Abdulbahā gudrība

No Parīzē teiktajām runām.
1911.-1913.g.


Rīga, 1994
© Rīgas Bahai Ticības draudze, tulkojums un izdevums latviešu valodā
ISBN 9984-507-61-0



SATURS

Priekšvārds
Ievadam

I DAĻA
1. Laipnības un Žēlsirdības pienākums pret
svešiniekiem un ārzemniekiem
2. Patiesas domas spēks un vērtība ir atkarīgi
no tās izpausmes darbībā
3. Dievs ir lielais, līdzcietīgais ārsts, kurš
vienīgais patiesi izdziedina
4. Nepieciešamība pēc savienības starp
Austrumu un Rietumu tautām
5. Dievs aptver visu; Viņu nevar aptvert
6. Kara nožēlojamie cēloņi un pienākums tiekties
pēc miera
7. Patiesības Saule
8. Patiesības gaisma apspīd austrumus un rietumus
9. Visaptverošā mīlestība
10. Abdulbahā gūstniecība
11. Dieva lielākā dāvana cilvēkam
12. Mākoņi, kas aizsedz Patiesības Sauli
13. Reliģiskie aizspriedumi
14. Dieva devums cilvēkam
15. Skaistums un harmonija atšķirīgajā
16. Pareģojumi par Kristus atnākšanu un to patiesā nozīme
17. Svētais Gars kā vidutājs starp Dievu un cilvēku
18. Cilvēka divējādā daba
19. Materiālais un garīgais progress
20. Matērijas evolūcija un dvēseles attīstība
21. Garīgās tikšanās Parīzē
22. Divi gaismas veidi
23. Garīgās tieksmes rietumos
24. Lekcija kādā Parīzes studijā
25. Bahāullā
26. Labās domas jāpārvērš darbībā
27. Kristīšanas ar ūdeni un uguni patiesā nozīme
28. Uzstāšanās "Garīgajā Savienībā"
29. Gara attīstība
30. Abdulbahā vēlmes un lūgšanas
31. Par ķermeni, dvēseli un garu p
32. Bahājiešiem jāstrādā ar sirdi un dvēseli, lai uzlabotu dzīvi pasaulē
33. Par apmelošanu
34. Bez garīguma nevar pastāvēt patiesa laime un progress
35. Skumjas un ciešanas
36. Pilnīga cilvēka jūtas un tikumi
37. Cilvēku nežēlīgā vienaldzība pret cittautiešu ciešanām
38. Lai nezaudējam drosmi mūsu niecīgā skaita pēc
39. Abdulbahā runa Parīzē, mācītāja Vāgnera baznīcā

II DAĻA

Bahāullā mācības vienpadsmit principi
1. Pirmais princips – patiesības meklēšana
2. Otrais princips – cilvēces vienotība
3. Trešais princips – mīlestība un tuvināšanās
4. Ceturtais princips – reliģijas un zinātnes vienotība
5. Piektais princips – atteikšanās no aizspriedumiem
6. Sestais princips – eksistences līdzekļi
7. Septītais princips – cilvēku vienlīdzība likuma priekšā
8. Astotais princips – vispārējs miers un esperanto
9. Devītais princips – reliģijas neiejaukšanās politikā
10. Desmitais princips – dzimumu vienlīdzība
11. Vienpadsmitais princips – Svētu Gara spēks
12. Svētā Gara spēks
13. Pēdējā tikšanās
14. Abdulbahā uzruna draugu saieta namā Londonā
15. Jautājumi un atbildes
16. Četri mīlestības veidi
17. Abdulbahā vēstule



PRIEKŠVĀRDS

Ir daudz rakstīts par Abdulbahā, Abas Efendi braucienu uz Eiropu. Būdams Parīzē, viņš katru rītu sniedza īsas "runas" tiem, kas pulcējās, gribēdami dzirdēt viņa mācību.
Šie klausītāji pārstāvēja dažādas tautības un domāšanas veidus, izglītoti un neizglītoti, dažādu reliģisku sektu locekļi, teosofisti un agnostiķi, materiālisti un spirituālisti utt.
Abdulbahā runāja persiešu valodā, ko tulkoja franciski.
Šīs "runas" pierakstījām mēs ar abām meitām un manu draugu.
Daudzi mūsu draugi ir lūguši, lai mēs publicējam šos pierakstus angļu valodā, taču mēs šaubījāmies. Beidzot, kad Abdulbahā pats to lūdza, mēs, protams, piekritām - neraugoties uz sajūtu, ka mūsu spalvaskāts ir pārāk "vājš tik augstai vēstij".
Savā necilajā angļu valodas variantā mēs centāmies saglabāt to spontānās vienkāršības izjūtu, ko tik veiksmīgi panāca tulks franču valodā.

S. L. B., M. E. B., R. E. C. B. UN B. M. P.

Mont Pelerin, Vīvijā.



IEVADAM

Tiem, kas neko nav dzirdējuši par Bahai kustību, tiek piedāvāta sekojošā informācija par bahaismu (Bahāullā mācekļu reliģija, radusies no Bab reliģijas/tulkots no Larusa enciklopēdijas):
Mirza Huseins Alī Nurī (Mirza Husayn-Ali-i-Nuri) Bahāullā ir dzimis Teherānā 1817.gadā. Pēc Bab nāves Viņš kopā ar ievērojamākajiem Babistiem tika nosūtīts trimdā uz Bagdādi, vēlāk uz Konstantinopoli (Istanbuli) un Adrianopoli (Edirni), kur Viņš atradās osmānu valdības uzraudzībā. Pēdējā no iepriekšminētajām pilsētām Viņš atklāti pavēstīja par savu misiju. Viņš bija "tas, kuram Dievs liks parādīties", par kuru savos rakstos vēstīja Bab, Dieva apsolītā lielā izpausme pēdējām dienām; un savās vēstulēs Eiropas valstu galvenajiem vadītājiem Viņš tos aicināja pievienoties Viņam reliģijas un vispārējā miera veidošanā. Kopš tā laika Bab sekotāji, kas atzina Viņu, kļuva par bahājiešiem. 1868.gadā sultāns izsūtīja Viņu trimdā uz Akku Palestīnā, kur Viņš sarakstīja lielāko daļu savu darbu un 1892.gada 29.maijā nomira. Viņš uzticēja savam dēlam Abas Efendi Abdulbahā reliģijas izplatīšanu un saišu starp bahājiešiem nostiprināšanu visā pasaulē. Starp citu, bahājieši ir sastopami ne tikai musulmaņu valstīs, bet arī visās Eiropas valstīs, tāpat kā ASV, Kanādā, Japānā, Indijā, u.c. Tas ir tāpēc, ka Bahāullā zināja, kā pārveidot bahaismu par universālu reliģiju, kas ietver sevī visu seno ticību pilnveidotu un pabeigtu formu. Ebreji gaida mesijas atnākšanu, kristieši - Kristus atgriešanos, musulmaņi – Mahdi, budisti - Piekto Budu, zoroastrieši – Šah Bahram, hinduisti – Krišnas reinkarnāciju, ateisti – labāku sociālo iekārtu; Bahāullā pārstāv tās visas, tādējādi iznīcinot sacensību un naidīgumu dažādu reliģiju starpā, samierina tās to sākotnēji tīrā formā un atbrīvo tās no dogmām un rituāliem. Bahaismam nav garīdznieku, nav reliģisku ceremoniju, nav publisku lūgšanu, tā vienīgā dogma ir ticība Dievam un tā izpausmēm (Zaratustram, Mozum, Jēzum, u.c., Bahāullā). Bahāullā svarīgākie sacerējumi ir "Kitab-i-Iqan", "Kitáb-i-Aqdas", "Kitab-i-Ahd", kā arī daudzās vēstules pasaules valstu vadītājiem un privātpersonām. Rituālam nav nekādas nozīmes šajā reliģijā, kurai jāizpaužas visās dzīves norisēs un kuras augstākā izpausme ir tuvākā mīlestība. Katram nepi eciešama nodarbošanās. Bērnu izglītība tiek noteikta un regulēta ar likumu. Nevienam nav tiesību uzklausīt grēksūdzi un dot grēku atlaidi. Pastāvošo reliģiju garīdzniekiem jāatsakās no celibāta un jāsludina ar savu piemēru, iesaistoties cilvēciskās dzīves norisēs. Tiek ieteikta monogāmija utt. Jautājumi, kas nav aplūkoti, atstāti katras valsts civilkodeksa ziņā un Baitl-Adl jeb (Visspasaules) Taisnīguma Namam, ko izveidoja Bahāullā. Cieņa pret valsts vadītāju ir daļa no cieņas pret Dievu. Universāla valoda un starpvalstu izlīguma tiesu veidošana ir paredzēta, lai nepieļautu karus. "Jūs esat lapas no viena koka un lāses no vienas jūras," tā teicis Bahāullā. Īsāk sakot, tā nav jauna reliģija, bet gan atjaunota un apvienota reliģija, kuras priekšgalā šodien ir Abdulbahā.
(Nouveau Larousse Illustre, pielikums, 66.lpp.)




I DAĻA

[1911.g. 16. un 17. oktobrī]

1. Laipnības un Žēlsirdības pienākums pret svešiniekiem un ārzemniekiem

Kad cilvēks vērš seju pret Dievu, viņš visur rod saules gaismu. Visi cilvēki viņam ir brāļi. Neļaujieties paradumam, neesiet vēsi un vienaldzīgi, kad sastopat svešiniekus no citām zemēm. Neraugieties uz viņiem tā, it kā turētu viņus aizdomās par ļaunprātību, zagšanu un rupjību! Jūs gan domājat, ka ir jābūt ļoti piesardzīgam, lai neriskētu iepazīties ar, iespējams, nevēlamiem ļaudīm.
Taču es jūs lūdzu nedomāt tikai par sevi. Esiet laipni pret svešiniekiem, lai viņi būtu no Turcijas, Japānas, Persijas, Krievijas, Ķīnas vai jebkuras citas pasaules valsts. Palīdziet viņiem justies kā mājās; uzziniet, kur viņi apmetušies, pajautājiet, vai viņiem nav vajadzīga jūsu palīdzība, centieties padarīt viņu dzīvi mazliet tīkamāku.
Šādā veidā – pat ja dažreiz gadītos, ka jūsu aizdomas būtu pamatotas, – turpiniet būt laipni pret viņiem: šī laipnība palīdzēs viņiem kļūt labākiem.
Galu galā kāpēc pret cittautiešiem būtu jāizturas kā pret svešiniekiem?
Lai tie, kas ar jums iepazīstas, bez jūsu īpaša paziņojuma saprot, ka jūs esat bahājietis.
Dariet dzīvu Bahāullā mācību par laipnību pret visu tautu pārstāvjiem! Neapmierinieties ar vārdiem vien, apliecinot savu draudzību, bet ļaujiet savai sirdij iekvēloties mīlestībā pret katru, ko sastopat savā ceļā!
Jūs, rietumtautu pārstāvji, – esiet laipni pret tiem, kas nāk no Austrumu pasaules, lai dzīvotu starp jums! Aizmirstiet savu konvencionālo atturību, kad runājiet ar viņiem, – viņi nav pie tas pieraduši. Austrumu tautām šāda uzvedība šķiet auksta, nedraudzīga. Labāk izrādiet līdzjūtību. Ļaujiet noprast, ka jūs esat vispārējas mīlestības pilni. Sastapuši persieti vai kādu citu svešzemnieku, uzrunājiet viņu kā draugu; ja viņš šķiet vientuļš, centieties palīdzēt viņam, ja viņš ir skumjš, uzmundriniet viņu! Tā rīkojoties, jūs pierādīsiet, ka ne tikai vārdos, bet arī darbos, īstenībā jūs domājat par visiem cilvēkiem kā saviem brāļiem.
Kāda jēga ir tikai piekrist tam, ka vispārēja draudzība ir laba lieta, un runāt par cilvēces solidaritāti kā lielo ideālu? Ja šīs idejas netiek vērstas darbībā, tām nav nozīmes.
Ļaunums turpina pastāvēt pasaulē tikai tāpēc, ka cilvēki vienīgi runā par saviem ideāliem un necenšas tos realizēt dzīvē. Ja vārdu vietā nāktu darbība, tad visai drīz pasaules nelaime pārvērstos par laimi.
Cilvēks, kurš dara daudz laba un nerunā par to, ir ceļā uz pilnību.
Cilvēks, kurš ir paveicis kādu mazumiņu laba un lielās ar to, nav nekā vērts.
Ja es jūs mīlu, man nav nepārtraukti jārunā par savu mīlestību – jūs to jutīsiet bez vārdiem. No otras puses, ja es jūs nemīlu, arī to jūs jutīsiet – jūs man neticētu arī tad, ja es tūkstoš vārdos teiktu, ka jūs mīlu.
Ir cilvēki, kuri daudz un skaistos vārdos runā par labestību, jo vēlas, lai viņus uzskatītu par cēlākiem un labākiem nekā citi, meklē slavu pasaules acīs. Tie, kas visvairāk dara labu, vismazāk runā par saviem labajiem darbiem.
Dieva bērni dara savu darāmo nelieloties, klausot viņa likumiem.
Es ceru, ka jūs vienmēr izvairīsities no tirānijas un apspiešanas, ka jūs strādāsiet bez mitas, līdz taisnība valdīs visas zemēs, ka jūs saglabāsiet savas sirdis tīras un savas rokas neaptraipītas ar netaisnību.
Tas ir nepieciešams, lai tuvotos Dievam, un to es no jums gaidu.


