu valstībā, turpretī iztēles radītie elki neeksistē pat tajā, tie ir tikai māņu tēls. «Esiet uzmanīgi, jūs, kas spējat saprast» .
Ziniet, ka pilnības īpašības, Dievišķo dāvanu bagātība un iedvesmas gaisma nepārprotami piemīt visām Svētajām Izpausmēm; taču dižais Dieva Vārds, kas iemiesojās Kristū, un Dižākais Vārds, Bahāullā, ir izpausmes un liecības, kas atrodas ārpus iztēles robežām, jo Tām piemīt visu iepriekšējo Dieva Izpausmju pilnība un izcilākās īpašības; turklāt Tām piemīt tādas īpašības, kas padara pārējās Izpausmes atkarīgas no Tām. Tā visi Israēla Pravieši bija apveltīti ar iedvesmu; to saņēma arī Kristus, taču kāda liela atšķirība ir starp Dieva Vārda iedvesmu un Jesajas, Jeremijas un Ēlijas atklāsmēm!
Padomājiet: gaisma ir ēteriskas matērijas vibrāciju izpausme. Šīs vibrācijas iedarbojas uz acs nerviem, tādējādi rodas redze. Lampas gaisma pastāv, pateicoties ēteriskās matērijas vibrācijām, tāpat arī saules gaisma, taču cik liela atšķirība ir starp saules gaismu un gaismu, kas nāk no zvaigznēm vai lampas!
Cilvēka gars parādās jau embrija stadijā, bērnībā un viskrāšņāk uzplaukst brieduma gados, sasniedzot pilnību. Gars paliek tas pats, taču embrija stadijā tam trūkst redzes un dzirdes spējas, kuras visā pilnībā izpaužas brieduma gados. To varētu salīdzināt ar sēklu, kas sākumā pārtop par lapām; šajā stadijā parādās arī augu valsts gars, kas vēlāk rod pilnīgu izpausmi augļa stadijā, kad augšanas spējas sasniedz pilnību; un tomēr - salīdziniet lapu stadiju ar augļa stadiju! No viena augļa izaug simtiem tūkstošu lapu, un visu augšanas procesu ietekmē viens vienīgs augu gars.
Pievērsiet uzmanību atšķirībai, kāda pastāv starp Kristus tikumiem un pilnību, Bahāullā spožumu un gaismu un Israēla Praviešu, kā Ecēhiēls vai Samuēls, tikumiem. Tie visi bija Dievišķā gara iedvesmoti, taču atšķirības starp tiem ir bezgala lielas.
Esiet sveicināti!


38
DIEVA IZPAUSMJU TRĪS STĀVOKĻI

Ziniet, ka Svētajām Izpausmēm, neraugoties uz to bezgala lielo pilnību, ir tikai trīs stāvokļi. Pirmais ir fiziskais stāvoklis, tam seko cilvēciskais, saprātīgas dvēseles stāvoklis, un trešais ir Dievišķās atklāsmes un debesu spožuma stāvoklis.
Fiziskais stāvoklis ir ierobežots laikā; to veido elementi, un tas, kas ir veidots, nenovēršami tiek pakļauts bojāejai. Nevar pastāvēt tāds veidojums, kas nebūtu pakļauts iznīcībai.
Otrais ir saprātīgas dvēseles stāvoklis, tā ir cilvēciskā esamība. Arī tā ir ierobežota laikā, un šajā ziņā Svētās Izpausmes līdzinās visiem cilvēkiem.
Ziniet, ka cilvēka dvēsele, kas ir pastāvējusi virs zemes gadsimtiem ilgi, tomēr ir ierobežota laikā. Kad tā rodas, tā top mūžīga, jo tajā izpaužas Dieva zīme. Cilvēka garam ir sākums, bet nav beigu, tas pastāv mūžīgi. Līdzīgā veidā arī pasaulē eksistējošās sugas ir ierobežotas laikā, jo ir noskaidrots, ka tās nav vienmēr bijušas uz zemes. Arī pati zeme nav eksistējusi vienmēr, bet esamības pasaule ir pastāvējusi kopš mūžīgiem laikiem, jo visums taču nav ietilpināms zemeslodes robežās. Tas nozīmē, ka, lai arī cilvēka dvēsele ir ierobežota laikā, tā tomēr ir nemirstīga un mūžīga. Lietu pasaule, salīdzinot ar cilvēcisko pasauli ir nepilnīga, un otrādi, cilvēku pasaule ir pati pilnība, salīdzinot ar lietu pasauli. Nepilnībām sasniedzot pilnību, tās kļūst mūžīgas . Ar šī piemēra palīdzību jūs tuvojaties nozīmes izpratnei.
Trešais stāvoklis ir Dievišķā atklāsme un debesu spožums, Dieva Vārds, Mūžības veltes, Svētais Gars. Tam nav nedz sākuma, nedz beigu, kas raksturo tikai laicīgo pasauli, bet uz Dievišķo neattiecas. Dievam beigas ir tas pats, kas sākums. Dienu, nedēļu, mēnešu un gadu skaitīšana, vakardiena un šodiena attiecas uz zemeslodi, bet Saulei nav ne vakardienas, ne šodienas, ne rītdienas, ne mēnešu, ne gadu: viss ir viens. Arī Dieva Vārds ir brīvs no visiem nosacījumiem, ierobežojumiem un likumiem, kas raksturīgi laicīgajai pasaulei. Tādējādi Praviešu esamībai, kas ir Dieva vārda un izpausmes pilnīgākais stāvoklis, nebija sākuma un nebūs beigu. Tās rašanās atšķiras no citām un ir līdzīga saules uzlēkšanai. Kristus zīmē tā atausa visspožāk, un tur tās starojums ir mūžīgs un nepārejošs. Cik daudz iekarotāju, augstmaņu un valdnieku ir pazuduši, bet Kristus vēsmas turpina strāvot. Viņa gaisma arvien vēl mirdz, Viņa melodija arvien vēl skan, Viņa karogs plīvo, Viņa karapulki cīnās vēl tagad, Viņa debešķīgā balss skan tikpat glāstoši, Viņa mākoņi dāsni dāvā lietu, un Viņa zibens plaiksni, Viņa atspulgs ir tikpat dzidrs un spožs, Viņa stari ir tikpat vareni un gaiši. Arī tās dvēseles, kas atrodas Viņa pajumtē un kurās mirdz Viņa gaisma, ir līdzīgā stāvoklī.
Tātad Dieva Izpausmēm piemīt trīs stāvokļi: fiziskais, saprātīgas dvēseles stāvoklis un Dievišķās atklāsmes un debesu spožuma stāvoklis. Pirmajam, fiziskajam stāvoklim, ir beigas; saprātīgās dvēseles stāvoklim ir sākums, taču nav beigu - tas ir apveltīts ar mūžīgo dzīvību. Svētajai Esamībai, par kuru Kristus saka: «Tēvs ir Dēlā» nav ne sākuma, ne beigu. Runājot par sākumu, ir domāts izpausmes stāvoklis; klusēšana tiek simboliski salīdzināta ar miegu. Cilvēks guļ, bet, kad viņš sāk runāt, tad ir nomodā, un tas ir tas pats cilvēks, gan miegā, gan nomodā. Nekas nav mainījies viņa iekšējā stāvoklī, viņa godībā, varenībā, esamībā vai dabā. Klusums tiek pielīdzināts miegam, bet izpausmes stāvoklis - nomodam. Miegā un nomodā cilvēks paliek tas pats, tie tikai ir divi atšķirīgi stāvokļi. Klusēšanas laiks ir miegā pavadītais laiks, bet izpausme un sekošana aicinājumam - pamošanās.
Evaņģēlijā ir sacīts: «Iesākumā bija Vārds, un vārds bija pie Dieva» . Tādējādi ir skaidrs, ka Kristus neieguva Savu mesijas stāvokli un ar to saistīto pilnību kristoties, kad Svētais Gars nolaidās pār Viņu dūjas izskatā. Nē, Dieva Vārds mūžīgi mūžos mājo un mājos svētajos augstumos.


39
DIEVA IZPAUSMJU CILVĒCISKAIS UN GARĪGAIS STĀVOKLIS

Mēs atzīmējām, ka Dieva Izpausmes mīt trijos līmeņos: fiziskajā, kas saistīts ar ķermeni, individuālajā, kas saistīts ar saprātīgu dvēseli, un Dievišķās atklāsmes līmenī, kas ir Dievišķā pilnība, kura dod dzīvību visam esošajam, izglītību dvēselēm, vadību cilvēkiem un apgaismību laicīgajai pasaulei.
Fiziskais stāvoklis ir cilvēciskais stāvoklis, kas ir pakļauts bojāejai, jo to veido elementi, un jebkurš elementu veidojums ir neizbēgami pakļauts bojāejai un sairšanai.
Dieva Izpausmju individuālais stāvoklis ir svēts, tādēļ tas ir īpašs stāvoklis un Savā būtībā un īpašībās atšķiras no citu būtņu stāvokļa. Tas ir līdzīgs saulei, kuras būtība izpaužas gaismas radīšanā un kuru tādēļ nevar salīdzināt ar mēnesi, tāpat kā elementus, kas veido sauli, nevar salīdzināt ar tiem, kas veido mēnesi. Saules elementiem piemīt tādas īpašības, un tie ir sakārtoti tā, ka tie rada starus, bet mēnesi veidojošie elementi nerada starus, un gaisma tiem ir jāaizgūst. Arī pārējie cilvēki ir tādas dvēseles, kam, tāpat kā mēnesim, gaisma jāaizgūst no saules, bet Svētā Esamība pati rada gaismu.
Šīs Esamības trešais līmenis ir Dievišķais dāsnums, Pirmatnējās Dailes spožums un Visuvarenā Gaismas mirdzums. Dieva Izpausmju individuālās esamības nav iespējams nošķirt no Dievišķā dāsnuma un Visuvarenā Spožuma, tāpat kā saule nav šķirama no tās radītās gaismas. Tādējādi var apgalvot, ka Svētās Izpausmes pacelšanās debesīs notiek, tai pametot Savu elementāro formu. Piemēram, lampa apgaismo šo nišu, bet, ja nišas vairs nav, tad lampas dāsnums neizzūd. Svētajās Izpausmēs Pirmatnējā Daile ir līdzīga lampas gaismai: individualitāti pārstāv stikla kupols, bet cilvēka ķermenis ir niša; ja nišu iznīcina, lampa turpina degt. Dieva Izpausmes ir kā daudzi atšķirīgi spoguļi, jo katrai no tām piemīt Sava individualitāte, bet šajos spoguļos ir redzama viena un tā pati saule. Kristus esamība neapšaubāmi atšķīrās no Mozus esamības.
Nav šaubu, ka Svētā Esamība jau pašā sākumā apzinās esamības noslēpumus un jau kopš bērnības tajā ir saskatāmas zīmes, kas apliecina Tās diženumu. Tādēļ nav iedomājams apziņas trūkums šajā pilnīgajā un visos iespējamajos veidos apveltītajā būtnē.
Mēs jau minējām, ka Svētajai Izpausmei piemīt trīs stāvokļi: fiziskais, individuālais esamības stāvoklis un pilnības atklāsmes stāvoklis; tas ir kā saule, tās siltums un gaisma. Pārējiem indivīdiem piemīt fiziskais un saprātīgais - gara un prāta stāvoklis . Teiciens: «Es biju aizmidzis, bet Mani skāra Dievišķās vēsmas un Es pamodos» ir līdzīgs Kristus sacītajam: «Miesa ir noskumusi, bet gars ir laimīgs»; vai: «Mani māc raizes,» vai: «Es esmu atvieglots,» vai: «Es esmu norūpējies» - tie visi attiecas uz fizisko stāvokli, nevis uz individuālo esamību vai Dievišķās Esamības izpausmi. Padomājiet, cik daudz kas var atgadīties ar cilvēka ķermeni, bet tas neskar viņa garu; var gadīties, ka daži ķermeņa locekļi tiek sakropļoti, bet gara būtība mūžam paliek nemainīga. Tūkstošiem negadījumu var notikt ar apģērbu, taču tie neskar pašu valkātāju. Bahāullā teiktie vārdi: «Es biju aizmidzis, bet mani skāra Dievišķās vēsmas un es pamodos» attiecas uz ķermeni.
Dieva valstībā nav pagātnes, nav nākotnes, nav arī tagadnes, viss ir viens. Kristus vārdi: «Iesākumā bija Vārds» nozīmē, ka tas bija, ir un būs, jo Dieva valstībā laika nav. Laiks ietekmē radības, bet neskar Dievu. Lūgšanā ir sacīts: «Svētīts lai top tavs vārds,» tas nozīmē, ka Tavs vārds bija, ir un būs svētīts . Rīts, dienvidus un vakars attiecas uz šo zemi, bet saulei nav nedz rīta, nedz dienvidus, nedz vakara.


40
DIEVA IZPAUSMJU ZINĀŠANAS

Jautājums. - Viena no Dieva Izpausmju spējām ir zināšanas. Cik tās ir ierobežotas?
Atbilde. - Ir divu veidu zināšanas. Ir subjektīvās un objektīvās jeb intuitīvās zināšanas un tādas, kas tiek iegūtas ar uztveres palīdzību.
Cilvēku zināšanas par lietām tiek iegūtas vai nu pārdomu, vai vērojumu ceļā: vai nu ar prāta spēju palīdzību tiek izveidota šo lietu koncepcija, vai arī aplūkojamā objekta forma atspoguļojas sirds spogulī. Šo zināšanu loks ir visai ierobežots, jo tās ir atkarīgas no pūlēm un iespējām.
Otrs zināšanu veids - zināšanas par esamību, ir intuitīvs; tas ir līdzīgs sevis izzināšanai.
Piemēram, cilvēka prāts un gars izzina ķermeņa daļu un locekļu stāvokli un apzinās fiziskās izjūtas; gluži tāpat tie apzinās savas spējas, jūtas un savu garīgo stāvokli. Šīs ir zināšanas par esamību, kuras cilvēks apjauš un uztver tādēļ, ka gars aptver ķermeni un apzinās tā izjūtas un spējas. Šīs zināšanas nav iegūstamas pūliņu un pētījumu rezultātā. Tās vienkārši ir; tā ir velte cilvēkiem.
Tā kā Svētās Esamības, augstākās Dieva Izpausmes, aptver radību būtību un īpašības, reizē ietver un paceļas pāri esošajam un izprot visu, kas pastāv, Viņu zināšanas ir Dievišķas, nevis iegūtas; tās ir debesu dāvana, Dievišķā atklāsme.
Lai labāk saprastu šo jautājumu, minēsim piemēru. Cilvēks ir augstākā būtne virs zemes. Viņš aptver dzīvnieku, augu un minerālu valstības, turklāt to nosacījumi izpaužas viņa esamībā tādējādi, ka viņš ir to valdnieks un īpašnieks, kurš apzinās to esamības noslēpumus. Tas ir vienkāršs piemērs, nevis analoģija. Īsumā, Dieva Augstākajām Izpausmēm ir pieejami radības esamības noslēpumi, tādēļ Tās spēj iedibināt likumus, kas ir piemēroti un atbilstoši cilvēku pasaules stāvoklim, jo reliģija ir tā dziļākā sakarība, kas izriet no radības būtības. Ja Dieva Izpausme, kas ir Dievišķais Likumdevējs, neapjaustu radības būtību, tā nespētu saprast dziļākās sakarības, kas nāk no lietu būtības, un nevarētu izveidot reliģiju, kas atbilstu esošajam un būtu piemērota konkrētajiem nosacījumiem. Dieva Pravieši, augstākās Izpausmes, ir kā prasmīgi ārsti, bet pārejošā pasaule - ķermenis, un Dievišķie likumi - zāles pret slimībām. Skaidrs, ka ārstam jāzina pacienta ķermeņa uzbūve, tā atsevišķās daļas un locekļi, kā arī jāorientējas pacienta stāvoklī, lai varētu noteikt īstās zāles, kas tam palīdzētu uzveikt slimību. Īstenībā ārsts nosaka ārstēšanās līdzekļus, kas būtu noderīgi slimniekam, vadoties pēc slimības, jo sākumā ir jāuzstāda diagnoze un tikai pēc tam var noteikt nepieciešamās zāles. Ja diagnoze nav uzstādīta, kā gan var noteikt ārstēšanās kursu un izrakstīt zāles? Lai izrakstītu pareizās zāles, ārstam labi jāpārzina pacienta ķermeņa uzbūve, tā locekļi, orgāni un vispārējais stāvoklis, kā arī jāpazīst visas slimības un visi ārstēšanās līdzekļi, lai varētu izvēlēties pareizo.
Tādēļ reliģija ir tā nepieciešamā sakarība, kas nāk no lietu būtības, un, tā kā augstākās Dieva Izpausmes zina radības esamības noslēpumus, tad tās spēj saprast šo sakarību un, pateicoties Savām zināšanām, noteikt Dieva Likumu.


41
VISUMA CIKLI

Jautājums. - Kāds ir patiesais skaidrojums esamības pasaulē sastopamajiem cikliem?
Atbilde. - Ikvienam debesu spīdeklim bezgalīgajā debesu jumā ir savs riņķošanas cikls un atšķirīgs ilgums, ikviens kustas pa savu orbītu un uzsāk jaunu ciklu. Tā zemes riņķojuma laiks ir 365 dienas 5 stundas 48 minūtes un dažas sekundes; šajā laikā tā noiet vienu loku un pēc tam uzsāk jaunu ciklu, jeb, var sacīt, ka tiek atjaunots iepriekšējais cikls. Arī visumam - kā debesīm, tā cilvēcei eksistē cikli, kuros atkārtojas izcili notikumi, būtiski fakti un atgadījumi. Beidzoties iepriekšējam, tiek uzsākts jauns cikls un vecais tiek aizmirsts - to aizēno lielie notikumi un no iepriekšējiem vairs nepaliek ne miņas. Mums nav nekādu ziņu par divdesmit tūkstoš gadu senu pagātni, kaut arī, kā tas iepriekš tika izsecināts, dzīvība uz zemes ir ļoti sena. Tā nav ne simttūkstoš vai divsimttūkstoš, ne miljons, ne arī divus miljonus gadu veca, tā ir daudz senāka, un mēs esam pazaudējuši jebkādas ziņas no šīs sirmās pagātnes.
Ikvienai Dieva Izpausmei ir Savs cikls, un šī cikla laikā tiek ievēroti Tās iedibinātie likumi un baušļi. Pienāk laiks, kad Tās ciklu nomaina nākošais cikls, ko aizsāk jauna Dieva Izpausme. Šādā veidā cikli aizsākas, beidzas un tiek atjaunoti, līdz pasaulē aprit universālais cikls, kad būtiski un nozīmīgi notikumi pilnībā izdzēš visas atmiņas un ziņas par pagātni; pēc tam pasaulē sākas jauns universālais cikls, jo visumam nav sākuma. Mēs jau iepriekš minējām pierādījumus attiecībā uz šo jautājumu, tādēļ nav nepieciešams tos atkārtot.
Īsumā var sacīt, ka universālais cikls esamības pasaulē aptver ilgu laika posmu, neskaitāmus neizmērojamus laikmetus un periodus. Šādā ciklā Dieva Izpausmes parādās redzamajā sfērā viena pēc otras, līdz nāk lielākā un augstākā Izpausme, kas pasauli padara par Sava spožuma centru. Šī Izpausme veicina brieduma iestāšanos pasaulē, un parasti Tās cikls ir ļoti ilgs. Vēlāk Tās pēdās nāks pārējās Izpausmes, kas saskaņā ar laikmeta prasībām atjaunos noteiktus likumus attiecībā uz materiālajām problēmām un lietām, pašas paliekot augstākās Izpausmes ēnā.
Cikls, kurā mēs dzīvojam, aizsākās ar Ādamu, un tā augstākā Izpausme ir Bahāullā.


42
DIEVA IZPAUSMJU SPĒJAS UN IETEKME

Jautājums. - Cik lielas spējas un pilnība piemīt Esamības Troņiem, Dieva Izpausmēm, un cik tālu sniedzas To ietekme?
Atbilde. - Paraugieties uz esošo pasauli jeb, citiem vārdiem, uz materiālo pasauli. Saules sistēma ir tumša un neskaidra, bet saule tajā ir gaismas centrs, un visas planētas, kas ietilpst šajā sistēmā, riņķo ap šo vareno centru un bauda tā dāsnumu. Saule ir dzīvības un gaismas avots, tā nodrošina visam dzīvajam augšanas un attīstīšanās iespēju; saules sistēmā bez tās dāsnuma nevarētu eksistēt neviena būtne, viss būtu tumšs un nedzīvs. Tādējādi saule ir gaismas un visu būtņu dzīvības centrs saules sistēmā.
Tāpat arī Dieva Svētās Izpausmes ir esamības gaismas centrs, noslēpuma avots un mīlestības dāsnuma nesējas. Tās spoži mirdz siržu un domu pasaulē un dāvā mūžīgu žēlastību gara pasaulei; Tās dāvā gara dzīvi, un Tajās atmirdz būtības un jēgas gaisma. Šie gaismas un noslēpumu avoti apgaismo cilvēces domu pasauli. Bez šo svēto būtņu gaišuma un vadības dvēseles un domas būtu iegrimušas tumsas un krēslas valstībā. Bez šo noslēpumu avotu nevainojamās mācības cilvēku pasaule nokļūtu dzīvniecisku instinktu un dziņu varā, viss esošais būtu nereāls un nepastāvētu īsta dzīvība. Tādēļ Evaņģēlijā ir rakstīts: «Iesākumā bija Vārds», un šis Vārds kļuva par dzīvības avotu .
Padomājiet, kāda ietekme saulei ir pār zemes būtnēm, kādas zīmes un sekas rada tās tuvums vai attālināšanās, uzlēkšana vai norietēšana. Te iestājas rudens, te atkal pavasaris, te vasara un ziema. Saulei šķērsojot ekvatora līniju, uzplaukst dzīvinošais pavasaris; kad tā atrodas vasaras zenītā, iestājas augļu pārpilnības laiks, briest graudi un augi nes ražu, un viss augošais sasniedz pilnbriedu.
Tāpat arī, kad Dieva Svētā Izpausme, kas ir kā saule Viņa radītajā pasaulē, apspīd cilvēka garu, domas un sirdis, tad aizsākas jauna dzīve un iestājas garīgais pavasaris. Kā jūs būsiet ievērojuši, laikā, kad parādās ikviena Dieva Izpausme, cilvēciskā saprāta, domu un gara sfērā ir vērojama neparasti strauja attīstība. Pavērojiet, cik liels domu un prāta uzplaukums vērojams arī šajā Dievišķajā laikmetā, kas vēl tikai sācies, un nepaies necik ilgs laiks, kad jūs pieredzēsiet to, ka Dievišķās mācības un dāsnums darīs gaišu šo tumsas pārņemto pasauli un zemes skumjos nostūrus vērtīs Ēdenes paradīzes dārzā.
Ja mēs gribētu izskaidrot ikvienas Svētās Izpausmes zīmes un dāvanas, tas aizņemtu pārāk daudz laika. Pārdomājiet to paši, un jūs uzzināsiet patiesību.


43
DIVI PRAVIEŠU VEIDI

Jautājums. - Cik daudz Praviešu veidu var izšķirt?
Atbilde. - Vispār ir divu veidu Pravieši. Ir neatkarīgie Pravieši, kuriem ir sekotāji, un ir tādi, kas nav neatkarīgi un kas paši seko.
Neatkarīgie Pravieši nosaka likumus un iedibina jaunu ciklu. To parādīšanās brīdī pasaule ietērpjas jaunās drānās, tiek radīti reliģijas pamati un atklāta jauna grāmata. Tie saņem Dievišķās Būtnes dāsnumu bez vidutāja, un Viņu gaisma apspīd visu. Tāpat kā saule, Tie nes gaismu Sevī, un gaisma ir To esamības jēga, Tie nesaņem gaismu ne no vienas citas zvaigznes. Tajos ataust Vienotības rīts, un Tie ir Esamības būtības spoguļi un Dievišķā dāsnuma avots.
Otrā veida Pravieši ir sekotāji un pilnveidotāji, viņi ir zari, kas atkarīgi no koka. Tie saņem neatkarīgo Praviešu veltes, un viņus vada universālo Praviešu gaisma. Tie ir līdzīgi mēnesim, kas pats nespēj radīt gaismu, bet saņem to no saules.
Universālo neatkarīgo Praviešu Izpausmes ir Ābrahāms, Mozus, Kristus, Muhameds, Babs un Bahāullā. Kā Viņu sekotājus un Viņu misijas turpinātājus varētu minēt Zālamanu, Dāvidu, Jesaiju, Jeremiju un Ecēhiēlu. Neatkarīgie Pravieši ir tie, kas dibina jaunu reliģiju un cilvēkiem dāvā jaunu dzīvību; Viņi izmaina vispārpieņemtos uzskatus par morāli, aizsāk jaunas tradīcijas un noteikumus un atjauno likumu veidošanas ciklu. Viņu atnākšana ir kā pavasara iestāšanās, kas zemi un visu radību ietērpj jaunās drānās un dāvā tai jaunu dzīvību.
Attiecībā uz otra veida Praviešiem, kas ir sekotāji, - arī viņi izplata Dieva Likumu, dara zināmus Dieva reliģijas principus un sludina Dieva Vārdu, taču spēku tie smeļas no neatkarīgajiem Praviešiem, jo pašiem tā pietrūkst.

Jautājums. - Kurai kategorijai pieder Buda un Konfūcijs?
Atbilde. - Buda arī izveidoja jaunu reliģiju, un Konfūcijs atjaunoja morāli un senos tikumus, taču viņu radītās mācības ir pilnīgi sagrautas. Budistu un konfūciešu ticības un rituāli neattīstījās saskaņā ar to sākotnējo mācību. Budisma mācības pamatlicējs bija apbrīnojams; Viņš izveidoja Dieva Vienesmes koncepciju, bet vēlāk Viņa doktrīnu principi pakāpeniski izzuda, to vietā nākot rituāliem, kas pārtapa statuju un tēlu pielūgšanā.
Redziet: Kristus bieži atkārtoja to, ka jāievēro Mozus grāmatās noteiktie desmit baušļi. Viens no tiem skan šādi: «Tev nebūs pielūgt nevienu tēlu vai dievekli» . Daudzās kristīgās baznīcās tiek izmantoti attēli un tēli, tādējādi Dieva reliģija attālinās no saviem pamatprincipiem, izmainot tos, līdz tie vairs nav atpazīstami un izzūd. Tādēļ jānāk jaunai Dieva Izpausmei, kas nodibinātu jaunu reliģiju. Ja reliģijas nemainītos, nebūtu nekādas vajadzības pēc to atjaunošanas.
Sākumā koks uzplauka visā savā krāšņumā un ziedu un augļu pārpilnībā, taču pēc kāda laika tas kļuva vecs un neauglīgs, nokalta un iznīka. Tādēļ patiesais Dārznieks stāda jaunus tādas pašas šķirnes kokus, kas, dienu no dienas augot, kupli sazaļo Dievišķajā dārzā un nes brīnišķīgus augļus. To pašu var attiecināt uz reliģijām; laika gaitā tās mainās, salīdzinot ar to sākotnējo formu, pakāpeniski zaudējot Dieva reliģijas patiesību un garu; tās pārtop ķeceru mācībās un kļūst līdzīgas miesai, kas zaudējusi dvēseli. Tādēļ tās tiek atjaunotas.
Arī budisti un konfūcieši ir sākuši pielūgt tēlus un elkus. Viņi ir pilnīgi aizmirsuši Dieva Vienotības ideju un pielūdz izdomātus dievus, kā to darīja senie grieķi. Sākumā tas nebija tā; sākotnējie principi un ceremonijas bija atšķirīgas.
Un atkal atgriezīsimies pie tā, cik ievērojami ir izmainījušies Kristus reliģijas principi un cik daudz ķecerību tajā parādījušās. Piemēram, Kristus aizliedza atriebību un grēku, turklāt Viņš lika, lai pāri darījumus un ļaunu atmaksā ar labu un žēlastību. Padomājiet par to, cik daudz asiņainu karu ir notikuši starp kristīgajām tautām, cik daudz ir bijis apspiešanas, nežēlības, alkatības un asinskāres. Daudzus no šiem kariem izraisīja pāvesta rīkojumi. Tādēļ kļūst skaidrs, ka laika gaitā reliģijās notiek izmaiņas un pārveidojumi, tādēļ tās tiek atjaunotas.