[1911.g. 18. oktobrī]

2. Patiesas domas spēks un vērtība ir atkarīgi no tās izpausmes darbībā

Cilvēka reālā eksistence ir viņa gars, nevis materiālais ķermenis. Domas spēks un ķermeņa spēks ir biedri. Lai arī cilvēks ir daļa no dzīvnieciskās pasaules, viņam piemīt spēja domāt, kas ir pārāka nekā visām citām dzīvajām būtnēm.
Ja cilvēka domas nepārtraukti tiecas uz augstākām lietām, viņš kļūst svēts, turpretī, ja viņa doma nelido augšup, bet gan ir vērsta uz leju, uz pasaulīgām lietām, viņš kļūst arvien materiālistiskāks, līdz sasniedz stāvokli, kas ir tikai mazliet labāks nekā parasta dzīvnieka stāvoklis.
Domas var iedalīt divās grupās: 1) doma, kas pieder vienīgi domu pasaulei, 2) doma, kas izpaužas darbībā.
Daži vīrieši un sievietes tīksminās ar savām cēlajām domām, taču, ja šīs domas nesasniedz darbības līmeni, tām nav nozīmes: domas spēks ir atkarīgs no tās izpausmes darbībā. Tiesa gan, filozofu domas progresa un evolūcijas pasaulē var izpausties citu cilvēku darbībā, pat ja šie filozofi paši nav spējīgi vai nevēlas šos lielos ideālus realizēt savā dzīvē. Pie šīs grupas pieder vairums filozofu, jo viņu mācības paceļas pāri viņu dzīvei. Ir atšķirība starp filozofiem, kas ir arī garīgie skolotāji, un tiem, kas ir tikai filozofi: garīgais skolotājs pirmais seko savai mācībai, realizē darbībā savas garīgās koncepcijas un ideālus. Viņa dievišķās domas, izpauzdamās darbībā, parādās pasaulei. Viņa doma ir viņš pats, neatdalāma no viņa. Ja kāds filozofs uzsver taisnības nozīmi un diženumu un reizē atbalsta varaskāru monarhu viņa apspiešanas un tirānijas darbos, mēs saprotam, ka viņš pieder pie pirmās grupas, jo, domādams dievišķas domas, viņš nepiekopj atbilstošos dievišķos tikumus.
Garīgie skolotāji nevar nonākt šādā stāvoklī, jo savas augstās un cēlās domas viņi apliecina ar darbību.


[1911.g. 19. oktobrī]

3. Dievs ir lielais, līdzcietīgais ārsts, kurš vienīgais patiesi izdziedina

Patiesā izdziedināšana nāk no Dieva. Slimībām ir divi cēloņi – materiālais un garīgais. Ja slima ir miesa, nepieciešams materiāls dziedināšanas līdzeklis, ja dvēsele, tad garīgs.
Ja debesu svētība ir ar mums, kad mūs dziedina, tikai tad mēs varam atveseļoties, jo zāles ir tikai ārējais, redzamais līdzeklis, ar kuru mēs iegūstam dievišķo dziedināšanu. Kamēr gars nav vesels, miesas ārstēšana nav nekā vērta. Viss ir Dieva rokās, bez viņa mēs nevaram būt veseli!
Daudzi cilvēki ir miruši no tās kaites, ko paši pētījuši. Piemēram, Aristotelis, kas īpaši pētīja gremošanu, mira no gremošanas orgānu slimības. Avicenna bija sirds slimību speciālists, taču nomira ar sirds slimību. Dievs ir lielais, līdzcietīgais ārsts, kuram vienīgajam piemīt spēja patiesi izdziedināt.
Visas radības ir atkarīgas no Dieva, lai cik lielas nešķistu to zināšanas spējas un patstāvība.
Paraugieties uz šīs zemes varenajiem: viņiem pieder visa vara šai pasaulē, kādu vien cilvēks tiem var piešķirt, tomēr, kad Nāve aicina, viņiem tai jāpakļaujas, gluži tāpat kā zemniekiem, kas pulcējas pie viņu pilsētu vārtiem.
Palūkojieties arī uz dzīvniekiem: cik tie bezpalīdzīgi ar savu šķietamo spēku! Jo zilonim, lielākajam no visiem dzīvniekiem, spēj pāri nodarīt mušas, bet lauva nespēj izbēgt no tārpu uzmācības. Pat cilvēkam, augstākajai no visām dzīvām radībām, daudz kas nepieciešams, lai izdzīvotu; vispirms viņam vajadzīgs gaiss – nedabūjis to kaut dažas minūtes, viņš mirst. Tāpat cilvēks nevar iztikt bez ūdens, pārtikas, apģērba, siltuma un daudz kā cita. No visām pusēm viņu ielenc grūtības un briesmas, pret kurām viņa fiziskais ķermenis vien nespēj noturēties. Palūkojoties uz pasauli sev apkārt, cilvēks ieraudzīs, ka visas radības atrodas dabas likumu gūstā.
Vienīgi cilvēks ar savu gara spēku ir spējis atbrīvoties, pacelties pār materiālo pasauli un pakļaut to sev.
Bez Dieva palīdzības cilvēks ir līdzīgs zvēriem, kas iet bojā, taču Dievs viņam ir dāvājis brīnišķīgu spēju vienmēr raudzīties uz augšu un saņemt līdz ar citām veltēm no viņa dievišķā dāsnuma arī izdziedināšanu.
Bet ak vai! Cilvēks ir nevis pateicīgs par šo augstāko labumu, bet gan guļ nevīžības miegu, nevērīgi izturas pret lielo Žēlastību, ko Dievs viņam parādījis, novērš seju no gaismas un turpina ceļu tumsā.
Tā ir mana patiesa lūgšana, lai jūs tādi nebūtu, bet gan lai jūsu sejas neatlaidīgi pievērstos gaismai un jūs tādējādi būtu kā aizdegtas lampas dzīves tumšajos nostūros.


[1911.g. 20. oktobrī]

4. Nepieciešamība pēc savienības starp Austrumu un Rietumu tautām

Abdulbahā sacīja:
Agrāk, tāpat kā tagad, Patiesības Garīgā Saule vienmēr uzspīdējusi virs Austrumu apvāršņa.
Ābrahams parādījās Austrumos. Austrumos Mozus cēlās vadīt un mācīt tautu. No Austrumu puses nāca Jēzus. Muhameds tika sūtīts uz Austrumiem. Bab parādījās Persijas austrumu zemē. Bahāullā dzīvoja un mācīja Austrumos. Visi lielie un garīgie skolotāji nāk no Austrumu pasaules. Taču, kaut arī Jēzus saule uzlēca Austrumos, tās spožums bija redzams Rietumos un tur tās varenums bija visskaidrāk saskatāms. Viņa mācības dievišķā gaisma spēcīgāk mirdzēja Rietumu pasaulē, tur tā izplatījās straujāk nekā viņa dzimtenē.
Mūsdienās Austrumiem nepieciešams materiālais progress, bet Rietumiem trūkst garīgā ideāla. Būtu labi, ja Rietumi saņemtu gaismu no Austrumiem, pretī dodot zinātnes sasniegumus. Būtu jānotiek šādai dāvanu apmaiņai.
Austrumiem un Rietumiem jāapvienojas, sniedzot viens otram nepieciešamo. Šāda savienība radīs īstu civilizāciju, kur garīgais izpaudīsies un īstenosies materiālajā.
Tādējādi, abām pusēm savstarpēji bagātinoties, izveidosies vislielākā harmonija, pasaules cilvēki būs vienoti, tiks panākta pilnība un nodibināts stingrs pamats, un šī pasaule kļūs par mirdzošu spoguli, kur atspoguļosies Dieva tikumi.
Mums visiem – Austrumu un Rietumu tautām – dienu un nakti ar sirdi un dvēseli jātiecas, lai sasniegtu šo augsto ideālu, lai nostiprinātu savienību starp visām pasaules tautām. Ikviena sirds tad tiks veldzēta, visiem atvērsies acis, cilvēku cilts ilgus brīnumainu spēku un laimi.
Mums jālūdz, lai Dieva dāsnums auj Persijai apgūt Rietumu materiālo un garīgo civilizāciju, un Dieva Žēlastība lai auj tai sniegt Rietumiem pretī gara gaismu. Apvienoto tautu – rietumnieku un austrumnieku – pašaizliedzīgais, enerģiskais darbs vainagosies panākumiem, sasniedzot šo rezultātu, jo tām palīdzēs Svētā Gara spēks.
Rūpīgi – jāstudē Bahāullā mācības principi, līdz tos aptver un saprot ar prātu un sirdi: tādējādi jūs kļūsiet par gaismas sekotājiem, patiesi garīgiem un svētiem Dieva kareivjiem, kas apgūst un izplata īsteno civilizāciju Persijā, Eiropā un visā pasaulē.
Šī būs tā paradīze, kurai jātop zemes virsū, kad visa cilvēce būs sapulcējusies zem vienotības telts svētlaimes karaļvalstī.


[1911.g. 20. oktobrī, vakarā]

5. Dievs aptver visu; Viņu nevar aptvert

Abdulbahā sacīja:
Parīzē katru dienu notiek dažnedažādas sapulces, lai apspriestu politikas, tirdzniecības, izglītības, mākslas, zinātnes un daudzus citus jautājumus.
Visas šīs sapulces ir labas, taču mēs esam pulcējušies, lai pievērstos Dievam, lai saprastu, kā veiksmīgāk strādāt cilvēces labā, pārvarēt aizspriedumus un cilvēka sirdī iesēt mīlestības un vispārējās brālības sēklu.
Dievs atzīst mūsu sapulcēšanās mērķi un dod mums savu svētību.
Vecajā Derībā mēs lasām Dieva teikto: "Veidosim cilvēku pēc Sava Tēla." Evaņģēlijā Kristus teica: "Es esmu Tēvā un Tēvs manī" (Sv. Jāņa ev., XIV, 2.). Korānā Dievs saka: "Cilvēks ir mans noslēpums, un Es esmu viņējais." Bahāullā raksta, ka Dievs teicis: "Tava sirds ir manas mājas – šķīstī to manai atnākšanai!" "Tavs gars ir mans logs – sagatavo to manai izpausmei!"
Visi šie svētie vārdi norāda mums, ka cilvēks ir veidots pēc Dieva tēla, un tomēr Dieva būtība ir cilvēka prātam neizprotama, jo cilvēka ierobežotā izpratne nevar aptvert šo bezgalīgo noslēpumu. Dievs aptver visu; viņu nevar aptvert. Tas, kurš aptver, ir pārāks par to, kuru aptver. Kopums ir lielāks par tā daļām.
Tas, ko cilvēki saprot, nevar atrasties pāri viņu saprašanas robežām, tādējādi cilvēka sirds nespēj aptvert Dieva varenības dabu. Mūsu fantāzija spēj iztēloties tikai to, ko pati spēj radīt.
Dažādiem Dieva radības veidiem piemīt dažādas saprašanas spējas. Minerālu, augu un dzīvnieku valstis nespēj neko saprast ārpus savām robežām. Minerāls nespēj iztēloties auga augšanas spēju. Koks nespēj saprast dzīvnieka kustības spēju, nedz arī, ko nozīmē redzēt, dzirdēt vai saost. Tie visi pieder pie fiziskās radības.
Arī cilvēks ir daļa no šīs radības, taču nevienam no zemākajiem veidiem nav iespējams saprast to, kas notiek cilvēka prātā. Dzīvnieks nespēj saprast to, kas notiek cilvēka prātā, tas zina tikai to, ko uztver ar savām dzīvnieka sajūtām, tas nevar iztēloties neko abstraktu. Dzīvnieks nevarētu apjaust, ka pasaule ir apaļa, ka Zeme griežas ap Sauli vai arī elektriskā telegrāfa uzbūvi. Tas ir iespējams tikai cilvēkam. Cilvēks ir radības augstākais sasniegums, vistuvākais Dievam.
Visas augstākie radības veidi zemākajiem nav saprotami – tāpēc kā gan būtu iespējams, ka Dieva radījums, cilvēks, saprastu savu Visvareno Radītāju?
Tas, ko mēs iztēlojamies, nav Dieva realitāte. Viņš, nezināmais, neiedomājamais, atrodas tālu ārpus cilvēka uztveres un iztēles spējas.
Visa esošā radība ir atkarīga no dievišķā dāsnuma. Dievišķā Žēlastība dod dzīvību. Kā saules gaisma apspīd visu pasauli, tā bezgalīgā Dieva Žēlastība tiek visam radītajam. Kā saule briedina zemes augļus un dod visam dzīvajam dzīvību un siltumu, tā Patiesības Saule apmirdz visas dvēseles, piepildot tās ar dievišķās mīlas uguni un sapratni.
Cilvēka pārākumu pār visu pārējo radīto pasauli vēlreiz apliecina tas, ka cilvēkam ir dvēsele, kurā mājo dievišķais gars; citu radību dvēseles ir zemākas savā būtībā.
Tātad nav šaubu, ka cilvēks no visām radītajām būtnēm ir vistuvākais Dieva dabai un tāpēc Dievišķais dāsnums viņu apbalvo visvairāk.
Minerālu pasaulei piemīt eksistēšanas spēja. Augiem piemīt spēja eksistēt un augt. Dzīvniekiem līdz ar eksistēšanu un augšanu piemīt spēja kustēties un izmantot sajūtu orgānus. Cilvēkiem piemīt visas šo zemāko pasauļu īpašības un daudz vairāk. Cilvēks ir visas iepriekšējās radīšanas galarezultāts, jo ietver to sevī.
Cilvēkam ir dota īpaša dāvana – saprāts, kas auj viņam saņemt lielāku tiesu dievišķās gaismas. Pilnīgs cilvēks ir kā mirdzošs spogulis, kurš rāda Patiesības Sauli, pauž visu dievišķo.
Kristus sacīja: "Tas, kurš ir redzējis mani, ir redzējis Tēvu" – Dievu, kas izpaužas cilvēkā.
Saule neatstāj savu vietu debesīs un nenolaižas spogulī, jo pacelšanās un nolaišanās, nākšanas un iešanas darbības nepieder bezgalīgajam, tie ir ierobežoto būtņu paņēmieni. Dieva Izpausmē – nevainojami mirdzoša spogulī – dievišķās īpašības parādās tādā formā, kādā cilvēks tās spēj uztvert.
Tas ir vienkārši un visiem saprotami, un, ko mēs spējam saprast, to esam spiesti pieņemt.
Mūsu Tēvs nesauks mūs pie atbildības par to, ka mēs noraidīsim dogmas, kurām nespējam ticēt vai arī kuras nespējam saprast, jo viņš vienmēr ir bezgala taisnīgs pret saviem bērniem.
Taču šis piemērs ir tik loģisks, ka to viegli var aptvert jebkurš prāts, kas tam pievēršas.
Lai ikviens no jums kļūst par spīdošu gaismekli, kura liesma ir Dieva mīlestība! Lai jūsu sirdis kvēlo vienotības spožumā! Lai jūsu acīs staro Patiesības Saule!
Parīze ir ļoti skaista; mūsdienu pasaulē nebūtu iespējams atrast civilizētāku un materiāli attīstītāku pilsētu. Taču gara gaisma to nav apmirdzējusi ilgu laiku; tās garīgā attīstība atpaliek no materiālās. Ir nepieciešams augstāks spēks, lai to pievērstu garīgās patiesības realitātei, lai tās snaudošajā dvēselē iepūstu dzīvības dvašu. Jums visiem jāapvienojas šajā modināšanas darbā, šo cilvēku atdzīvināšanas darbā ar augstākā spēka palīdzību.
Ja slimība nav nopietna, pietiek ar vieglām zālēm, lai to izdziedinātu, taču, kad tā pāraug par briesmīgu kaiti, dievišķajam dziedniekam ir jālieto ļoti spēcīgi līdzekļi. Ir koki, kas zied un nes augļus vēsā klimatā, bet ir tādi, kam vajadzīgi viskarstākie saules stari, lai to augļi sasniegtu pilnīgu briedumu. Arī Parīze ir tāds koks, kura garīgajam uzplaukumam nepieciešama dievišķās varenības liesmojošā saule.
Es lūdzu jūs visus, katru no jums, – sekojiet patiesības gaismai svētajās mācībās, un Dievs stiprinās jūs ar savu Svēto Garu, lai jūs varētu pārvarēt grūtības un iznīcināt aizspriedumus, kas izraisa nošķirtību un naidu starp cilvēkiem. Lai jūsu sirdis piepilda Dieva lielā mīlestība, lai visi to jūt; jo ikviens ir Dieva kalps un ikvienam pienākas sava daļa no dievišķā dāsnuma.
Īpaši tiem, kuru domas ir laicīgas un tumsonīgas, izrādiet vislielāko mīlestību un pacietību, un laipnību, tā iesaistot viņus mūsu biedrības vienotībā.
Ja jūs būsiet uzticīgi savam lielajam darbam, nenovirzoties sekosiet Patiesības svētajai Saulei, tad vispārējās brālības svētītā diena atausīs pār šo skaisto pilsētu.


[1911.g. 21. oktobrī]

6. Kara nožēlojamie cēloņi un pienākums tiekties pēc miera

Abdulbahā sacīja:
Es ceru, ka jums visiem klājas labi un jūs visi esat laimīgi. Es neesmu vis laimīgs, bet ļoti noskumis. Ziņas par Bengāzi kauju sāpina manu sirdi. Es brīnos par cilvēku mežonīgumu, kas vēl arvien sastopama pasaulē. Kā gan iespējams, ka cilvēki cīnās no rīta līdz vēlam vakaram, nogalinot cits citu un izlejot līdzcilvēku asinis, – un kā labā? Lai iegūtu savā īpašumā kādu daļu zemes! Pat dzīvniekiem, kad tie kaujas, ir tiešāks un saprātīgāks iemesls! Cik briesmīgi ir tas, ka cilvēks, augstāka radība, var pazemoties, sagādājot ciešanas saviem brāļiem, nonāvējot tos zemes gabala dēļ!
Augstākās no radītajām būtnēm cīnās, lai iegūtu zemāko matērijas formu, zemi! Zeme pieder nevis vienai tautai, bet visām. Tā ir nevis cilvēka mājas, bet gan viņa kaps. Šie cilvēki cīnās par savu kapu. Nekas šajā pasaulē nav šausmīgāks par kapu, kur trūd mirušā ķermenis.
Lai cik liels ir iekarotājs, lai cik valstis tas paverdzina, viņam nav iespējams paturēt sagrābtās zemes, tikai vienu niecīgu gabaliņu – savu kapu! Ja kaut kur būtu nepieciešams vairākas zemes cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai un civilizācijas izplatīšanai (kas brutālus paradumus aizstātu ar taisnīgiem likumiem), noteikti būtu iespējams iegūt nepieciešamo papildu teritoriju mierīgā ceļā.
Taču karš ir domāts cilvēku iekāres apmierināšanai; lai daži iegūtu pasaulīgus labumus, pār neskaitāmām mājām nāk posts, salaužot simtiem vīriešu un sieviešu sirdis!
Cik daudz atraitņu sēro par saviem vīriem, cik daudz stāstu par mežonīgām neģēlībām mums jādzird! Cik daudz mazu bāreņu apraud mirušos tēvus, cik daudz sieviešu – savus nogalinātos dēlus!
Nekas nav tik sirdi plosošs un šausmīgs kā cilvēku mežonīguma izpausmes!
Es aicinu jūs visus pievērst savas sirds domas mīlestībai un vienotībai. Domai par karu stādiet pretī spēcīgāku domu par mieru. Naida domu jāiznīcina ar stiprāku – mīlestības domu. Domas par karu iznīcina jebkuru harmoniju, labklājību, mieru.
Mīlestības domas stiprina brālību, mieru, draudzību un laimi.
Kad pasaules kareivji izvelk šķēpus, lai nogalinātu, Dieva kareivji sadodas rokās. Lai izzūd cilvēka mežonība, Dieva Žēlastībai darbojoties caur sirds šķīstumu un dvēseles atklātību! Nedomājiet, ka miers visā pasaulē ir neaizsniedzams ideāls!
Dieva Žēlsirdībai nav nekā neiespējama.
Ja jūs tieksieties pēc draudzības ar visām pasaules tautām, jūsu garīgā, pozitīvā doma izplatīsies; arvien pieaugot spēkā, tā kļūs par vēlmi citiem, līdz sasniegs visu ļaužu prātus.
Nekrītiet izmisumā! Strādājiet cītīgi! Patiesīgums un mīlestība uzveiks naidu. Cik daudz šķietami neiespējama notiek mūsu dienās! Pievērsieties pasaules gaismai. Izrādiet mīlestību visiem. "Mīla ir Svētā Gara dvaša cilvēka sirdī." Ejiet droši! Dievs nekad nepamet savus bērnus, kas cenšas un strādā, un lūdz! Lai jūsu sirdis piepilda dedzīga vēlme pēc miera un harmonijas, kas apņemtu visu šo karojošo pasauli! Tad jūsu pūles vainagosies panākumiem un līdz ar vispārējo brālību iestāsies Dieva valstība mierā un labajā gribā.
Šodien šajā telpā atrodas daudzu nāciju pārstāvji – franču, amerikāņu, angļu, vācu, itāliešu brāļi un māsas, kas satiekas mierā un saskaņā. Lai šī saskaņa būtu vēstnese tam, kas patiesi notiks šajā pasaulē, kad katrs Dieva bērns sapratīs, ka mēs esam lapas no viena koka, ziedi no viena dārza, lāses no viena okeāna un dēli un meitas vienam Tēvam, kura vārds ir mīlestība!