44
PRAVIEŠIEM IZTEIKTO DIEVA PĀRMETUMU SKAIDROJUMS

Jautājums. - Svētajos Rakstos vairākās vietās redzam, ka tiek izteikti aizrādījumi un pārmetumi Praviešiem. Kuram tad īsti ir domāti pārmetumi?
Atbilde. - Visi Svēto Rakstu izteikumi, kas satur pārmetumus un ir šķietami adresēti Praviešiem, īstenībā ir domāti ikvienam; gudrība, ar kādu tie izteikti, izpaužas absolūtā žēlastībā, lai neviens nezaudētu drosmi un cerību. Tādējādi tie ārēji ir domāti Praviešiem, taču īstenībā ikvienam, ne Praviešiem vien.
Salīdzinājumam minēšu to, ka ikviens varens un neatkarīgs valdnieks pārstāv savu valsti; tas, ko viņš saka, ir norādījums visiem pavalstniekiem; katrs viņa lēmums ir domāts ikvienam, jo viņa padoto vēlmes un vajadzības ir ietvertas valdnieka vēlmēs un vajadzībās. Tā arī jebkurš Pravietis pauž visu ļaužu domas, un Dieva sacītais un apsolītais Praviešiem ir īstenībā domāts visiem. Jāņem vērā arī tas, ka pārmetumi un rājieni ļaudīm varētu šķist pārlieku skarbi un atņemt tiem drosmi, tādēļ Augstākā Gudrība izmantojusi tieši šo runas veidu Bībelē, kā, piemēram, kad Israēla bērni sacēlušies sacīja Mozum: «Mēs nespējam cīnīties ar amalekiešiem, jo viņi ir pārāk vareni, spēcīgi un drosmīgi». Tad Dievs pārmeta Mozum un Āronam, kaut gan Mozus nebija sacēlies, bet rīkojās saskaņā ar Dieva gribu, un nav šaubu, ka tik dižam Cilvēkam, kas ir Dievišķā Dāsnuma vidutājs un Likuma noteicējs, jāpakļaujas Dieva rīkojumiem. Šie svētie ļaudis ir kā koka lapas, kas kustas tādēļ, ka tajā pūš vējš, nevis aiz savas gribas; tie atrodas Dieva mīlestības vēsmu varā un to griba ir pilnīgi pakļauta Viņa gribai. Viņu vārds ir Dieva Vārds, viņu bauslis ir Dieva bauslis, viņiem dotais aizliegums ir Dieva aizliegums. Viņi ir kā stikla lode, kuru apgaismo lampa - šķiet, ka gaisma staro no stikla, taču īstenībā tā nāk no lampas. Tāpat arī Dieva Praviešu, Viņa Izpausmju, kustība un miera stāvoklis ir saistīts ar Dievišķo iedvesmu, nevis ar cilvēciskajām kaislībām. Ja tas būtu citādi, Pravieši nebūtu tās uzticības vērti, kas tiem tiek izrādīta, un Viņus nevarētu uzskatīt par Dieva Vēstnešiem, kas cilvēkiem pavēsta Dieva pavēles un aizliegumus. Visi Svētajos Rakstos minētie trūkumi attiecībā uz Dieva Izpausmēm ir saistīti ar šiem jautājumiem.
Lai slavēts Dievs, ka jūs esat šeit un satikāt Dieva kalpus! Vai jūs tajos varat sajust ko citu, izņemot Dieva tīkamās vēsmas? Jūs varat pārliecināties, ka viņi pūlas un strādā dienu un nakti, un ka viņiem nav cita mērķa kā vien Dieva Vārda cildināšana, ļaužu izglītošana, sabiedrības pilnveidošana, garīgs progress, vispārēja miera un labas gribas sludināšana visai cilvēcei un labvēlīgas attiecības ar visām nācijām. Upurējot sevi cilvēces labā, viņi ir attālinājušies no materiālajiem labumiem un veltī visas pūles, lai izkoptu cilvēces tikumus.
Taču atgriezīsimies pie mūsu temata. Vecajā Derībā Jesajas grāmatas 48. nodaļas 12. vārsmā ir sacīts: «Uzklausi mani, Jēkab, un tu, Israēl, kuru Es izredzēju! Es esmu tas pats, Es esmu pirmais un arī pēdējais». Šajos vārdos pausta doma par to, ka izredzētais Israēls nav Jēkabs, bet Israēla tauta.
Jesajas grāmatas 43. nodaļas 1. vārsmā rakstīts: «Bet tagad saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!»
Ceturtās Mozus grāmatas 20. nodaļas 23. vārsmā ir teikts: «Tad tas Kungs sacīja Mozum un Āronam pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, teikdams: Āronam jātiek piepulcinātam pie saviem tēviem, jo viņš neies tanī zemē, ko Es došu Israēla bērniem, tādēļ, ka jūs neesat Man klausījuši pie Meribas ūdeņiem» un 13. vārsmā: «Šis ir Meribas ūdens, pie kura Israēla bērni strīdējās ar to Kungu, un Viņš tiem parādījās svēts».
Ievērojiet, ka sacēlās Israēla tauta, bet pārmetumi tika izteikti Mozum un Āronam, kā rakstīts Piektās Mozus grāmatas 3. nodaļas 26. vārsmā: «Bet Tas Kungs jūsu dēļ uz mani kļuva dusmīgs, un Viņš mani neuzklausīja, bet man sacīja: tev ir gana! Nerunā vairāk par šo lietu ar Mani!»
Šie vārdi un tajos izteiktais pārmetums īstenībā attiecas uz Israēla bērniem, kas tādēļ, ka bija sacēlušies pret Dieva noteikto, ilgu laiku atradās gūstā neauglīgajā tuksnesī Jordānas otrajā krastā līdz pat Jozuas laikam - lai slavēts viņa vārds! šie pārmetumi ir adresēti Mozum un Āronam, taču īstenībā tie ir domāti visai Israēla tautai.
Tāpat arī Korānā ir rakstīts attiecībā uz Muhamedu: «Mēs tev esam nodrošinājuši spožu uzvaru, lai Dievs Tev piedotu Tavus agrākos un turpmākos grēkus» . Šie vārdi, kas šķietami tika teikti Muhamedam, īstenībā bija domāti visiem pārējiem. Šis uzrunas veids, kā jau tas iepriekš tika minēts, ir lietots saskaņā ar Dieva Augstāko Gudrību, lai nesatrauktu, neradītu bažas ļaužu sirdīs un tās nemocītu.
Cik bieži Dieva Pravieši un Viņa Augstākās Izpausmes lūgšanās nožēlo Savus grēkus un pārkāpumus! Tas tiek darīts ar nolūku pamācīt pārējos, iedrošināt un pamudināt tos uz pazemību un lēnprātību, kā arī vedināt tos atzīt un nožēlot savus grēkus un pārkāpumus. Pašas svētās Izpausmes ir šķīstas, bez grēka un trūkumiem. Evaņģēlijā ir stāstīts par kādu vīru, kas nāca pie Kristus, uzrunādams Viņu: «Labais Mācītāj». Kristus atbildēja: «Kādēļ tu mani dēvē par labo? Labs ir tikai viens, un tas ir Dievs» . Tas nenozīmē - pasargā Dievs! - ka Kristus bija grēcinieks. Šī izteikuma nolūks ir mācīt pakļaušanos, pazemību, lēnprātību un pieticību cilvēkam, kas Viņu uzrunāja. Šīs Svētās Būtnes ir gaisma, bet gaisma nav savienojama ar tumsu. Tās ir dzīvība, un dzīvība nav savienojama ar nāvi. Tās vada, bet vadība un maldi nav savienojami. Tās ir paklausības iemiesojums, bet paklausība nav savienojama ar sacelšanos.
Nobeigumā jāteic, ka Svētajos Rakstos minētie Dieva pārmetumi, kas šķietami izteikti Praviešiem jeb Dieva Izpausmēm, īstenībā ir domāti cilvēkiem. Cītīgi izlasot Svētos Rakstus, jūs nonāksiet pie šīs atziņas.
Esiet sveicināti!


45
KITĀB-I AKDĀS VĀRSMAS «TAM NAV LĪDZĪGA, KAS IR ATKLĀSMES AUSMA SAVĀ VISLIELĀKĀ NEMALDĪGUMĀ» SKAIDROJUMS

Šie ir svētās vārsmas vārdi: «Tam nav līdzīga, kas ir Atklāsmes Ausma Savā vislielākā nemaldīgumā. Viņš patiesi iemieso Sevī un pauž radības pasaulē principu «Dievs dara pēc Sava prāta». Visvarenais ir paturējis šo privilēģiju Sev un nevienam nav ļauts dalīties ar Viņu šajā augstākajā un cildenākajā stāvoklī» .
Ir divu veidu nemaldīgums: apriorais un iegūtais, tāpat kā pastāv apriorās un iegūtās zināšanas; šo uzskaitījumu varētu turpināt attiecībā uz daudziem citiem vārdiem un īpašībām. Apriorais nemaldīgums ir raksturīgs augstākajai Izpausmei, tas ir tās pamatīpašība, un pamatīpašību nevar nodalīt no pašas lietas. Stari ir saules pamatīpašība un nav atdalāmi no tās. Zināšanas ir Dieva pamatīpašība, kas nav atdalāmas no Viņa. Vara ir Dieva pamatīpašība un nav atdalāma no Viņa. Ja šīs īpašības varētu atdalīt no Dieva, Viņš vairs nebūtu Dievs. Ja saulei atņemtu starus, tā vairs nebūtu saule. Nav arī iedomājams, ka Vislielāko Nemaldīgumu varētu nošķirt no augstākās Izpausmes, jo, zaudējot Savu būtiskāko īpašību, tā vairs nebūtu augstākā Izpausme.
Iegūtais nemaldīgums nav dabiska nepieciešamība; gluži otrādi, Patiesības Saules dāsnie nemaldīguma stari apgaismo ļaužu sirdis un piešķir tām Savu daļu nemaldīguma. Un, lai arī šīm dvēselēm pašām nepiemīt apriorais nemaldīgums, tās tomēr atrodas Dieva paspārnē - var sacīt, ka Dievs sargā tās no maldiem. Tādējādi daudzas svētas būtnes, kas nepiederēja pie Vislielākā Nemaldīguma ausmas punktiem, tika pasargātas no maldiem Dieva gādīgajā paspārnē, jo tās bija vidutājas starp ļaudīm un žēlsirdīgo Dievu. Ja Dievs tās nebūtu sargājis no maldiem, tās būtu izraisījušas daudzu ticīgo maldus, tā satricinot Dieva reliģijas pamatus, kas vairs nebūtu Dieva cienīgi un Viņam atbilstoši.
Kopsavilkumā: apriorais nemaldīgums ir Augstāko Izpausmju pamatīpašība, bet iegūtais nemaldīgums var piemist ikvienai svētai būtnei. Tā, piemēram, ja Vispasaules Taisnīguma Nams būtu nodibināts, ievērojot visus nepieciešamos nosacījumus un tā locekļi pārstāvētu visus cilvēkus - šāds Taisnīguma Nams atrastos Dieva aizsardzībā un drošā vadībā. Ja tas vienbalsīgi vai ar balsu vairākumu izlemtu kādu jautājumu, kas nav minēts Grāmatā, šis lēmums būtu pasargāts no maldiem. Atsevišķiem Taisnīguma Nama locekļiem nepiemīt apriorais nemaldīgums, bet visi kopā tie atrodas Dieva nemaldīgā vadībā - to varētu dēvēt par piešķirto nemaldīgumu.
Īsi sakot, ir apgalvots, ka «Atklāsmes Ausma» ir vārdu «Viņš dara pēc Sava prāta» izpausme. Šis stāvoklis ir raksturīgs Svētajai Būtnei, un pārējiem nav ļauts dalīties šajā īpašībā. Citiem vārdiem, tā kā augstākajām Dieva Izpausmēm piemīt apriorais nemaldīgums, tad tas, kas staro no Viņām, ir patiesība un atbilst īstenībai. Tās nav pakļautas agrāko likumu varai. Viss, ko tās apgalvo, saskan ar Dieva vārdu, un viss, ko tās dara, ir patiess un atzīstams. Nevienam ticīgajam nav ļauts Tās kritizēt, jo Dieva Izpausmes pakļaujas tikai Dieva gribai un Tām piemīt augstākā gudrība, un Tās pilnībā atspoguļo reālo īstenību.
Ja kāds cilvēks nesaprot kādu no Tās likumiem un Tās darbības apslēpto jēgu, tam nav jāmēģina nostāties pret To, jo augstākā Izpausme dara pēc Sava prāta. Cik bieži ir bijis tā, ka ļaudis, kas nespēj novērtēt gudra un saprātīga cilvēka rīcību, nostājas pret to un pauž nesapratni, kā gan prātīgs cilvēks var tā rīkoties vai runāt. Šī pretreakcija rodas aiz nezināšanas, bet gudrība nav pakļauta maldiem. Arī pieredzējis ārsts, ārstējot pacientu, rīkojas pēc sava prāta, un pacientam nav tiesību iebilst, viss, ko saka vai dara ārsts, ir pareizs. Viņā ir jāsaskata vārdu «Viņš dara pēc Sava prāta un pavēl pēc Savas patikas» izpausme. Protams, ka viņš var pielietot tādas zāles, kas ir pretrunā ar citu ļaužu viedokli. Tas nav pieļaujams vienīgi tad, ja ārstam nav sakara ar zinātni un medicīnu. Pretējā gadījumā visiem jāpakļaujas viņa gribai un jāizpilda visi pieredzējušā ārsta rīkojumi. Tādējādi pieredzējis ārsts dara pēc sava prāta, bet pacientam nav atļauts dalīties ar viņu šajā priekšrocībā. Ja ārsts ir izturējis pārbaudi un apliecinājis savu prasmi, viņš var rīkoties pēc sava prāta.
Arī armijas virspavēlnieks, ja tam kara mākslā nav sāncenša, drīkst dot pavēles un rīkojumus pēc sava prāta. Tāpat arī kuģa kapteinis, kas teicami pārvalda navigācijas mākslu, var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Un tā kā īstenais izglītotājs ir Pati Pilnība, Viņš Savos vārdos un darbos var vadīties pēc Saviem ieskatiem.
Īsumā, ar vārdiem «Viņš dara pēc Sava prāta» ir domāts tas, ka ticīgajiem nevajadzētu nostāties opozīcija pret Dieva Izpausmi, gudrojot, kāpēc Tā ir teikusi vai darījusi tieši tā un ne citādi, ja Tā apgalvo, pavēl vai izdara kaut ko tādu, ko tie nespēj saprast un novērtēt. Tiem, kas atrodas augstākās Dieva Izpausmes pajumtē, jāpakļaujas Dieva Likumam un ne par mata tiesu nav jāatkāpjas no tā; sava rīcība un vārdi tiem jāsaskaņo ar Dieva likumu. Ja tie novirzīsies no tā, tad viņiem būs jāatbild par to Dieva priekšā. Viņiem nav ļauts rīkoties saskaņā ar principu «Viņš rīkojas pēc Sava prāta», jo tā ir augstāko Dieva Izpausmju privilēģija.
Un tā, Kristus - kaut mans gars tiktu Viņam ziedots! - bija šo vārdu «Viņš dara pēc Sava prāta» izpausme, bet Viņa mācekļiem tas bija liegts, jo, tā kā viņi atradās Kristus paēnā, viņi nevarēja novirzīties no Kristus rīkojumiem un gribas.

CETURTĀ DAĻA
PAR CILVĒKA IZCELSMI, SPĒJĀM UN STĀVOKLI


46
SUGU EVOLŪCIJA

Nu mēs esam nonākuši pie jautājuma par sugu evolūciju un organiskās pasaules attīstību, citiem vārdiem, pie jautājuma, vai cilvēka saknes ir meklējamas dzīvnieku pasaulē.
Šī teorija ir radusi atbalsi vairāku Eiropas filozofu prātos, un tagad ir ļoti grūti izskaidrot tās fiktīvo raksturu, bet nepaies necik ilgs laiks, kad tas taps skaidrs un acīmredzams, un Eiropas filozofi paši apjautīs šīs teorijas nepatiesumu. Jo tie patiešām ir acīmredzami maldi. Ciešāk palūkojoties uz radīto pasauli un uzmanīgi izpētot tās eksistences nosacījumus, redzot pasaules stāvokli, organizāciju un pilnību, jebkurš nonāks pie pārliecības, ka pasaulē nevar pastāvēt nekas brīnumaināks par to, kas tajā jau pastāv, jo visas būtnes, kā zemes, tā debesu, kā arī šī bezgalīgā telpa un, viss, kas tajā atrodas, ir radīti, organizēti, sakārtoti un pilnveidoti tieši tādā veidā, kādā tiem jābūt. Visums nav nepilnīgs, un, ja būtnes, kas to apdzīvo, pārtaptu tīrā saprātā un veselu mūžību veltītu apcerei, tās nespētu izdomāt neko labāku par to, kas jau pastāv.
Ja radība jau pašā sākumā nebūtu apveltīta ar vislielāko pilnību, tad esamība būtu nepilnīga un bezjēdzīga un radīšanu nebūtu uzskatāma par pabeigtu. Šis jautājums ir vislielākās uzmanības un rūpīgāko pārdomu vērts. Iedomājieties, ka laicīgā pasaule aptuveni atgādina cilvēka ķermeni. Ja tā uzbūve, organizācija, pilnība, skaistums un pabeigtība būtu citādāki nekā tie ir pašlaik, tad tas būtu nepilnīgs. Ja mēs iedomātos, ka ir bijis laiks, kad cilvēks piederēja dzīvnieku pasaulei jeb bija pielīdzināms dzīvniekam, mēs tajā saskatīsim nepilnīgu esamību - tajā nebūtu cilvēka, kam pasaules ķermenī piemīt tāda pati loma kā smadzenēm un prātam cilvēka ķermenī, pasaulē nebūtu tās būtiskākās sastāvdaļas. Tādējādi pasaule būtu nepilnīga. Mēs pierādījām to, ka esamības pilnskanīgums būtu bijis iznīcināts, ja būtu bijis tāds laiks, kad cilvēks piederētu dzīvnieku valstībai, jo cilvēks ir pasaules būtiskākā daļa, un, ja ķermenim trūktu tā galvenā locekļa, tas būtu nepilnīgs. Mēs uzskatām cilvēku par galveno tādēļ, ka salīdzinājumā ar citām radībām, viņam piemīt visas iespējamās pilnības. Runājot par cilvēku, mēs domājam pilnīgu cilvēku, tādu, kas atrodas radības priekšgalā, kurā ir sakoncentrētas garīgās un fiziskās pilnības un kurš ir kā saule starp citām būtnēm. Iedomājieties, ja kādreiz saule nebūtu pastāvējusi, bet piederējusi pie planētām; nav šaubu, ka tad kārtība esamības attiecībās būtu iznīcināta. Kaut kas tāds ir absolūti neiedomājams. Ar šiem argumentiem pilnīgi pietiek, lai pārliecinātu cilvēku, kurš ir ielūkojies pastāvošajā pasaulē.
Tomēr ir vēl viens smalks pierādījums: visas bezgala daudzās būtnes, kas mīt pasaulē - cilvēks, augs vai minerāls - ir veidotas no elementiem. Visu šo būtņu pilnība neapšaubāmi ir Dieva radīta. Viņš ir nodrošinājis pareizu elementu savienojumu un pareizas proporcijas, to organizāciju noteiktā formā, ņemot vērā arī citu būtņu ietekmi, jo visas būtnes ir saistītas kā ķēdē, un savstarpēja palīdzība, atbalsts un mijiedarbība, kas izpaužas kā būtņu īpašības, nodrošina to eksistenci, attīstību un izaugsmi. Bezgala daudz pierādījumu liecina par to, ka ikviena radība iedarbojas uz citām - vai nu tieši vai netieši. Ikvienas atsevišķas būtnes pilnība, ko var attiecināt uz cilvēku vai uz viņa apkārtni, ņemot vērā tā atomus, locekļus un spējas, ir saistīta ar elementu uzbūvi, to izmēriem, līdzsvaru, izkārtojumu un mijiedarbību. Kad tiek radīti visi šie nosacījumi, rodas cilvēks.
Tā kā cilvēka uzbūve ir pilnībā atkarīga no to veidojošo elementu atomu uzbūves, izmēriem, izkārtojuma, mijiedarbības un dažādu citu būtņu iedarbības un tā kā cilvēks tika radīts pirms desmit vai simts tūkstošiem gadu no šiem pasaulīgajiem elementiem ar tādiem pašiem izmēriem un attiecībām, ar tādiem pašiem uzbūves un izkārtojuma paņēmieniem un tādu pašu ietekmi uz citām būtnēm kā tagad, tad toreiz cilvēks bija tieši tāds, kāds viņš ir tagad. Tas ir acīmredzams, un nav vērts par to diskutēt. Ja tūkstoš miljonu gadu tālā nākotnē tiks savākti šie paši elementi un sakārtoti tādās pašās attiecībās, tādā pašā veidā un ja citu būtņu iedarbība nemainīsies, cilvēks būs tieši tāds, kāds viņš ir tagad. Piemēram, ja pēc simttūkstoš gadiem būs eļļa, uguns, deglis, lampa un kāds, kas to aizdedzina - ja būs visas šīs nepieciešamās sastāvdaļas, kas ir pašlaik, mēs iegūsim tieši tādu pat lampu.
Šie fakti ir izsmeļoši un nepārprotami, bet tie argumenti, kurus izvirza minētie Eiropas filozofi, nav izsmeļoši un rada šaubas.


47
VISUMAM NAV SĀKUMA
Cilvēka izcelšanās

Viena no visgrūtāk saprotamām gara patiesībām ir tā, ka pastāvošā pasaule jeb visums ir pastāvējis vienmēr un ka tam nav sākuma.
Mēs jau paskaidrojām, ka Dievišķā vārdi un īpašības paši par sevi nosaka būtņu pastāvēšanu. Lai arī šī tēma ir atsevišķi aplūkota, tomēr pakavēsimies pie tās vēlreiz. Saprotams, ka nav iedomājams skolotājs bez skolēniem, valdnieks bez pavalstniekiem nevarētu pastāvēt, tāpat kā audzinātājs bez audzēkņiem, radītājs bez radības, apgādnieks bez apgādājamiem, arī Dievišķajiem vārdiem un īpašībām ir nepieciešama būtņu pastāvēšana. Ja mēs iztēlotos laiku, kad nepastāvēja neviena būtne, mēs tādējādi noliegtu Dieva Dievišķumu. Vēl jo vairāk, absolūta ne eksistence nevar pāriet eksistencē. Ja būtnes nepastāvētu, nebūtu radusies esamība. Tā kā Vienotības Būtība, tas ir, Dieva esamība ir mūžīga - citiem vārdiem, tai nav ne sākuma, ne beigu, - tad nav šaubu, ka arī šai pasaulei, šim bezgalīgajam visumam, nav ne sākuma, ne beigu. Protams, ir iespējams, ka viena visuma daļa, viens no debesu ķermeņiem, var rasties un var arī iet bojā. Taču pārējie debesu ķermeņi turpina pastāvēt, un pats visums nevar aiziet bojā vai iznīkt. Gluži otrādi, esamība ir mūžīga un nebeidzama. Tā kā ikvienam no debesu ķermeņiem ir noteikts sākums, tad tam ir arī beigas, jo ikvienam veidojumam, vai tas būtu sakopots vai atsevišķs, ir jāsairst. Vienīgā atšķirība ir tā, cik ātri notiek šī sairšana - daži veidojumi aiziet bojā ātrāk, citi lēnāk, taču nav iespējams, ka tas, kas izveidots no daļām, kādreiz nesairtu.
Tādēļ mums jāzina, kādas sākotnēji bija svarīgākās esamības formas. Nav šaubu, ka esamības izcelsmei bija viens cēlonis un tā bija vienota: arī pirmskaitlis ir viens, nevis divi; Sākumā matērija bija vienota, un šīs vienotās matērijas dažādie aspekti parādījās atsevišķos elementos, tādējādi radot formu daudzveidību. Šie aspekti ieguva pastāvīgu esamību, un katrs no tiem ieguva savas atšķirīgas īpašības. Taču šī pastāvība rada pilnīgu izpausmi pēc krietni ilga laika, kad šie elementi tika izveidoti un sakārtoti bezgala daudzās formās un kad no šo elementu kombinācijām un sakārtojuma radās neskaitāmas būtnes.
Šo uzbūvi un sakārtojumu Dieva gudrība un pirmatnējā vara radīja no vienotas dabiskas substances, kas bija izveidota atbilstoši augstākajai gudrībai un saskaņā ar universālo likumu. Tas liecina, ka tā ir Dieva radība, nevis nejaušs veidojums. No ikvienas dabiski veidotas esamības var rasties jauna būtne, bet no nejauša veidojuma nevar nekas rasties. Ja, piemēram, cilvēks savieno elementus pēc sava prāta un saprašanas, no šīs sistēmas nevar rasties jauna būtne, jo sistēma nav dabiska. Tā ir atbilde uz neizteiktu jautājumu - ja jau būtnes rodas, savienojoties elementiem, tad kādēļ nevar kombinēt elementus un tādā veidā radīt jaunu būtni. Tas ir maldīgs priekšstats, jo dabiskās organizācijas avots ir Dievs. Dievs ir savienojis atsevišķos elementus, un, tā kā tas tiek darīts saskaņā ar dabas kritērijiem, šī sistēma spēj radīt jaunas būtnes un īstenot esamības principus. Cilvēka radītā sistēma nespēj neko radīt, jo cilvēks nav radītājs.
Īsi sakot, mēs apgalvojam, ka elementu kombinācijas un sistēma, to iziršana, to izmēri un citu būtņu iedarbība uz tām radīja bezgala daudz formu, esamību un būtņu. Taču skaidrs, ka zemeslode savā pašreizējā izskatā neradās uzreiz, bet veidojās, universālai esamībai pakāpeniski izejot attīstības ceļu caur dažādām fāzēm, līdz tā sasniedza pašreizējo pilnību. Universālās esamības formas var salīdzināt ar konkrētām esamības formām, jo kā vienas, tā otras ir pakļautas vienai dabiskai sistēmai, vienam universālam likumam un Dievišķai kārtībai. Salīdzinot vissīkākos atomus ar lielākajiem visuma veidojumiem, tajos var saskatīt izteiktu līdzību. Tie ir radušies vienā varenā laboratorijā vienas dabiskās sistēmas un likuma ietvaros, tādēļ tie ir savstarpēji salīdzināmi. Arī cilvēka embrijs mātes miesās pakāpeniski attīstās, pieņemot dažādas formas un mainot stāvokļus, līdz tas nobriest un parādās pilnīgā formā un skaistumā. Tāpat arī sēkliņa, no kuras izaugs šis zieds, kas ir jūsu priekšā, sākumā bija ļoti sīka un nenozīmīga. Zemes klēpī tā auga un attīstījās, izejot cauri dažādām formām, un uzplauka skaista un svaiga. Tā arī zemeslode pēc tam, kad tika radīta, auga un attīstījās Visuma klēpī, pieņemot dažādas formas, līdz tā pakāpeniski sasniedza šo tagadējās pilnības stāvokli un pabeigtas organizācijas formu, radot neskaitāmi daudz būtņu.
Tas liecina par to, ka sākotnēji matērija, kas atradās embrija stāvoklī,, līdz ar elementiem, kas bija tās sākotnējās formās, pakāpeniski auga un attīstījās daudzu laikmetu un ciklu laikā, no vienas formas pārejot citā, līdz, pateicoties Dieva augstākajai gudrībai, sasniedza šo pilnību, šo sistēmu, šo organizāciju.
Atgriezīsimies pie mūsu temata par to, ka cilvēks savas attīstības sākumā, būdams zemes klēpī, tāpat kā katrs atsevišķais cilvēks, atrazdamies mātes klēpī, pakāpeniski auga un veidojās, pāriedams no vienas formas citā, no viena apveida citā, līdz sasniedza šo daiļumu un pilnību, šo spēku un varenību. Saprotams, ka sākumā tam nepiemita tagadējā pievilcība, grācija un elegance, ka tās tika iemantotas pakāpeniski. Cilvēka embrijs uzreiz neieguva šo formu. Tāpat arī cilvēks savas attīstības sākumā nebija apliecinājums vārdiem: «Tādēļ, lai slavēts Dievs, visvarenākais no Radītājiem!» . Tas veica secīgu attīstības ciklu, izejot caur dažādām formām un stāvokļiem, līdz sasniedza tagadējo formu, skaistumu, pilnību, grāciju un pievilcību. Tas liecina, ka cilvēka attīstība uz šīs zemes līdz pilnības sasniegšanai atgādina embrija attīstību mātes klēpī: tas pāriet no viena stāvokļa otrā, no vienas formas otrā un no viena apveida citā, un tas notiek saskaņā ar universālas sistēmas un Dievišķā Likuma principiem.
Citiem vārdiem, embrijs iziet cauri dažādiem stadijām un stāvokļiem, līdz sasniedz to formu, kurā apliecina vārdus: «Lai slavēts Dievs, lielākais no Radītājiem,» un kurā parādās saprāta un brieduma pazīmes. Līdzīgā veidā, paiet ilgs laiks, kamēr cilvēka eksistence šajā pasaulē no tās sākuma sasniedz tagadējo formu un stāvokli, un tai ir jāiziet cauri daudzām stadijām. Taču jau kopš paša savas pastāvēšanas sākuma cilvēks ir īpaša suga. Arī cilvēka embrijs, atrodoties mātes miesās, ir dīvainas formas. Tad tas pāriet no vienas formas un stāvokļa citā, līdz sasniedz pilnību un daiļumu. Taču pat būdams mātes miesās šajā sākotnējā savādā formā, kas ir atšķirīga no vēlākās formas, tas nav dzīvnieka, bet gan augstākas sugas embrijs; viņa suga un būtība attīstības gaitā nemainās. Mēs pieļaujam, ka cilvēkā atrodamas tādu orgānu pēdas, kas nepiemīt cilvēku sugai. Tomēr tas neliecina par sugas nepastāvību, bet gan par to, ka cilvēka veidols un orgāni ir attīstījušies. Cilvēks arvien ir bijis īpaša suga, atšķirīga no dzīvnieku sugas. Ja cilvēka embrijs mātes miesās no vienas formas pāriet citā, un katra nākošā forma neatgādina iepriekšējo, vai to var uzskatīt par pierādījumu sugas izmaiņai? Tam, ka sākumā embrijs iziet dzīvnieka attīstības stadijas, līdz sasniedz cilvēka formu? Taču nē! Cik bērnišķīga un nepamatota ir šī doma! Cilvēka sugas izcelšanās un cilvēka dabas pastāvīgums ir skaidri pierādīti un acīmredzami.


48
ATŠĶIRĪBAS STARP CILVĒKU UN DZĪVNIEKU

Mēs jau vairākas reizes pieskārāmies gara tēmai, taču sacītais netika pierakstīts.
Ziniet, ka cilvēkus var iedalīt divās kategorijās, tas ir, tie veido divas grupas. Viena grupa noliedz garu un apgalvo, ka cilvēks pieder pie dzīvnieku sugas, sacīdami: Vai nav acīmredzams, ka dzīvniekiem un cilvēkam piemīt vienādas spējas un sajūtas? Vienkāršie atsevišķie elementi, kas piepilda telpu, nepārtraukti savienojas, un no katras jaunas kombinācijas rodas jauna būtne. Starp šīm būtnēm ir arī tās, kurām piemīt gars , spējas un sajūtas. Jo pilnīgāka to kombinācija, jo cēlāku būtni tās rada. Elementu kombinācija cilvēka ķermenī ir pilnīgāka nekā jebkurā citā būtnē; tā sasniedz absolūtu harmoniju. Tas arī nosaka tās pilnību un cēlumu. Šie ļaudis apgalvo: «Cilvēkam nav nekādu īpašu spēju un gara, kā nepiemistu dzīvniekiem; arī dzīvnieku ķermeņi ir jūtīgi, taču dažas cilvēka sajūtas ir smalkākas, kaut gan attiecībā uz ārējām sajūtām, kā dzirdi, redzi, garšu, ožu, tausti, vai pat uz dažām iekšējām sajūtām, kā atmiņu, dzīvnieks ir bagātīgāk apveltīts nekā cilvēks». «Arī dzīvniekam,» tie saka, «piemīt saprāts un uztvere,» atzīdami vienīgi to, ka cilvēka saprāts ir augstāks.
Lūk, ko apgalvo mūsdienu filozofi. Tādi ir viņu vārdi, viņu pieņēmumi un viņu iedomas. Ar šķietami pārliecinošu un spēcīgu argumentu palīdzību tie cilvēka izcelšanos saista ar dzīvnieku valstību un apgalvo, ka reiz bijis laiks, kad cilvēks bijis dzīvnieks, bet tad tas pakāpeniski izmainījies un attīstījies, līdz tas sasniedzis tagadējo cilvēka stāvokli.
Taču teologi tam nepiekrīt. Lai arī cilvēkam piemīt tādas pašas spējas un fiziskās sajūtas kā dzīvniekiem, tomēr viņā ir kāda īpaša spēja, kuras dzīvniekiem pietrūkst. Pateicoties šai gara spējai, radusies zinātne, māksla, izgudrojumi, atklājumi un amati. Šī spēja aptver visu pastāvošo, tā būtību, atklāj visus apslēptākos būtņu noslēpumus un ar šīm zināšanām pārvalda tos. Tā uztver pat tādas parādības, kas ārēji nepastāv, - intelektuālas parādības, kas nav uztveramas ar sajūtām un kam nav ārējās eksistences. Tās nav redzamas un ietver cilvēka prātu, garu, īpašības, raksturu, mīlestību un sāpes. Tās ir intelektuālas parādības. Bez tam, cilvēka nebeidzamie atklājumi, zinātne, māksla un likumi reiz bija apslēpti un nezināmi, un pielīdzināmi noslēpumiem. Vienīgi visaptverošās cilvēciskās spējas ir tās atklājušas un pārcēlušas no neredzamās sfēras uz redzamo. Tā, piemēram, telegrāfs, fotogrāfija, mūzikas atskaņotājs un daudzi citi brīnumaini izgudrojumi kādreiz bija nevienam nezināmi noslēpumi. Cilvēka prāts tos atklāja un darīja visiem zināmus. Bija pat tādi laiki, kad šīs dzelzs, kas ir jūsu priekšā, tāpat arī citu derīgo izrakteņu īpašības bija nezināmi noslēpumi, taču cilvēks atklāja šo minerālu un rada tam rūpniecisku pielietojumu. To pašu var attiecināt uz visiem pārējiem cilvēka izgudrojumiem un atklājumiem, kuru ir bezgala daudz.
Tas ir nenoliedzami. Apgalvojot, ka šādi rezultāti ir panākti ar tādām spējām, kas piemīt dzīvniekiem, un ķermenisko sajūtu spējām, mums jāņem vērā acīmredzamais fakts, ka iepriekšminēto spēju ziņā dzīvnieki pārspēj cilvēkus. Piemēram, dzīvnieku redze ir daudz asāka nekā cilvēka redze, tāpat arī to ožas un garšas spējas pārspēj cilvēkiem piemītošās. Īsi sakot, to spēju ziņā, kas cilvēkiem ir kopīgas ar dzīvniekiem, dzīvnieki bieži vien ir daudz pārāki. Aplūkosim kaut vai atmiņas spēju. Ja jūs nogādāsiet balodi uz tālu zemi un tur atlaidīsiet to brīvībā, tas atgriezīsies, jo atceras ceļu. Aizvediet suni no šejienes uz Centrālo Āziju, palaidiet to vaļā, un tas atgriezīsies šurp, ne reizi nenomaldījies no ceļa. Tas pats attiecināms arī uz citām spējām, kā dzirdi, redzi, ožu, garšu un tausti.
Tādējādi ir skaidrs: ja cilvēkam nebūtu nekādu spēju, kas nepiemīt dzīvniekiem, pēdējie pārspētu cilvēku izgudrošanas un esamības izziņas jomā. Taču cilvēks ir apveltīts ar kaut ko tādu, kā pietrūkst dzīvniekiem, jo dzīvnieki uztver sajūtamo, bet neuztver intelektuālas parādības. Piemēram, dzīvnieks uztver visu to, kas ir viņa redzeslokā, bet nesaskata un nespēj iztēloties to, kas ir ārpus viņa redzesloka. Tādējādi dzīvniekam nav izprotams tas, ka zemei ir lodes forma, bet cilvēks no zināmām lietām izsecina nezināmas, tā atklājot jaunas patiesības. Piemēram, cilvēks redz apvāršņa izliekto līniju un izsecina, ka zeme ir apaļa. Akkā Polārzvaigzne ir 33° virs horizonta. Cilvēkam dodoties Ziemeļpola virzienā, Polārzvaigzne paceļas par vienu grādu augstāk virs apvāršņa. Pēc katra pārvarētā ceļa posma Polārzvaigznes augstums būs 34°, tad 40°, tad 50°, 60° un 70°. Sasniedzot Ziemeļpolu, Polārzvaigzne atradīsies zenītā 90° augstumā jeb tieši virs galvas. Polārzvaigzne un tās pacelšanās ir sajūtamas parādības. Jo tuvāk pienākam pie Ziemeļpola, jo augstāk redzama Polārzvaigzne. No abām šīm zināmajām patiesībām tika atklāta nezināmā - proti, ka horizonts ir izliekts, jo zināmos zemes virsmas grādos tas atšķiras no horizonta citos zemes virsmas grādos, kas savukārt ļāva secināt to, ka zeme ir apaļa. Šo parādību dzīvnieks nespēj uztvert. Tas nespēj arī aptvert to, ka, ka saule ir centrs, ap kuru riņķo zeme. Dzīvnieks ir sajūtu gūstā un nespēj uztvert tās parādības, kas nav sajūtamas, kaut arī sajūtas tam ir daudz smalkākas nekā cilvēkam. Tas liecina par to, ka cilvēkam ir dota atklāšanas spēja, kas to dara atšķirīgu no dzīvnieka, un tas ir cilvēka gars.
Lai slavēts Dievs! Cilvēka skats ir arvien vērsts uz augšu, un viņa tieksmes ir cēlas; viņš arvien vēlas sasniegt dižāku pasauli nekā tā, kurā viņš mīt, un uzkāpt augstāk par to vietu, kurā viņš atrodas. Viena no cilvēka pamatīpašībām ir mīlestība uz cildeno. Mani pārsteidz tas, ka daži amerikāņu un Eiropas filozofi aprobežojas ar dzīvnieku pasauli, tādējādi sperot soli atpakaļ, kaut gan esamībai jāvirzās uz cildeno, uz augšu. Tomēr, ja jūs kādam no viņiem pateiktu: «Jūs esat dzīvnieks,» viņš apvainotos un justos visai aizskarts.
Cik krasas atšķirības pastāv starp cilvēku pasauli un dzīvnieku pasauli, starp cilvēka cildenumu un dzīvnieka zemo stāvokli, starp cilvēka pilnību un dzīvnieka neziņu, starp cilvēka apgaismību un dzīvnieka tumsonību, starp cilvēka diženumu un dzīvnieka nožēlojamo stāvokli? Desmit gadus vecs arābu zēns spēj tuksnesī vadīt divsimt vai trīssimt kamieļu un ar balss palīdzību dzīt tos uz priekšu vai pagriezt atpakaļ. Novārdzis indietis spēj savaldīt milzu ziloni un padarīt to par paklausīgu kalpu. Viss pakļaujas cilvēka varai, viņš spēj pretoties dabai, kamēr visas pārējās radības ir tai pakļautas - neviena nespēj neievērot tās likumus. Vienīgi cilvēks spēj pretoties dabai. Saskaņā ar dabas likumiem zeme pievelk ķermeņus, bet cilvēks, pateicoties paša izgudrotiem mehānismiem, attālinās no tās un kuģo pa gaisu. Daba neļauj cilvēkam šķērsot jūru, bet cilvēks uzbūvē kuģi un peld pāri okeānam. Šo uzskaitījumu varētu turpināt bez gala. Piemēram, cilvēks ar lokomotīvi šķērso kalnu grēdas un tuksnešus un savāc vienuviet jaunākās ziņas par to, kas notiek austrumos un rietumos. Tas viss ir pretrunā ar dabu. Lai cik varena ir jūra, tā ne par atomu nespēj novirzīties no dabas noteiktā. Arī saule savā dižumā ne par mata tiesu nevar atkāpties no dabas likuma, nedz arī tā spēj aptvert cilvēka dabas nosacījumus, stāvokli, īpašības un attīstību.
Kas gan tā ir par spēju šajā mazajā cilvēka ķermenī, kas aptver visu? Kas tā ir par spēju, ar kuras palīdzību cilvēks pakļauj sev visu esošo?
Jānoskaidro vēl viena lieta. Mūsdienu filozofi apgalvo: «Mēs nekad neesam cilvēka ķermenī redzējuši garu, un, par spīti tam, ka esam izpētījuši cilvēka ķermeņa noslēpumus, mēs nespējam tajā saskatīt garīgo spēju. Kā var iztēloties spēju, kas nav sajūtama?» Teologu atbilde ir šāda: «Arī dzīvnieku gars nav sajūtams, un to nevar izskaidrot ar fiziskām spējām. Kā var pierādīt to, ka dzīvniekam piemīt gars? Tā iedarbības rezultātus var saskatīt, jo dzīvniekam piemīt tādas spējas, kādu nav augiem: tās ir sajūtas, proti, redze, dzirde un pārējās; tā ir dzīvnieku gara būtība. Līdzīgā veidā no iepriekš minētajām zīmēm un liecībām var secināt, ka pastāv cilvēka gars. Tā kā dzīvniekam piemīt kaut kas tāds, kas nav raksturīgs augiem, var apgalvot, ka sajūtu spējas ir dzīvnieka gara pamatīpašība. Arī cilvēkā ir saskatāmas zīmes, spējas un īpašības, kas nepiemīt dzīvniekam. Tādēļ var apgalvot, ka viņā ir tāda spēja, kādas nav dzīvniekam».
Ja mēs vēlamies noliegt visu, kas nav sajūtams, tad mums jānoliedz arī tas, kas neapšaubāmi eksistē. Piemēram, ēteriskā matērija nav sajūtama, lai gan neviens neapšauba tās eksistenci. Pievilkšanas spēks nav sajūtams, lai arī tas noteikti pastāv. No kā mēs izsecinām šo parādību eksistenci? No to zīmēm. Gaisma ir ēteriskās matērijas vibrācijas, un no šīm vibrācijām mēs secinām, ka pastāv ēters.


49
CILVĒCES IZAUGSME UN ATTĪSTĪBA

Jautājums. - Ko jūs domājat par dažu Eiropas filozofu teorijām attiecībā uz būtņu izaugsmi un attīstību?
Atbilde. - Par to mēs jau agrāk esam runājuši, taču parunāsim vēlreiz. Īsi sakot, šo jautājumu nosaka tas, vai cilvēku suga ir neatkarīga vai nē, citiem vārdiem, vai cilvēce no paša sākuma ir veidojusies kā neatkarīga suga, vai arī tā attīstījusies no dzīvnieku sugas.
Eiropā ir tādi filozofi, kas uzskata, ka sugas aug un attīstās un to ietvaros iespējamas izmaiņas un pārveidojumi. Viens no viņu izvirzītajiem argumentiem šīs teorijas labā ir tas, ka rūpīgi pētījumi un ģeoloģijas zinātnes atklātie fakti ļāvuši secināt, ka augu valsts ir pastāvējusi pirms dzīvnieku izcelšanās un dzīvnieki - pirms cilvēku rašanās. Viņi apgalvo, ka gan augu, gan dzīvnieku sugas ir izmainījušās, jo noteiktos zemes slāņos ir atrastas tādu augu atliekas, kas ir eksistējuši senāk, bet tagad izzuduši. Tie ir attīstījušies, pieņēmušies spēkā, to forma un izskats izmainījušies, tādējādi mainoties augu sugai. Tas pats noticis arī ar dzīvniekiem - zemes slāņos ir atrastas tādu dzīvnieku sugu atliekas, kas ir pārveidojušās un izmainījušās. Viens no tādiem piemēriem ir čūska. Dažas pazīmes ļauj secināt, ka čūskām agrāk bijušas kājas, bet laika gaitā tās ir pazudušas. Arī cilvēka mugurkaulā dažas pazīmes liecina par to, ka, ka, līdzīgi citiem dzīvniekiem, cilvēkam ir bijusi aste. Kādreiz šī ķermeņa daļa bija noderīga, taču, cilvēkam attīstoties, tā vairs nebija vajadzīga un tādēļ pakāpeniski izzuda. Kad čūska rada patvērumu zem zemes un kļuva par rāpuli, tai nebija nepieciešamas kājas, un tās izzuda, taču to pazīmes saglabājās. Šo zinātnieku galvenais arguments ir tas, ka orgānu pazīmes liecina par to, ka šie orgāni kādreiz ir bijuši un ir izzuduši tādēļ, ka izzuda to funkcijas.
Pilnīgie un nepieciešamie orgāni saglabājās, bet nevajadzīgie laika gaitā atmira. Izmainoties sugai, palika tikai to pazīmes.
Pirmā atbilde uz šo argumentu ir tāda, ka dzīvnieku eksistence pirms cilvēka neliecina par sugu evolūciju, izmaiņām un pārveidojumiem, nedz arī par to, ka cilvēks no dzīvnieku pasaules ir pārgājis cilvēciskajā. Tā kā šo abu sugu parādīšanās nav saistīta viena ar otru, tad ir pilnīgi iespējams, ka cilvēks radās, kad dzīvnieki jau eksistēja. Izpētot augu valsti, mēs novērojam, ka dažādi koki nenes augļus vienlaicīgi, gluži otrādi, daži augļi nobriest pirmie un citi parādās vēlāk. Taču tas nenozīmē, ka tie augļi, kas ienākas vēlāk, ir radušies no kāda cita koka augļiem, kas ienācās pirms tiem.
Otrkārt, ir iespējams, ka šīm tikko saskatāmām atmirušo orgānu pazīmēm ir kāda būtiska nozīme, kas prātam nav vēl aptverama. Pastāv tik daudz lietu, kuru nozīmi mēs vēl nesaprotam! Fizioloģijas zinātne, kas aplūko ķermeņa orgānu uzbūvi, atzīst, ka vēl arvien nav atklāti cēloņi atšķirīgajām dzīvnieku krāsām, cilvēka matu krāsai, lūpu sārtumam un putna spalvu krāsu daudzveidībai. To nozīme vēl ir apslēpta un nezināma. Taču ir zināms, ka acs zīlīte ir melna tādēļ, ka tā pievelk saules starus. Ja tā būtu kādā citā krāsā, piemēram, balta, tā nespētu pievilkt saules starus. Tā kā mēs nezinām iepriekšminēto parādību nozīmi, iespējams, ka šo cilvēku un dzīvnieku izzudušo orgānu pazīmju nozīme arī nav zināma. Nozīme tiem noteikti ir, bet tā nav saprotama.
Treškārt, pieļāvums, ka reiz dzīvniekiem un arī cilvēkam bija orgāni, kas tagad ir atmiruši, neliecina par sugu izmaiņām un to evolūciju. Cilvēks no embrionālās stadijas sākuma līdz brieduma pakāpei maina ķermeņa formu un izskatu. Mainās viņa izteiksme, ķermeņa forma, matu krāsa un izskats. Dažādās attīstības stadijās viņš pāriet no viena veidola citā, no viena izskata citā. Tomēr jau no paša sākuma viņš pieder cilvēku sugai - tas ir cilvēka, nevis dzīvnieka embrijs. Tikai sākumā viņa izskats neatgādina cilvēku, bet vēlāk tas kļūst skaidri redzams. Pieņemsim, ka cilvēks reiz bija līdzīgs dzīvniekam, bet tagad ir izmainījis savu izskatu un veidolu. Pat ja tā būtu patiesība, tas tomēr nav pierādījums sugu evolūcijai. Kā jau iepriekš tika minēts, tas tikai liecina par izmaiņām, kas notiek ar cilvēka embriju, līdz tas iegūst prāta spējas un sasniedz briedumu. Lai izteiktos skaidrāk, iedomāsimies, ka cilvēks reiz staigāja četrrāpus vai ka viņam bija aste. Izmaiņas, kas ir notikušas ar cilvēka ķermeni, ir līdzīgas tām izmaiņām, kas notiek ar cilvēka augli mātes miesās. Lai arī tas izmainās visdažādākajos veidos, augot un attīstoties, līdz tas sasniedz pilnību, jau pašā sākumā tā ir īpaša suga. Arī augu valstībā mēs redzam, ka sugas gēni nemainās, bet forma, krāsa un apjoms ir mainīgi un attīstās.
Kopsavilkumā jāsaka: cilvēks mātes miesās pāriet no viena stāvokļa un apveida citā, tas mainās un attīstās. Tajā pašā laikā tas pieder cilvēka sugai no paša embrionālās attīstības sākuma. Arī no savas eksistences sākuma pasaules klēpī cilvēks ir īpaša suga, cilvēku suga, kas ir pakāpeniski mainījusi savu formu un apveidu. Tādējādi šīs izmaiņas ārējā izskatā, šī orgānu evolūcija, šī augšana un attīstīšanās, pat pieļaujot to, ka attīstība un progress pastāv , neliecina par sugas nepastāvību. Cilvēks jau savas attīstības sākumā bija veidots kā pilnīga būtne, kam piemīt spēja sasniegt materiālo un garīgo pilnību un kas ir vārdu: «Mēs veidosim cilvēku pēc sava tēla un līdzības» izpausme. Viņš tikai ir kļuvis patīkamāks, skaistāks un smalkāks. Civilizācija ir viņu atbrīvojusi no mežonīguma, tāpat kā meža augļi, ja tos kultivē dārznieks, top labāki, saldāki un gardāki. Šādi cilvēces dārznieki ir Dieva Pravieši.


50
CILVĒKA IZCELSMES GARĪGIE PIERĀDĪJUMI

Mūsu minētie pierādījumi cilvēka izcelsmes neatkarīgajai dabai bija loģiskie pierādījumi. Tagad minēsim garīgos pierādījumus, kas ir daudz būtiskāki. Mēs jau izvirzījām loģiskus argumentus, lai pierādītu Dieva eksistenci. Tāpat arī loģiskā ceļā secinājām, ka cilvēks no saviem pirmsākumiem ir bijis cilvēks un ka viņa suga ir pastāvējusi vienmēr, bet nu mēs sniegsim garīgos pierādījumus tam, ka cilvēka eksistence, tieši cilvēka sugas eksistence ir nepieciešama un ka bez tās neizpaustos Dievišķā pilnība. Taču neaizmirsīsim to, ka tie ir garīgi, nevis loģiski pierādījumi.
Vairākas reizes mēs apliecinājām to, ka cilvēks ir cildenākā no būtnēm, visu labāko īpašību sakopojums un ka visas būtnes un esamības ir centri, kuros atspoguļojas Dieva godība, citiem vārdiem, Visuvarenā Dievišķums izpaužas radību un lietu esamībā. Tāpat kā zemeslode atstaro saules gaismu un saules gaisma, siltums un tās iedarbība rod izpausmi ikvienā zemes atomā, tāpat arī visas būtnes šajā bezgalīgajā telpā apliecina un pauž kādu no Dievišķiem tikumiem. Nevienam un nekam nav liegta šī svētība, kas izpaužas kā Dieva žēlastības zīme vai Viņa varas, Viņa diženuma, Viņa taisnīguma, Viņa ceļu rādošā likteņa zīme; vai arī Viņa dāsnuma, Viņa visu redzošās acs, Viņa uzmanības, Viņa zināšanu, Viņa žēlsirdības un tamlīdzīgu zīme.
Nav šaubu, ka ikvienā būtnē atspīd Dieva varenība - tajā izpaužas un no tās staro Dieva tikumi, tāpat kā saule apspīd gan tuksnesi, gan jūru, kokus, augļus, ziedus un visas zemes būtnes. Visa pasaule un ikviena dzīva būtne apliecina vienu no Dieva vārdiem, bet cilvēciskā esamība pēc savas dabas ir vispārēja un tā ir it kā centrs, no kura tiek izstaroti visi Dievišķie tikumi un pilnība - cilvēkā ir rodamas zīmes ikvienam Dieva vārdam, īpašībai, ikvienam tikumam. Ja tas tā nebūtu, cilvēks nespētu iztēloties šos tikumus un pilnību un nespētu tos saprast. Mēs sakām, ka Dievs ir visu redzošs, un šo Viņa īpašību simbolizē acs. Ja cilvēkam nebūtu redzes, kā gan viņš spētu iedomāties Dieva visredzību? Tas, kurš ir akls kopš dzimšanas, nezin, ko nozīmē redzēt, un, kas ir piedzimis kurls, nespēj iztēloties, kas ir dzirde, un mirušie nespēj aptvert dzīvību. Tātad Tā Kunga Dievišķums, kas ir pati pilnība, atspoguļojas cilvēka esamībā, citiem vārdiem, Vienotības Būtība ir visu tikumu iemiesojums, caur kuru Dievišķais atspoguļojas cilvēciskajā esamībā. Cilvēks ir dzidrs spogulis, kas pavērsts pret Patiesības Sauli, viņš ir atspulga centrs - tajā atspoguļojas Patiesības Saule. Dievišķā pilnība atspoguļojas cilvēciskajā esamībā. Tātad cilvēks ir Dieva pārstāvis, Dieva vēstnesis. Ja cilvēka nebūtu, visumam nebūtu jēgas, jo esamības mērķis ir Dieva pilnības izpausme tajā.
Tādējādi nav iespējams apgalvot, ka bija laiks, kad cilvēks nepastāvēja. Vienīgais, ko mēs varam sacīt ir tas, ka bija laiks, kad nebija šīs zemeslodes, un, kad tā radās, cilvēks uzreiz neparādījās uz tās. Taču Pilnīgā Izpausme ir pastāvējusi vienmēr, no paša sākuma, kuram nav sākuma, līdz pat beigām, kuram nav beigu. Šis cilvēks nav parastais vidusmēra cilvēks, mēs runājam par Pilnīgo Cilvēku. Koka cildenākā daļa ir augļi, kas ir koka eksistences jēga. Ja kokam nebūtu augļu, tā pastāvēšana būtu bezjēdzīga. Tāpat arī nav iedomājams, ka reālo pasauli - zvaigznes vai šo zemi - reiz būtu apdzīvojuši ēzeļi, govis, peles un kaķi, bet tajā nebūtu bijis cilvēka. Šis pieņēmums ir nepatiess un bezjēdzīgs. Dieva vārds ir skaidrs kā saule. Šis ir garīgs pierādījums, taču mēs to nevarējām izvirzīt kā pirmo materiālistiem. Vispirms mums bija jāmin loģiskie pierādījumi un tikai pēc tam garīgie.


51
CILVĒKA PRĀTS UN GARS IR PASTĀVĒJUŠI NO PAŠIEM PIRMSĀKUMIEM

Jautājums. - Vai cilvēkam ir bijis prāts un gars kopš tā pastāvēšanas sākuma, vai arī tie radušies viņa evolūcijas gaitā?
Atbilde. - Cilvēka eksistences sākums šajā pasaulē atgādina viņa veidošanos mātes klēpī. Embrijs mātes dzemdē pakāpeniski aug un veidojas līdz pat savai piedzimšanai. Pēc tam tas turpina attīstīties, līdz sasniedz brieduma gadus. Lai arī zīdaiņa vecumā cilvēkā ir saskatāmas prāta un gara pazīmes, tās vēl nav sasniegušas pilnību un tām jāturpina attīstīties. Cilvēkam sasniedzot brieduma gadus, arī viņa prāts un gars sasniedz pilnību.
Arī cilvēka attīstība pasaules klēpī sākotnēji līdzinās embrijam, tad laika gaitā viņš tuvojas pilnībai, aug un veidojas, līdz sasniedz briedumu, kad viņa prāts un gars vispilnīgāk atklāj savas spējas. Prāts un gars pastāvēja arī cilvēka veidošanās sākumposmā, taču apslēpti, pilnīgu izpausmi rodot vēlāk. Prāts un gars pastāvēja arī cilvēkam atrodoties pasaules klēpī, taču embrionālā un slēptā formā. Vēlāk tie atklājās visā pilnībā. Līdzīgi ir ar sēklu, kurā ir apslēpts koks. Tikai tas sākumā nav redzams, bet, kad sēkla attīstās un aug, tas beigu beigās kļūst redzams visā pilnībā. Arī visu būtņu augšanas un veidošanās process ir pakāpenisks. To nosaka universālā Dievišķā kārtība un dabiskā sistēma. Sēkla netop par koku vienā mirklī, un embrijs uzreiz nekļūst par cilvēku, arī minerāls uzreiz nekļūst par akmeni. Tie aug un veidojas palēnām, tā sasniedzot pilnības robežu.
Visas radības, lielas un mazas, tika jau sākotnēji radītas pilnīgas un pabeigtas, taču to labākās īpašības atklājas pakāpeniski. Dieva kārtība ir viena, esamības evolūcija ir viena, Dievišķā sistēma ir viena. Gan lielas, gan mazas būtnes - visas ir pakļautas vienam likumam un sistēmai. Ikvienā sēklā jau no pirmsākumiem ir visas augu valsts pilnība, taču tā nav redzama, tā atklājas pakāpeniski - sākumā parādās asns, tam seko zari, lapas, ziedi un augļi. Sākumā tas viss bija apslēpts sēklā, potenciālā, bet ne redzamā formā.
Arī embrijam jau pašā sākumā piemīt pilnība - gars, prāts, redze, oža, garša, - vārdu sakot, visas spējas. Taču tās uzreiz nav redzamas, bet atklājas pamazām.
Tāpat arī zemeslode tika radīta līdz ar visiem tai piederošiem elementiem, vielām, minerāliem, atomiem un organismiem. Taču arī tie atklājās pakāpeniski: sākumā minerāli, tad augi, vēlāk dzīvnieki un visbeidzot cilvēks. Taču šīs sugas eksistēja uz zemeslodes jau no pašiem pirmsākumiem, tikai nebija atklājusies to pilnība - tā parādījās pamazām, jo to paredz Dieva augstākā kārtība un universālā dabas sistēma, kurai pakļautas visas būtnes. Aplūkojot šo universālo sistēmu, jūs ievērosiet, ka neviena būtne savas eksistences sākumā nav sasniegusi pilnības robežu. Tās aug un veidojas pakāpeniski, tādējādi tuvojoties pilnībai.


52
GARA IEMĀJOŠANA ĶERMENĪ

Jautājums. - Kāda nozīme ir gara iemājošanai ķermenī?
Atbilde. - Gara iemājošanai ķermenī ir šāda nozīme: cilvēka gars ir Dievišķā Uzticēšanās, un tam ir jāiziet visas stadijas un stāvokļi, jo gara kustība cauri visiem eksistences stāvokļiem ir tas, kas palīdz tam tuvoties pilnībai. Ceļojot pa dažādiem apvidiem un valstīm pēc noteiktas sistēmas, cilvēks iemanto pilnību, jo, apskatot valstis, noteiktas vietas un ainavas, viņš iepazīst citu tautu dzīvi un dzīves apstākļus. Viņš arī iepazīstas ar dažādu valstu ģeogrāfiju, mākslu un brīnumaino, kas tajās sastopams, kā arī ar dažādu tautu paražām, tradīcijām un dzīves veidu. Viņš redz civilizācijas gaitu un laikmeta progresu, saskaras ar dažādu valdību politiku un katras zemes iespējām un varenību. Tas pats notiek ar cilvēka garu, tam ceļojot cauri dažādām eksistences stadijām; viņš paceļas jaunā attīstības pakāpē. Pat viņa ķermenis pilnveidojas.
Turklāt, nepieciešams, lai gara pilnība taptu redzama šajā pasaulē, lai radības pasaule varētu gūt neierobežotus panākumus, lai ķermenis, kurā iemājo gars, saņemtu dzīvību un paustu Dievišķo dāsnumu. Tāpat arī saules stariem jāapspīd zeme, un tās siltumam jāpalīdz attīstīties zemes būtnēm. Ja zeme nesaņemtu saules starus un siltumu, tā būtu neapdzīvota, tās attīstība aizkavētos un tās pastāvēšanai nebūtu nozīmes. Līdzīgā veidā šī pasaule būtu absolūti brutāla tumsas valstība, ja gara pilnība nerastu tajā izpausmi. Garam iemiesojoties fiziskā formā, šī pasaule top apgaismota. Cilvēka gars ir tā ķermeņa dzīvības cēlonis. Tāpat arī pasauli var pielīdzināt ķermenim, bet cilvēku - tās garam. Ja nebūtu cilvēka, gara pilnība netaptu redzama un prāta gaisma neapmirdzētu šo pasauli. Tā būtu kā ķermenis bez dvēseles.
Šo pasauli var salīdzināt arī ar augļu koku, bet cilvēku - ar augļiem; ja nebūtu augļu, kokam nebūtu nozīmes.
Turklāt, cilvēka ķermeņa orgāni, elementi un uzbūve darbojas kā magnēts, kas pievelk garu, tādēļ gars iemājo ķermenī. Tāpat arī dzidrs spogulis noteikti pievelk saules starus, kļūdams spožs un atstarodams brīnišķus tēlus. Kad elementi tiek sakopoti saskaņā ar dabisko kārtību vienā veselumā, tie kļūst par magnētu garam, un gars izpaužas tajos visā savā pilnībā.
Šajā gadījumā nav iespējams jautāt: «Kādēļ saules stariem jāatstarojas spogulī?» jo sakarības, kas pastāv realitātē, vai tā būtu materiāla vai garīga, nosaka to, ka dzidrs spogulis, kas pavērsts pret sauli, noteikti atstaros tās gaismu. Tāpat, kad elementi ir savākti un sakārtoti vislieliskākajā sistēmā, organizācijā un veidā, tajos parādīsies un izpaudīsies cilvēka gars. To ir noteicis Visvarenais, Gudrākais no gudrajiem.


53
ATTIECĪBAS STARP DIEVU UN RADĪBU

Jautājums. - Kādā veidā izpaužas saikne starp Dievu un radību jeb starp Neatkarīgo, Visaugstāko un citām būtnēm?
Atbilde. - Attiecības starp Dievu un radībām ir attiecības starp radītāju un radīto, tās ir līdzīgas attiecībām starp sauli un laicīgo būtņu tumšajiem ķermeņiem, starp veidotāju un tā izveidotajām lietām. Saule pati par sevi nav atkarīga no ķermeņiem, ko tā apgaismo, tās gaisma ir brīva un neatkarīga no zemeslodes, bet zeme ir atkarīga no saules, jo saņem tās gaismu. Ja nebūtu saules, zeme un tās iedzīvotāji izmirtu.
Radību atkarība no Dieva ir emanācijas atkarība - radības ir Dieva emanācija, nevis izpausme . Tātad šī atkarība ir emanācijas, nevis izpausmes atkarība. Saules gaisma izstaro no saules, bet nav tās izpausme. Izcelšanās caur emanāciju ir kā spīdekļa staru parādīšanās pie pasaules apvāršņa, proti - Patiesības Saules svētā būtība netiek sadalīta un nenolaižas radību līmenī, tāpat kā saule netiek sadalīta un nenolaižas uz zemes. Saules stari, kas ir tās dāsnās veltes, izstaro no tās un apgaismo tumšos ķermeņus.
Izpausme turpretī ir kā zari, lapas, ziedi un augļi, kas nāk no sēklas; sēkla pārtop zaros un augļos, tās būtība iemājo zaros, lapās un augļos. Visaugstā Dieva parādīšanās izpausmes veidā nebūtu Viņa cienīga, tādējādi tā nav iespējama, jo tas nozīmētu, ka Absolūtā Pirmseksistence tiek samērota ar ierobežotām īpašībām. Tādā gadījumā neatkarība kļūtu par nabadzību, patiesā esamība par neesamību, bet tas nav iespējams.
Tātad visas būtnes ir Dieva emanācijas; caur Dievu tās ir radušas savu esamību un spēj to piepildīt. Pirmā Dieva emanācija bija tā universālā realitāte, kuru senie filozofi dēvēja par «Pirmatnējo Prātu» un kuru bahājieši dēvē par «Pirmatnējo Gribu». Šī emanācija savā izpausmē Dievišķajā realitātē nav ierobežota ne telpā, ne laikā; tai nav sākuma un nav gala - attiecībā uz Dievu sākums un gals ir viens un tas pats. Dieva Pirmesamība ir būtības pirmesamība, tāpat arī laika pirmesamība, un iespējamības fenomenālais raksturs ir būtisks, nevis laicīgs, kā mēs jau paskaidrojām pirms dažām dienām sarunā pie galda .
Kaut arī pirmatnējam prātam nav ne sākuma, ne gala, tas tomēr nekļūst par daļu no Dieva pirmesamības, jo universālās realitātes attiecība pret Dieva esamību nav nekas, tās ir kā nebūtība, un tām nav varas kļūt par Dieva sabiedroto un Viņa pirmesamības daļu. To mēs paskaidrojām jau iepriekš.
Dzīvu būtņu esamība paredz to veidošanos un sairšanu, nāvi. Taču universālā viela un tās elementi neaiziet bojā un pilnīgi nesairst. To neesamība ir tikai transformācija. Piemēram, cilvēks, aizejot bojā, pārvēršas pīšļos, taču pilnībā neizzūd. Viņš turpina pastāvēt pīšļu veidā; ir notikusi transformācija, un šis veidojums ir sairis. Tas pats notiek ar citām būtnēm, taču esamība nepārvēršas par absolūtu neesamību, tāpat kā absolūtā neesamība nekļūst par esamību.