[1911.g. 22. oktobrī]

7. Patiesības Saule

Abdulbahā sacīja:
Ir jauka diena, saule spoži apmirdz zemi, dodot gaismu un siltumu visām radībām. Arī Patiesības Saule mirdz, apgaismojot un sasildot cilvēku dvēseles. Saule ir dzīvības devēja visu zemes radību fiziskajiem ķermeņiem: bez saules siltuma to augšana būtu aizkavēta, attīstība pārtraukta, tie ietu bojā. Gluži tāpat cilvēkiem vajadzīga Patiesības Saule, kas raidītu savus starus to dvēselēm, attīstītu tos, izglītotu un iedrošinātu. Kas saule ir cilvēka miesai, tas Patiesības Saule ir viņa dvēselei.
Cilvēks var būt ļoti pārticis, taču bez Patiesības gaismas viņa dvēsele ir sastingusi un cieš badu. Kādam citam var nebūt materiālo labumu, viņš var atrasties uz zemāka sociālā pakāpiena, taču, saņēmusi Patiesības Saules siltumu, viņa dvēsele ir liela un viņa garīgā sapratne apgaismota.
Kāds grieķu filozofs, kurš dzīvoja agrīnās kristietības laikā un, lai arī nebija sludinošs kristietis, tomēr šīs mācības pārpildīts, rakstīja: "Uzskatu, ka patiesas civilizācijas pamatā ir reliģija. Jo, kamēr nācijas morāle nav attīstīta tāpat kā tās gara spējas un talanti, civilizācijai nav droša pamata."
Tā kā reliģija rada morāli, tā ir vispatiesākā filozofija un uz tās pamata veidojas vienīgā pastāvēt spējīgā civilizācija. Kā piemēru šis grieķu filozofs min tā laika kristiešus, kuru morāle bija ļoti augsta. Šī filozofa doma atbilst patiesībai, jo kristietības radītā civilizācija bija vislabākā un visapgaismotākā pasaulē. Kristīgo mācību apgaismoja dievišķā Patiesības Saule, tās sekotāji bija mācīti mīlēt visus cilvēkus kā brāļus un nebaidīties ne no kā, pat ne no nāves, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un aizmirst savtīgās intereses tieksmē pēc cilvēces vispārējas labklājības. Kristus reliģijas cildenais mērķis bija tuvināt cilvēku sirdis Dieva Patiesības gaismai.
Ja Kristus sekotāji būtu turējušies pie šiem principiem ar neatlaidīgu uzticību, nebūtu vajadzības atjaunot kristīgo mācību, nebūtu nepieciešams no jauna modināt viņa tautu, jo pasaulē valdītu liela un varena civilizācija un zemes virsū būtu iestājusies debesu valstība.
Taču kas īstenībā ir noticis? Cilvēki ir novērušies no sava Skolotāja dievišķajām maksimām, ļaužu sirdīs sasalušas ledū. Jo, tāpat kā cilvēka miesas dzīvība ir atkarīga no saules stariem, arī debesu tikumi nevar rasties dvēselē, kuru neapmirdz Patiesības Saule.
Dievs nepamet savus bērnus bez mierinājuma, bet, kad tos aptumšo ziemas ēna, tad viņš atkal sūta praviešus, savus vēstnešus, lai atjaunotu svētīgo pavasari. Patiesības Saule atkal parādās virs apvāršņa, iespīdot acīs tiem, kuri guļ, pamodinot tos, lai tie skatītu jaunās rītausmas spožumu. Tad cilvēces koks uzziedēs no jauna un briedinās tikumības augļus tautu izdziedēšanai. Tas, ka cilvēks ir aizspiedis ausis, lai nedzirdētu Patiesības balsi, un aizvēris acis, lai neredzētu svēto gaismu, un atstājis novārtā Dieva likumu, ir iemesls kara un vardarbības, nemiera un nelaimes tumsai, kas izpostījusi zemi. Es lūdzos, lai jūs visi gribētu vest ikkatru Dieva bērnu Patiesības Saules spožumā, lai tās varenie stari izkliedē tumsu un tās spožuma vēlīgais siltums atkausē ziemas sastingumu un salu.


[1911.g. 23. oktobrī]

8. Patiesības gaisma apspīd austrumus un rietumus

Kad cilvēks ir kādā vietā radis dzīvesprieku, viņš tur atgriežas, meklējot vēl. Kad cilvēks raktuvēs uzgājis zeltu, viņš tur atgriežas, lai raktu vēl.
Tas liecina par iekšējo spēku un dabisko instinktu, ko cilvēkam devis Dievs, un dzīvības enerģiju, ko viņš nes sevī.
Rietumi vienmēr saņēmuši garīgo apgaismību no Austrumiem. Debesu valstības himna sākumā kļūst dzirdama Austrumos, taču Rietumos tās skaņa pār klausītājiem izlaužas varenāk.
Kristus parādījās kā spoža zvaigzne Austrumu debesīs, taču viņa mācības gaisma daudz pilnīgāk mirdzēja Rietumos, te arī viņa ietekme ir iesakņojusies dziļāk un tā sekas ir vairāk jūtamas nekā viņa dzimtajā zemē.
Kristus himnas skaņas ir aplidojušas visas Rietumu pasaules zemes un sasniegušas to iedzīvotāju sirdis.
Rietumu cilvēki ir stingri savā ticībā, un pamats, uz kura viņi būvē, ir no klints; viņi ir neatlaidīgi, un viņu atmiņa stipra.
Rietumi ir kā sulīgs, spēcīgs augs; kad lietus to aprasina, dodot veldzi, un saule apspīd, tas uzzied īstajā laikā un nes labus augļus. Ilgs laiks pagājis, kopš Jēzus atspoguļotā Patiesības Saule deva gaismu Rietumiem, un Dieva vaigu aizseguši cilvēka grēki un aizmirstība. Taču tagad, lai slavēts Dievs, Svētais Gars no jauna uzrunā pasauli! Mīlestības, gudrības un varenības zvaigznājs atkal mirdz virs dievišķā apvāršņa, priecinot visus, kas pievērsušies Dieva gaismai. Bahāullā ir norāvis māņticības un aizspriedumu plīvuru, kas smacēja ļaužu dvēseles. Lūgsim Dievu, lai Svētā Gara dvaša atkal dod cerību un spēku cilvēkiem, pamodinot viņos vēlmi pildīt Dieva gribu. Lai atdzīvojas ikviena sirds un dvēsele – tādējādi visi atradīs laimi jaunā dzimšanā!
Tad cilvēce Dieva mīlestības spožumā apvilks jaunas drānas, un tā būs jaunās radīšanas ausma. Tad visžēlsirdīgākā Žēlastība nolīs pār cilvēci, un tā celsies jaunai dzīvei.
Mana karstākā vēlēšanās ir, lai jūs visi tiektos un darbotos šī cēlā mērķa dēļ, lai jūs būtu uzticami un mīloši strādnieki jaunās gara civilizācijas celšanā, Dieva izredzētie, kas labprātīgā, priecīgā paklausībā īsteno viņa augstāko nodomu! Panākumi ir patiesi tuvu, jo Dieva karogs ir uzvilkts mastā un dievišķā tikumības saule jau redzama virs apvāršņa, atklājoties visu cilvēku skatienam!


[1911.g. 24. oktobrī]

9. Visaptverošā mīlestība

Kāds indietis sacīja Abdulbahā:
"Mans dzīves mērķis ir pārraidīt Krišanas vēsti pasaulei tik, cik tā ir manī."
Abdulbahā sacīja:
Krišanas vēsts ir mīlestības vēsts. Visi Dieva pravieši ir nesuši mīlestības vēsti. Neviens no tiem nav sludinājis karu un naidu. Visi bijuši vienisprātis, ka mīlestība un labestība ir pārākas.
Mīlestība jāapliecina darbos, ne tikai vārdos – vārdi vien neko nedod. Lai mīlestība varētu atklāt savu spēju, jābūt gan objektam, gan līdzeklim, gan motīvam.
Mīlestībai ir daudz veidu; ir ģimenes, valsts, tautas mīlestība, ir politiskā aizrautība, ir arī mīlestība uz sabiedrību un kalpošana tai. Tie visi ir ceļi un līdzekļi, kas pauž mīlestības spēku. Bez tiem mīlestība nebūtu redzama, nedz arī dzirdama vai jūtama – tā vispār nebūtu izteikta, atklāta! Piemēram, ūdens vērtība parādās dažādos veidos – tas remdē slāpes, liek uzdīgt sēklai utt. Ogles pauž sevi gāzes liesmā, bet elektrības spēks izpaužas kā elektriskais apgaismojums. Ja nebūtu ne gāzes, ne elektrības, tad naktīs pasaulē būtu viena vienīga tumsa. Tāpat arī mīlas izpausmei nepieciešams līdzeklis, motīvs, objekts un atklāšanās forma.
Mums jāatrod ceļš, kā izplatīt mīlestību starp cilvēkiem. Mīlestība ir neierobežota, nesaistīta, bezgalīga! Materiālās lietas ir ierobežotas un nīcīgas. Nav iespējams izteikt bezgalīgu mīlestību ar ierobežotiem līdzekļiem.
Pilnīgai mīlestībai vajadzīgi nesavtīgi paudēji, kas brīvi no jebkāda veida važām. Mīlestība ģimenē ir ierobežota, asinsradniecības saites nav visstiprākās. Ļoti bieži ģimenes locekļi nesatiek, pat ienīst cits citu.
Tēvzemes mīlestība ir ierobežota; mīlestība uz savu zemi, kas rada naidu pret citu zemju iemītniekiem, nav pilnīga mīlestība! Arī vienas zemes pilsoņi nav brīvi no savstarpējiem strīdiem.
Mīlestība uz tautu ir ierobežota; tajā ir zināms vienojošs spēks, taču ar to nepietiek. Mīlestībai jābūt brīvai no ierobežojumiem! Mīlestība uz savu tautu var arī nozīmēt naidu pret pārējām, turklāt tautieši bieži necieš cits citu.
Arī politiskā mīlestība ir cieši saistīta ar vienas partijas naidu pret citām; šī mīlestība ir ļoti ierobežota un nenoteikta.
Mīlestība uz kādu grupu ar noteiktām interesēm arī ir svārstīga; bieži rodas konkurence, kas noved pie skaudības, un visbeidzot mīlas vietā nāk naids.
Pirms dažiem gadiem starp Turciju un Itāliju valdīja draudzīgas politiskās attiecības; tagad tās karo viena ar otru.
Visas šīs mīlestības saites ir nepilnīgas. Ir skaidrs, ka ierobežotas materiālas saites neder visaptverošai mīlestībai.
Lielo, nesavtīgo mīlestību uz cilvēci nesasaista nevienas no šīm nepilnīgajām, pa pusei savtīgajām saitēm; šī ir tā pilnīgā mīlestība, kas ir sasniedzama visai cilvēcei ar dievišķā gara palīdzību. Neviena pasaulīga vara nespēj nodibināt visaptverošo mīlestību.
Lai visi būtu vienoti šajā mīlestības dievišķajā varā! Lai visi tiektos augt Patiesības Saulē! Lai visu sirdis, atstarojot šo kvēlo mīlestību uz visiem cilvēkiem, kļūst tik vienotas, ka viņi mūžīgi dzīvotu bezgalīgās mīlestības spožumā!
Atcerieties šos vārdus, ko es jums tagad saku, būdams īsu brīdi starp jums Parīzē. Es jūs nopietni brīdinu: neļaujiet, lai jūsu sirdis sasaista mantīgās pasaules važas; es aicinu jūs neiestigt nolaidībā, nekļūt par lietu pasaules gūstekņiem, bet gan celties un atbrīvoties no tās saitēm!
Dzīvnieku valsts atrodas materiālā gūstā, bet cilvēkam Dievs ir devis brīvību. Dzīvnieks nevar izbēgt no dabas likuma, taču cilvēks var valdīt pār to, jo viņš, ietverot sevī dabu, var pacelties tai pāri.
Svētā Gara spēks, apgaismodams cilvēka prātu, ir devis viņam iespēju atklāt veidus, kā daudzus dabas likumus pakļaut savai gribai. Cilvēks var lidot pa gaisu, peldēt pa jūru un pat pārvietoties zem ūdens.
Tas apliecina, ka cilvēka saprātam ir tikusi dota iespēja atbrīvot cilvēku no dabas ierobežojumiem un uzminēt daudzus tās noslēpumus. Cilvēks zināmā mērā ir sarāvis materiālās važas.
Svētais Gars dāvās cilvēkam vēl lielākas spējas par šīm, ja vien viņš tieksies pēc garīgā un centīsies saskaņot savu sirdi ar bezgalīgo, dievišķo mīlestību.
Mīlēdami savu ģimenes locekli vai līdzpilsoni, dariet to ar bezgalīgās mīlestības dzirksti! Lai tas būtu ar Dievu un Dievam! Lai kur jūs sastaptu Dievam piederīgos, mīliet šos cilvēkus, vai viņi ir no jūsu ģimenes vai kādas citas. Dāvājiet bezgalīgās mīlestības gaismu katram, kuru satiekat, vai viņš būtu no jūsu valsts, tautas, politiskās partijas, vai arī kādas citas tautas, ādas krāsas vai politiskās partijas piederīgais. Debesis jūs atbalstīs jūsu pūliņos sapulcināt izkliedētās pasaules tautas visuvarenās Vienības telts paēnā.
Jūs būsiet Dieva kalpi, kas mājo viņam līdzās, viņa palīgi, kalpojot un sludinot visai cilvēcei! Visai cilvēcei! Katram cilvēkam! Neaizmirstiet to!
Nesakiet – tas ir itālietis vai francūzis, amerikānis vai anglis, – atcerieties tikai to, ka tas ir Dieva dēls, Visaugstākā kalps, cilvēks! Visi ir cilvēki! Aizmirstiet tautības, jo Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi!
Nedomājiet par savām ierobežotajām spējām; Dievs jums palīdzēs! Aizmirstiet sevi! Dieva palīdzība noteikti nāks!
Kad jūs sauksiet pēc Dieva Žēlastības, kas gaida, lai jūs stiprinātu, jūsu spēks kļūs desmitkārtīgs.
Paraugieties uz mani: es esmu tik vārgs, tomēr man tika dots spēks ierasties pie jums, nabaga Dieva kalpam tika dota iespēja nest jums šo vēsti! Es pie jums nepalikšu ilgi. Nav jādomā par savu vārgumu, jo svētā mīlestības gara spēks ir tas, kas dod spēku sludināt. Domas par savu vārgumu var radīt vienīgi izmisumu. Mums jāpaceļas augstāk par visām zemes domām, jānorobežojas no jebkura materiālā priekšstata, jātiecas pēc garīgā, jāpievērš skatiens nebeidzamajai, dāsnajai Visaugstākā Žēlastībai, kas piepildīs mūsu dvēseles ar līksmu apņemšanos kalpot viņa pavēlei: "Mīliet cits citu!"


[1911.g. 25. oktobrī]

10. Abdulbahā gūstniecība

Es ļoti nožēloju, ka šorīt liku jums gaidīt, taču man īsā laikā tik daudz kas jāpaveic Dieva mīlestības vārdā.
Ceru, ka jums nebija nekas pretī mazliet pagaidīt, lai satiktu mani. Es esmu gadiem ilgi gaidījis cietumā, lai tagad varētu satikt jūs.
Galu galā, lai slavēts Dievs, mūsu sirdis ir vienmēr saskaņā un viens mērķis tās tuvina Dieva mīlestībai. Vai mūsu vēlmes, sirdi un garu Dāsnā valstība nesaista vienā saitē? Vai mūsu lūgšanas nav domātas visu ļaužu pulcēšanai vienotībā? Tāpēc vai mēs neesam kopā vienmēr?
Vakar vakarā, kad es pārrados mājās, biju ļoti noguris, tomēr neaizmigu, es gulēju nomodā, domādams.
Es sacīju sev: ak Dievs, te nu es esmu – Parīzē! Kas ir Parīze un kas esmu es? Man ne sapņos nebija rādījies, ka no sava ieslodzījuma tumsības jelkad būs iespējams nokļūt pie jums, lai arī, kad man nolasīja spriedumu, es tam neticēju.
Man paziņoja, ka Abduls Hamids ir piespriedis man mūža ieslodzījumu, un es teicu: "Tas nav iespējams! Mūžam jau es nebūšu ieslodzīts! Ja Abduls Hamids būtu nemirstīgs, tad šāda sprieduma izpilde būtu iespējama. Kādu dienu es noteikti būšu brīvs. Manu miesu var kādu laiku ieslodzīt, taču Abdulam Hamidam nav varas pār manu garu - tas paliek brīvs, to nevar ieslodzīt neviens cilvēks."
Ar Dieva spēku atbrīvots no cietuma, es šeit sastopu Dieva draugus un esmu viņam pateicīgs.
Izplatīsim Dieva vārdu, kura pēc es tiku vajāts!
Cik šī ir brīnišķīga izdevība mums šeit brīvi satikties! Cik mēs esam laimīgi, ka Dievs ir lēmis mums kopā darboties viņa valstības atnākšanas vārdā! Vai jūs priecājaties, uzņemdami viesi, kas atbrīvots no ieslodzījuma, lai nestu jums šo slavas vēsti? Viesi, kurš nekad nebūtu domājis, ka šāda satikšanās ir iespējama! Tagad ar Dieva Žēlastību, pateicoties viņa brīnumainajai varai, es, kurš biju notiesāts uz mūža ieslodzījumu kādā tālā Austrumu pilsētā, esmu šeit Parīzē un sarunājos ar jums!
No šī brīža mēs vienmēr būsim kopā ar sirdi, dvēseli un garu, tiecoties uz priekšu savā darbā, līdz visi cilvēki būs sapulcināti kopā viņa valstības teltī, dziedot miera dziesmas.


[1911.g. 26. oktobrī]

11. Dieva lielākā dāvana cilvēkam

Dieva lielākā dāvana cilvēkam ir intelekts jeb saprāts. Pateicoties saprātam, cilvēks iegūst zināšanas par dažādiem radības veidiem un atšķirīgām eksistences pakāpēm, kā arī par daudz ko tādu, kas nav redzams.
Ar saprātu apveltītais cilvēks ir visas citas radības vainagojums, viņš spēj nonākt sakaros ar visiem citiem radības veidiem un ar savām zināšanām iegūt pravietisku redzes spēju.
Patiesībā saprāts ir visvērtīgākā dāvana, kādu Dievs devis cilvēkam. No visas radības vienīgi cilvēkam piemīt šī brīnumainā īpašība.
Visu, kas radīts pirms cilvēka, sasaista stingrie dabas likumi. Lielā saule, neskaitāmās zvaigznes, jūras un okeāni, kalni, upes, koki un visi dzīvnieki, lieli vai mazi – neviens nespēj sacelties pret dabas likumiem.
Vienīgi cilvēkam pieder brīvība, vienīgi viņš ar saprātu ir spējis apzināti pielāgot dabas likumus savām vajadzībām: viņš šķērso milzīgus kontinentus ātrvilcienos un plašos okeānus vago ar kuģiem, līdzīgi zivij ceļo zem ūdens zemūdenēs un kā putns lido pa gaisu lidmašīnās.
Cilvēks ir iemācījies izmantot elektrību dažādos veidos – gan apgaismošanai, gan kā dzinējspēku, gan ziņu pārraidīšanai no vienas vietas uz otru; kopš atklāta elektrība, viņš pat spēj sadzirdēt balsi daudzu jūdžu attālumā.
Saprāts ir ļāvis cilvēkam arī izmantot saules starus, lai attēlotu cilvēkus un priekšmetus, un pat lai noteiktu tālu debess ķermeņu formu.
Mēs apjaušam, cik daudz veidos cilvēkam ir izdevies pakaut dabas spēkus savai gribai.
Ir tik sāpīgi redzēt, ka cilvēks izmanto Dieva doto dāvanu arī kara līdzekļu radīšanai, laužot Dieva bausli – "tev nebūs nokaut" – un pārkāpjot Jēzus vēlējumu – "mīliet cits citu."
Dievs apveltīja cilvēku ar saprātu, lai to izmantotu civilizācijas paātrināšanai, cilvēces labā, lai vairotu mīlestību un saskaņu, un mieru. Taču cilvēks labprāt izmanto šo dāvanu, lai iznīcinātu, nevis lai celtu. Viņš vairo netaisnību un apspiešanu, naidu un nesaskaņas, un postu, un iznīcina savus tuvākos, kurus, pēc Jēzus novēlējuma, tam vajadzētu mīlēt kā sevi pašu!
Es ceru, ka jūs izmantosiet savu saprātu, lai veicinātu cilvēces vienotību un mieru, lai nestu apgaismību un civilizāciju tautām, lai radītu mīlestību sev visapkārt un sekmētu vispārēja miera iestāšanos.
Studējiet zinātnes, apgūstiet arvien vairāk zināšanu! Nav šaubu, ka mācīties ir iespējams līdz pat mūža beigām. Izmantojiet savas zināšanas tikai citiem par labu, lai karš pazūd no šīs brīnumjaukās zemes vaiga un lai paceļas varena miera un saskaņas celtne. Pūlieties īstenot savus augstos ideālus, radot Dieva valstību virs zemes, tādu, kāda būs debesīs.


[1911.g. 27. oktobrī, no rīta]

12. Mākoņi, kas aizsedz Patiesības Sauli

Ir jauka diena, gaiss ir dzidrs, spīd saule, un to neaizsedz ne migla, ne mākoņi.
Šie spožie stari sasniedz visus pilsētas nostūrus; lai Patiesības Saule tāpat apgaismo cilvēku prātus!
Jēzus sacīja: "Tie skatīs cilvēka dēlu nākam debesu mākoņos" (Sv. Mateja ev., XXIV, 30., XVI, 27.).
Bahāullā atkārtoja šos vārdus: "Kad Kristus nāca pirmo reizi, viņš nāca pa mākoņiem" (Sv. Jāņa ev., III, 13.). Kristus teica, ka ir atnācis no debesīm, viņš ir nācis no Dieva, kaut arī piedzima Jaunavai Marijai, savai mātei. Taču, kad viņš paziņoja, ka ir nācis no debesīm, ir skaidrs, ka viņš nedomāja zilo debesu jumu, bet runāja par Dieva valstības debesīm, un no šīm debesīm viņš nolaidās pa mākoņiem. Tāpat kā mākoņi aizsedz saules gaismu, tā arī cilvēku pasaules mākoņi apslēpa cilvēku acīm Kristus dievišķo spožumu.
Ļaudis sacīja: "Viņš ir no Nācaretes, dzimis Marijai, mēs viņu pazīstam un pazīstam viņa brāļus. Ko viņš grib teikt? Ko viņš saka? Ka viņš ir nācis no Dieva?"
Kristus miesa bija dzimusi no Nācaretes Marijas, bet gars – no Dieva. Viņa cilvēciskā ķermeņa iespējas bija ierobežotas, bet viņa gara spēks – plašs, bezgalīgs, neizmērojams.
Cilvēki vaicāja: "Kādēļ viņš sakās esam no Dieva?" Ja viņi būtu sapratuši Kristus būtību, tad zinātu, ka viņa cilvēciskā miesa bija mākonis, kas sedz viņa dievišķumu. Pasaule redzēja tikai viņa cilvēcisko veidu un tāpēc brīnījās, kā viņš varētu būt "nācis no debesīm".
Bahāullā sacīja: "Kā mākoņi aizsedz sauli un debesis mūsu skatienam, tāpat Kristus cilvēciskums slēpa no ļaužu acīm viņa patiesi dievišķo dabu."
Es ceru, ka jūs pievērsīsiet neaizmiglotu skatienu Patiesības Saulei, nekavējoties pie zemes lietām, lai jūsu sirdis nevilinātu nenozīmīgās un pārejošās pasaulīgās baudas; lai šī saule dod jums savu spēku, tad aizspriedumu mākoņi neaizsegs jūsu acīm tās spožumu. Tad saule jums būs bez mākoņiem.
Ieelpojiet skaidrības gaisu! Lai jūs ikviens gūtu daļu no debesu valstības dievišķā dāsnuma! Lai pasaule jums nebūtu šķērslis, kas aizsedz patiesību jūsu skatienam, kā Kristus – cilvēka – miesa slēpa viņa dievišķumu tālaika ļaudīm. Lai jūs iegūtu Svētā Gara skaidro skatienu, lai jūsu sirdis taptu apgaismotas un spētu ieraudzīt Patiesības Sauli mirdzam aiz materiālā mākoņiem, tās spožumam apņemot Visumu!
Lai ķermeniskais nenomāc gara debešķīgo gaismu un lai līdz ar Dieva bērniem jūs varētu ieiet viņa mūžīgajā valstībā!
Tāda ir mana lūgšana par jums visiem.