54
PAR CILVĒKA GARA IZCELŠANOS NO DIEVA

Jautājums. - Bībelē ir sacīts, ka Dievs iepūta garu cilvēka miesās. Ko nozīmē šī vārsma?
Atbilde. - Izcelšanās var notikt divos veidos - emanācijas un izpausmes veidā. Izcelšanos caur emanāciju var salīdzināt ar aktiera spēli, kas nāk no aktiera, vai rakstīto, kas nāk no rakstnieka. Uzrakstītais ir rakstnieka emanācija, runa - runātāja emanācija, tāpat arī cilvēka gars ir Dieva emanācija. Tā nav Dieva izpausme tādā nozīmē, ka kāda daļa tiktu atdalīta no Dievišķās Realitātes un iemiesotos cilvēka ķermenī. Nē, tādā pašā veidā, kā runa nāk no runātāja, tā arī gars ienāk cilvēka ķermenī.
Izpausmes gadījumā kādas lietas vai parādības būtība izpaužas citā formā, kā, piemēram, šis koks ir nācis no sēklas vai arī puķe izaug no sēklas; pati sēkla izpaužas zaru, lapu un ziedu formā. To dēvē par izcelšanos caur izpausmi. Cilvēku gars ir atkarīgs no Dieva, to nosaka pati emanācijas būtība: runa nāk no runātāja un daiļrade no rakstnieka, taču pats runātājs nepārtop savā runā, tāpat kā rakstnieks nepārtop uzrakstītajā; no viņiem nāk emanācija. No runātāja, kuram piemīt vajadzīgās spējas, nāk runa, tāpat kā no aktiera - viņa spēle. Patiesais Runātājs, Vienotības Būtība, vienmēr ir bijis vienā nemainīgā stāvoklī un nav pakļauts transformācijai vai apstākļu maiņai. Viņš ir Mūžīgais, Nemirstīgais. Tādēļ cilvēka gars nāk no Dieva emanācijas veidā. Gars, kuru saskaņā ar Bībeles vārsmu Dievs iepūta cilvēkā, ir tas, kas līdzīgi runai nāk no Patiesā Runātāja un rod piepildījumu cilvēciskajā realitātē.
Izpausme (ja ar to ir domāta Dievišķā atklāsme, nevis sadalīšana daļās) ir Dievišķā Gara un Vārda parādīšanās, tā nāk no Dieva. Kā ir sacīts Jāņa Evaņģēlijā: «Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva» . Tātad Svētais Gars un Vārds ir Dieva atklāšanās. Gars un Vārds ir Dievišķie tikumi, kas atklājās Kristus esamībā, un šie tikumi bija pie Dieva. Tā arī saules varenība rod izpausmi spogulī. Vārds nav Kristus ķermenis, bet gan Viņā iemiesotie Dievišķie tikumi. Kristus bija kā dzidrs spogulis, kas pārvērsts pret Esamības Sauli, - tās gaisma un siltums parādījās Viņā kā spogulī. Ielūkojoties spogulī, mēs ieraugām sauli un sakām: «Lūk, šī ir saule». Tātad Vārds un Svētais Gars, kas ir Dieva pilnības zīmes, ir Dievišķā atklāšanās. Tāds ir Evaņģēlija vārsmas: «Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs» nozīme. Dievišķie tikumi nav atdalāmi no Vienotās Būtības. Kristus pilnība tiek dēvēta par Vārdu, jo visas būtnes var salīdzināt ar burtiem, bet vienam burtam nav patstāvīgas nozīmes. Turpretī Kristus tikumiem piemīt Vārda spēks, jo Vārdā ir iemiesota patstāvīga un pilnīga nozīme. Tā kā Kristus Esamība bija Dievišķo tikumu izpausme, tad to var pielīdzināt Vārdam. Kādēļ? Jo Viņš ir pilnīgo nozīmju apkopojums. Tādēļ Viņu dēvē par Vārdu.
Jāsaprot arī tas, ka Vārda un Svētā Gara nākšana no Dieva, kas notiek izpausmes veidā, nav jātulko kā Dievišķās Būtības saskaldīšanās daļās vai pavairošanās, vai arī nolaišanās no svētuma un šķīstības augstumiem. Pasargā, Dievs! Dzidrā spogulī, kas pavērsts pret sauli, tās gaisma un siltums, apveids un tēls atspoguļojas tik pilnīgi, ka, redzot šo izpausmi, vērotājs iesauksies: «Lūk, saule,» un tā būs patiesība. Tomēr spogulis ir tikai spogulis, bet saule ir saule. Vienīgā Saule, arī tad, ja tā ir redzama vairākos spoguļos, tomēr ir viena. Šo stāvokli nevar raksturot kā pastāvīgu, ne kā ienākšanu, ne kā sajaukšanos, ne kā nolaišanos, jo, tā kā šīs īpašības raksturo ķermeni, ne garu, tad vēl jo mazāk tās būtu attiecināmas uz Dieva svētīto un šķīsto Esamību. Dievs ir brīvs no visa, kas neatbilst Viņa skaidrībai un Viņa augstajam un cēlajam svētumam.
Kā jau sacījām, Esamības Saule vienmēr ir atradusies vienā stāvoklī, ar to nav notikušas ne izmaiņas, ne pārveidojumi, ne transformācijas, ne likteņa noteikti pavērsieni. Tā ir mūžīga un nemainīga. Bet Dieva Vārda svēto esamību var salīdzināt ar dzidru un spožu spoguli, kurā top redzams Esamības Saules siltums, gaisma, tēls un līdzība - citiem vārdiem, tās tikumi. Tādēļ arī Kristus Evaņģēlijā saka: «Tēvs ir Dēlā,» - Esamības Saule top redzama spogulī . Lai slavēts Tas, kurš mirdzēja šajā Svētajā Esamībā, kurš ir svētītais starp visām būtnēm!


55
DVĒSELE, GARS UN PRĀTS

Jautājums. - Kāda atšķirība ir starp prātu, garu un dvēseli?
Atbilde. - Iepriekš tika paskaidrots, ka gars ir iedalāms piecās kategorijās - augu, dzīvnieku, cilvēku, ticības garā un Svētajā Garā.
Augu gars ir augšanas spēja, kas rodas sēklā citu esamību ietekmes rezultātā.
Dzīvnieku gars ir visu sajūtu spēja, kas rodas noteiktu elementu savienojumu un izkārtojuma rezultātā. Šim savienojumam izirstot, izzūd arī spēja sajust. To var salīdzināt ar šo lampu, tā deg tad, kad tajā tiek savienota eļļa ar degli un liesmu, bet šim savienojumam izjūkot, kad iepriekšminētās daļas tiek savstarpēji atdalītas, lampa izdziest.
Cilvēka gars, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka, ir saprātīga dvēsele, un šie abi nosaukumi - cilvēciskais gars un saprātīga dvēsele - apzīmē vienu un to pašu. Šis gars, kas filozofu terminoloģijā tiek dēvēts par saprātīgu dvēseli, aptver visas būtnes un, cik vien cilvēka spējas to pieļauj, atklāj lietu būtību un iepazīst to īpatnības un sekas, kā arī būtņu īpašības un raksturu. Taču, ja cilvēka garu neuztur ticības gars, tas neiepazīst Dievišķos noslēpumus un Dievišķo realitāti. Tas ir kā spogulis, kas, lai arī dzidrs, nospodrināts un spožs, tomēr nav apgaismots. Ja tajā neatspīd saules stars, tas nespēj atklāt debesu noslēpumus.
Prāts ir cilvēka gara spēja. Gars ir lampa, bet prāts ir gaisma, kas spīd no tās. Gars ir koks, bet prāts - augļi. Prāts ir gara pilnība un tā būtiskākā īpašība, tāpat kā saules stari ir saules būtība.
Šis īsais skaidrojums ir pietiekoši izsmeļošs; tādēļ padomājiet, un, ja Dievam labpatiksies, jūs iedziļināsieties tā niansēs.


56
FIZISKĀS SPĒJAS UN INTELEKTUĀLĀS SPĒJAS

Cilvēkam piemīt piecas ārējās spējas, kas ir uztveres faktori un, pateicoties šīm piecām spējām, cilvēks uztver materiālās būtnes. Tās ir redze, kas uztver redzamās formas, dzirde, kas uztver dzirdamās skaņas, oža, kas sajūt smaržas, garša, kas uztver barības garšu, un tauste, kas piemīt visām ķermeņa daļām un uztver taustāmas lietas. Šīs piecas spējas uztver ārējo esamību.
Cilvēkam piemīt arī garīgās spējas - iztēle, kas veido priekšstatus, domāšana, kas pārdomā esošo, izpratne, kas aptver esošo, atmiņa, kas saglabā to, ko cilvēks ir domājis, iztēlojies un sapratis. Starp piecām ārējām un iekšējām spējām pastāv vidutājs, kas tām ir kopīgs un kas pārraida iekšējām spējām ārējo spēju uztverto. To sauc par kopīgo spēju, jo tā saista ārējo un iekšējo, tādējādi būdama kopīga kā vienām, tā otrām spējām.
Piemēram, redze ir viena no ārējām spējām, ar tās palīdzību mēs redzam un uztveram šo ziedu, un kopīgā spēja uztverto pārraida iztēles spējai, kas izveido zieda tēlu un pārraida to uz domāšanu, kas, uztvērusi tēla būtību, nosūta to izpratnes spējai, un caur to šis tēls nonāk atmiņā, kas to saglabā savā krātuvē.
Ir piecas ārējās spējas - redze, dzirde, garša, oža un tauste.
Arī iekšējās spējas ir piecas - kopīgā spēja, iztēles, domāšanas, sapratnes un atmiņas spējas.


57
CĒLOŅI ATŠĶIRĪBĀM CILVĒKU RAKSTUROS

Jautājums. - Cik dažādu raksturu var būt cilvēkam un kas ir cilvēku atšķirību cēlonis?
Atbilde. - Cilvēkam piemīt iedzimtais raksturs, pārmantotais raksturs un caur izglītību iegūtais raksturs.
Attiecībā uz iedzimto raksturu var teikt, ka atšķirības cilvēkos rodas no to dabisko īpašību izpausmes pakāpju dažādības, kaut arī visa Dieva radība ir laba. Visi cilvēki ir radīti pilnīgi, tikai lielākā vai mazākā mērā, atkarībā no šīs pakāpes. Cilvēcei kopumā piemīt saprāts un spējas, taču dažādu cilvēku saprāts un spējas ir visai atšķirīgas. Tas nav noliedzams.
Piemēram, palūkojieties uz bērniem vienā ģimenē, vienā apvidū, vienā skolā, kurus māca viens skolotājs, kas lieto vienu pārtiku, dzīvo vienos klimatiskajos apstākļos, ģērbjas vienādās drēbēs un apgūst vienādas zināšanas, - starp šiem bērniem noteikti daži būs gudrāki un apķērīgāki, daži viduvēji un daži nesekmīgi. Tādējādi ir skaidrs, ka dabā pastāv dažādas dabisko īpašību izpausmes, dažādas spējas un morālās īpašības. Šīs atšķirības pašas par sevi nav ne labas, ne ļaunas, tās gluži vienkārši ir dažādas pakāpes. Kādam piemīt augstākā dabisko īpašību izpausmes pakāpe, citam vidējā, citam zemākā. Cilvēks eksistē: eksistē arī dzīvnieki, augi un minerāli, taču to eksistences pakāpes atšķiras. Cik atšķirīgas ir cilvēka un dzīvnieka eksistences! Tās liecina par to, ka eksistencei piemīt dažādas pakāpes.
Pārmantoto īpašību dažādība rodas uzbūves stipruma un vājuma dēļ - vājiem vecākiem būs vāji bērni, spēcīgiem vecākiem - spēcīgi. Liela nozīme ir arī asiņu tīrībai. Tīra sēkla nodrošina augstākas kategorijas augu un dzīvnieku rašanos. Bieži vērojams, ka bērniem, kuru tēvs un māte ir vāji un nespēcīgi, ir vāja miesas būve un vāji nervi. Viņi vārguļos, un viņiem nepiemitīs ne pacietība, ne izturība, ne apņēmība, ne patstāvība. Viņi būs drudžaini, jo bērni pārmanto vecāku vājumu un vārgumu.
Bet dažas ģimenes vai paaudzes saņem īpašu svētību. Svētība izpaudās Ābrahāma dzimtā, jo viņa pēcnācēju vidū bija visi Israēla Pravieši. Šo svētību Dievs novēlēja Ābrahāma pēctečiem, Mozum no viņa tēva un mātes, Kristum no Viņa mātes puses, arī Muhamedam un Babam, un visiem Israēla Praviešiem un Svētajām Izpausmēm. Svētītā Daile arī ir Ābrahāma pēctecis, jo Ābrahāmam bija dēli vēl bez Ismaēla un Īzaka, dēli, kas tolaik devās uz Persiju un Afganistānu, un Svētītā Daile ir viens no viņu pēctečiem.
Tātad ir skaidrs, ka pastāv arī pārmantots raksturs. Turklāt, ja raksturs neatbilst savai izcelsmei, tad, pastāvot fiziskai radniecībai ar dzimtu, garīgā ziņā tie netiek uzskatīti par attiecīgās ģimenes locekļiem; kā piemēru var minēt Kanaānu , kuru neuzskata par Noasa dzimtai piederošu.
Taču lielas ir arī kultūras noteiktās atšķirības raksturos, jo ļoti liela nozīme rakstura veidošanā ir izglītībai. Izglītība dod iespēju iegūt zināšanas un drosmi. Ar kultivēšanas palīdzību līku zaru var padarīt taisnu, skābus un rūgtus kalnu vai meža augļus - saldus un gardus, bet ziedu ar piecām ziedlapiņām - par ziedu ar simts ziedlapiņām. Pateicoties izglītībai, mežonīgas tautas tiek civilizētas un pat dzīvnieki tiek pieradināti. Izglītībai jāpiešķir īpaša nozīme, jo, tāpat kā pastāv ļoti lipīgas fiziskas slimības, tā arī mēdz būt ļoti lipīgas gara un dvēseles īpašības. Izglītībai ir universāla ietekme, un tās radītās atšķirības ir visai ievērojamas.
Iespējams, kāds apgalvos, ka spēju dažādība rada arī raksturu dažādību, jo ļaužu spējas un morālās īpašības ir dažādas.
Tas tā nav, jo ir divu veidu spējas - dabiskās un iemantotās. Dabiskās spējas ir Dieva dotas un labas - Dieva radītajā nav ļaunuma. Taču iemantotās spējas ir kļuvušas par ļaunuma cēloni. Piemēram, Dievs ir radījis cilvēkus tādus un piešķīris tiem tādas uzbūves īpatnības, ka tos uztur medus un cukurs, bet inde nogalina. Tāda ir cilvēka iedzimtā daba un uzbūves īpatnības, un Dievs tās ir piešķīris visiem vienādi. Taču cilvēks pamazām pieradina sevi pie indes, katru dienu lietojot mazu devu un to pakāpeniski palielinot, līdz viņš nonāk tādā stāvoklī, ka bez opija nespēj nodzīvot nevienu dienu. Tādējādi dabiskās spējas tiek pilnīgi samaitātas. Tas ir piemērs tam, cik lielā mērā, regulāri nododoties sliktiem paradumiem, ir iespējams izmainīt dabiskās spējas un uzbūves īpatnības, līdz tās kļūst absolūti perversas. ļauni cilvēki netiek nosodīti par to iedzimto dabu un spējām, bet drīzāk par to iemantoto dabu un paradumiem.
Radībā nav ļaunuma, tajā viss ir labs. Noteiktas iedzimtas īpašības, kas šķietami ir nosodāmas, patiesībā tādas nav. Piemēram, kopš pirmajām dzīves dienām bērnā ir saskatāmas alkatības, dusmu un neiecietības pazīmes. Varētu sacīt, ka gan labais, gan ļaunais ir iedzimtas cilvēka dabas īpašības un ka tas ir pretrunā ar domu par radības labo dabu. Atbilde būtu tāda, ka alkatība - prasības pēc lielākas devas, ir uzteicama īpašība, ja vien tā izpaužas ar mēru. Ja cilvēks alkst iegūt zināšanas vai kļūt līdzcietīgs, dāsns un taisnīgs, tas ir slavējami. Ja viņš vērš savas dusmas un niknumu pret asinskāriem tirāniem, kas ir līdzīgi plēsīgiem zvēriem, tas ir slavējami; šīs īpašības pelna nopēlumu tikai tad, ja tās netiek izmantotas pareizā veidā.
Ir acīmredzams, ka dabā un radībā nav nekāda ļaunuma, taču, ja cilvēks nepareizi izmanto savas dabiskās īpašības, tās kļūst par ļaunuma avotu. Ja bagātnieks dāsni apdāvina nabago, bet tas visu naudu iztērē nevis savu vajadzību apmierināšanai, bet nelikumīgām lietām, šī rīcība ir peļama. To pašu var attiecināt uz visām cilvēka dabiskajām īpašībām, kas veido dzīves dārgumu krātuvi. Ja tās izmanto nepareizi, tās kļūst peļamas. Tādējādi radības pasaule ir laba savā būtībā. Visļaunākā īpašība, visa ļaunuma sakne ir melošana. Nav iedomājama neviena peļamāka īpašība, jo tā iznīcina visus cilvēciskos tikumus un rada bezgala daudz netikumu. Neraugoties uz to, ja ārsts mierina slimnieku, sacīdams: «Paldies Dievam, jūsu stāvoklis ir uzlabojies un ir cerības, ka jūs atveseļosieties,» šie nepatiesie vārdi tomēr var kļūt par slimnieka mierinājumu un palīdzēt viņam pārvarēt slimības krīzi. To nevar uzskatīt par peļamu.
Šis jautājums nu ir pilnīgi izskaidrots. Esiet sveicināti!


58
CILVĒKA UN DIEVA IZPAUSMJU ZINĀŠANU APJOMS

Jautājums. - Cik tālu sniedzas cilvēka pasaules uztvere un kur ir tās robeža?
Atbilde. - Uztveres spējas mēdz būt atšķirīgas. Viszemākais uztveres spēju līmenis ir dzīvniekiem - tiem piemīt dabiskas sajūtas, kas parādās, pateicoties maņu orgānu spējām. Šajā ziņā cilvēks ir līdzīgs dzīvniekam. Turklāt daži dzīvnieki noteiktu sajūtu spēju ziņā ir pārāki par cilvēku. Taču cilvēku uztveres spējas atšķiras viņu atšķirīgā stāvokļa dēļ.
Pirmais uztveres spēju līmenis dabas pasaulē ir saprātīgas dvēseles uztvere. Šajā ziņā visi cilvēki ir līdzīgi, neatkarīgi no tā, vai viņi ir nevērīgi vai modri, ticīgi vai neticīgi. Šī saprātīgā dvēsele ir Dieva radīta, tā aptver visu pārējo radību un ir pārāka par to. Tā kā tā ir cēlāka un izcilāka, tā aptver pasauli. Saprātīgas dvēseles spēj aptvert lietu būtību, izprast būtņu īpašības un iedziļināties dabas noslēpumos. Pateicoties saprātīgas dvēseles intelektuālajām spējām, ir radušās visas zinātnes, zināšanas, mākslas nozares, brīnumi, institūcijas, atklājumi un pasākumi. Bija laiks, kad tas viss bija nezināms un nesaprotams un eksistēja slēpti no cilvēka. Taču ar saprātu apveltītā dvēsele pamazām to atklāja un darīja redzamu. Tā ir izcilākā uztveres spēja dabas pasaulē, kas savā augstākajā lidojumā aptver laicīgās pasaules būtību, īpašības un sasniegumus.
Taču universālais Dievišķais prāts, kas stāv ārpus dabas, ir Pirmatnējā Spēka dāsnuma izpausme. Šis universālais prāts ir Dievišķs. Tas aptver visu esošo un saņem Dieva noslēpumu gaismu. Tā ir apziņas spēja, nevis izziņas un pētīšanas spēja. Dabas pasaules intelektuālā spēja ir izpētes spēja, kas savu pētījumu rezultātā izzina lietu būtību un esamības īpašības. Taču debesu saprāts, kas pārsniedz dabas robežas, aptver visu un apzinās visu, tam paveras visi Dievišķie noslēpumi, to būtība un zīmes, un tas atklāj Debesu Valstības slēptās patiesības. Šī Dievišķā saprāta spēja ir Dieva Izpausmju un Praviešu īpašība. Šis gaismas stars atspīd tikumīgo sirds spoguļos, un tie saņem daļu no šīs spējas no Dieva Izpausmēm.
Dieva Izpausmēm piemīt trīs stāvokļi - fiziskais, saprātīgas dvēseles un pilnības un Dievišķas godības stāvoklis. ķermenis aptver lietas saskaņā ar savām spējām fiziskajā pasaulē, taču dažreiz tas ir fiziski vājš. Kā piemēru var minēt vārdus: «Es gulēju un biju aizmidzis; Dieva vēsma pārlaidās pār mani un uzmodināja mani, mudinot sludināt Vārdu,» vai arī Kristus kristīšanu un Svētā Gara nolaišanos pār Viņu, kad Viņš bija sasniedzis trīsdesmit gadu vecumu. Pirms tam Svētais Gars Viņā neizpaudās. Tas attiecas uz Dieva Izpausmju fizisko stāvokli, bet Dievišķajā stāvoklī Viņi aptver visu esošo, atklāj visus noslēpumus un zīmes un valda pār visu: Viņu stāvoklis pirms un pēc Viņu misijas nemainās. Tādēļ Kristus ir teicis: «Es esmu Alfa un Omega, tas pirmais un tas pēdējais» , citiem vārdiem, Es nekad nemainīšos.


59
CILVĒKA ZINĀŠANAS PAR DIEVU

Jautājums. - Cik lielā mērā cilvēks spēj aptvert Dievu?
Atbilde. - Šī tēma prasa daudz laika, un nav vienkārši par to runāt šeit, pie galda. Taču pamēģināsim.
Pastāv divu veidu zināšanas - zināšanas par lietu būtību un zināšanas par to īpašībām. Lietu būtība atklājas caur to īpašībām, citādi tā paliek apslēpta.
Tā kā mūsu zināšanas par radībām un ierobežotām lietām ir zināšanas par to īpašībām un nevis par to būtību, kā gan būtu iespējams aptvert Dieva esamības būtību, kas ir neierobežota? Mēs nespējam aptvert nevienas lietas būtību, tikai to īpašības. Piemēram, nav zināma saules būtība, bet tās īpašības - gaisma un siltums ir aptveramas. Arī cilvēka būtība nav zināma un ir apslēpta, taču tā īpašības ir raksturotas un ir zināmas. Tādējādi mēs visu pazīstam pēc īpašībām, nevis pēc būtības. Kaut arī prāts aptver visu, tomēr tas pazīst tikai lietu un parādību ārējās izpausmes un īpašības, bet to būtība paliek tam apslēpta.
Kā gan lai mēs pazītu Mūžīgā Dieva būtību, Dieva, Kas Savā svētumā paliek ārpus visām koncepcijām un uztveres? Tāpat kā lietas mēs pazīstam tikai pēc to īpašībām, bet to būtību nezinām, arī Dieva būtība ir apslēpta, bet zināmas ir Viņa īpašības. Turklāt, kā lai pārejoša esamība aptver Pirmatnējo Esamību? Sapratne ir aptveršanas rezultāts - lai saprastu, nepieciešams aptvert; taču Dieva Esamība aptver visu, bet pati nav aptverama.
Sapratnes šķēršļi ir arī reālās pasaules stāvokļu atšķirības. Piemēram, šis minerāls pieder minerālu valstībai un, lai cik augsti tas nebūtu attīstīts, tas nekad neaptvers augšanas spēju. Lai cik augsti nebūtu attīstīti augi un koki, - tie nespēj aptvert redzes vai citu sajūtu spēju, un dzīvnieks nespēj aptvert cilvēka stāvokli, viņa gara spējas. Stāvokļu atšķirības ir sapratnes šķērslis; zemākā pakāpe nespēj saprast augstāko. Kā lai pārejošais saprot Pirmesamību? Tātad zināšanas par Dievu ir zināšanas par Viņa īpašībām, nevis par Viņa būtību. Zināšanas par īpašībām ir arī atkarīgas no cilvēka spējām - tās nav absolūtas. Filozofijas pamatā ir tieksme izprast eksistences būtību atkarībā no cilvēku spējām un iespējām. Pārejošais spēj saprast Pirmesamības īpašības tikai cilvēka spēju robežās. Dievišķā noslēpums cilvēka uztverei nav sasniedzams, jo cilvēka sapratne neietver Dieva Būtību. Cilvēks spēj saprast vienīgi Dieva īpašības, kas ir redzamas savā spožajā mirdzumā pasaulē un ļaužu dvēselēs.
Ielūkojoties pasaulē un ļaužu dvēselēs, mēs varam skaidri saskatīt brīnišķīgas Dievišķās pilnības zīmes, jo pārejošā esamība apliecina Universālo Esamību. Dievišķo Esamību var salīdzināt ar sauli, kas no saviem augstumiem apspīd visus apvāršņus, un ikviens apvārsnis, ikviena dvēsele saņem daļu šī mirdzuma. Ja nebūtu šo gaismas staru, nepastāvētu arī dzīvās būtnes. Viss esošais pauž un apliecina daļu no šīs gaismas. Dievišķās pilnības, dāsnuma un īpašību gaisma staro no Pilnīgā Cilvēka esamības, kas ir Vienreizējā, Augstā Dieva Izpausme. Pārējās būtnes saņem tikai vienu stariņu, bet Augstā Dieva Izpausme ir spogulis, kurā šī saule top redzama visā brīnumainajā krāšņumā un pilnībā.
Zināšanas par Dieva Būtību nav ne sasniedzamas, ne iespējamas. Taču tās aizstāj zināšanas par Dieva Izpausmēm, jo Viņās atklājas Dievišķās īpašības, dāsnums un pilnība. Ja cilvēks iegūs zināšanas par Dieva Izpausmēm, viņš iegūs zināšanas par Dievu. Ja viņš netieksies pēc zināšanām par Dieva Izpausmēm, viņš neko neuzzinās par Dievu. Tādējādi mēs parādījām, ka Svētās Izpausmes ir Dieva pilnības, dāsnuma un zīmju iemiesojums. Svētīti ir tie, kas saņem gaismu un Dievišķās veltes no šīm apgaismotajām Ausmas vietām!
Mēs ceram, ka Dieva Sabiedrotie kā pievilkšanas spēks piesaistīs Dievišķās veltes no Svētā Avota un celsies tādā spožumā, ka kļūs par Esamības Saules zīmēm.


60
GARA NEMIRSTĪBA (1)

Mēs esam pierādījuši, ka cilvēka gars pastāv , bet mums vēl jāpierāda tā nemirstība.
Gara nemirstība ir pieminēta Svētajos Rakstos un ir Dievišķo reliģiju pamatu pamats. Ir noteikti divu veidu sodi un apbalvojumi: pirmkārt, sodi un apbalvojumi šajā pasaulē, otrkārt, nākamajā pasaulē. Paradīze un elle ir atrodamas visās Dieva pasaulēs - gan šajā, gan gara debesu pasaulē. Iegūt šīs balvas nozīmē iemantot mūžīgo dzīvību. Tādēļ Kristus sacīja: «Dariet tā, lai jūs rastu mūžīgo dzīvību un lai jūs atdzimtu ūdenī un garā un ienāktu Dieva valstībā» .
Šīs pasaules balvas ir tikumi un labās īpašības, kas izdaiļo cilvēka būtību. Piemēram, viņš bija tumsībā, bet kļuva apgaismots, viņš bija neziņā, bet tapa gudrs, viņš bija nevērīgs, bet tapa modrs; viņš bija aizmidzis, bet tapa atmodināts; viņš bija miris, bet tapa dzīvs; viņš bija akls, bet ieguva acu gaismu; viņš bija kurls, bet guva dzirdi; viņš bija pasaulīgs, bet kļuva Dievišķs; viņš bija materiāls, bet tapa garīgs. Pateicoties šīm balvām, viņš iegūst garīgo atdzimšanu un kļūst par jaunu būtni, un apliecina Evaņģēlija vārsmu, kurā sacīts, ka mācekļi piedzima «ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva» , - citiem vārdiem, viņi tika šķīstīti no dzīvnieciskajām īpašībām, kas raksturīgas cilvēka dabai, un ieguva Dievišķas īpašības, kas ir Dieva dāsnā velte cilvēkam. Tā ir otrās piedzimšanas būtība. Cilvēkiem nekas nespēj sagādāt lielākas ciešanas kā nošķirtība no Dieva, un nav lielāka soda par jutekliskiem netikumiem, zemiskumu, iegrimšanu miesas kārībās. Kad viņi no šo netikumu tumsas ir nonākuši ticības gaismā un esamības saules spožumā, apveltīti ar tikumiem, viņi spēj novērtēt šo balvu nozīmi un uztver to kā atrašanos paradīzē. Tāpat viņi uzskata, ka garīgais sods jeb eksistences mokas ir būt pakļautiem dabas pasaulei, būt attālinātiem no Dieva, būt brutāliem un nezinošiem, ieslīgt miesas kārībās un dzīvnieciskos netikumos, iemantot zemiskas īpašības, tādas kā viltu, varaskāri, ne žēlīgumu, pieķeršanos pasaulīgajam un tieksmi pēc sātaniskām idejām. Viņiem tas ir lielākais sods un smagākās ciešanas.
Tāpat arī nākamās pasaules balvas ir mūžīgā dzīvība, kas ir minēta visos Svētajos Rakstos, - Dievišķie tikumi, mūžīgās balvas un svētlaime. Nākamās pasaules balvas ir pilnība un miers, kas tiek iemantoti gara pasaulē pēc tam, kad cilvēks ir šķīries no šīs pasaules, bet šīs pasaules balvas ir tikumi un pilnība, kas tiek sasniegti šeit un kas ir mūžīgās dzīvības avots, jo nodrošina esamības attīstību. To var salīdzināt ar cilvēka attīstību no embrija stāvokļa līdz brieduma stāvoklim, kad tas savā pilnībā apliecina Korānā rakstīto: «Svētīts lai ir Dievs, visvarenākais no Radītājiem» . Nākamās pasaules balvas ir miers, garīgā žēlastība un dažādas Dieva Valstības garīgās dāvanas, - sirds un dvēseles vēlmju piepildījums un Dieva sastapšana Viņa Mūžīgajā Valstībā. Nākamās pasaules sodi, proti, mokas, kas tur tiek sagādātas, ir Dievišķas svētības un dāvanu liegšana un ieslīgšana viszemākajā esamības pakāpē. Tas, kurš nesaņem Dievišķās veltes un žēlastību, lai arī turpina dzīvot pēc nāves, tikumīgu cilvēku acīs ir miris.
Loģiskais gara nemirstības pierādījums ir tāds, ka tas, kas nepastāv, nevar atstāt zīmes, jo zīmes liecina par to, kas pastāv. No neesošas saules nevar nākt gaisma, neesošā jūrā nevar rasties viļņi, no neesoša mākoņa nevar līt lietus, neesošs koks nevar dot augļus, neesošs cilvēks neko nerada un neko nevar parādīt. Tātad, ja pastāv zīmes, tad jābūt kādam, kas tās sūta.
Padomājiet, arī šodien pastāv Kristus valstība. Kā varēja rasties tik liela valstība, ja tai nav bijis ķēniņa? Kā no neesošas jūras nāk tik augsti viļņi? Kā no neesoša dārza pūš tik smaržīgas vēsmas? Padomājiet, ka, aizejot bojā dzīvai būtnei un sairstot tās elementiem, vai tas būtu minerāls, augs vai dzīvnieks, tā neatstāj nekādas pēdas, nekādas sekas un nekādu ietekmi. Vienīgi cilvēciskā esamība un cilvēka gars, pēc tam, kad ir aizgājis bojā tā ķermenis un sairusi tā elementu uzbūve, turpina eksistēt un saglabāt savu ietekmi.
Šis jautājums ir ļoti smalks, tāpēc pievērsiet tam īpašu vērību. Mēs sniedzam racionālus pierādījumus, lai gudrie tos izsvērtu saskaņā ar prāta un taisnīguma prasībām. Bet, ja cilvēka gars tiks pacilāts un pievērsīsies Dieva Valstībai, ja atvērsies iekšējā redze un garīgā dzirde, un garīgās jūtas gūs virsroku, tad cilvēks ieraudzīs gara nemirstību tikpat skaidri, kā viņš redz sauli, un viņš saņems Dieva zīmes un prieka vēstis.
Rīt mēs sniegsim pārējos pierādījumus.


61
GARA NEMIRSTĪBA (2)

Vakar mēs pārrunājām gara nemirstību. Ziniet, ka cilvēka garam piemīt divas dažādas spējas un iespējas aptvert esamību - tie ir divi uztveres veidi. Viens no tiem ir uztvere ar instrumentu un orgānu palīdzību: ar acs palīdzību gars redz, ar ausi dzird, ar mēli runā. Lūk, tāda ir gara darbība un realitātes uztvere - gars redz ar acīm, dzird ar ausīm un runā ar mēli.
Otrs gara spēju un darbības veids ir izziņa bez orgānu un instrumentu palīdzības. Piemēram, miegā gars redz bez acīm, dzird bez ausīm, runā bez mēles, skrien bez kājām. Šīs darbības pārsniedz instrumentu un orgānu darbības sfēru. ļoti bieži notiek tā, ka gars redz sapni un tā nozīme atklājas pēc diviem gadiem, kad piepildās sapnī redzētais. Bieži gadās arī tā, ka jautājumu, kuru gars nespēj atrisināt nomodā, tas atrisina miegā, sapņos. Nomodā acs redz tikai nelielā attālumā, bet sapnī cilvēks, kas dzīvo austrumos, redz rietumus. Nomodā var redzēt tagadni, bet sapnī - nākotni. Nomodā cilvēks spēj pārvietoties ne vairāk kā divdesmit farsahus stundā, bez tam izmantojot ātrgaitas pārvietošanas līdzekļus; miegā vienā mirklī gars var šķērsot austrumus un rietumus. Jo gars ceļo divos dažādos veidos - bez palīglīdzekļiem, kas ir ceļojums garā, un ar palīglīdzekļiem, kas ir fizisks ceļojums: līdzīgi putniem, kas laižas paši, un tādiem, kurus ved vai nes.
Miegā ķermenis atgādina mirušo - tas neredz un nedzird, tas neko nejūt, tas ir bez apziņas un bez uztveres; citiem vārdiem, cilvēka spējas ir zaudējušas aktivitāti, taču gars dzīvo un darbojas. Vēl vairāk, tas visā iedziļinās spēcīgāk, tas lido augstāk, tā prāts ir asāks. Doma, ka pēc ķermeņa nāves iet bojā arī gars, ir salīdzināma ar domu, ka putns ies bojā, ja būrītis, kurā tas atrodas, tiks salauzts. Putnam taču nav jābaidās no būrīša salaušanas. Mūsu ķermenis ir tāds būrītis, bet gars - putns. Mēs redzam, ka, atbrīvojies no būrīša, miegā putns aizlido. Tādēļ, ja būrītis salūst, putns turpina dzīvot. Tā izjūtas būs vēl spēcīgākas, uztvere asāka un laime lielāka. Īstenībā tas no elles ielido svētlaimes paradīzē, jo putniem nevar būt īstākas paradīzes kā atbrīvošanās no būrīša. Tādēļ arī mocekļi steidz uz mocību vietu ar neviltotu prieku un līksmību.
Nomodā cilvēka acs spēj redzēt tikai stundas attālumā , jo to nosaka ķermeņa uzbūve; taču ar iekšējo redzi un gara acīm tas skata Ameriku un var uztvert to, kas tur notiek, atklāt un noorganizēt, ko vien vēlas. Ja gars būtu tāds pats kā ķermenis, tad iekšējai redzei būtu jāatbilst ārējai; to spējām būtu jāsaskan, bet tā kā tas tā nav, ir skaidrs, ka gars atšķiras no ķermeņa, putns atšķiras no būrīša un gara spējas bez ķermeņa starpniecības pastiprinās un kļūst lielākas. Zaudējot instrumentu, tā īpašnieks turpina darboties. Ja salūst pildspalva, rakstnieks turpina dzīvot un neiet bojā; ja sabrūk māja, tās īpašnieks nenomirst. Tas ir viens no dvēseles nemirstības loģiskajiem pierādījumiem.
Lūk, vēl viens pierādījums: ķermenis var kļūt vārgs, slims, smags vai arī atveseļoties; tas var nogurt un atspirgt; dažreiz tiek amputēta roka vai kāja, vai arī tā kļūst nespēcīga sakropļojuma dēļ. ķermenis var kļūt akls vai kurls, vai mēms, tā locekļi var tikt paralizēti; īsumā, ķermeni var piemeklēt visas iespējamās nelaimes. Gars, turpretī, savā dabīgajā stāvoklī, savā gara spējā uztvert esamību ir mūžīgs un nemirstīgs. To nepiemeklē nelaimes, un tas nevar tapt sakropļots. Taču ķermenis, kad to pilnībā pārņem slimība vai nelaimes gadījums, zaudē gara dāvanas, tāpat kā spogulis, kas ir saplīsis vai netīrs, vai apsūbējis, vairs nespēj atstarot saules starus un atspoguļot tās pilnību.
Mēs jau paskaidrojām, ka cilvēka gars nav viņa ķermenī, jo tas ir brīvs no ienākšanas vai iziešanas - tie ir nosacījumi, kas raksturīgi ķermenim. Gara saikne ar miesu ir tāda pati kā saulei ar spoguli. Cilvēka gars vienmēr atrodas vienā stāvoklī. Tas nevar saslimt ar miesas kaitēm, nedz arī atveseļoties, ja miesa kļūst vesela. Tas nevar sasirgt, kļūt vārgs, nožēlojams, nabadzīgs, viegls vai mazs, to neskar ķermeņa likstas, un tajā nevarēs saskatīt nekādas pārmaiņas, ja miesa kļūs vāja, ja tiks nogrieztas rokas, kājas vai mēle, vai arī ja cilvēks zaudēs dzirdi vai redzi. Tādējādi ir skaidrs, ka gars atšķiras no ķermeņa un ka tā eksistence nav saistīta ar ķermeņa dzīvību. Gluži otrādi, gars valda pār ķermeni ar tādu spēku un iedarbību kā saule, atspoguļojoties spogulī, bet, spogulim apsūnot vai saplīstot, tas vairs neatstaros saules gaismu.


62
PILNĪBAI NAV ROBEŽU

Ziniet, ka eksistences stāvokļus var iedalīt kalpošanas, Praviešu un Dievišķajā stāvoklī, bet Dievišķā pilnība un laicīgā pilnība nepazīst robežu. Padomājot dziļāk, jūs atklāsiet, ka arī ārēji esamības pilnība nav ierobežota, jo nav iespējams atrast tik pilnīgu būtni, ka nevarētu iztēloties vēl pilnīgāku. Piemēram, nevar atrast dārgakmeni starp minerāliem vai rozi starp augiem, vai lakstīgalu starp dzīvniekiem, pārāku par kuriem nevarētu iedomāties. Tā kā Dievišķais dāsnums ir bezgala liels, cilvēciskā pilnība ir neierobežota. Ja kādai būtnei būtu iespējams sasniegt pilnības robežu, tad tā varētu sasniegt stāvokli, kurā tā vairs nebūtu atkarīga no Dieva, un pārejošais nonāktu absolūtā stāvoklī. Taču ikvienai būtnei pastāv robeža, kuru tā nespēj pārkāpt, citiem vārdiem, tas, kas ir kalpošanas stāvoklī, lai cik tālu tas attīstītos, nekad nespēs sasniegt Dievišķā stāvokli. To pašu var sacīt arī par citām būtnēm un lietām. Minerāls, lai cik stipri tas neattīstītos, nekad neiemantos auga spējas. Arī zieds nekad neiegūs sajūtu spēju, lai cik ļoti tas neattīstītos augu valsts līmenī. Arī šis sudrabs nespēj iemantot redzi vai dzirdi, tas var vienīgi pilnveidoties savā līmenī un kļūt par pilnīgu minerālu. Taču tas nevar iegūt augšanas un sajūtu spējas vai kļūt dzīvs. Tas var vienīgi pilnveidoties savā līmenī.
Arī Pēteris nespēj kļūt par Kristu. Atrazdamies savā kalpošanas stāvoklī, viņš var vienīgi izkopt sevī bezgala daudz tikumu, jo ikviena būtne spēj attīstīties. Tā kā cilvēka gars, atbrīvojoties no materiālās formas, iemanto mūžīgo dzīvību, arī ikviena eksistējoša būtne spēj attīstīties. Tādēļ ir atļauts lūgt augstāku stāvokli, piedošanu, labvēlību un svētību cilvēkam pēc viņa nāves, jo esamība spēj progresēt. Tādēļ arī Bahāullā lūgšanās tiek lūgta piedošana un grēku atlaide tiem, kas miruši. Turklāt cilvēkiem Dievs nepieciešams ne tikai šajā pasaulē, bet arī nākamajā. Radībām Viņš ir vajadzīgs vienmēr, bet pats Dievs ir pilnīgi neatkarīgs, kā šajā, tā arī tajā pasaulē, kas vēl nāks.
Nākamajā pasaulē svētlaimi sniedz tuvums Dievam. Tādējādi tie, kas mīt Dieva Galmā, drīkst aizbilst par citiem, un Dievs tos atbalsta. Taču nākamajā pasaulē tas nenotiek gluži tāpat kā šajā. Tā ir cita realitāte un nav izskaidrojama vārdos.
Ja bagātnieks savā nāves stundā novēl dāvanu nabagiem un nelaimīgajiem un dod tiem daļu savas bagātības, iespējams, ka šāda rīcība var nest tam piedošanu un apžēlošanu, un spēju attīstīties Dieva Valstībā.
Arī tēvs un māte iztur vislielākos pārbaudījumus savu bērnu labā, un, bieži vien, kad bērni sasniedz brieduma gadus, vecāki nomirst. Reti notiek tā, ka tēvs un māte šajā pasaulē saņem atalgojumu par rūpēm un gādību, ko tie devuši saviem bērniem. Tādēļ bērniem pateicībā par šīm rūpēm un gādību jāizrāda mīlestība un labvēlība, izlūdzoties saviem vecākiem grēku piedošanu un žēlastību. Tā arī jums pateicībā par mīlestību, ko dāvājuši vecāki, jāpalīdz nabagiem, vislielākajā pazemībā jālūdz grēku piedošana un atlaide, un augstākā žēlastība.
Ir iespējams arī, ka to stāvoklis, kas miruši grēkā un neticībā, var uzlaboties; tiem var tikt piedots Dieva žēlastības un dāsnuma, nevis Viņa taisnīguma dēļ; jo dāsnums ir nepelnīta dāvana, bet taisnīgums - atalgojums par to, kas ir nopelnīts. Tā kā mums ir iespēja lūgt par šīm dvēselēm šeit, mums būs arī tādas pašas iespējas viņā saulē, Dieva Valstībā. Vai tajā visi ļaudis arī nav Dieva radības? Tādēļ arī tajā pasaulē tie varēs turpināt savu attīstību. Tāpat kā viņi saņem gaismu caur savām pazemīgajām lūgšanām šeit, tāpat arī tur viņi varēs to izlūgties un saņemt. Tāpat kā šajā pasaulē dvēseles ar svēto cilvēku lūgšanu palīdzību spēj attīstīties, tā arī pēc nāves šī spēja saglabāsies. ļaudis var iemantot attīstības spēju gan caur savām lūgšanām, bet tā ir vēl lielāka, ja tie sev par vidutāju izvēlas Svētās Dieva Izpausmes.


63
CILVĒKA ATTĪSTĪBA VIŅPASAULĒ

Ziniet, ka viss eksistējošais neatrodas miera stāvoklī. Viss ir kustībā. Viss vai nu veidojas vai sairst, vai nu no neesamības pāriet esamībā vai arī otrādi. Lūk, šī hiacinte kādu laiku veidojās un no neesamības nonāca esamības valstībā, un tagad tā atkal dodas no esamības uz neesamību. Šī kustība ir būtiska, tas ir, tā ir dabiska. Tā nav atdalāma no esamības, jo tā ir nepieciešams eksistences priekšnoteikums, tāpat kā uguns nepieciešams priekšnoteikums ir degšana.
Tātad nu ir noteikts, ka šī kustība - vai nu augšana vai sairšana - ir neatņemama esamības sastāvdaļa. Arī gars - tā kā tas turpina pastāvēt pēc nāves - vai nu attīstās vai degradējas. Viņpasaulē attīstības pārtraukšana ir pielīdzināma degradācijai. Taču gars nekad nepamet savu pamatstāvokli, proti, tieksmi attīstīties. Jāpiebilst, ka Pētera gars, lai cik tālu tas neattīstītos, nekad nesasniegs Kristus gara attīstības līmeni. Tas attīstās vienīgi savā līmenī.
Palūkojieties uz šo minerālu. Lai cik tas nebūtu attīstīts, tas nespēj mainīt savu stāvokli - tas nekad nesasniegs stāvokli, kurā tas varētu redzēt. Tas nav iespējams. Arī mēness nekad nekļūs par spožu sauli, taču savā stāvoklī tas sasniedz kā apogeju, tā perigeju. Lai cik liels būtu mācekļu progress, tie nekad nevarētu kļūt par Kristu. Tiesa, ogle var pārtapt par dimantu, taču gan ogle, gan dimants pieder minerālu valstībai, un to veido vienādi elementi.


64
CILVĒKA STĀVOKLIS UN ATTĪSTĪBA PĒC NĀVES

Vērīgi aplūkojot būtnes, mēs ievērojam, ka tās var iedalīt trijās grupās - minerālos, augos un dzīvniekos; katra no tām ir iedalāma sugās. Cilvēks ir visaugstākā suga, jo viņam piemīt visu grupu labākās īpašības - viņam pieder ķermenis, kas aug un ir apveltīts ar sajūtām. Līdz ar minerālu, augu un dzīvnieku valsts īpašībām, viņam piemīt arī citas īpašas spējas, kādu nav iepriekšminētajām grupām, proti, intelektuālās spējas. Tādēļ cilvēks ir cēlākā no būtnēm.
Cilvēks ir augstākā matērijas izpausme un garīgā sākums, citiem vārdiem, viņš ir nepilnības beigas un pilnības sākums. Viņš atrodas tumsas pēdējā stadijā un gaismas sākumā. Tādēļ ir sacīts, ka cilvēka stāvoklis ir nakts beigas un dienas ausma. Tas nozīmē, ka cilvēks ir visu nepilnības pakāpju kopums un ka viņam piemīt arī pilnības pakāpes. Viņā ir kā dzīvnieciskais, tā eņģeliskais, un audzinātāja uzdevums ir sniegt tādu izglītību ļaužu dvēselēm, lai eņģeliskais tajās nomāktu dzīvniecisko. Ja Dievišķais cilvēkā, kas ir viņa pilnības pamats, uzveiks sātanisko, kas ir absolūtā nepilnība, viņš kļūs par izcilāko starp radībām. Taču sātaniskajam uzveicot Dievišķo, viņš kļūs par zemiskāko no būtnēm. Tādēļ tiek sacīts, ka cilvēks ir nepilnības beigas un pilnības sākums. Nevienā no citām esošajām sugām nav vērojamas tādas atšķirības, kontrasti, pretrunas un pretstati kā cilvēkā. Cilvēks, Jēzus Kristus, bija Dievišķās Gaismas atspulgs, un raugiet, cik Viņš ir mīlēts un cienīts! Tajā pašā laikā mēs redzam, ka cilvēks pielūdz akmeni, zemes gabalu vai koku. Cik zemiskam tam jābūt, ja viņa pielūgsmes objekts ir attiecināms uz esamības zemāko daļu, kurā nemājo gars, kā māls, akmens, kalns, mežs vai koks. Vai var būt lielāks apkaunojums cilvēkam kā zemākās esamības pielūgšana? Tālāk: cilvēkam ir raksturīgas zināšanas, tāpat kā nezināšana, patiesīgums un arī meli ir cilvēku īpašības; uzticamība un nodevība, taisnīgums un ne taisnīgums ir īpašības, kas piemīt cilvēkam, un vēl daudzas citas. Cilvēkā ir visas labās un tikumiskās īpašības un arī visi netikumi.
Padomājiet par atšķirībām starp atsevišķiem cilvēkiem. Kristus bija cilvēks, tāpat kā Kajafa, Mozus un faraons, Ābels un Kains, Bahāullā un Jahja bija cilvēki.
Cilvēks tiek uzskatīts par Dieva pārstāvi, viņš ir Radīšanas Grāmata, jo viņā ir visu būtņu noslēpumi. Ja viņš nonāk īstenā Audzinātāja rokās un tiek vadīts pa pareiziem ceļiem, viņš kļūst par būtības būtību, gaismas gaismu, gara garu, Dievišķās atklāsmes centru, garīgo īpašību avotu, vietu, kur uzaust debesu gaisma, un Dievišķās iedvesmas saņēmēju. Ja izglītība viņam tiek liegta, viņā rod izpausmi sātaniskā vara, viņš kļūs par dzīvniecisku netikumu kopumu un tumsas avotu.
Praviešu misijas jēga ir ļaužu izglītošana, lai ogle pārtaptu dimantā un neauglīgs koks dotu saldus un gardus augļus. Kad cilvēks sasniedz cildenāko stāvokli cilvēces pasaulē, viņš attīstās tālāk savā pilnībā, taču stāvokli mainīt nespēj, jo cilvēka stāvoklis ir ierobežots, bet Dievišķie tikumi - neierobežoti.
Gan pirms, gan pēc materiālā apvalka nomešanas ir iespējama attīstība un pilnveidošanās, bet ne stāvokļa maiņa. Visu būtņu augstākā izpausme ir pilnīgs cilvēks, par viņu nav augstākas būtnes. Cilvēks, kas ir pilnīgs, var turpināt savu attīstību, taču nespēj mainīt savu stāvokli, jo nav augstāka stāvokļa par pilnīgu cilvēku. Cilvēks attīstās tikai cilvēciskā stāvokļa ietvaros, jo cilvēka tikumi ir neizsmeļami. Tādējādi, lai cik izglītots nebūtu cilvēks, mēs varam iedomāties kādu, kas ir vēl izglītotāks.
Tātad, tā kā cilvēces pilnveidošanās ir bezgalīga, cilvēks var attīstīties arī pēc tam, kad ir atstājis šo pasauli.


65
KITĀB-I AKDĀS VĀRSMAS SKAIDROJUMS

Jautājums. - Kitāb-i Akdās ir sacīts: «...kam ir atņemts, tas ir nomaldījies, kaut arī viņš būtu paveicis visus taisnos darbus». Kāda ir šo vārdu nozīme?
Atbilde. - Šī svētā vārsma apgalvo, ka panākumu un glābšanas pamats ir zināšanas par Dievu un ka šo zināšanu rezultāts ir taisni darbi, kas ir ticības augļi.
Cilvēks, kuram trūkst šo zināšanu, attālinās no Dieva, un šī attālināšanās neļauj labiem darbiem nest vēlamos augļus. Šie vārdi nenozīmē to, ka visas dvēseles, kas attālinājušās no Dieva, ir līdzvērtīgas, neraugoties uz to, vai tās dara labus vai ļaunus darbus. Tie nozīmē, ka svarīga ir Dieva pazīšana, un tā rada labus darbus. Taču ir liela atšķirība starp taisnajiem, grēciniekiem un ļaunajiem, kas ir tālu no Dieva. Cilvēks, kas nepazīst Dievu, bet kura raksturs un darbi ir labi, pelna piedošanu Turpretī grēcinieks un ļaundaris neiegūs Dieva svētību un dāvanas. Tāda ir šī atšķirība.
Tādējādi šīs svētās vārsmas nozīmē to, ka labi darbi vien bez Dieva pazīšanas nenodrošina mūžīgo atpestīšanu, panākumus, labklājību un iekļūšanu Dieva Valstībā.


66
SAPRĀTĪGĀS DVĒSELES EKSISTENCE PĒC ĶERMEŅA NĀVES

Jautājums. - Kādā veidā eksistē saprātīgā dvēsele pēc tam, kad ir nomesta miesas čaula un gars iemantojis brīvību? Iedomāsimies, ka dvēseles, kuras atbalsta Svētā Gara dāsnums, iemanto mūžīgo dzīvību. Bet kas notiek ar tām saprātīgajām dvēselēm, kas ir aizklātas Dievam?
Atbilde. - Daži uzskata, ka ķermenis ir substance un eksistē neatkarīgi un ka gars ir nejaušība un ir atkarīgs no ķermeņa substances, kaut gan ir gluži otrādi - racionālā dvēsele ir substance un ķermenis ir atkarīgs no tās. Nejaušajam, laicīgajam ķermenim ejot bojā, substance - gars, paliek.
Otrkārt, racionālā dvēsele, proti, cilvēka gars, neiemājo ķermenī - neienāk tajā, jo iemājošana un ienākšana raksturīgas ķermenim, bet racionālā dvēsele ir brīva no šīm īpašībām. Gars nekad nav ienācis ķermenī, tādēļ, ķermenim aizejot bojā, garam nebūs vajadzīga cita mājvieta. Nē, gars ir saistīts ar ķermeni tāpat kā gaisma ar spoguli. Kad spogulis ir dzidrs un nevainojams, gaisma tajā atstarojas, bet, spogulim apsūbējot vai ieplīstot, gaisma tajā nav redzama.
Racionālā dvēsele, proti, cilvēka gars, nav ienākusi ķermenī, ne arī dzīvojusi tajā. Tāpēc, kādēļ gan viņai būtu vajadzīga substance, caur kuru varētu realizēties tās eksistence pēc ķermeņa bojāejas? Gluži otrādi, racionālā dvēsele ir substance, caur kuru realizējas cilvēka ķermenis. Dvēseles individualitāte ir apriora, tā nav atkarīga no ķermeņa uzbūves. Taču tās stāvoklis un īpašības šajā pasaulē var nostiprināties. Tā var attīstīties un tuvoties pilnībai, vai arī iestigt nezināšanas bezdibenī, kur tā ir aizklāta un nespēj uztvert Dieva zīmes.

Jautājums. - Kādā veidā cilvēka gars, proti, racionālā dvēsele, attīstīsies pēc aiziešanas no mirstīgās pasaules?
Atbilde. - Cilvēka gara attīstība Dievišķajā sfērā pēc tam, kad tas sarāvis saites ar pīšļu ķermeni, notiek, pateicoties vienīgi Dieva dāsnumam un žēlastībai, vai arī pateicoties citu cilvēcisko dvēseļu lūgšanām, vai arī to nozīmīgo labo darbu un labdarības dēļ, ko tas veicis šajā dzīvē.

Bērnu dvēseļu nemirstība

Jautājums. - Kādā stāvoklī nonāk tie bērni, kas mirst, nesasnieguši saprātīgu vecumu vai pirms noliktā dzimšanas laika?
Atbilde. - Šie bērni atrodas Dieva žēlastības paspārnē, un, tā kā viņi nav grēkojuši un nav saskārušies ar dabas pasaules sārņiem, viņi ir Kunga dāsnuma izpausmes centrs un Līdzcietīgā Acs paturēs tos Savā tuvumā.


67
MŪŽĪGĀ DZĪVĪBA UN IEIEŠANA DIEVA VALSTĪBĀ

Jūs jautājat par mūžīgo dzīvību un ieiešanu Dieva Valstībā. Dieva Valstību mēdz apzīmēt ar debesīm, bet tā ir tikai līdzība, nevis īstenība, jo Valstība nav konkrēta vieta telpā. Tā nav saistīta ar laiku un telpu. Tā ir gara pasaule, Dievišķā pasaule, Dieva valdīšanas centrs. Tā nav saistīta ar ķermeni un ķermenisko, bet ir brīva no cilvēciskās pasaules priekšstatiem. Telpas kategorijas attiecas uz ķermeni, nevis uz garu. Telpa un laiks ietver ķermeni, nevis prātu un garu. Ievērojiet, ka cilvēka ķermenis ir piesaistīts nelielai telpas daļai - dažām zemes pēdām, bet cilvēka gars un prāts ceļo pa visām valstīm un apvidiem, pat pa bezgalīgo debesu jumu, aptverot visu, kas eksistē, un veic atklājumus neierobežotos attālumos un augstākajās sfērās. Tas ir iespējams tādēļ, ka gars nav piesaistīts telpai un tas neizjūt atšķirību starp debesīm un zemi, jo spēj veikt atklājumus kā vienā, tā otrā vietā. Taču ķermeni saista telpa, un tas nespēj pārkāpt tās noteiktās robežas.
Ir divi dzīvības veidi - ķermeņa un gara dzīvība. Pirmā ir materiālas dabas, bet gara dzīvība pauž Dieva Valstības esamību un tās būtība ir Dieva Gara uzņemšana un atdzīvošanās caur Svētā Gara dvašu. Lai arī materiālā dzīvība pastāv esamības pasaulē, svētajiem tā ir neesamība un nāve. Salīdziniet cilvēka dzīvību un akmens dzīvību un ievērojiet, cik ļoti tās atšķiras! Akmens dzīvība, salīdzinot ar cilvēka dzīvību, atgādina nāvi.
Mūžīgā dzīvība ir Svētā Gara dāvana. Arī puķe saņem dāvanu no gadalaika, gaisa un pavasara vēsmām. Sākumā tās dzīvība ir minerāla dzīvība, taču, iestājoties pavasarim, pateicoties pavasara mākoņu dāsnumam un saules siltumam, tā iemanto jaunu dzīvību, kas izpaužas vislielākajā svaigumā, daiļumā un debešķīgā smaržā. Puķes sākotnējā dzīvība, salīdzinot ar šo otro, ir līdzīga nāvei.
Tātad dzīvība Dieva Valstībā ir gara dzīvība, kas ir mūžīga un nav saistīta ar telpu, tāpat kā cilvēka garu nesaista telpa. Izpētot cilvēka ķermeni, nav iespējams atrast īpašu vietu, kas būtu paredzēta garam, jo garam nekad nav bijusi īpaša vieta, tā kā tas nav materiālas dabas. Gars ir saistīts ar ķermeni tāpat kā saule ar spoguli. Saule neatrodas spogulī, tomēr saule un spogulis ir savstarpēji saistīti.
Dieva Valstība ir brīva arī no visa, ko var uztvert ar sajūtām - redzi, dzirdi, ožu, garšu vai tausti. Cilvēka prāts, kas tam nenoliedzami piemīt, nav atrodams, ja to meklē ar sajūtu palīdzību - ar redzi vai dzirdi, vai citām sajūtām, taču tas eksistē. Prātam nav noteiktas vietas cilvēka ķermenī, bet tas ir saistīts ar smadzenēm. Arī mīlestībai nav īpašas vietas, tā ir saistīta ar sirdi. Un arī Dieva Valstībai nav vietas, bet tā ir saistīta ar cilvēku.
Ieiešanu Dieva Valstībā nodrošina Dieva mīlestība, attālināšanās no pasaulīgā, svētums un šķīstība, patiesīgums un skaidrība, uzticība, pieķeršanās un ziedošanās.
Iepriekš paskaidrotais liecina, ka cilvēks ir nemirstīgs un dzīvo mūžīgi. Tiem, kas tic Dievam un mīl Viņu, dzīve ir mūžīga. Taču to dzīve, kas ir attālinājušies no Dieva, salīdzinot ar ticīgo dzīvi, ir tumsa un neesamība, kaut arī viņi ir šķietami dzīvi.
Kā piemēru minēsim aci un naglu: nagla attiecībā pret aci ir mirusi, neesoša. Eksistē gan akmens, gan cilvēks, taču akmens attiecībā pret cilvēku ir nedzīvs. Arī cilvēkam nomirstot, viņa ķermenis iet bojā un kļūst kā akmens un zeme. Tādējādi ir skaidrs, ka minerāla esamība attiecībā pret cilvēka dzīvību atgādina neesamību.
Arī dvēseles, kas aizklātas Dievam, kaut arī dzīvo gan šajā, gan pēcnāves pasaulē, ir šķirtas no Dieva un ir nedzīvas, ja tās salīdzina ar Dieva bērnu svēto esamību.


68
LIKTENIS

Jautājums. - Vai predestinācija, kas minēta Svētajos Rakstos, ir negrozāma nolemtība? Ja tā, vai tad nav veltīgi pūlēties izvairīties no sava likteņa?
Atbilde. - Ir divu veidu liktenis - iepriekš nolemtais un nejaušais, kas atkarīgs no apstākļiem. Iepriekš nolemto likteni nav iespējams izmainīt, un no tā nevar izbēgt, bet apstākļu noteiktais liktenis ir tikai varbūtība. Piemēram, šai lampai nolemtais liktenis ir tāds, ka, izdegot eļļai, tā nodzisīs, un no šī fakta nav iespējams ne izvairīties, ne to izmainīt. Tā ir nolemts. Arī cilvēka ķermenis, kurā ir radīta dzīvība, aizejot bojā, noteikti sairs, tāpat kā lampa, kurā ir izdegusi eļļa, noteikti izdzisīs.
Taču nejaušais, apstākļu noteiktais liktenis var izpausties tādējādi, ka lampas, kurā eļļa vēl nav izdegusi, liesmu nopūtīs stiprs vējš. Tas ir nejaušais liktenis. No tā jāmēģina izvairīties, nodrošinoties pret to, uzmanoties un piesargājoties. Bet nolemto likteni nav iespējams ne izmainīt, ne arī atlikt uz vēlāku laiku, tāpat kā nav iespējams novērst lampas izdzišanu, ja tajā ir izdegusi eļļa.