[1911.g. 27. oktobrī]

13. Reliģiskie aizspriedumi

Bahāullā mācības pamatā ir cilvēces vienotība, un viņa karstākā vēlēšanās ir, lai ļaužu sirdīs iemājo mīlestība un laba griba.
Viņš mudināja cilvēkus izbeigt strīdus un nesaprašanās. Es vēlētos jums izskaidrot, kāds ir galvenais iemesls nemieram starp tautām. Galvenais cēlonis ir tas, ka reliģiskie vadītāji un skolotāji nepareizi izskaidro reliģiju. Viņi māca saviem sekotājiem, ka vienīgi viņu reliģijas forma ir tīkama Dievam, ka Visumīlošais Tēvs nolād pārējo konfesiju piekritējus un liedz tiem savu labvēlību un Žēlastību. Tādējādi starp tautām rodas nelabvēlība, nicināšana, strīdi un naids. Ja šie reliģiskie aizspriedumi tiktu novērsti, tautas drīz vien baudītu mieru un saskaņu.
Es reiz biju Tibērijā, kur atrodas jūdu templis. Es apmetos kādā namā tieši pretī templim un no turienes redzēju un dzirdēju rabīnu uzrunājam jūdu draudzi. Viņš teica:
"Ak, jūdi, jūs esat īstenā Dieva tauta! Visas pārējās nācijas un reliģijas pieder sātanam. Dievs ir radījis jūs, Ābrahāma pēctečus, un pār jums ir nākusi viņa svētība. Dievs sūtīja pie jums Mozu, Jēkabu un Jāzepu, kā arī daudzus citus praviešus, kas visi kā viens bija jūsu tautieši.
Jūsu dēļ Dievs satrieca faraonu varu un lika izžūt Sarkanajai jūrai; jums viņš sūtīja debesu mannu pārtikai un no klints izcirta ūdeni, lai remdētu jūsu slāpes. Jūs esat īstenie Dieva izredzētie, pārākā no pasaules tautām! Tāpēc visas pārējās tautas ir Dievam nīstamas un nolādētas. Tiek tiešām, ka jums būs pārvaldīt un pakļaut pasauli, un visi cilvēki kļūs jūsu vergi.
Neaptraipiet sevi, biedrojoties ar ļaudīm, kas nepieder pie jūsu reliģijas, nedraudzējieties ar tiem!"
Kad rabīns pabeidza savu izjusto runu, klausītāji bija prieka un apmierinājuma pārpilni. Nevaru jums attēlot viņu līksmi!
Ak vai! Šie maldinātie ir līdzīgi tiem, kuri ceļ nesaskaņas un naidu zemes virsū. Mūsdienās vēl ir miljoniem cilvēku, kas pielūdz elkus, un lielās pasaules reliģijas karo savā starpā. Kristieši un musulmaņi ķīvējas jau 1300 gadus, lai gan viņu nesaskaņas un strīdus varētu izbeigt, pieliekot pavisam nedaudz pūļu, un starp viņiem valdītu miers un harmonija, un pasaule varētu uzelpot!
Korānā mēs lasām, ka Muhameds uzrunāja savus sekotājus, teikdams: Kādēļ jūs neticat Jēzum un Evaņģēlijam? Kādēļ jūs nepieņemat Mozu un praviešus, jo Bībele patiešām ir Dieva grāmata? Mozus patiesi bija lielisks pravietis, un Jēzus bija Svētā Gara pārpilns. Viņš nāca pasaulē, pateicoties Dieva varai, būdams dzimis no Svētā Gara un no svētītās Jaunavas Marijas. Marija, viņa māte, bija debesu svētā. Viņa vadīja savas dienas templī lūgšanās un pārtiku saņēma no augšas. Viņas tēvs Zaharijs nāca pie viņas un vaicāja, no kurienes nākusi pārtika, un Marija atbildēja: "No augstumiem." Dievs patiesi paaugstināja Mariju pārējo sieviešu vidū."
Tā Muhameds stāstīja saviem sekotājiem par Jēzu un Mozu, pārmezdams ticības trūkumu šiem lielajiem skolotājiem, mācīdams patiesīgumu un iecietību. Muhameds bija Dieva sūtīts, lai strādātu tautā, kas bija tik mežonīga un necivilizēta kā meža zvēri. Tai pilnīgi trūka sapratnes, mīlestības, līdzcietības un Žēluma. Sievietes bija tik pazemotas un noniecinātas, ka vīrietis savu meitu varēja apglabāt dzīvu un viņam piederēja tik daudz sievu, viņa verdzeņu, cik vien viņš vēlējās.
Muhameds tika sūtīts pie šiem pusdzīvnieciskajiem ļaudīm ar dievišķo vēsti. Viņš tiem mācīja, ka nevajag pielūgt elkus, bet godāt Jēzu, Mozu un praviešus. Viņa ietekmē tie kļuva izglītotāki un civilizētāki un pacēlās no zemā stāvokļa, kurā viņš tos bija atradis. Vai tas nebija labs darbs, cieņas, mīlas un uzslavas vērts?
Ielūkojieties Kristus Evaņģēlijā, cik tas ir izcils! Un tomēr pat šodien ļaudīm neizdodas saprast tā neizmērojamo vērtību un tie aplam iztulko tā gudros vārdus.
Jēzus noliedza karu. Kad viņa māceklis Pēteris, gribēdams aizstāvēt savu Kungu, nogrieza ausi augstā priestera kalpam, Kristus viņam sacīja: "Ieliec savu zobenu makstī" (Sv. Jāņa ev., XVIII, 2.). Tomēr, par spīti Kunga, kam viņi sakās kalpojam, nepārprotamajai pavēlei, audis arvien vēl strīdas, karo, nogalina cits citu, un viņa padomi un mācība šķiet pilnīgi aizmirsti.
Tāpēc nepiedēvējiet sludinātājiem un praviešiem tos aunos darbus, ko paveikuši viņu sekotāji! Ja priesteri, sludinātāji un vienkāršie cilvēki dzīvo pretrunā ar reliģiju, kam viņi sakās kalpojam, – vai tā ir Kristus un citu Skolotāju vaina?
Islāma piekritēji tika mācīti saprast, ka Jēzus nācis no Dieva un piedzimis no Svētā Gara un ka viņam jātop visu ļaužu godinātam. Mozus bija Dieva pravietis un vēstīja savam laikam un tautai, pie kuras bija sūtīts, Dieva vārdu.
Muhameds atzina Jēzus dievišķo varenumu un Mozus un praviešu dižumu. Ja visa pasaule apjaustu Muhameda un visu pārējo debesu sūtīto Skolotāju dižumu, strīdi un nesaskaņas drīz vien izzustu no zemes virsas un pie mums iestātos Dieva valstība.
Islāma sekotāji, kas slavina Kristu, ar to netiek pazemoti.
Jēzus bija kristiešu pravietis, Mozus – jūdu; kāpēc gan viena pravieša sekotāji nevarētu atzīt un godāt arī otru pravieti? Ja cilvēki iemācītos savstarpēju iecietību, sapratni un brālīgu mīlestību, pasaule drīz kļūtu vienota.
Bahāullā veltīja savu mūžu mīlestības un vienotības mācīšanai. Tāpēc noliksim sāņus visus aizspriedumus un neiecietību un tieksimies ar visu sirdi un dvēseli nodibināt sapratni un vienotību starp kristiešiem un musulmaņiem!


[1911.g. 27. oktobrī]

14. Dieva devums cilvēkam

Vienīgi Dievs pārrauga visu un ir visvarens. Kāpēc gan viņš sūta pārbaudījumus saviem kalpiem?
Cilvēks sastopas ar divu veidu pārbaudījumiem. Tie ir: 1. Viņa paša rīcības sekas; ja cilvēks par daudz ēd, cieš viņa gremošanas sistēma, ja viņš iedzer indi, tad saslimst vai nomirst. Spēlēdams azartspēles, viņš zaudēs naudu, piedzēries zaudēs līdzsvaru un pakritīs. Visas šīs likstas cilvēks sev sagādā pats; tādējādi mēs redzam, ka zināma daļa ciešanu ir mūsu pašu rīcības sekas. 2. Ir ciešanas, kas nāk pār Dievam uzticīgajiem. Iedomājieties sāpes, ko cieta Kristus un viņa apustuļi!
Tie, kas cieš visvairāk, sasniedz vislielāko pilnību.
Tiem, kas izsaka vēlēšanos ciest Kristus dēļ, ir jāapliecina savu vārdu patiesīgums; tie, kas pauž ilgošanos nest lielus upurus, var to apliecināt vienīgi ar darbiem. Ījabs apliecināja savu patieso mīlestību uz Dievu, palikdams tikpat uzticīgs tam savās smagajās likstās, kāds bija, dzīvodams labklājībā. Kristus apustuļi, kas vīrišķīgi izcieta visus pārbaudījumus un mokas, – vai viņi neapliecināja savu uzticību? Vai viņu izturība nav labākā liecība?
Šīs mokas nu ir beigušās.
Kaiafs dzīvoja ērti un laimīgi, bet Pētera dzīve bija ciešanu un pārbaudījumu pilna; kurš no šiem abiem ir apskaužamākā stāvoklī? Protams, mēs izvēlētos Pētera pašreizējo stāvokli, jo viņam pieder mūžīgā dzīvošana, turpretī Kaiafs ir iemantojis mūžīgu kaunu. Ciešanas bija Pētera uzticības pārbaude. Pārbaudījumi ir Dieva dāvana, par kuru viņam jāpateicas. Sāpes un ciešanas nenāk pār mums nejauši, tās mums sūta dievišķā Žēlastība mūsu pilnveidošanas labā.
Kamēr cilvēks ir laimīgs, viņš var aizmirst savu Dievu, taču, kad viņu pārņem sāpes un ciešanas, tad viņš atcerēsies savu Tēvu, kurš ir debesīs un kurš var viņu atpestīt no pazemojumiem.
Kas necieš, tas nesasniedz pilnību. Augs, kuru dārznieks visvairāk apcirpis, vasarai iestājoties, uzziedēs visskaistāk un nesīs visvairāk augļu.
Strādnieks ar arklu uzar zemi, un tā sniedz bagātīgu ražu. Jo smagāk cilvēks tiek pārbaudīts, jo bagātīgāku garīgo tikumu ražu tas ievāc. Karavīrs nekļūst par labu ģenerāli, iekams nav atradies vissīvākās kaujas pirmajās rindās un nav guvis smagus ievainojumus.
Dieva praviešu lūgšana vienmēr ir bijusi un paliek šī: Ak, Dievs! Es ilgojos nolikt savu dzīvi pie tavām kājām! Es vēlos izliet savas asinis tevis dēļ un nest augstāko upuri.