69
ZVAIGŽŅU IETEKME

Jautājums. - Vai debesu zvaigznes kaut kādā veidā ietekmē cilvēkus vai nē?
Atbilde. - Dažas debesu zvaigznes rada tik nepārprotamu un acīmredzamu fizisku ietekmi uz zemeslodi un tās iedzīvotājiem, ka nav vajadzības to paskaidrot. Piemēram, saule, pēc Dieva gribas un ar Viņa gādību, sekmē zemes un zemes būtņu attīstību. Bez saules gaismas un siltuma nespētu pastāvēt neviena radība zemes virsū.
Attiecībā uz zvaigžņu garīgo ietekmi uz cilvēkiem jāsaka, ka tā var šķist savāda, tomēr, iedziļinoties šajā jautājumā, jūsu pārsteigums izzudīs. Es tomēr negribu apgalvot, ka seno astrologu pareģojumi, ko viņi noteica pēc zvaigžņu stāvokļa un kustībām, piepildījās, jo šie senie pareģojumi bija ēģiptiešu, asīriešu un babiloniešu priesteru radītās iztēles auglis, vai arī tie radās saskaņā ar indiešu, grieķu, romiešu un citu zvaigžņu pielūdzēju mītiem. Bet es gribu sacīt, ka šis bezgalīgais Visums ir kā cilvēka ķermenis, kura locekļi ir savstarpēji cieši saistīti. Cik cieša ir cilvēka orgānu, locekļu, ķermeņa daļu savstarpējā ietekme un palīdzība! Arī bezgalīgā Visuma daļas un elementi ir saistīti un ietekmē cits citu gan materiālā, gan garīgā veidā.
Piemēram, acs redz un tādējādi ietekmē visu ķermeni; auss dzirdot var likt ķermenim kustēties. Par to nav nekādu šaubu, un Visums ir līdzīgs dzīvam cilvēkam. Atsevišķo daļu savstarpējai ietekmei noteikti ir jāizpaužas, vai nu fiziskā, vai garīgā veidā.
Tiem, kas noliedz garīgas ietekmes uz materiālām lietām iespēju, mēs minēsim šādu piemēru: brīnumjaukas skaņas, melodijas un balsis iedarbojas uz gaisu - jo skaņa izplatās, gaisam vibrējot, - un to vibrācijas uztver auss bungādiņas nervi; rezultāts ir dzirde. Šīs gaisa vibrācijas, kas ir ārkārtīgi nenozīmīgas pēc sava apjoma, spēj piesaistīt un pacilāt cilvēka garu un atstāt uz viņu spēcīgu iespaidu: tās liek viņam raudāt vai smieties; tās var viņu ietekmēt tiktāl, ka cilvēks spēj sevi pakļaut briesmām. Lūk, piemērs cilvēka gara un atmosfēras vibrāciju savstarpējai saistībai: gaisa kustība var pārcelt cilvēku no viena stāvokļa citā un viņu pilnībā pārņemt savā varā, laupot tam mieru un savaldīšanos. Padomājiet, cik savādi, no dziedātāja nenāk nekas tāds, kas varētu iemājot klausītājā, taču tiek radīts milzīgs garīgais efekts. Tādēļ nav šaubu, ka tik ievērojamai saiknei starp būtnēm noteikti jābūt garīgai ietekmei un efektam.
Iepriekš jau tika minēts, ka cilvēka locekļi un ķermeņa daļas ietekmē cita citu: acs redz un ietekmē sirdi, auss dzird un ietekmē cilvēka garu. Sirdij nomierinoties, top mierīgas arī domas, un visos ķermeņa locekļos iestājas patīkams atslābums. Cik izteikta saikne un saskaņa! Ja jau šādas attiecības, šāda garīga ietekme vērojama starp cilvēka ķermeņa daļām, un cilvēks ir tikai viena no mirstīgajām būtnēm, tad šādai garīgai un materiālai saiknei jābūt arī starp universālām un bezgalīgām būtnēm. Lai arī šīs attiecības nav iespējams atklāt ar zinātnes un likumu palīdzību, to eksistence nav apšaubāma.
Nobeigumā gribu teikt: būtnes, gan lielas, gan mazas, ir savstarpēji saistītas, pateicoties Dieva lielajai gudrībai, un tās ietekmē cita citu. Ja tā nebūtu, tad esamības universālajā sistēmā un izkārtojumā būtu juceklis un haoss. Taču, tā kā visas būtnes ir savstarpēji cieši saistītas, to izvietojumā ir vērojama kārtība un pilnība
Šajā jautājumā patiesi ir vērts iedziļināties.


70
BRĪVĀ GRIBA

Jautājums. - Vai cilvēks ir brīvs savā rīcībā vai arī ierobežots un iegrožots?
Atbilde. - Šis jautājums ir viens no būtiskākajiem un sarežģītākajiem. Ja Dievam labpatiks, kādu dienu pie pusdienas galda mēs ķersimies pie tā sīkākas izskaidrošanas. Šodien sniegsim tikai īsu komentāru, paskaidrojot šo jautājumu dažos vārdos. Ir lietas, kas pakļautas cilvēka brīvajai gribai, tādas kā taisnīgums, objektivitāte, tirāniskas tieksmes un netaisnība, citiem vārdiem, labie un ļaunie darbi. Lielāko tiesu tie ir atstāti cilvēka brīvai izvēlei, bet ir arī tādas lietas, kas nav atkarīgas no cilvēka gribas, kā miegs, nāve, slimības, spēku zudums, ievainojumi un nelaimes. Tās nav atkarīgas no cilvēka gribas. Cilvēks nav atbildīgs par tām, bet ir spiests tās izturēt. Cilvēks ir brīvs, izvēloties labu vai ļaunu rīcību, un viņš tās veic saskaņā ar savu gribu.
Piemēram, cilvēks var, ja vēlas, pavadīt laiku, slavinot Dievu, bet var arī domāt citas domas. Viņš var būt Dieva mīlestības gaisma, filantrops, kas mīl visu pasauli, bet var kļūt arī par cilvēknīdēju un ieslīgt materiālajā pasaulē. Viņš var būt taisnīgs vai arī nežēlīgs. Šī rīcība un darbi ir pakļauti cilvēka gribas kontrolei, tātad viņš atbild par tiem.
Rodas nākošais jautājums: tā kā visa vara un spēks ir Dieva rokās, cilvēks šķiet pilnīgi bezspēcīgs un viņa paaugstināšana vai pazemojums ir atkarīgi no Visaugstākā gribas un labpatikas.
Jaunajā Derībā ir sacīts, ka Dievs ir podnieks, kas darina «vienu trauku godam un otru - negodam» . Negoda trauks nedrīkst vainot podnieku, sacīdams: «Kādēļ tu mani neizveidoji par dārgu trauku, kas ietu no rokas rokā?» Tas nozīmē, ka esamības stāvokļi ir atšķirīgi. Minerāls, kas atrodas zemākajā esamības stāvoklī, nedrīkst sūdzēties par to, ka Dievs tam nav devis augu īpašības. Arī augam nav tiesību sūdzēties, ka tam nav dotas dzīvnieku spējas. Tāpat arī dzīvniekam nepiedien žēloties, ka tam nav piešķirta cilvēka pilnība. Katrs ir pilnīgs un katram jātiecas pēc pilnības sava stāvokļa ietvaros. Kā jau sacījām, zemākajām būtnēm nav ne tiesību, ne spēju ieņemt augstāku būtņu stāvokli. Tām jāattīstās sava stāvokļa robežās.
Arī cilvēka inertums un aktivitāte ir atkarīgi no Dieva atbalsta. Ja cilvēks nesaņem Dieva palīdzību, viņš nespēj veikt ne labus, ne ļaunus darbus, bet, saņemot Dāsnā Kunga atbalstu, viņš var darīt gan labu, gan ļaunu. Atbalstam zūdot, viņš atkal kļūst bezspēcīgs. Tādēļ Svētajos Rakstos tiek runāts par Dieva palīdzību un atbalstu. Cilvēka stāvokli var salīdzināt ar kuģi, kuru dzen vai nu vējš, vai tvaiks. Dzinējspēkam izsīkstot, kuģis nespēj turpināt ceļu. Stūre palīdz kuģim pagriezties, un tvaika jauda liek tam kustēties noteiktajā virzienā. Ja kuģi vada uz austrumiem, tas tur kursu uz austrumiem, ja uz rietumiem, tad tas dodas uz rietumiem. Kustība nenāk no kuģa, bet no tvaika vai vēja.
Tā arī cilvēks saviem darbiem vai inercei palīdzību saņem no Dieva. Taču labā vai ļaunā izvēle ir paša cilvēka ziņā. Ja valdnieks kādu ieceļ par pilsētas pārvaldītāju un piešķir tam varu, norādot taisnos un netaisnos ceļus, kādi ir saskaņā ar likumu, un ja šis pārvaldītājs rīkosies netaisni, tad, neraugoties uz to, ka viņš to dara valdnieka vārdā, tomēr pats būs spiests atbildēt par netaisno rīcību. Rīkodamies taisnīgi, viņš to darīs arī valdnieka vārdā, un pēdējais būs apmierināts ar to.
Tātad, lai arī labā un ļaunā izvēle ir cilvēka ziņā, tomēr viņš jebkuros apstākļos ir atkarīgs no Dieva atbalsta. Dieva Valstība ir ļoti liela, un visi ir pakļauti Viņa varai un ietekmei. Kalps nevar rīkoties pats pēc sava prāta. Dievs ir visspēcīgs un visu zinošs, Viņš ir palīgs visām būtnēm.
Šis jautājums nu ir pilnīgi skaidrs. Esiet sveicināti!


71
VĪZIJAS UN SAZINĀŠANĀS AR GARIEM

Jautājums. - Daži cilvēki uzskata, ka ir saskārušies ar garīgo sfēru, citiem vārdiem, sazinājušies ar gariem. Kas tā ir par saskarsmi?
Atbilde. - Ir divu veidu garīgie atklājumi: vieni notiek iztēlē, un tos atzīst tikai nedaudzi. Otri atgādina iedvesmu un ir īsti - pie tiem var pieskaitīt Jesajas, Jeremijas un Jāņa atklāsmes, kas bija patiesas.
Cilvēka domāšanas spējas ir divējādas. Domāšana atbilst īstenībai, ja tā saskan ar atklāto patiesību. Koncepcijas, kas veidojas patiesas domāšanas rezultātā, rod piepildījumu ārējā realitātē. Tādas ir, piemēram, pareizas teorijas, zinātniski atklājumi un izgudrojumi, precīzi viedokļi.
Otrs koncepciju veids ir attiecināms uz tukšām iedomām un nepamatotām idejām, kas nenes augļus un kas neatbilst īstenībai. Tās uzplūst kā iedomu jūras viļņi un pāriet kā tukši sapņi.
Ir divu veidu garīgi atklājumi. Pirmais veids ir Praviešu atklāsmes un izredzēto garīgie atklājumi. Praviešu vīzijas nav sapņi, tā ir realitāte un garīgi atklājumi. Piemēram, viņi mēdz sacīt: «Es redzēju cilvēku noteiktā izskatā un es teicu to, un viņš sniedza šādu atbildi». Šī vīzija notiek nomodā, nevis miegā. Tas ir garīgs atklājums, kas ir izteikts vīzijas veidā.
Otrs garīgo atklājumu veids ir tīra fantāzija, bet tā tiek pasniegta tā, ka daudzi lētticīgi ļaudis to notur par īstenību. Tās izdomāto raksturu apliecina tas, ka tā nekad nav nesusi augļus, bet palikusi tikai stāstu līmenī.
Ziniet, ka cilvēka esamība aptver lietu esamību un atklāj to patiesību, īpašības un noslēpumus. Cilvēks ir atklājis tik daudz brīnumu, zināšanu, zinātņu un mākslu, kas reiz bija apslēptas, bet, pateicoties, cilvēkam, tapa zināmas. Cilvēks, atrazdamies Eiropā, atklāj Ameriku, būdams uz zemes, veic atklājumus debesīs. Tas atklāj lietu noslēpumus un izzina lietu būtību. Šie atklājumi, kas ir saskaņā ar īstenību, ir pielīdzināmi atklāsmei, kas ir garīgā sapratne, Dievišķā iedvesma un cilvēka garu savienība. Piemēram, Pravietis saka: «Es redzēju, es sacīju, es dzirdēju to un to». Tas nozīmē, ka gara uztvere var notikt bez piecu maņu orgānu starpniecības. Starp garīgām dvēselēm pastāv garīga sapratne, atklājumi un savienība, kas ir brīva no tukšām iedomām un fantāzijas un nav ierobežota laikā un telpā. Evaņģēlijā ir rakstīts, ka Tabora kalnā pie Kristus atnāca Mozus un Elija. Saprotams, ka tā nebija fiziska satikšanās. Tas bija garīgs stāvoklis, kas izteikts fiziskas sastapšanās formā.
Garu savienība, sarunas un tikšanās var būt arī izdomas rezultāts un fantāzija, kas tikai šķietami atbilst īstenībai.
Dažreiz cilvēka prāts un doma atklāj patiesību, un šo domu un atklājumu rezultātā rodas noteiktas zīmes un sekas. Šāda doma ir pamatota. Bet daudzas domas, kas cilvēkam ienāk prātā, ir kā viļņi iedomu jūrā; tām nav nekādu seku un tās nenes augļus. Dažreiz cilvēks redz sapni, kas piepildās, citreiz sapnis nenozīmē pilnīgi neko.
Tātad mēs gribam sacīt to, ka stāvoklis, kuru mēs dēvējam par garu sazināšanos un tikšanos, var būt divējāds: tā var būt fantāzija, un tā var būt vīzija, kādas ir aprakstītas Svētajā Grāmatā, piemēram, Jāņa un Jesajas atklāsmes, kā arī Kristus sastapšanās ar Mozu un Eliju. Tie ir reāli notikumi, kas rada apbrīnojamas sekas ļaužu prātos un domās, un piesaista ļaužu sirdis.


72
DZIEDINĀŠANA AR GARĪGIEM LĪDZEKĻIEM

Jautājums. - Daži cilvēki dziedina slimos ar garīgiem līdzekļiem - bez zāļu palīdzības. Kā tas iespējams?
Atbilde. - Ziniet, ka ir četri paņēmieni, kā dziedināt bez zālēm. Divi no tiem ir materiālas, bet divi - garīgas dabas.
No abiem materiālas dabas paņēmieniem viens ir saistīts ar to, ka cilvēkam piemīt gan slimības, gan veselība. Slimību izplatīšanās ir ļoti ātra un strauja, bet veselības - lēna un nesteidzīga. Diviem ķermeņiem nonākot saskarsmē, mikrobi noteikti pāries no viena uz otru. Tāpat kā slimība no viena cilvēka pāriet uz otru, iespējams arī, ka veselīga cilvēka spēks var atvieglot slima cilvēka stāvokli, ja tas nav pārāk nopietns. Tādējādi redzam, ka slimība pāriet ļoti ātri, bet veselība nāk pamazām, un šīs pāriešanas sekas ir jūtamas tikai ļoti nenozīmīgu slimību gadījumos. Vesela ķermeņa spēks var pārvarēt niecīgu slima ķermeņa vājumu un padarīt to veselu. Tas ir viens no iespējamiem ārstēšanas veidiem.
Otrs veids, kā var ārstēt bez zālēm, ir ķermeņa magnētiskā iedarbība uz citu ķermeni. Arī šī spēja dod visai niecīgu rezultātu. Dažreiz ir iespējams atvieglot slimnieka stāvokli, uzliekot roku tam uz galvas vai sirds. Kādēļ? Magnētisma un garīga iespaida uz slimnieku rezultātā, kas liek slimībai atkāpties. Taču šis efekts var būt visai niecīgs un vājš.
No abiem pārējiem ārstēšanas paņēmieniem, kas ir garīgas dabas, tātad, kas ārstē ar gara spēju palīdzību, viens ir saistīts ar spēcīga cilvēka pilnīgu sakoncentrēšanos uz slimo cilvēku, kad pēdējais ar lielu ticību gaida atvieglojumu, tādējādi izveidojoties spēcīgai saiknei starp stipro cilvēku un slimnieku. Spēcīgais pieliek visas pūles, lai izārstētu slimo, un slimais tic, ka taps vesels. Šī garīgā iedarbība rada nervu uzbudinājumu, kas kļūst par cēloni slimnieka izveseļošanās sākumam. Tādējādi, ja slimniekam ir stipra vēlēšanās un cerības tapt veselam un viņš pēkšņi sajūt iespēju to piepildīt, viņā rodas garīgs uzbudinājums, kas liek slimībai pilnīgi izzust. Tāpat iespējams, ka, sajūtot briesmas, vesela cilvēka nervi tiek uzbudināti, un tas var izraisīt saslimšanu. Tādā gadījumā slimības cēlonis nav materiālas dabas, jo cilvēks nav neko apēdis, ne arī nonācis tiešā saskarsmē ar kaut ko kaitīgu; slimības vienīgais cēlonis ir nervu uzbudinājums. Arī pēkšņa vēlmes piepildīšanās var sagādāt tādu prieku, ka, pateicoties šim uzbudinājumam, cilvēks izveseļojas.
Nobeigumā gribu teikt, ka pilnīga un spēcīga saikne starp garīgo ārstu un slimnieku, - tāda saikne, kad ārsts pilnībā koncentrējas un slimnieka uzmanība ir pievērsta tikai viņam, - rada nervu uzbudinājumu, kas kļūst par izveseļošanās cēloni. Taču šis paņēmiens ir veiksmīgs tikai noteiktās robežās un ne vienmēr. Ja cilvēku ir pārņēmusi ļoti nopietna slimība vai arī viņš ir smagi ievainots, šis paņēmiens nespēj cilvēku izdziedināt, ne arī izārstēt viņa ievainojumu. Šis līdzeklis nedod rezultātus nopietnu slimību gadījumā, ja vien palīgā nenāk cilvēka organisms, - spēcīgs organisms bieži vien palīdz uzveikt kaites. Šis ir trešais dziedināšanas paņēmiens.
Ceturtais dziedināšanas paņēmiens notiek ar Svētā Gara spēka palīdzību. Tas nav atkarīgs no kontakta vai klātbūtnes; tas nav atkarīgs ne no viena nosacījuma. Nav svarīgi, vai slimība ir viegla vai smaga, vai starp ķermeņiem pastāv kontakts vai nē, vai starp slimnieku un ārstu ir personiska saikne vai nē, ārstēšana notiek caur Svētā Gara spēku.


73
DZIEDINĀŠANA AR MATERIĀLIEM LĪDZEKĻIEM

Vakar pie galda mēs runājām par garīgu dziedināšanu un dziedinošu iedarbību, kad slimība tiek ārstēta ar gara spēju palīdzību.
Tagad parunāsim par materiālu dziedināšanu. Medicīnas zinātne tikai sāk attīstīties, tā nav sasniegusi brieduma pakāpi. Kad tā sasniegs pilnību, ārstēšana notiks ar līdzekļiem, kas nebūs nepatīkami ne cilvēka ožai, ne garšai - ar ēdieniem, augļiem un dārzeņiem, kas ir patīkami gan pēc garšas, gan pēc smaržas. Jo slimības cēlonis ir vai nu fiziskas dabas, vai nu nervu uzbudinājuma rezultāts.
Taču slimību galvenie cēloņi ir fiziskas dabas, jo cilvēka ķermeni veido daudzi elementi, kas atrodas līdzsvarā. Tik ilgi, kamēr šis līdzsvars tiek saglabāts, cilvēks ir pasargāts no slimībām. Taču, izjūkot šim elementu līdzsvaram, kas ir organisma uzbūves pamats, tiek vājināts arī cilvēka organisms un tajā var iemājot slimība.
Piemēram, ja kādi no cilvēka uzbūves elementiem pavairojas, bet citi samazinās, tiek izjaukts līdzsvars, un organismu var uzveikt slimība. Piemēram, kādam elementam jābūt tūkstoš gramu apjomā, bet kādam citam - piecu gramu apjomā, lai tiktu uzturēts līdzsvars. Ja pirmais elements samazināsies līdz 700 gramiem, bet otrs pieaugs, līdzsvars tiks izjaukts, un slimība varēs iemājot organismā. Kad ar dažādu dziedināšanas līdzekļu palīdzību līdzsvars tiek atjaunots, slimība pazūd. Ja organismā palielinās cukura daudzums, tiek iedragāta veselība; bet, ja ārsts aizliedz lietot uzturā saldumus un ogļhidrātiem bagātus produktus, cukura daudzums samazinās, līdzsvars tiek atjaunots, un slimība izzūd. Pareizā līdzsvara atjaunošana starp ķermeņa elementiem notiek divējādi - ar zāļu palīdzību vai pareizu uzturu, un, līdzsvaram atjaunojoties, slimība izzūd. Visi elementi, kas veido cilvēka organismu, ir arī augos. Tādēļ, ja kāds no elementiem cilvēka organismā samazinās un viņš sāk lietot tādus produktus, kas bagātīgi satur attiecīgo elementu, līdzsvars tiks atjaunots un slimība izārstēta. Ja dziedināšanas mērķis ir organisma elementu pareizo attiecību atjaunošana, to var panākt gan ar zāļu, gan uztura palīdzību.
Vairums cilvēka slimību ir arī dzīvniekiem, bet dzīvnieks neārstējas ar zālēm. Kalnos un mežonīgajā dabā dzīvnieka ārsts ir viņa garša un oža. Slimais dzīvnieks saož augļus, ēd tos, kas viņam šķiet patīkami pēc smaržas un garšas, un top vesels. Izārstēšanās notiek šādi. Ja dzīvnieka organismā samazinās cukura daudzums, viņš izjūt tieksmi pēc saldām lietām un ēd augus, kas ir saldi; viņu vada pati daba. Cukura daudzums organismā pieaugs, un viņš kļūs vesels.
Tādējādi mēs redzam, ka var ārstēt ar uzturu, ar augļiem, bet, tā kā mūsdienās medicīna ir vēl tālu no pilnības, šis fakts vēl nav pilnībā izprasts. Medicīnai sasniedzot pilnību, slimības tiks ārstētas ar barības, smaržīgu augļu un dārzeņu palīdzību, ar dažādiem karstiem un aukstiem ūdeņiem.
Šis komentārs ir īss, bet, ja Dievam labpatiks, kādreiz piemērotā gadījumā pie šī jautājuma varēsim pakavēties ilgāk.

PIEKTĀ DAĻA
DAŽĀDAS TĒMAS


74
ĻAUNUMA NEESAMĪBA

Ir ļoti grūti pareizi izskaidrot šo jautājumu. Ir divu veidu būtnes - materiālas un garīgas; tādas, kuru uztveri nosaka sajūtas, un tādas, kuras ir intelektuālas.
Materiālās pasaules objekti tiek uztverti ar piecu maņu orgānu palīdzību. Tādējādi ārējo pasauli, ko uztver acs, var saukt par sajūtamu. Intelektuālo realitāti veido prāts, un tam nav ārēji uztveramas formas. Arī pats prāts ir intelektuāla realitāte, kam nav ārējās izpausmes formas. Visas cilvēka īpašības eksistē kā intelektuālas dabas realitātes, kas nav uztveramas ar sajūtām.
Īsumā, ikviena intelektuālā realitāte, arī cilvēka īpašības un apbrīnojamie tikumi, ir laba un reāli pastāv. ļaunums ir tās neesamība. Neziņa ir zināšanu neesamība, maldi ir padoma trūkums, aizmāršība ir atmiņas trūkums, muļķība ir saprātīguma trūkums. Taču pašu šo parādību īstenībā nemaz nav.
Tāpat arī sajūtamās esamības ir labas, un ļaunums rodas to trūkuma dēļ: aklums ir redzes trūkums, kurlums - dzirdes trūkums, nabadzība - bagātības, slimība - veselības, nāve - dzīvības, vājums - spēka trūkums.
Un tomēr prātā iezogas šaubas - skorpioni un čūskas ir indīgi; vai šīs būtnes ir labas vai ļaunas? Jā, skorpions ir ļauns attiecībā pret cilvēku, un arī čūska ir ļauna attiecībā pret cilvēku, taču tie nav ļauni attiecībā viens pret otru, jo inde ir to ierocis un dzeļot tie aizsargājas. Bet, tā kā to indes elementi nesader ar mūsu organisma elementiem, vai, drīzāk, tie ir antagonistiska rakstura, šis antagonisms ir ļaunums, taču paši par sevi tie ir labi.
Mēs gribam sacīt, ka ikviena lieta attiecībā pret otru var būt ļauna, bet tai pašā laikā pati par sevi tā ir laba. Tādējādi ir pierādīts, ka ļaunums nepastāv, un viss, ko Dievs ir radījis, ir labs. ļaunums ir neesamība, kā nāve ir dzīvības neesamība. Cilvēka dzīvībai beidzoties, viņš nomirst. Tumsa iestājas, beidzoties gaismai. Gaisma ir esamība, bet tumsa - neesamība. Bagātība ir esamība, bet nabadzība - neesamība.
Tas liecina, ka jebkāds ļaunums ir neesamība. Labais eksistē, bet ļaunais neeksistē.


75
DIVĒJĀDAS MOKAS

Ir divējādas mokas: acīm redzamas un neredzamas. Piemēram, tumsonība ir mocība, taču neredzama mocība; nespēja ticēt Dievam ir mocība, tāpat kā meli, ne žēlīgums un nodevība. Ikviens netikums ir mocība, taču ne tik viegli pamanāma. Saprotams, ka saprātīgam cilvēkam nāve ir labāka par grēku un nocirsta mēle - par melošanu vai nomelnošanu.
Ir arī acīm redzamas mokas - sodi, apcietinājums, sišana, izslēgšana un izraidīšana trimdā. Taču Dieva ļaudīm vislielākās mokas ir nošķirtība no Dieva.


76
DIEVA TAISNĪGUMS UN ŽĒLASTĪBA

Zināms, ka taisnīgums nozīmē ikvienam dot saskaņā ar viņa nopelniem. Piemēram, ja strādnieks strādā no rīta līdz vakaram, tad tam jāsaņem alga saskaņā ar taisnīguma principu, bet, ja viņš neko nav paveicis un nav mēģinājis to darīt, viņš saņem dāvanu. Tā ir nevis taisnīguma, bet gan dāsnuma izpausme. Dodot dāvanas nabagam, kas jūsu labā neko nav izdarījis un nav to pelnījis, jūs paužat dāsnumu. Arī Kristus piedošana Saviem slepkavām ir dāsnums.
Jautājumu, kas ir labs un kas ļauns, nosaka saprāts vai likums. Pastāv uzskats, ka to nosaka likums. Šo uzskatu atbalsta, piemēram, jūdi, kas piecu Mozus grāmatu noteiktos baušļus uztver kā obligātus un pakļautus likumam, nevis saprātam. Tā, piemēram, viņi apgalvo, ka viens no Mozus likumiem aizliedz ēst reizē gaļu un sviestu, jo tas ir «taref», kas ebreju valodā nozīmē «netīrs», pretstatā vārdam «košer» - «tīrs». Viņi apgalvo, ka tas ir likuma, nevis saprāta jautājums.
Teologi uzskata, ka labais un ļaunais ir atkarīgs gan no likuma, gan no saprāta. Saprāts ir tas, kas aizliedz slepkavību, zādzību, nodevību, melus, liekulību un nežēlību. Ikviens saprātīgs cilvēks saprot, ka slepkavība, zādzība, nodevība, meli, liekulība un nežēlība ir ļaunums, kas ir nosodāms. Ja jūs sadursiet cilvēku ar ērkšķi, viņš sāpēs iekliegsies, sūdzēsies un vaidēs. Tāpat arī viņš sapratīs, ka saskaņā ar saprātu slepkavība ir ļauna un nosodāma. Izdarot slepkavību, viņam par to būs jāatbild, neatkarīgi no tā, vai Pravieša vārdi ir sasnieguši viņa ausis vai nē, jo šādas rīcības nosodāmo raksturu nosaka saprāts. Cilvēks, kas veic šo nosodāmo rīcību, noteikti būs spiests par to atbildēt.
Tos, kuriem Pravieša mācība nav zināma un kuri nerīkojas saskaņā ar Dievišķajiem norādījumiem, - piemēram, neievēro Kristus norādījumu ļaunu atmaksāt ar labu, - bet rīkojas atbilstoši dabiskajām tieksmēm, mokot tos, kas moka viņus, no reliģiskā viedokļa var attaisnot, jo Dievišķā mācība nav tos sasniegusi. Kaut gan viņi nav pelnījuši žēlastību un labvēlību, tomēr Dievs to viņiem dāvā un piedod viņiem.
Arī atriebība saskaņā ar saprāta likumiem ir nosodāma, jo tā nedod nekā laba. Ja cilvēks kādam iesit, bet piekautais sit pretī, kāds gan viņam no tā labums? Vai tas dziedēs viņa brūces, vai atvieglos sāpes? Patiesībā abas darbības ir līdzvērtīgas - tās vērstas uz ļauna darīšanu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viena no tām notika vispirms, bet otra - vēlāk. Tādēļ, ja tas, kuram sita, piedos pāridarījumu, rīkojoties pretēji tam, kā rīkojās uzbrucējs, viņš būs pelnījis uzslavu. Sabiedrības likums sodīs uzbrucēju, taču tā nebūs atriebība. Šī soda mērķis būs brīdināt, aizsargāt un pretoties nežēlībai un pārkāpumam, lai novērstu turpmāko vardarbību.
Ja tas, kuram iesit, piedod uzbrucējam, viņš tādējādi izrāda vislielāko žēlsirdību, pelnot apbrīnu.


77
ĪSTAIS VEIDS, KĀ APIETIES AR NOZIEDZNIEKIEM

Jautājums. - Vai noziedznieki jāsoda, vai viņiem jāpiedod, atstājot noziegumu bez ievērības?
Atbilde. - Ir divi pārmācības veidi: atriebība un sods. Cilvēkam nav tiesību atriebties, taču sabiedrībai ir tiesības sodīt noziedznieku. Šī soda mērķis ir brīdināt pārējos un novērst līdzīga nozieguma pastrādāšanu. Šis sods aizsargā cilvēka tiesības, tā nav atriebība. Atriebība atvieglo naidu sirdī, atbildot ar ļaunu uz ļaunu. Tas nav pieļaujams, jo cilvēkam nav tiesību atriebties. Taču, ja noziedzniekiem taptu piedots, tas varētu apdraudēt vispārējo kārtību pasaulē. Tādējādi sods ir nepieciešams, lai sabiedrībā iedibinātu drošību. Taču tas, kuram nodarīts pāri, nedrīkst pats atriebties. Gluži otrādi, viņam ir jāpiedod, jo tā ir cilvēka cienīga rīcība.
Sabiedrībai jāsoda apspiedējs, slepkava, ļaundaris, lai brīdinātu un atturētu pārējos no nozieguma pastrādāšanas. Taču pats svarīgākais ir izglītot cilvēkus, lai noziegumi netiktu pastrādāti, jo ir iespējams tautai sniegt tādu izglītību, ka tā izvairīsies un novērsīsies no ļaundarības, un noziegums tai šķitīs lielākais sods, lāsts un mokas. Tādējādi netiks pastrādāti noziegumi, par kuriem būtu jāsoda.
Mums jāaplūko lietas, kas var notikt šajā pasaulē. Par šo jautājumu ir izteiktas daudzas cēlas idejas un teorijas. Taču tās nav realizējamas, tādēļ mums jārunā par to, ko ir iespējams paveikt.
Piemēram, ja kāds apspiež vai savaino kādu un dara tam pāri, un tas atmaksā ļaundarim, tā ir atriebība, kas ir nosodāma. Ja Amra dēls nogalina Zaida dēlu, Zaids nedrīkst nogalināt Amra dēlu, jo tā būtu atriebība. Ja Amrs nomelno Zaidu, pēdējais nedrīkst atbildēt ar nomelnošanu, jo tā būtu atriebība, kas ir nosodāma. Viņam ļaunais jāatmaksā ar labu un ne tikai jāpiedod, bet arī, ja iespējams, jāpalīdz pāridarītājam. Tā ir cilvēka cienīga rīcība, jo, kādu labumu viņš gūs atriebdamies? Abas rīcības ir līdzvērtīgas un nosodāmas; vienīgā atšķirība ir tā, ka pirmā notika agrāk, bet otra vēlāk.
Tomēr sabiedrībai ir tiesības aizsargāt sevi. Tai nav naida pret noziedznieku, un tā iesloga vai soda viņu tikai tādēļ, lai nodrošinātu cilvēku drošību. Tas netiek darīts, lai atriebtos slepkavam, bet, lai sodītu viņu, tādējādi pasargājot pārējos. Ja sabiedrība, tāpat kā noslepkavotā pēcnācēji, piedotu un atdarītu ļaunu ar labu, ļaundari nemitīgi apdraudētu pārējos un slepkavībām nebūtu gala. ļaundari kā vilki iznīcinātu Dieva avis. Sabiedrība netur ļaunu prātu ne uz vienu, un tā neizrāda naidu, kad uzliek sodu par pārkāpumu, tā nevēlas remdēt ļaunumu sirdī. Tās nolūks ir sodot pasargāt ļaudis, lai netiktu pastrādātas turpmākās ļaundarības.
Kristus sacīja: «Jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam; bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru» , lai mācītu ļaudīm nebūt atriebīgiem, nevis, lai paustu to, ka vilks, kas uzbrucis avju baram, lai tās apēstu, nav jāsoda. Nē: ja Kristus būtu zinājis, ka aizgaldā ielavījies vilks un grasās iznīcināt jērus, Viņš to noteikti būtu novērsis.
Kā piedošana, tā arī taisnīgums ir Tā Kunga īpašības. Esamības nams balstās uz taisnīguma pamatiem, nevis uz piedošanu. Cilvēces pastāvēšanu nodrošina taisnīgums, nevis piedošana. Tādējādi, ja pašlaik visās valstīs noteicošais būtu piedošanas likums, nepaietu necik ilgs laiks, kad kārtība pasaulē izzustu un sabruktu cilvēciskās dzīves pamati. Ja Eiropas valdības nebūtu pretojušās slavenajam varmākam Atilam, viņš nevienu nebūtu atstājis dzīvu.
Ir ļaudis, kas ir līdzīgi asinskāriem vilkiem: zinot, ka netiks sodīti, viņi nogalina ļaudis sava prieka pēc. Viens no persiešu tirāniem nogalināja savu skolotāju tikai sava prieka pēc, lai uzjautrinātos. Slavenais Mutavakīls no Abāsdēliem saaicināja savus ministrus, padomdevējus un ierēdņus un, kad tie bija sapulcējušies, aizliedza tiem kustēties, un izlaida brīvībā veselu kasti ar skorpioniem. Kad skorpioni dzēla visiem, viņš locījās smieklos.
Tātad sabiedrības uzbūve ir atkarīga no taisnīguma, nevis no piedošanas. Kristus sludinātā piedošana nenozīmē to, ka tad, kad jums uzbrūk sveštautieši, nodedzina jūsu māju, izlaupa jūsu īpašumu, uzbrūk jūsu sievai, bērniem un tuviniekiem, apdraudot jūsu cieņu, jums jāpakļaujas uzbrucējiem un jāļauj tiem rīkoties. Nē, Kristus runāja par divu atsevišķu cilvēku attiecībām; ja viens nodara pāri otram, tad pāridarītājam ir jāpiedod. Taču sabiedrībai jāsarga cilvēka tiesības. Tātad, ja kāds uzbruks, ievainos, apspiedīs mani, es viņam nepretošos un piedošu. Bet, ja kāds vēlēsies uzbrukt Saijidam Manšadī , es noteikti mēģināšu to novērst. Lai arī neiejaukšanās būtu laipnība attiecībā pret ļaundari, tā būtu netaisnība pret Manšadī. Ja tagad šeit ielauztos mežonīgs arābs ar kailu zobenu un gribētu jums uzbrukt, jūs ievainot vai nogalināt, es noteikti atvairītu viņa uzbrukumu. Ja es jūs pamestu arāba ziņā, tā būtu netaisnība. Taču, ja viņš nodarītu pāri man, es viņam piedotu.
Vēl jāpiebilst sekojošais: sabiedrība dienu un nakti pūlas, veidojot likumus, sagatavojot un nosakot soda mērus un veidus. Tiek celti cietumi, kaldinātas važas un roku dzelži, ierīkotas trimdas un izsūtījuma vietas, izgudroti visdažādākie mocību un spīdzināšanas paņēmieni. Tādējādi sabiedrība mēģina piespiest noziedzniekus ievērot kārtību. Taču patiesībā tā tiek grauta morāle un sabojāts ļaužu raksturs. Gluži otrādi, sabiedrībai vajadzētu dienu un nakti pūlēties, lai pilnveidoto ļaužu izglītību, ik dienas veicinātu attīstību un zināšanu apguvi, tikumu izkopšanu, augsta morāles līmeņa sasniegšanu, netikumu izskaušanu, tā novēršot iespēju tiem nonākt noziegumu varā. Pašlaik virsroku ņem pretējā tendence: sabiedrība domā un rūpējas tikai par likuma piemērošanu, sodu noteikšanu un izpildīšanu, tā parādot, ka tā gaida jaunu noziegumu pastrādāšanu. Tam ir demoralizējošas sekas.
Ja sabiedrība censtos izglītot tautas masas, ja zināšanas un zinātne ik dienas attīstītos, ja paplašinātos sapratnes robežas un padziļinātos saprāta ietekme, ja paražas tiktu darītas cēlākas un morāle pilnīgāka, - vārdu sakot, ja visos šajos virzienos būtu vērojams progress, tad noziedzība samazinātos.
Ir pierādīts, ka civilizētās sabiedrībās noziegumi tiek pastrādāti retāk nekā necivilizētās, it īpaši patiesā civilizācijā, kas ir Dievišķā civilizācija, kurā izpaužas materiālā un garīgā pilnība. Tā kā neziņa un tumsonība ir noziegumu cēlonis, jo vairāk pieaugs zināšanas un zinātne, jo mazāk noziegumu tiks izdarīts. Padomājiet, cik bieži notiek slepkavības Āfrikas barbariskajās tautās. Tur ļaudis pat nogalina cits citu, lai ēstu to miesu un dzertu to asinis! Kādēļ nekas tamlīdzīgs nenotiek Šveicē? Iemesls ir nepārprotams: tāpēc, ka tur ļaudis no šādas rīcības pasargā izglītība un tikumi.
Tādēļ sabiedrībai jārūpējas par noziegumu novēršanu, nevis par to stingru sodīšanu.


78
STREIKI

Jūs man uzdevāt jautājumu par streikiem. Tas ir un vēl ilgi būs sarežģīts temats. Streikiem ir divējādi cēloņi. Pirmais cēlonis ir ražotāju un rūpnieku neierobežotā alkatība un skopums; otrais - strādnieku un amatnieku nesavaldība, mantkāre un nepiekāpība. Tādēļ nepieciešams novērst abus šos cēloņus.
Galvenais grūtību iemesls slēpjas mūsdienu civilizācijas likumos: tie pieļauj un sekmē to, ka neliels skaits indivīdu uzkrāj milzīgas bagātības, kas pārsniedz to vajadzību robežas, tai laikā, kad lielākā daļa slīgst nabadzībā, visdrūmākajā postā un trūkumā. Tas neatbilst taisnīguma, humānisma un vienlīdzības principiem. Tas ir ne taisnīguma kalngals, kaut kas gluži pretējs tam, kas būtu tīkams Dievam.
Šis kontrasts ir raksturīgs tieši cilvēku pasaulei. Visu pārējo radību starpā, runājot par gandrīz visiem dzīvniekiem, pastāv taisnīgums un vienlīdzība. Vienlīdzība pastāv aitu ganāmpulkā un briežu barā. Tāpat arī starp putniem, kas mīt prērijās, līdzenumos, kalnos un dārzos, un visās dzīvnieku sugās pastāv vienlīdzība. Šajās valstībās nav vērojama tāda dzīves apstākļu atšķirība, tāpēc tās dzīvo mierā un laimē.
Gluži citādi ir cilvēku pasaulē, kur valda vislielākie maldi un absolūta nevienlīdzība. Ir tādi cilvēki, kas sagrābj dārgumus kolonizācijas ceļā, iegūst milzīgu bagātību un ienākumus, kas plūst kā upe, turpretī simtiem tūkstošiem nelaimīgo, kas ir vāji un kuriem nav varas, nav pat maizes kumosa. Te nevar runāt par vienlīdzību un labestību. Saticība un harmonija ir zudusi, cilvēces labklājība tiek mīdīta kājām, un daudzu cilvēku dzīve tiek izpostīta, jo tirdzniecība un rūpniecība ir dažu ražotāju rokās, kuriem tiek visa bagātība un cieņa, kamēr pārējie ir pakļauti nebeidzamām grūtībām un pārbaudījumiem, un viņiem nav ne īpašumu, ne ienākumu, ne ērtību, ne miera.
Tādēļ vajadzētu radīt likumus, kas ierobežotu mazākuma pārmērīgās bagātības un apmierinātu miljonu nabadzīgo vajadzības. Tādējādi tiktu panākts līdzsvars. Tomēr pilnīga vienlīdzība nav iespējama, jo vienlīdzība finansēs, tirdzniecībā, lauksaimniecībā un rūpniecībā novestu pie nekārtībām, haosa un eksistences līdzekļu iegūšanas struktūras sabrukuma, kā arī vispārējas neapmierinātības, jo būtu sagrauti sabiedrības pamati. Uzspiežot nepamatotu vienlīdzību, rastos nopietni sarežģījumi. Tādēļ būtu vēlama mērenība, ko var panākt, izveidojot likumus, kas ierobežotu pārmērīgu mazākuma bagātību veidošanos un nodrošinātu tautu masu pamatvajadzību apmierināšanu. Tas, ka rūpnieki un ražotāji ik dienas uzkrāj bagātību, bet strādnieks nespēj nopelnīt dienišķo iztiku, ir netaisnības kalngals un nav pieņemams nevienam taisnīgam cilvēkam. Tādēļ jāizveido likumi, kas noteiktu iespēju strādniekiem saņemt savu algu un vēl visiem kopā ceturto vai piekto daļu no rūpnīcas īpašnieka peļņas, atkarībā no rūpnīcas jaudas, vai arī kādā citā veidā jānodrošina līdzsvars strādnieku un rūpnieku ienākumos un priekšrocībās. Patiesi, rūpnīcas īpašnieks ražošanā iegulda savu kapitālu un rūpējas par tā vadīšanu, bet strādnieki iegulda savu darbu. Vai nu strādniekiem ir jāsaņem tāda alga, kas tiem nodrošinātu iztiku un vecuma pabalstu, kad tie pārtrauc darbu vecuma nespējas dēļ, vai arī to algai jābūt tik lielai, lai tie paši varētu atlikt kādu daļu vecumdienām.
Kad tiks nodibināta šāda kārtība, rūpnīcas īpašnieks vairs ik dienas neiegūs bagātības, kas tam nebūt nav nepieciešamas (zināms, ja bagātība pārsniedz saprātīgu apmēru, kapitālists sagumst zem tās svara un nonāk lielās grūtībās; milzīgas bagātības pārraudzīšana ir visai sarežģīta un izsmeļ cilvēka spēkus), un strādnieki un amatnieki vairs necietīs neiedomājamu trūkumu un sava mūža beigās nenonāks nožēlojamā stāvoklī.
Tādējādi ir skaidrs, ka milzīgu bagātību nonākšana nedaudzu cilvēku rokās un masu ieslīgšana trūkumā ir nevienlīdzība un netaisnība. Tomēr absolūta vienlīdzība kļūtu par šķērsli labklājībai, kārtībai un cilvēces mieram. Tādēļ priekšroka dodama vidusceļam un mērenības principam, kas sakņojas kapitālista mērenībā, gūstot ienākumus, un viņa rūpēs par nabago un trūkumcietēju vajadzību apmierināšanu, nosakot strādniekiem un amatniekiem fiksētu un stabilu dienišķo algu, kā arī nodrošinot pēdējo piedalīšanos rūpnīcas peļņas sadalē.
Attiecībā uz rūpnieku, strādnieku un amatnieku sociālajām tiesībām, būtu vēlams, lai tiktu izveidoti likumi, kas noteiktu mērenus ienākumus rūpniekiem un nepieciešamos līdzekļus strādnieku iztikai un nākotnes nodrošināšanai vecumdienās. Tad tie nenonāks galējā postā, kad tie būs vārgi un nespējīgi, vai arī pēc to nāves paliks nepilngadīgi bērni. Šim nolūkam jāizmanto daļa no rūpnīcas ienākumiem, uz kuriem viņiem ir pilnīgas tiesības, un kas, lai arī nav liela, tomēr var nodrošināt to eksistenci.
Taču arī strādniekiem nevajadzētu izvirzīt pārmērīgas prasības un sacelties. Tie nedrīkstētu pieprasīt to, kas tiem nepienākas. Tie nedrīkstētu streikot, bet tiem jābūt rāmiem un disciplinētiem, nepieprasot pārmērīgi lielas algas. Abu savstarpēji saistīto pušu tiesības un savstarpējās pretenzijas tiks noteiktas ar taisnīgu un objektīvu likumu palīdzību. Ja viena no pusēm pārkāps savas tiesības, taisnajai tiesai jānotiesā pārkāpējs un izpildvarai sods jāizpilda. Tikai tā var atjaunot kārtību un novērst sarežģījumus. Tiesas un valdības iejaukšanās sarežģījumos, kas radušies starp rūpniekiem un strādniekiem ir juridiski pamatota, jo attiecības starp strādniekiem un rūpniekiem nevar salīdzināt ar attiecībām starp privātpersonām, kurās sabiedrības iejaukšanās ir nevēlama un par kurām valdībai nav jārūpējas. Patiesībā attiecību sarežģīšanās starp strādniekiem un uzņēmējiem, kam ir šķietami privāts raksturs, skar visas sabiedrības intereses, jo tirdzniecība, rūpniecība, lauksaimniecība un valsts vispārējais stāvoklis ir savstarpēji saistīti. Zaudējums kādā no šīm nozarēm, tāpat kā sarežģījumi starp strādniekiem un rūpniekiem, nodara zaudējumus visai sabiedrībai.
Tādēļ tiesai un valdībai ir tiesības iejaukties tajās. Ja divu privātpersonu starpā rodas konflikts sakarā ar vienas vai otras puses tiesību neievērošanu, ir vajadzīgs kāds trešais, kas to atrisinātu. Tā ir valdības misija. Tāpat arī, kā var atstāt bez ievērības streiku jautājumu, ja tie valstī rada jukas un bieži vien ir saistīti ar neapmierinātību un dusmām no strādnieku puses, kā arī ar rūpnieku nežēlīgiem atbildes soļiem?
Ak, Dievs! Kā tas var būt, ka, redzot savus līdzcilvēkus ciešam badu un trūkumu, cilvēks var mierīgi dzīvot savā ērtajā un krāšņajā mājoklī? Kā cilvēks var priecāties par savu bagātību, ja apkārt viņš redz citus grimstam galējā nabadzībā? Tādēļ reliģijas ietvaros ir noteikts, ka pārtikušajiem ik gadu jādod noteikta daļa no savas bagātības trūcīgo un nelaimē nonākušo atbalstam. Tas ir Dieva reliģijas pamats, un šis likums visiem ir jāpilda.
Un tā kā cilvēks izrāda labestību un ziedo savu naudu trūkumcietējiem aiz labas sirds un brīva prāta, nevis valdības spiests, tad šāds solis pelna atzinību un uzslavu.
Lūk, tāda ir labo darbu nozīme Svētajā Grāmatā un Rakstos.


79
REĀLĀS PASAULES ESAMĪBA

Daži sofisti apgalvo, ka esamība ir ilūzija un ka arī ikviena būtne ir ilūzija, kas nepastāv, - citiem vārdiem, būtņu esamība ir mirāža vai atspulgs ūdenī, vai attēls spogulī, šķitums, kas nebalstās ne uz kādu principu, pamatojumu vai realitāti.
Šī teorija ir maldīga. Kaut arī būtņu esamība attiecībā pret Dieva esamību ir ilūzija, tomēr būtne savas esamības līmenī ir pilnīgi reāla un noteikta. Būtu veltīgi to noliegt. Piemēram, minerāla esamība, salīdzinot ar cilvēcisko, ir neesamība, jo cilvēks sairstot pārtop minerālā; taču minerāla esamība minerālu valstībā ir reāla. Zeme ir neesamība, ilūzija, salīdzinot ar cilvēku, bet attiecībā pret minerāliem tā eksistē.
Būtņu esamība, salīdzinot ar Dievišķo esamību, ir tikai ilūzija un nekas, tikai šķitums - atspulgs spogulī. Taču, lai arī spogulī redzamais attēls ir ilūzija, šī iluzorā attēla avots un esamība ir cilvēks, kura attēls parādās spogulī. Attēls attiecībā pret cilvēku, kam tas pieder, ir ilūzija.
Tādēļ var apgalvot, ka būtnes neeksistē, ja tās salīdzina ar Dieva esamību, ka tās ir tikai mirāža vai spoguļattēls, bet, ka savas esamības līmenī tās tomēr eksistē.
Tādēļ Kristus nosauca vienaldzīgos, kas noliedza Dievu, par mirušiem, kaut arī ārēji tie šķita dzīvi. Attiecībā pret ticīgajiem ļaudīm viņi bija miruši, akli, kurli un mēmi. Tāda ir Kristus vārdu: «Lai miroņi aprok savus miroņus» nozīme.


80
ĪSTENĀ PIRMESAMĪBA

Jautājums. - Cik veidos pastāv pirmesamība un parādības?
Atbilde. - Daži gudrie un filozofi uzskata, ka ir divu veidu pirmesamība: būtiskā pirmseksistence un laika pirmseksistence. Arī parādības ir divējādas - būtiskās un laika parādības.
Būtiskā pirmesamība ir esamība, kam nav cēloņa, bet būtiskajām parādībām ir cēloņi. Pirmseksistences laikam nav sākuma, taču laika parādībām ir sākums un gals. Jebkura esamība balstās uz četriem cēloņiem - cēloni, kas izsauc esamību, matēriju, formu un mērķi. Piemēram, šo krēslu kāds ir izgatavojis, un tas ir galdnieks, krēsla matērija ir koks, tam piemīt krēsla forma un mērķis: tas ir radīts, lai uz tā sēdētu. Tādējādi, šis krēsls pieder pie būtiskām parādībām, jo tam ir cēlonis, un tā esamība ir saistīta ar zināmiem faktoriem. To dēvē par būtisko un reālo parādību.
Arī šī pasaule attiecībā pret savu Radītāju ir reāla parādība. Tā kā ķermeni uztur gars, tas attiecībā pret garu ir būtiska parādība. Gars nav atkarīgs no ķermeņa, tādēļ attiecībā pret to gars ir būtiskā pirmseksistence. Kaut arī stari nav atdalāmi no saules, tomēr saule ir pirmseksistence un stari ir parādība, jo to esamība ir atkarīga no saules esamības. Taču saules esamība nav atkarīga no staru esamības, jo saule ir devēja, bet stari ir dāvanas.
Otrais apgalvojums ir tas, ka esamība un neesamība ir relatīvas. Sakot, ka kāda lieta ir iemantojusi esamību, mēs nedomājam, ka tā nāk no absolūtās neesamības, bet, ka tās iepriekšējais stāvoklis attiecībā pret tagadējo bija neesamība. Absolūta neesamība nevar pāriet esamībā, jo tai nepiemīt eksistences spēja. Cilvēks un minerāls eksistē, taču minerāla eksistence attiecībā pret cilvēcisko ir neesamība, jo, sairstot cilvēka miesai, tā pārtop pīšļos un minerālos. Taču, pīšļiem atgriežoties cilvēciskajā līmenī, mirušajām miesām topot dzīvām, cilvēks iemanto esamību. Pīšļiem, proti, minerāliem, piemīt esamība savas valstības ietvaros; tie ir neesoši, salīdzinot ar cilvēku.
Tādējādi, kaut arī laicīgā pasaule eksistē, salīdzinot ar Dieva esamību, tās eksistence ir nebūtība, nekas. Gan cilvēks, gan pīšļi eksistē, taču kāda atšķirība starp minerāla un cilvēka esamību! Arī radības esamība attiecībā pret Dievu ir nebūtība, un, kaut arī radība pastāv, attiecībā pret Dievu un Dieva Vārdu tā nepastāv. Tas ir Dieva Vārda sākums un gals, kas saka: «Es esmu Alfa un Omega,» jo Viņš ir Dievišķā Dāsnuma sākums un gals. Radītājs vienmēr ir radījis radību, stari vienmēr ir starojuši no saules būtības, jo bez stariem saule pārvērstos par aklu tumsu. Dieva vārdu un īpašību esamībai nepieciešama būtņu esamība, un bezgalīgi lejas Dievišķais Dāsnums, citādi tas būtu pretrunā ar Dieva pilnību.


81
REINKARNĀCIJA

Jautājums. - Cik patiess ir priekšstats par reinkarnāciju, kam tic daži cilvēki?
Atbilde. - Mūsu nolūks ir izskaidrot īstenību, nevis noniecināt ļaužu ticību. Mēs vēlamies izskaidrot faktus, tas arī viss. Mēs nenoliedzam citu uzskatus, nedz arī atbalstām kritiku.
Ziniet, ka tie, kas tic reinkarnācijai, ir iedalāmi divās grupās. Vieni netic garīgai atmaksai un atlīdzībai, kas cilvēku sagaida nākamajā pasaulē, un uzskata, ka caur reinkarnāciju un atgriešanos šajā pasaulē cilvēks iegūst atlīdzību un atmaksu. Viņi domā, ka paradīze un elle ir attiecināmas tikai uz šo pasauli, un par citas pasaules eksistēšanu nerunā. Šī grupa savukārt iedalās vēl divās: vieni uzskata, ka dažreiz cilvēks atgriežas šajā pasaulē dzīvnieka veidolā, lai tādējādi izciestu bargu sodu, pēc kura viņš varēs pamest dzīvnieku pasauli un atgriezties cilvēku pasaulē; to dēvē par transmigrāciju. Otri uzskata, ka cilvēks pēc savas nāves atkal atgriežas cilvēku pasaulē un caur šo atgriešanos saņem gan sodu, gan atlīdzību par iepriekšējo dzīvi; to dēvē par reinkarnāciju. Ne vieni, ne otri nerunā par kādu citu pasauli, tikai par šo vienu.
Otra grupa, kas tic reinkarnācijai, atzīst citas pasaules eksistenci, un viņi uzskata reinkarnāciju par veidu, kā iegūt pilnību, proti, pēc viņu domām, cilvēks, aiziedams un atkal atgriezdamies šajā pasaulē, pakāpeniski kļūs arvien tikumīgāks, līdz sasniegs pilnību. Citiem, vārdiem, ļaudis veido matērija un spēks. Sākumā, pirmajā ciklā, matērija nav pilnīga, bet, daudzkārt atgriežoties šajā pasaulē, tā attīstās un kļūst smalkāka un labāka, līdz top kā dzidrs spogulis, un spēks, kas nav nekas cits kā gars, izpaužas tajā visā pilnībā.
Tā šo jautājumu aplūko tie, kas tic reinkarnācijai un transmigrācijai. Mēs tam pieskaramies īsumā, jo iedziļināšanās šī jautājuma niansēs prasītu daudz laika. Šāds jautājuma pārskats ir pietiekoši izsmeļošs. Jāpiebilst, ka aplūkojot šo jautājumu, netiek minēti nekādi loģiski argumenti un pierādījumi. To vietā ir tikai pieņēmumi un secinājumi, kas izdarīti no minējumiem. Tiem, kas atbalsta reinkarnācijas teoriju, būtu jālūdz nevis minējumi, pieņēmumi un izdomājumi, bet pierādījumi.
Jūs jautājat, kādi argumenti liecina par reinkarnācijas neiespējamību. Mūsu nolūks ir tos tagad izskaidrot. Pirmais arguments, kas apliecina reinkarnācijas neiespējamību, ir tāds, ka ārējais ir iekšējā izpausme; zeme ir Dieva Valstības izpausme; materiālā pasaule atbilst gara pasaulei. Ievērojiet, ka materiālajā pasaulē parādības neatkārtojas, un neviena būtne nav līdzīga citai, nerunājot nemaz par identiskumu. Visās parādībās izpaužas atšķirīgais, unikālais aspekts. Ja visas labības klētis pasaulē būtu pilnas ar graudiem, jūs starp tiem nevarētu atrast divus identiskus graudus, starp kuriem nebūtu mazākās atšķirības. Tie noteikti kaut kādā ziņā atšķirsies. Tā kā visas parādības ir unikālas un to esamībā izpaužas Dieva Vienotība, kādas parādības identiska atkārtošanās nav iespējama. Tādēļ reinkarnācija, kas ir gara atkārtota atgriešanās tā iepriekšējā stāvoklī tajā pašā parādību pasaulē, nav iespējama un nav īstenojama. Tā kā materiālu būtņu atkārtota parādīšanās nav iespējama, tad arī gara būtnes nespēj atgriezties iepriekšējā stāvoklī, ne lejupslīdošā, ne augšup kāpjošā lokā, jo materiālais atbilst garīgajam.
Un tomēr materiālo būtņu atgriešanās ir acīmredzama, runājot par sugām. Koki, kas iepriekšējos gados plaucējuši lapas, ziedus un augļus, arī turpmākajos gados plaucēs tādus pašus ziedus, lapas un augļus. Tā ir sugas atkārtošanās. Varētu iebilst, ka lapas, ziedi un augļi ir satrūdējuši un no augu valstības ir pārgājuši minerālu valstībā un atkal atgriezušies no tās uz augu valstību; tātad ir noticis atgriešanās process. Atbilde uz to ir tāda, ka iepriekšējā gada lapas, ziedi un augļi satrūdēja, to elementiem izirstot un izšķīstot telpā, un tie paši elementi nesavienojās tādās pašās kombinācijās, lai veidotu tās pašas lapas, ziedus un augļus, tātad tie nav atgriezušies. Gluži otrādi, atgriezās suga, savienojoties jauniem elementiem. Tas pats attiecas arī uz cilvēka ķermeni, kas izirst satrūdēšanas procesā un to veidojošie elementi izklīst. Ja šim ķermenim atkal vajadzētu atgriezties no augu un minerālu valstības, kur ir pārgājuši tā elementi, ķermeņa elementu uzbūve nebūtu tāda pati kā iepriekšējam cilvēkam. Iepriekšējie elementi ir sairuši un izklīdināti telpā. Jauno ķermeni veido citi elementi. Ir iespējams, ka kāda no iepriekšējā indivīda daļiņām ir iekļuvusi jaunā indivīda uzbūvē, taču šīs daļiņas nav saglabājušās tieši tādas kā agrāk, bez jebkādiem piemaisījumiem vai zaudējumiem, lai, tām savienojoties, varētu atkal veidoties jauns indivīds. Tādējādi nav iespējams pierādīt, ka iepriekšējais ķermenis būtu atgriezies ar visām to veidojošajām daļiņām, ka iepriekšējais cilvēks ir iemiesojies šajā jaunajā, ka tādēļ ir noticis atkārtošanās process un arī gars, tāpat kā ķermenis, ir atgriezies, un ka pēc nāves tā būtība ir atgriezusies pasaulē.
Apgalvojums, ka reinkarnācijas rezultātā tiek iegūta pilnība un matērija kļūst smalkāka, un gara gaisma tajā var atmirdzēt visā pilnībā, arī nav pamatots. Ja mēs arī pieņemtu, ka šis apgalvojums ir patiess, tomēr izmaiņas dabā nevar notikt caur atjaunošanos un atgriešanos. Netikuma būtība atgriežoties nepārvēršas par tikumu, tāpat kā akla tumsa nespēj pārtapt par gaismas avotu; vājums atgriežoties nepārtop spēkā un varenībā, un zemes esamība par debesu esamību. Lai cik reižu neizaugtu Zakuma koks , tas nenesīs saldus augļus, un arī labs augļu koks, vairākkārt atgriežoties, nekļūs par koku ar rūgtiem augļiem. Tādējādi ir skaidrs, ka atgriešanos materiālajā pasaulē nevar uzskatīt par pilnības cēloni. Šai teorijai nav pamatojuma, tā ir tikai iedoma. Nē, patiesībā pilnības avots ir Dieva Dāsnums.
Teozofi uzskata, ka cilvēks, kas atrodas augšup kāpjošā lokā , atgriezīsies vairākas reizes, pirms sasniegs Augstāko Centru; šajā stāvoklī matērija top par skaidru spoguli, kurā visā pilnībā atmirdz gara gaisma; šajā stāvoklī ir iemantojama augstākā pilnība. Tradicionāls teoloģisks pieņēmums ir tas, ka materiālās pasaules beidzas lejupslīdes loka galā un ka cilvēka stāvoklis saistās ar lejupslīdes loka galu un augšupkāpes loka sākumu, kas atrodas tieši pretī Augstākajam Centram. No augšupkāpes loka sākuma līdz tā galam ir bezgala daudz garīgu pakāpju. Lejupslīdes loku dēvē par sākumu , bet augšupkāpes loku par attīstību . Lejupslīdes loks beidzas materiālajā, bet augšupkāpes loks beidzas garīgajā. Kompasa adatas apvilktais aplis nevar pagriezties atpakaļvirzienā, jo tas būtu pretrunā ar dabisko kustību un Dievišķo kārtību, un sagrautu cikla simetriju.
Turklāt materiālā pasaule nebūt nav tik vērtīga vai izcila, lai cilvēks, kas izbēdzis no šī būra, gribētu vēlreiz tajā nokļūt. Nē, pateicoties Mūžīgajam Dāsnumam, cilvēks atklāj savu patieso vērtību un spējas, pārvarot esamības pakāpes, bet ne atgriežoties atpakaļ. Kad čaula reiz tiek atvērta, uzreiz top redzams, vai tā slēpj sevī pērli vai nevērtīgu vielu. Uzdīdzis augs atklās vai nu ērkšķus, vai ziedus, tam nav vajadzības augt vēlreiz. Turklāt kustība uz priekšu caur pasaulēm un attīstība tiešā secībā saskaņā ar dabas likumu ir esamības cēlonis, bet kustība, kas ir pretēja dabiskajai kārtībai un likumam, ir nebūtības cēlonis. Dvēseles atgriešanās pēc nāves ir pretrunā ar dabisko kustību un Dievišķo sistēmu.
Tādēļ atgriežoties ir pilnīgi neiespējami iemantot esamību; tas būtu kā otrreizēja atgriešanās mātes klēpī. Padomājiet, cik naivas ir šīs iedomas, ko rada ticība reinkarnācijai un transmigrācijai. Tās piekritēji uzskata ķermeni par trauku, kurā atrodas gars, līdzīgi ūdenim, kas ir krūkā, un šis ūdens tiek pārliets no vienas krūkas otrā. Tās ir bērnišķīgas fantāzijas. Tie, kas tām tic, nesaprot, ka gars ir nemateriāls, tas nekur neienāk un neiemājo, bet ir saistīts ar ķermeni kā saule ar spoguli. Ja notiktu tā, kā viņi domā, un gars, atgriežoties šajā materiālajā pasaulē, spētu iziet cauri dažādām pakāpēm un sasniegt augstāko pilnību, būtu labāk, ja Dievs paildzinātu tā dzīvi materiālajā pasaulē, līdz tas sasniegtu pilnību un tam nebūtu nepieciešams tukšot nāves kausu vai otrreiz iegūt dzīvību.
Doma par to, ka esamība aprobežojas tikai ar šo bojāejai nolemto pasauli un Dievišķo pasauļu eksistences noliegums radās reinkarnācijas teorijas piekritēju prātos, taču Dievišķās pasaules ir bezgalīgas. Ja tās rastu spilgtāko izpausmi šajā materiālajā sfērā, radīšana būtu veltīga; vēl vairāk, eksistence būtu tīrā bērnu spēle. Padomājiet, Radības kronis, iemiesojies cēlajā cilvēka esamībā, šo bezgalīgo būtņu gala rezultātā, parādās, lai uz neilgu laiku uzturētos šajā bojāejai lemtajā miteklī, un, saņēmis sodu vai atlīdzību, beigu beigās kļūtu pilnīgs. Šādā gadījumā Dievišķā radība un bezgalīgās eksistējošās būtnes taptu pilnīgas un tuvotos savas attīstības piepildījumam, un tad Tā Kunga Dievišķums, Viņa vārdi un īpašības attiecībā uz šīm garīgajām būtnēm vērstos bezdarbībā un laiskumā! «Lai slavēts tavs Dievs, kurš stāv pāri tam, ko Viņam piedēvē!»
Tādi bija agrāko filozofu, kā Ptolemeja un citu, ierobežotie uzskati. Viņi iztēlojās un ticēja, ka pasaule, dzīvība un esamība ir piesaistītas pie zemeslodes un ka visa bezgalīgā telpa ir ietilpināma deviņās tukšās debesu sfērās. Padomājiet par šo uzskatu šaurību un prāta vājumu! Tie, kas tic reinkarnācijai, domā, ka garīgās pasaules ir ietilpināmas cilvēciskās iztēles robežās. Vēl vairāk, daži no tiem, kā drūzi un ansārieši, uzskata, ka esamība ir attiecināma tikai uz fizisko sfēru. Cik aprobežots spriedums! Jo šajā Dieva Visumā, kas ir Vislielākās pilnības, skaistuma un varenības apliecinājums, materiālās pasaules zvaigžņu ir bezgala daudz! Tad mēs varam iedomāties, cik bezgalīgas un neierobežotas ir gara pasaules, kas ir visa pamats. «Pieraugiet jūs, kas esat apveltīti ar sapratni!»
Bet nu atgriezīsimies pie mūsu tēmas. Svētajos Rakstos ir minēta «atgriešanās», taču neapgaismotie nav izpratuši tās nozīmi, un to ir mēģinājuši izskaidrot reinkarnācijas teorijas piekritēji. Tas, ko Dieva Pravieši ir domājuši ar «atgriešanos», nav būtības, bet īpašību atkārtošanās; atgriežas nevis pati Izpausme, bet tās labās īpašības un tikumi. Evaņģēlijā ir teikts, ka Jānis, Zaharija dēls, ir Elija. Tas nenozīmē, ka Elijas personība un dvēsele ir atgriezusies Jāņa veidolā, bet, ka Elijas pilnība un tikumi ir raduši izpausmi Jāņa personībā.
Vakar šo istabu apgaismoja lampa; tā tas būs arī šovakar, un mēs sacīsim, ka tā ir vakardienas gaisma. Ūdeni, kas plūst no strūklakas un apstājas, tad atkal atsāk savu plūdumu, mēs uzskatām par to pašu, tāpat kā domājam, ka šodien spīd tā pati gaisma, kas vakar. Tas pats attiecas arī uz pagājušo pavasari, kas nesa sev līdzi ziedus, puķes, saldi smaržojošas zāles un gardus augļus. Iestājoties nākošajam pavasarim, mēs sacīsim, ka pavasaris ir atgriezies, sev līdzi nesot ziedus, puķes un augļus. Tas nenozīmē, ka tie paši elementi, kas veidoja pagājušā gada puķes, ir atkal savienojušies tādā pašās kombinācijās un tāpēc varētu runāt par ziedu atgriešanos. Gluži otrādi, tas nozīmē, ka pagājušā gada puķu svaigums, smarža, košums un krāsas rod izpausmi šī gada puķēs. Tātad runa ir tikai par līdzību, kas pastāv starp pagājušā un šīgada puķēm. Tā ir «atgriešanās», kas minēta Svētajos Rakstos un ko sīkāk izskaidroja Visaugstākā Spalva Pārliecības Grāmatā. Izlasot to, jūs uzzināsiet patiesību par Dievišķajiem noslēpumiem.
Esiet svētīti un cildināti.