[1911.g. 28. oktobrī]

15. Skaistums un harmonija atšķirīgajā

Vienīgais Dievs ir visa radītājs.
Dievs radīja visu esošo, un viņš arī ir vienīgais mērķis, uz kuru viss dabā tiecas. Kristus pauda šo domu, sacīdams: "Es esmu alfa un omega, visa sākums un beigas." Cilvēks ir radības kronis, un pilnīgais Cilvēks ir Radītāja pilnīgās domas – Dieva vārda izpausme.
Paraugieties uz radīto būtņu pasauli – cik tajā daudz dažādu, atšķirīgu sugu, kam tomēr viena izcelšanās! Atšķirības ir to ārienē, formā un krāsās. Šīs ārējās atšķirības ir sastopamas viscaur dabā.
Palūkojieties uz brīnumskaistu dārzu, kas pilns ar puķēm, krūmiem un kokiem! Katrai puķei piemīt atšķirīgs burvīgums, īpašs skaistums, savdabīga smarža un krāsa. Arī koki – cik tie dažādi pēc lieluma, kupluma, lapotnes, un cik dažādus augļus tie nes! Tomēr visi šie ziedi, krūmi un koki izaug no tās pašas zemes, tos apspīd tā pati saule, un tie paši mākoņi nes tiem lietu.
Tāpat ir arī ar cilvēci. To veido daudzas rases, tās tautām ir dažādas ādas krāsas – balta, melna, dzeltena, brūna un sarkana, – taču tās visas nāk no viena Dieva un visas tam kalpo. Diemžēl šīs atšķirības starp cilvēku bērniem neizpaužas gluži tāpat kā augu valstī, kur valda lielāka harmonija. Atšķirības starp cilvēkiem rada naidīgumu, tā sekas ir kari un ienaids starp pasaules tautām.
Dažādās izcelsmes audis iznīcina, nogalina cits citu. Ak vai! Tas vēl aizvien turpinās. Labāk palūkosimies uz atšķirību skaistumu un harmonijas skaistumu, mācīsimies no augu valsts! Ieraugot dārzu, kurā visi augi vienādi pēc formas, krāsas un smaržas, tas jums šķistu nevis skaists, bet drīzāk vienmuļš un neinteresants. Acij tīkams un sirdi priecējošs ir tāds dārzs, kur līdzās aug dažnedažādas puķes, ar savu krāsu un smaržu sajaukumu radot burvīgu skaistumu. Tāpat arī ar kokiem. Jauks ir augļu dārzs, kurā daudz dažādu koku, tāpat jauki ir arī apstādījumi ar daudzveidīgiem krūmiem. Tieši atšķirīgums un dažādība nosaka to burvību; katrs zieds, koks, auglis, pats būdams skaists, ar kontrasta palīdzību izceļ pārējo īpatnības, atklājoties kopējam un atsevišķajam jaukumam.
Tāpat vajadzētu būt starp cilvēku bērniem. Atšķirīgajam cilvēku saimē vajadzētu radīt mīlestību un harmoniju, kā tas ir mūzikā, kur daudz dažādu skaņu saplūst kopā, veidojot pilnīgu akordu. Sastopot citas rases pārstāvi, kura ādas krāsa ir citāda nekā jums, neizturieties pret viņu ar neuzticību un neieraujieties savā atturības čaulā, bet gan priecājieties un izrādiet laipnību! Uztveriet viņu kā citas krāsas rozi, kas aug brīnišķajā cilvēces dārzā, un esiet laimīgi, ka varat būt kopā ar viņu.
Arī satiekot ļaudis ar atšķirīgiem uzskatiem, nenovērsieties no viņiem! Visi meklē patiesību, un ir daudz ceļu, kas uz to ved. Patiesībai ir vairākas puses, taču tā arvien paliek tā pati.
Nepieļaujiet, ka atšķirīgs viedoklis vai citāda doma atstumj jūs no līdzcilvēkiem vai kļūst par iemeslu strīdam, naidam, nesaskaņām jūsu sirdīs! Labāk cītīgi meklējiet patiesību un padariet visus cilvēkus par saviem draugiem.
Katru celtni veido daudz dažādu akmeņu, un tomēr katrs no tiem ir sasaistīts ar pārējiem tik cieši, ka, ja vienu izņemtu, ciestu visa ēka; ja vienam ir kāds trūkums, tad visa būve nav pilnīga.
Bahāullā ir iezīmējis vienotības apli, viņam ir nodoms apvienot visas tautas un sapulcināt tās vispārējās vienotības teltī. Tas ir dievišķā dāsnuma darbs, un mums visiem jācenšas ar sirdi un dvēseli, līdz mūsu vidū iestāsies vienotība, un strādājot mums tiks dots spēks. Atsakieties no savtīguma, centieties paklausīt un pakļauties tikai Dieva gribai! Vienīgi šādā ceļā mēs kļūsim par Dieva valstības pilsoņiem un iegūsim mūžīgo dzīvošanu.


[1911.g. 30. oktobrī]

16. Pareģojumi par Kristus atnākšanu un to patiesā nozīme

Bībelē ir atrodami pareģojumi par Kristus atnākšanu. Jūdi vēl arvien gaida Mesijas ierašanos, dienu un nakti lūdz Dievu, lai tas notiktu ātrāk.
Kad nāca Kristus, viņi to noliedza un nokāva, sacīdami: "Šis nav tas, ko mēs gaidām. Raugiet, kad nāks Mesija, zīmes un brīnumi liecinās, ka viņš patiesi ir Kristus! Mēs zinām šīs zīmes un šos apstākļus – tie vēl nav redzēti. Mesija parādīsies nezināmā pilsētā. Viņš sēdēs Dāvida tronī, un, raugi, viņš nāks ar tērauda zobenu un valdīs ar dzelzs scepteri. Viņš piepildīs praviešu teikto, iekaros Austrumus un Rietumus un padarīs slavenu savu izredzēto tautu – jūdus. Viņš nodibinās miera valstību, kurā pat zvēri vairs nebūs naidā ar cilvēku. Vilks un avs dzers no viena avota, un lauva ar stirnu ganībās apgulsies līdzās, čūska un pele dzīvos vienā alā, un visas Dieva radības atradīs mieru."
Pēc jūdu domām, Jēzus Kristus nepiepildīja nevienu no šiem nosacījumiem, – jo viņu acis bija aizmiglotas un viņi nespēja saredzēt patiesību.
Viņš nāca no Nācaretes, kas nebija nezināma vieta. Viņam rokā nebija zobena, pat nūjas ne. Viņš nesēdēja Dāvida tronī, viņš bija nabadzīgs cilvēks. Viņš reformēja Mozus likumu un pārkāpa sabata dienu. Viņš neiekaroja ne Austrumus, ne Rietumus, bet gan pats stājās romiešu tiesas priekšā. Viņš nevis paaugstināja jūdus, bet gan sludināja vienlīdzību un brālību, norādams rakstu mācītājus un farizejus. Viņš nenodibināja miera valstību, viņa dzīves laikā netaisnība un nežēlība sasniedza tādu pakāpi, ka pat viņš kļuva par tās upuri un nomira kaunpilnā nāvē pie krusta.
Tā domāja un runāja jūdi, jo tie nesaprata ne svētos rakstus, ne to paustās varenās atziņas. Rakstīto tie zināja no galvas, taču no dzīvinošā Gara tie nesaprata ne vārda.
Uzklausiet, un es jums atklāšu to nozīmi. Lai arī viņš bija no Nācaretes, visiem zināmas vietas, viņš nāca arī no debesīm. Viņa miesu bija dzemdējusi Marija, bet viņa gars nāca no debesīm. Zobens, kuru viņš nesa, bija viņa mēle, kas nošķīra labo no ļaunā, patieso no viltus, ticīgo no neticīgā un gaismu no tumsas. Viņa vārdi patiesi bija ass zobens! Tronis, kurā viņš sēdēja, ir mūžīgs, Kristus no tā valda vienmēr, un tas ir debesīs, nevis uz zemes, jo pasaulīgās lietas ir pārejošas, bet debesu – pastāvīgas. Viņš pārveidoja un pilnveidoja Mozus likumus, piepildot arī praviešu teikto. Viņa vārdi iekaroja kā Austrumus, tā Rietumus. Viņa valstība ir mūžīga. Viņš paaugstināja tos jūdus, kuri viņu atzina. Tie bija zemas izcelsmes ļaudis, bet saskarsme ar viņu padarīja tos dižus un dāvāja tiem neizsmeļamu cienību. Zvēri, kam it kā bija jādzīvo kopā, nozīmēja atšķirīgas sektas un tautības, kam, reiz karojušām, jāsadzīvo mīlestībā un Žēlsirdībā, kopā dzerot dzīvības ūdeni no Kristus – mūžīgā avota.
Tādējādi visi pareģojumi attiecībā uz Kristus nākšanu piepildījās, tomēr jūdi aizvēra acis, lai neredzētu, un ausis, lai nedzirdētu, un Kristus dievišķā būtība pagāja tiem garām nesadzirdēta, neiemīlēta un neiepazīta.
Ir viegli lasīt svētos rakstus, taču to patieso nozīmi var saprast tikai ar tīru sirdi un skaidru prātu. Lūgsim, lai Dievs mums palīdz saprast svētās grāmatas! Lūgsimies, lai mūsu acis redzētu, ausis dzirdētu un sirdis ilgotos miera!
Dieva mūžīgā Žēlastība ir neizmērojama. Viņš vienmēr ir izvēlējies cilvēkus, pār kuriem nolijis viņa sirds dievišķais dāsnums, kuru prātus viņš ir apgaismojis ar debesu gaismu, tiem atklājis sakrālos noslēpumus un to priekšā turējis skaidru Patiesības spoguli. Tie ir Dieva mācekļi, un viņa labestībai nav robežu. Arī jūs, visaugstākā kalpi, varat kļūt par mācekļiem. Dieva bagātība ir bezgalīga.
Gars, kas virmo svētajos rakstos, baro visus izsalkušos. Dievs, kas saviem praviešiem ir devis atklāsmi, no savas pārpilnības noteikti dos dienišķo maizi visiem, kas viņam to no sirds lūgs.


[1911.g. 31. oktobrī]

17. Svētais Gars kā vidutājs starp Dievu un cilvēku

Dievišķā Īstenība ir prātam neaptverama, bezgalīga, mūžīga, nemirstīga un neredzama.
Radības pasauli saista dabas likumi, tā ir ierobežota un mirstīga.
Par Dievišķo Īstenību nevar teikt, ka tā ceļas augšup vai nolaižas lejup. Tā atrodas ārpus cilvēka sapratnes, un to nevar aprakstīt, izmantojot parādības, kas raksturīgas radītajai pasaulei.
Tādējādi cilvēkam ir ārkārtīgi nepieciešams spēks, caur kuru tas saņemtu palīdzību no Dievišķās Īstenības, kurš vienīgais autu tam saskarties ar pašu dzīvības avotu.
Nepieciešams kāds spēks, kas savienotu pretstatus: bagātību un nabadzību, pārpilnību un trūkumu, starp kuriem citādi nekāda savienība nav iespējama.
Tāpat mēs varam teikt, ka jābūt kādam vidutājam starp Dievu un cilvēku, un šis vidutājs nav neviens cits kā Svētais Gars, kas padara iespējamu saskarsmi starp radīto pasauli un prātam neaptveramo Dievišķo Īstenību.
Dievišķo Īstenību varētu salīdzināt ar sauli un Svēto Garu ar saules stariem. Tāpat kā saules stari atnes zemei saules gaismu un siltumu, atdzīvinot visas radības, tā arī Dieva Izpausmes no Dievišķās Īstenības saules nes Svētā Gara spēju dot gaismu un dzīvību cilvēku dvēselēm.
Raugiet, starp sauli un zemi ir vajadzīgs vidutājs; saule nenolaižas uz zemes, redz arī zeme paceļas līdz saulei. To savienību nodrošina saules stari, kas nes gaismu un siltumu, pat karstumu.
Svētais Gars ir gaisma no Patiesības Saules, kas, pateicoties savai bezgalīgajai varai, nes dzīvību un gaismu visai cilvēcei, piepildot dvēseles ar dievišķo spožumu, sniedzot Dieva Žēlastības svētību pasaulei.
Zeme bez saules staru starpniecības nesaņemtu saules siltumu un gaismu. Tāpat arī Svētais Gars ir īstenais cilvēka dzīvības avots; bez Svētā Gara cilvēkam nebūtu saprāta, tas nevarētu iegūt zinātnes gudrības, kas ir pamatā cilvēka ietekmei uz visu pārējo radību. Svētā Gara gaisma dod cilvēkiem spēju domāt un izdarīt atklājumus, ar kuriem tas pakļauj dabas likumus savai gribai.
Svētais Gars ar Dieva praviešu starpniecību māca cilvēkam garīgos tikumus un dod iespēju izmantot mūžīgo dzīvi.
Visas šīs dāvanas cilvēkam nes Svētais Gars – tādējādi mēs varam noprast, ka tas ir vidutājs starp Radītāju un radīto. Saules gaisma un karstums ir zemes auglības avots, tas rosina dzīvību visā, kas aug, un Svētais Gars dzīvina cilvēku sirdis.
Abi dižie apustuļi, Sv. Pēteris un Sv. Jānis Evaņģēlists, reiz bija vienkārši darba cilvēki, kas vaiga sviedros gādāja dienišķo maizi. Ar Svētā Gara palīdzību viņu dvēseles tika apgaismotas, un viņi saņēma Kristus mūžīgo svētību.