82
PANTEISMS

Jautājums. - Kā panteisma jautājumu izprot teozofi un sufisti? Ko tas nozīmē un cik tuvu tas patiesībai?
Atbilde. - Ziniet, ka panteisms ir mūžsena tēma un to nevar attiecināt tikai uz teozofu un sufistu teorijām. Par panteistiem varētu uzskatīt daudzus sengrieķu gudros, piemēram, Aristoteli, kurš sacīja: «Vienkārša patiesība ir visu lietu kopums, bet neviena atsevišķa lieta nav vienkārša patiesība». Šajā gadījumā vienkāršais ir saliktā pretstats; tā ir atsevišķa Esamība, kas nav salikta no daļām un arī nedalās daļās un kas rod izpausmi neskaitāmās formās. Tādēļ Patiesā Esamība ir visas lietas, nevis kāda no tām.
Īsumā, panteisma piekritēji uzskata, ka Patieso Esamību var salīdzināt ar jūru, bet būtnes ar jūras viļņiem. Šie viļņi, kas simbolizē būtnes, ir Patiesās Esamības neskaitāmās formas; tādējādi Svētā Esamība ir Pirmesamības Jūra , un bezgalīgās radības formas ir viļņi tajā.
Šo teoriju var salīdzināt ar īsteno vienotību un skaitļu bezgalību: vienotība atspoguļojas bezgalīgo skaitļu pakāpēs, un skaitļi ir īstenās vienotības atkārtošanās. Tā skaitlis divi ir skaitļa viens atkārtošanās, un tas pats vērojams attiecībā uz citiem skaitļiem.
Viens no panteisma argumentiem ir šāds: visas būtnes ir lietas, par kurām zina Dievs, un zināšanas bez zināšanu objekta nepastāv, jo zināšanas pastāv tikai attiecībā pret to, kas eksistē, nevis pret nebūtību. Tīru nebūtību nav iespējams precizēt vai noteikt ar zinātnes palīdzību. Tādēļ būtnēm ir esamība, - un būtnes ir lietas, par kurām zina Visaugstais Dievs, - un šī esamība nav nekas cits kā zināšanu esamība , kam ir Dievišķo Zināšanu forma, un tādēļ tā ir apriora, kā aprioras ir Dievišķās Zināšanas. Tā kā zināšanas ir aprioras, arī zināšanu objekti ir apriori, bet būtņu atšķirības un īpašības, kas sevī ietver aprioras zināšanas par Vienības Būtību, ir pašas Dievišķās Zināšanas. Jo Vienības Būtībai, patiesai esamībai, zināšanām un zināšanu objektiem piemīt absolūta vienotība, kas ir reāli pierādīta. Pretējā gadījumā Vienības Būtība pārvērstos fenomenu daudzveidībā un Pirmesamību daudzveidība kļūtu par nepieciešamību, kas ir absurds.
Tādējādi ir skaidrs, ka zināmais veido zināšanas un zināšanas veido būtību, proti, zinošais, zināšanas un zināmais ir vienoti, tā ir viena realitāte. Iziešana ar iztēles palīdzību ārpus šīs realitātes noved pie atgriešanās pirmesamību daudzveidībā un savstarpējā atkarībā , un beigu beigās mēs nonākam pie nebeidzamām pirmesamībām. Tā kā būtņu individuālā rakstura noteikšana saskaņā ar Dieva zināšanām veido Vienoto Būtību un tā kā starp tām nav atšķirības, pastāv tikai viena patiesa Vienotība, kuras būtībā iekļaujas viss zināmais, proti, saskaņā ar vienkāršības un vienotības metodi tas veido Dieva, Esamības Būtības, zināšanas. Dievam atklājot Savu varenību, būtņu individuālās esamības, kas ir Dievišķo Zināšanu forma, rada esamību ārējā pasaulē, un Patiesā Esamība atklājās bezgalīgā formu daudzveidībā. Tāds ir viņu argumentu pamats.
Teozofus un sufistus var iedalīt divās grupās: lielākais vairums atkārto, ko domā viņu iemīļotie gudrie, un tic panteismam bez īpašas izpratnes; sufisti uzskata, ka Esamības nozīme atklājas vispārējā substanciālajā esamībā, kas ir aptverama ar saprātu, proti, cilvēks to saprot. Tomēr šī vispārējā esamība ir viena no nejaušībām, kas caurstrāvo lietu esamību, bet lietu īpašības ir to būtība. Šī nejaušā eksistence, kas atkarīga no būtnēm, ir līdzīga citām lietu īpašībām, kas no tām ir atkarīga. Tā ir tāda pati nejaušība, un nav šaubu, ka tas, kas attiecas uz būtību, atrodas augstāk par to, kas ir nejaušība, jo būtība ir cēlonis un sākums, bet nejaušais ir sekas. Būtība ir neatkarīga, bet nejaušais ir atkarīgs no kaut kā - tam ir nepieciešama būtība. Šajā gadījumā Dievs būtu radības sekas, un Viņam būtu vajadzīga radība, kas savukārt būtu neatkarīga no Viņa.
Piemēram, ik reizi, kad atsevišķi elementi savienojas saskaņā ar universālo Dievišķo sistēmu, pasaulē nāk jauna būtne. Savienojoties noteiktiem elementiem, rodas augs, savienojoties citiem, rodas dzīvnieks un citas būtnes. Lietu esamība ir būtības rezultāts; ja tā, tad kā lai šo esamību, kas ir nejauša un gluži likumsakarīgi nosaka būtības pastāvēšanu, pati būdama atkarīga no tās, uzlūko par Pirmesamību un visa esošā Radītāju?
Taču iesvētītie teozofu un sufistu gudrie, kas ir iedziļinājušies šajā jautājumā, uzskata, ka esamībai piemīt divas kategorijas. Viena ir vispārējā esamība, kas pieejama cilvēka sapratnei; tā ir fenomenāla rakstura, tā ir nejaušība līdzās citām nejaušībām, un lietu esamība ir būtība. Taču panteisms nerunā par vispārējo esamību, bet gan par Patieso Esamību, kas ir brīva no jebkādām interpretācijām. Caur To pastāv viss esošais, un Tā ir Vienotība, caur kuru ir radies viss, kas pastāv - matērija, enerģija un cilvēka sapratnei pieejamā vispārējā esamība. Šāda ir jautājuma būtība teozofu un sufistu izpratnē.
Īsumā, attiecībā uz šo teoriju, proti, par visa esošā Vienotību gan filozofi, gan Pravieši ir vienisprātis. Tomēr pastāv arī kaut kāda atšķirība. Pravieši apgalvo, ka Dieva zināšanām būtņu esamība nav nepieciešams nosacījums, bet būtņu zināšanām ir nepieciešama zināmu lietu pastāvēšana. Ja Dieva Zināšanām būtu nepieciešamība pēc kādas citas būtnes, tad tās nebūtu Dieva, bet būtņu zināšanas. Jo Pirmesamība ir atšķirīga no fenomenālā un fenomenālais ir pretējs Pirmesamībai. To, ko mēs piedēvējam radībai, proti, nepieciešamību pēc nejaušām būtnēm, mēs atzīstam par nevajadzīgu Dievam, jo Viņa pamatīpašība ir tā, ka Viņš ir atbrīvots no nepilnībām. Ja fenomenālajā mēs saskatām neziņu, tad Pirmesamībai piemīt zināšanas. Fenomenālajā mēs meklējam vājumu, bet Pirmesamībā sastopam varu. Fenomenālajā mēs redzam nabadzību, bet Pirmesamībā - bagātību. Tādējādi fenomenālais ir nepilnības avots, bet Pirmesamība ir pilnību kopums. Fenomenālajām zināšanām ir nepieciešams zināšanu objekts, turpretī apriorās zināšanas no tā nav atkarīgas. Tādējādi būtņu individualitātes un specifiskuma pirmesamība nepastāv, un Dievišķās pilnības īpašības nav tiktāl pieejamas cilvēka sapratnei, lai mēs varētu spriest, vai Dievišķajām Zināšanām ir nepieciešams zināšanu objekts vai nē.
Īsi sakot, šis ir galvenais sufistu arguments; ja mēs vēlētos minēt visus viņu pierādījumus un izskaidrot viņu atbildes, mums vajadzētu ļoti daudz laika. Taču šis ir noteicošais un skaidrākais arguments, ko min sufistu un teozofu mācītie vīri.
Ikviens atzīst Patieso Esamību, caur kuru pastāv viss esošais jeb, citiem vārdiem, Vienotās Būtības pastāvēšanu, caur kuru ir radušās visas pasaules būtnes. Atšķirība ir sufistu atziņā: «Lietu esamība ir Patiesās Vienotības izpausme», un Praviešu sacītajā: «Tā emanē no Patiesās Vienotības». Starp izpausmi un emanāciju ir būtiska atšķirība. Izpausmes būtība ir vienas lietas parādīšanās bezgala daudzās formās. Piemēram, sēkla, kas, būdama viena lieta, kurai piemīt veģetatīvās valstības īpašības, izpaužas bezgala daudzās formās, attīstoties zaros, lapās, ziedos un augļos: tā ir izpausme. Emanācijas būtība ir tā, ka Patiesā Vienotība saglabā Savu stāvokli, un būtņu esamības emanē no tās, bet nav tās izpausme. To var salīdzināt ar sauli, kas emanē gaismu un raida to pār visām dzīvajām būtnēm, taču pati saule vienmēr paliek sava svētuma augstumos. Tā nenolaižas un nepārveidojas spožos veidos, tā neizpaužas lietu substancē, piešķirot tām individualitāti. Pirmesamība netop par fenomenālo; lielākā bagātība nekļūst par pliku nabadzību, un pilnība nekļūst par nepilnību.
Kopsavilkumā jāsaka: sufisti atzīst Dievu un radību un apgalvo, ka Dievs izpaužas radības formu daudzveidībā, kā jūra izpaužas viļņu bezgalībā. Šie fenomenālie un nejaušie viļņi ir tā pati Pirmesības Jūra, kas ir visu Dievišķo tikumu kopums. Pravieši apgalvo pretējo, ticēdami, ka ir Dieva sfēra, Valstības sfēra un būtņu sfēra - kopā trīs. Pirmā Dieva emanācija ir Valstības Dāsnums, kas savukārt emanē un atspulgojas radību esamībā, kā gaisma, kas emanē no saules un atspulgojas radībās. Gaisma - šis dāsnums, bezgala daudzos veidos atspoguļojas radību esamībā, rodot savu individuālo un īpašo raksturu saskaņā ar radību spējām un patieso vērtību. Taču sufistu apgalvojums paredz Augstāko Dārgumu nolaišanos nabadzības līmenī, Pirmesamības ierobežotību fenomenālās formās un Augstākās Varas pārtapšanu vājumā atbilstoši nejaušo parādību ierobežotajam raksturam. Tie ir acīmredzami maldi. Ievērojiet, ka cilvēka, kas ir cēlākā no būtnēm, esamība nenolaižas dzīvnieku esamības līmenī, ka dzīvnieka, kas ir apveltīts ar sajūtu spēju, esamība nenolaižas minerālu līmenī.
Īsi sakot, ja augstāka esamība nenolaižas līdz zemākas līmenim, tad kā var pieļaut domu, ka Dieva Universālā Esamība, kas ir brīva no jebkādiem aprakstiem vai skaidrojumiem, neraugoties uz Tās absolūto svētumu un skaidrību, varētu pārtapt radību formu daudzveidībā, kas ir visa nepilnīgā avots? Tās ir tukšas iedomas, kas nevienam nevar ienākt prātā.
Gluži otrādi, šī Svētā Būtība ir Dievišķo tikumu kopums, kura spožā dāsnuma emanācija aplaimo visas būtnes, un tās saņem Tā Dieva Valstības gaismu, pilnību un daili, gluži tāpat kā zemes būtnēm tiek dāvāta saules staru gaisma, pašai saulei nenolaižoties līdz zemes radību līmenim. Tā kā pusdienas jau beigušās un ir diezgan vēls, tad ilgāk kavēties pie šī jautājuma vairs nav laika. Esiet sveicināti.


83
ČETRI ZINĀŠANU IEGŪŠANAS VEIDI

Pastāv tikai četras sapratnes metodes, kas nodrošina lietu esamības aptveršanu.
Pirmais veids ir sapratne ar sajūtu palīdzību; tas nodrošina visa tā sapratni, kas uztverams ar redzi, dzirdi, garšu, ožu un tausti. Šodien visi Eiropas filozofi to uzskata par vispilnīgāko, apgalvojot, ka sajūtas ir galvenais zināšanu iegūšanas paņēmiens. Viņi to uzskata par visaugstāko, kaut arī tas ir nepilnīgs, jo pieļauj kļūdas. Piemēram, vispilnīgākā no sajūtām ir redze, bet redze uzdod mirāžu par realitāti. Tāpat arī spoguļattēlu tā ļauj uztvert kā realitāti. Lieli objekti iztālēm šķiet mazi, un vibrējošs punkts veido apli. Redze ļauj uzskatīt, ka zeme ir nekustīga, bet saule kustīga. Varētu minēt vēl daudz piemēru, kur šī sajūta pieļauj maldīgu uzskatu veidošanos, tādēļ tai nevar uzticēties.
Otrs veids ir saprāts, ko izmantoja senie filozofi, gudrības iemiesotāji. Šīs metodes būtība ir saprašana. Viņi izdarīja secinājumus, balstoties uz saprātu, un cieši turējās pie loģiskiem spriedumiem; visi viņu argumenti ir saprātīgi. Neraugoties uz to, starp viņiem pastāvēja ievērojamas atšķirības, un viņu spriedumi bija pretrunīgi. Viņi pat mēdza mainīt uzskatus: piemēram, divdesmit gadus viņi pūlējās pierādīt kāda fenomena esamību ar loģisku argumentu palīdzību un pēc tam noliedza to, balstoties uz loģiskiem argumentiem. Platons sākumā loģiski pamatoja zemes nekustīgumu un saules kustīgumu, bet vēlāk, izmantojot loģiskus apsvērumus, pierādīja, ka saule ir nekustīgs centrs un zeme kustas ap to. Pēc tam kļuva populāra Ptolemeja teorija, un Platona ideja aizmirsās, līdz beidzot kāds jauns pētnieks to atkal cēla gaismā. Tas kļuva par cēloni nesaskaņām matemātiķu vidū, kaut arī viņi visi balstījās uz saprātīgiem argumentiem. Ar loģisku argumentu palīdzību tie pierādīja daudz problēmu, taču vēlāk ar tādu pašu argumentu palīdzību tās apgāza. Tādējādi redzams, ka šī metode nav pilnīga, un to apliecina atšķirības antīko filozofu uzskatos un stabilitātes un vienprātības trūkums viņu teorijās. Ja šī metode būtu pilnīga, tad visu uzskatiem vajadzētu sakrist.
Trešā sapratnes metode ir tradicionāla - tā balstās uz Svēto Rakstu teksta izmantošanu, jo ļaudis saka: «Vecajā un Jaunajā Derībā Dievs sacīja tā». Arī šī metode nav pilnīga, jo tā arī balstās uz saprātu. Tā kā saprāts bieži ir maldu varā, tad nevar apgalvot, ka tas nemaldīsies, interpretējot Svēto Rakstu nozīmi. Arī šīs metodes rezultātā var rasties kļūdas, un skaidrība netiks iegūta. Šo metodi izmanto reliģiskie vadoņi. Tas, ko viņi saprot svētajos tekstos, ir saprāta diktēts, un tā nevar būt patiesība, jo saprāts ir kā svari, kam jānosver Svēto Rakstu teksta nozīme. Ja svari nav precīzi, tie nerādīs patiesībai atbilstošu svaru.
Ziniet, ka tas, kas atrodas ļaužu prātos un kam viņi tic, ir maldu iespējas varā. Ja kāds vēlas pierādīt vai apgāzt kādu patiesību un izmanto sajūtu nodrošināto sapratni, tad jāatzīst, ka šī metode ir nepilnīga. Ja pierādījumi ir intelektuālas dabas, tad šī metode arī ir nepilnīga. Ja tie balstās uz Svēto Rakstu nostāstiem - arī nepilnīga. Tādēļ cilvēku rokās nav droša etalona, uz kuru varētu paļauties.
Taču Svētā Gara dāsnums norāda īsto sapratnes veidu, kas ir nemaldīgs un neapšaubāms. Cilvēks to iemanto, pateicoties Svētā Gara atbalstam, un tikai caur to var nonākt pie skaidrības un pārliecības.


84
NEPIECIEŠAMĪBA SEKOT DIEVA IZPAUSMJU MĀCĪBĀM

Jautājums. - Vai tiem, kas ir svētīti ar labiem darbiem, vispārēju labestību un teicamu raksturu, kas rīkojas saskaņā ar mīlestību un labvēlību pret visām radībām, kas rūpējas par trūkumcietējiem un tiecas pēc vispārēja miera, ir nepieciešamas Dievišķās mācības, kuras tie uzskata par nevajadzīgām? Kāds ir šo ļaužu stāvoklis?
Atbilde. - Viņu rīcība, pūles un vārdi ir uzteicami un atbalstāmi, tie pauž cilvēces cēlākos centienus. Taču ar šiem darbiem vien nepietiek, jo tie ir kā brīnumdaiļš ķermenis, kuram trūkst gara. Mūžīgo dzīvošanu, godu, vispārēju apgaismību, patiesu atpestīšanu un labklājību vispirmām kārtām nodrošina Dievišķās zināšanas, kas pārsniedz visu zināšanu robežas un ir cilvēces lielākā diženuma izpausme. Zināšanas par esošo ir materiālas dabas, un tās nodrošina ārējo civilizācijas progresu. Taču Dievišķās zināšanas ir garīgā progresa un tieksmes pēc garīgā avots, un caur tām var iemantot patiesību, cilvēces uzplaukumu, Dievišķo civilizāciju un morālo skaidrību.
Otrs faktors ir Dieva mīlestība, kuras gaisma staro no Dievam piederīgo sirdīm. Tās spožie stari apgaismo apvārsni un dāvā cilvēkiem dzīvību Dieva Valstībā. Patiesībā Dieva mīlestība ir cilvēciskās esamības augļi, jo šī mīlestība ir dzīvības gars un mūžīgais dāsnums. Ja Dieva mīlestība nepastāvētu, pasaulē valdītu tumsa un cilvēku sirdis būtu mirušas un nespētu sajust esamību. Ja nebūtu Dieva mīlestības, nebūtu arī garīgās vienotības. Ja nebūtu Dieva mīlestības, vienotības gaisma neapmirdzētu cilvēci. Ja nebūtu Dieva mīlestības, austrumi un rietumu nesavienotos kā divi mīlētāji un nošķirtība un vientulība nepārtaptu brālībā. Bez Dieva mīlestības vienaldzība nevērstos mīlestībā un svešinieks nekļūtu par draugu. Dieva mīlestība ir iededzinājusi mīlestību cilvēcē. Tā ir Dieva lielākā dāvana un žēlastība cilvēcei.
Visiem zināms, ka cilvēces esamība ir daudzveidīga un ka uzskati un jūtas ir atšķirīgi. Šī uzskatu, domu, prāta un jūtu daudzveidība cilvēcē ir nepieciešamības nosacīta, un tā atklājas bezgalīgos veidos. Tādēļ mums vajadzīgs universāls spēks, kas pārvaldītu visu jūtas, uzskatus un domas un kura vara izlīdzinātu visas atšķirības, un ikviens indivīds nonāktu tās ietekmē, tādējādi apvienojoties kopējā saimē. Ir skaidrs, ka šī vara ir Dieva mīlestība. Tā pulcina visas tautas mīlestības pajumtē, dāvājot naidīgām un nesaticīgām tautām saticību un vienotību.
Redziet, cik daudz nāciju, rasu, dzimtu un cilšu ir sapulcējušās Dieva Vārda pavēnī laikā, kas pagājis kopš Kristus nākšanas, un viss tas notiek, pateicoties Dieva mīlestībai! Gadu tūkstošiem pastāvējušās atšķirības un strīdi ir pilnīgi atrisināti un izzuduši, tāpat kā domu par rasi un tēvzemi ir nomainījusi dvēseļu un esamību vienotība, visiem kļūstot par īsteniem kristiešiem.
Trešais cilvēces tikums ir labā griba, kas ir labo darbu pamats. Daudzi filozofi mērķi ir vērtējuši augstāk par darbību, jo labā griba ir vislielākā gaisma. Tā ir brīva no tādiem netikumiem kā patmīlība, naidīgums un meli. Var gadīties, ka cilvēks veic šķietami labu darbu, kura patiesais motīvs ir alkatība. Piemēram, miesnieks uzaudzē aitu, gādādams par to; šo šķietami labo rīcību īstenībā nosaka tieksme pēc ienākuma, un šo rūpju rezultāts ir aitas nokaušana. Cik bieži labus darbus nosaka alkatība! Taču labā griba ir brīva no tādiem netikumiem.
Īsi sakot, ja Dieva pazīšana balstās uz mīlestību pret Dievu, tieksmi pēc Dieva, pacilātību un labo gribu, cilvēka rīcība būs nevainojama un pilnīga. Pretējā gadījumā, uzteicama rīcība, kas nebalstās uz zināšanām par Dievu, mīlestību pret Dievu un pašaizliedzību un kuras motīvi nav patiesi, nav pilnīga. Piemēram, cilvēka esamībai jāaptver visi tikumi, lai tā būtu pilnīga. Redze ir ļoti svarīga un nozīmīga, taču tai jābūt saistītai ar dzirdi, kurai savukārt jābūt saistītai ar runas spēju, kas nav pilnīga bez saprāta un tā tālāk. To pašu var attiecināt uz pārējām cilvēciskām spējām, orgāniem un locekļiem. Cilvēks ir pilnīgs tad, ja visas tā spējas, sajūtas, orgāni un locekļi darbojas vienoti.
Šodien mēs pasaulē sastopam daudz cilvēku, kas tiecas pēc labā un kas saskaņā ar savām spējām rūpējas par apspiestajiem un nabagajiem, darbojas miera un vispārējās labklājības labā. Kaut arī viņu rīcība šķiet pilnīga, tomēr, ja viņi nepazīst un nemīl Dievu, viņi nav pilnīgi.
Ārsts Gālens, komentējot Platona sacerējumu par valdīšanas mākslu , atzīmē, ka reliģijas pamatprincipi atstāj ievērojamu ietekmi uz civilizāciju, jo, kā viņš saka, «lielākais vairums nespēj saprast izskaidrojošo vārdu sakarības; tiem ir nepieciešami simboliski vārdi, kas pasludina atlīdzību un sodu, kas cilvēku sagaida pēc nāves». Kā apliecinājumu šiem vārdiem viņš min to, ka «šodien mēs redzam tautu, ko dēvē par kristiešiem un kas tic atlīdzībai un sodam, kas tos sagaida pēc nāves; tie savas dzīves laikā rīkojas tik cēli, it kā būtu patiesi filozofi. Mēs redzam, ka nāve nebaida viņus un ka vienīgais, ko viņi vēlas redzēt cilvēkos, ir taisnīgums un vienlīdzība, un viņus var uzskatīt par īstiem filozofiem».
Padomājiet, kādai bija jābūt kristiešu dedzībai, centībai, garīgumam, draudzības jūtām un labajiem darbiem, lai filozofs un ārsts Gālens, nebūdams kristietis, saskatītu šajos ļaudīs tikumu un morāles skaidrību, nosaucot tos par īsteniem filozofiem. Šādi tikumi un morāle nav iemantojami tikai caur labiem darbiem, jo, ja jau tikums izpaustos, tikai iemantojot un paužot labu, kā šī lampa sniedz gaismu, ja to iededzina - un nav šaubu, ka gaisma ir labais - kādēļ mēs neslavējam lampu? Saule ir visu zemes būtņu augšanas un attīstīšanās cēlonis, pateicoties tās siltumam un gaismai. Vai var būt vēl lielāks labums par šo? Un tomēr, tā kā tas nenāk no labas gribas un Dieva mīlestības un zināšanas, tas nav pilnīgs.
Kad cilvēks dod otram ūdens krūzi, pēdējais izjūt pateicību. Varētu teikt bez īpašas domāšanas: «Saule, kas pasaulei dāvā gaismu un pauž augstāko dāsnumu, pelna slavinājumus un pielūgsmi. Kādēļ mēs nevarētu izjust pateicību pret sauli par tās dāsnumu, ja mēs pateicamies cilvēkam, kas pauž vienkāršu labsirdību, pasniegdams otram ūdeni?» Taču, iedziļinoties patiesībā, mēs sapratīsim, ka nenozīmīgā laipnība, ko izrādīja cilvēks, bija apzināta, un tādēļ tā pelna uzslavu; taču saules gaisma un siltums nav apzinātas īpašības, tās nav saistītas ne ar jūtām, ne ar saprātu, tādēļ tās nav pelnījušas ne uzslavu, ne cildināšanu, ne pateicību.
Tā arī labs darbs, kaut arī uzteicams, tomēr nav pilnīgs, ja tā cēlonis nav Dieva atzīšana un mīlestība. Turklāt, objektīvi padomājot, jūs nonāksiet pie secinājuma, ka to cilvēku, kas netic Dievam, labie darbi tomēr rod sākumu Dieva mācībās; proti, agrākie Pravieši mudināja ļaudis uz šiem darbiem, izskaidrojot to skaistumu un brīnumainās sekas. Praviešu mācības izplatījās starp ļaudīm, sasniedzot to sirdis un mudinot tās uz pilnību. Kad ļaudis redzēja, ka šie darbi ir labi un dara prieku cilvēcei, viņi tos pieņēma kā savus.
Tādējādi var uzskatīt, ka tie ir nākuši no Dieva mācībām. Lai to saprastu, ir jābūt taisnīgam. Šī atziņa nav gūstama strīdu un diskusiju rezultātā. Lai slavēts Dievs, ka jūs bijāt Persijā un redzējāt persiešu labvēlīgo attieksmi pret cilvēci, pateicoties Bahāullā svētajai dvašai. Agrāk, sastopot jebkuru sveštautieti, viņi to spīdzināja, ļaunuma un naida pārpilni. Viņi pat varēja apmētāt to ar dubļiem. Viņi sadedzināja Evaņģēliju un Veco Derību un pēc pieskaršanās šīm grāmatām mazgāja rokas. Šodien persiešu lielākais vairums atbilstošos gadījumos citē un skandē šos tekstus savās tikšanās reizēs un sanākšanās un skaidro to ezoterisko nozīmi. Viņi pauž viesmīlību pret saviem ienaidniekiem. Pret asinskāriem vilkiem viņi izrāda maigumu kā pret gazelēm Dieva mīlestības plašumos. Jūs redzējāt viņu paradumus un tradīcijas un dzirdējāt par agrāko persiešu parašām. Vai šādas izmaiņas paradumos un uzvedībā, un vārdos ir iespējamas bez Dieva mīlestības palīdzības? Nē, Dieva dēļ! Ja mēs gribētu panākt šādas izmaiņas ar zinātnes un zināšanu palīdzību, paietu tūkstošiem gadu, un arī tad tās nebūtu izplatījušās tautas masās.
Šodien, pateicoties Dieva mīlestībai, šīs izmaiņas ir panāktas ar neticamu vieglumu. Esiet modri, ak saprātīgie!