[1911.g. 1. novembrī]

18. Cilvēka divējādā daba

Šodien Parīzē ir svētki! Tiek atzīmēta Visu Svēto diena. Kā jūs domājat, kāpēc šos cilvēkus nosauca par svētiem? Šim vārdam ir oti konkrēta nozīme. Svēts ir tas, kurš dzīvo šķīsti un ir atbrīvojies no visām cilvēciskajām vājībām un trūkumiem.
Cilvēkam ir divas dabas: garīgā jeb augstākā daba un materiālā jeb zemākā. Ar pirmo viņš tuvojas Dievam, bet ar otru dzīvo tikai pasaulei. Cilvēkos vērojamas abu šo dabu izpausmes. Savā tieksmē pēc materiālā cilvēks ķeras pie meliem, nežēlības, netaisnības; tā ir viņa zemākās dabas izpausme. Viņa dievišķā daba izpaužas mīlestībā, Žēlsirdībā, laipnībā, patiesīgumā un taisnīgumā. Ikviens labais paradums, ikviena cēlā īpašība ir attiecināma uz cilvēka garīgo dabu, bet trūkumi un grēcīgums nāk no viņa materiālās dabas. Ja dievišķā daba ņem virsroku pār cilvēcisko, mūsu priekšā ir svētais.
Cilvēka varā ir darīt gan labu, gan aunu; ja labais ir pārsvarā un tieksme darīt ļaunu ir pārvarēta, tad šādu cilvēku patiesi var dēvēt par svētu. Taču, ja viņš, gluži otrādi, noliedz dievišķo un auj sevi pārņemt ļaunām kaislībām, tad viņš nav labāks par dzīvnieku.
Svētie ir cilvēki, kas atbrīvojušies no materiālās pasaules un pārvarējuši grēku. Viņi dzīvo šai pasaulē, bet nepieder pie tās, jo viņu domas arvien ir Gara valstībā. Viņi mīt svētumā, un viņu darbi apliecina mīlestību, taisnīgumu un dievbijību. Viņi ir apgaismoti no augstumiem un ir kā gaišas lāpas zemes tumšajos nostūros. Tie ir Dieva Svētie. Apustuļi, Jēzus Kristus mācekļi, bija līdzīgi pārējiem ļaudīm, arī viņus vilināja pasaulīgas lietas, viņi domāja tikai par savu labumu. Viņi maz ko saprata no taisnīguma, un viņos nevarēja atrast dievišķos tikumus. Taču, kad viņi sekoja Kristum un ticēja viņam, nezināšanu aizstāja sapratne, nežēlību – taisnīgums, melus – patiesība, tumsu – gaisma. Viņi, kas bija pasaulīgi, kļuva garīgi un dievišķi. Viņi bija tumsas bērni, bet kļuva par Dieva dēliem, par svētajiem. Tāpēc centieties iet viņu pēdās, atsakoties no pasaulīgajām lietām un tiecoties sasniegt Gara valstību!
Lūdziet Dievu, lai viņš stiprina jūs dievišķajos tikumos, lai jūs pasaulē būtu kā eņģeļi un kā bākas, kas atklāj Dieva valstības noslēpumus tiem, kuru sirdis spēj saprast! Dievs sūtīja savus praviešus pasaulē, lai tie mācītu un apgaismotu cilvēku un izskaidrotu tam Svētā Gara spēka noslēpumu, lai šis cilvēks varētu atstarot gaismu un, savukārt, kļūtu par ceļa rādītāju citiem. Svētās grāmatas – Bībeli, Korānu un citus svētos rakstus Dievs deva kā ceļvežus dievišķajiem tikumiem – mīlestībai, taisnīgumam un mieram.
Tāpēc es jums saku – centieties sekot šo svēto grāmatu norādījumiem un vadiet savu dzīvi tā, lai, sekodami svēto piemēram, jūs paši kļūtu par Visaugstākā svētajiem!


[1911.g. 2. novembrī]

19. Materiālais un garīgais progress

Abdulbahā sacīja:
Šodien tik jauks laiks, debesis skaidras, spīd saule – kā tas iepriecē cilvēka sirdi! Tik labs un skaists laiks cilvēkam dod jaunu dzīvību un spēku, un, ja viņš ir bijis slims, tad atkal sajūt cerību uz drīzu atveseļošanos. Šīs dabas veltes ietekmē cilvēka fizisko ķermeni, jo vienīgi tas var saņemt materiālos labumus.
Ja cilvēkam labi klājas tajā laukā, kurā viņš darbojas – biznesā, mākslā vai kādā citā nozarē, – tas viņam auj paaugstināt savas fiziskās labklājības līmeni, dodot ķermenim to brīvību un ērtības, ko tas vēlas. Šodien viscaur var redzēt, ka cilvēks sev apkārt rada visas iespējamās labierīcības un ērtības, neko neliedzot savai fiziskajai un materiālajai dabai. Taču jābūt uzmanīgam, lai, pārāk daudz domājot par miesu, neaizmirstu dvēseli, jo materiālie labumi neceļ cilvēka garu. Izsmalcinātība pasaulīgajās lietās iepriecina cilvēka ķermeni, taču nekādā ziņā nepacilā dvēseli.
Var gadīties, ka cilvēkam, kuram ir visādi materiālie labumi, kurš bauda visus modernās civilizācijas sasniegumus, ir liegta vissvarīgākā – Svētā Gara dāvana.
Ir labi un slavējami gūt panākumus materiālajā jomā, taču vienlaikus nepametīsim novārtā to, kas ir daudz svarīgāks – garīgo progresu – un neaizvērsim acis Dievišķajai Gaismai, kas mirdz ap mums.
Tikai pilnveidojoties garīgi tāpat kā materiāli, mēs varam patiesi progresēt un kļūt pilnīgi. Visi lielie skolotāji nāca, lai nestu šo gara dzīvību un gaismu pasaulei. Viņi nāca, lai Patiesības Saule varētu kļūt redzama un iespīdētu cilvēku sirdīs un lai caur tās brīnumaino spēku viņi varētu sasniegt Mūžīgo Gaismu.
Kad nāca Kristus, viņš nesa sev līdz Svētā Gara gaismu, un viņa mācekļi, kā arī visi cilvēki, kas to saņēma, kļuva par apgaismotām, garīgām būtnēm.
Bahāullā piedzima un ieradās pasaulē, lai apliecinātu šo gaismu. Viņš mācīja ļaudīm Mūžīgo Patiesību un sūtīja Dieva gaismas starus pār visām zemēm.
Cilvēks diemžēl noniecina šo gaismu. Viņš arvien vēl turpina savu tumsas un nesaprašanās ceļu, un ķildas un nežēlīgi kari vēl arvien nav retums.
Viņš izmanto materiālos sasniegumus, lai apmierinātu savu karošanas kaisli, un rada iznīcinošus ieročus un rīkus, lai nonāvētu savus līdzcilvēkus.
Labāk būtu papūlēties garīgo ieguvumu dēļ, jo tas ir vienīgais patiesais progresa ceļš, kas nāk no Dieva un ir dievišķs.
Es lūdzu par ikvienu un visiem, lai jūs saņemtu Svētā Gara dāvanas, tādējādi kļūstot patiesi apgaismoti, virzoties uz priekšu un augšup pretī Dieva valstībai. Tad jūsu sirdis būs gatavas saņemt prieka vēsti, jūsu acis atvērsies, un jūs ieraudzīsiet Dieva varenību, jūsu ausis atdarīsies un jūs sadzirdēsiet viņa valstības aicinājumu, jūsu mēle kļūs runīga, un jūs aicināsiet audis piepildīt dievišķo gribu un īstenot Dieva mīlestības principu.


[1911.g. 3. novembrī]

20. Matērijas evolūcija un dvēseles attīstība

Parīzē kļūst tik ļoti auksts, ka man drīz nāksies braukt projām, taču jūsu mīlestības siltums vēl tur mani šeit. Ja Dievs dos, ceru palikt starp jums vēl mazliet; ķermeņa aukstums vai karstums nespēj ietekmēt garu, ko silda Dieva mīlestības uguns. To saprotot, mēs sākam apjaust, kāda būs dzīve tajā pasaulē, kas nāks.
Dievs savā dāsnumā ir devis mums priekšnojautu, kā arī apliecinājumus tām atšķirībām, kas ir starp ķermeni, dvēseli un garu.
Ir skaidrs, ka aukstums, karstums, ciešanas skar vienīgi miesu, bet ne garu.
Mums bieži nākas redzēt cilvēku, kurš ir nabags, slims, trūcīgi ģērbies un bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, tomēr garīgi stiprs. Lai kas arī būtu jāpacieš miesai, viņa gars ir brīvs un vesels. Un otrādi, bieži var redzēt bagātu, fiziski spēcīgu un veselu cilvēku ar nāvīgi slimu dvēseli.
Ir acīm redzams, ka cilvēka gars ir gluži citāds nekā viņa ķermenis.
Gars ir nemainīgs, neiznīcināms. Dvēseles attīstība un sasniegumi, tās prieki un bēdas nav atkarīgi no fiziskā ķermeņa.
Ja draugs mums nodara prieku vai sāpes, ja mīlestība izrādās īsta vai neīsta, tas atstāj iespaidu uz dvēseli. Ja mūsu mīļie ir tālu projām, cieš dvēsele, un dvēseles ciešanas vai satraukums var ietekmēt ķermeni.
Tādējādi, kad garu uztur svētie tikumi, tad ķermenis atplaukst; dvēselei krītot grēkā, mokas cieš arī ķermenis.
Sastopoties ar patiesību, pastāvību, uzticību un mīlestību, mēs jūtam prieku, bet noskumstam, sastopot melus, neuzticību un viltu.
Viss minētais ietekmē dvēseli, tās nav ķermeņa kaites. Dvēselei, tāpat kā ķermenim, piemīt sava individualitāte. Taču, ja ar ķermeni notiek pārmaiņas, tas ne vienmēr skar garu. Ja saplīst stikls, ko apspīd saule, tad tikai stikls ir pagalam, bet saule joprojām spīd. Ja salūst būrītis, kurā ir putns, putnam nenotiek nekas auns. Ja saplīst gaismeklis, liesma vēl arvien var degt.
Tas pats attiecas arī uz cilvēka garu. Lai arī nāve iznīcina viņa ķermeni, tai nav varas pār viņa garu – tas ir mūžīgs, pastāvīgs, tas nedz dzimst, nedz mirst.
Dvēsele pēc nāves saglabā to skaidrības pakāpi, kādu bija sasniegusi cilvēka dzīves laikā; pēc atbrīvošanās no ķermeņa tā ieplūst Dieva Žēlsirdības okeānā.
No brīža, kad dvēsele atstāj ķermeni un ierodas dievišķajā pasaulē, tās attīstība kļūst garīga – tā ir tuvošanās Dievam.
Materiālajā pasaulē evolūcija norit no vienas attīstības pakāpes uz nākamo. Minerāls kļūst par augu, augs baro dzīvnieku pasauli, un tā tas turpinās, sasniedzot cilvēku. Šī pasaule ir pilna šķietamu pretrunu; katrā no šīm valstībām (minerālu, augu un dzīvnieku) dzīvība pastāv noteiktā pakāpē; lai gan, salīdzinot ar dzīvību cilvēkā, zeme šķiet mirusi, tā tomēr dzīvo savu pašas dzīvi. Šajā pasaulē viss dzīvo un mirst, un dzīvo atkal citā formā, bet gara pasaulē viss ir pavisam citādi.
Dvēsele neattīstās pakāpeniski, tā tikai tuvojas Dievam, pateicoties Dieva Žēlastībai un dāsnumam.
Es lūdzu no visas sirds, lai mēs visi varētu nokļūt Dieva valstībā un viņa tuvumā.


[1911.g. 4. novembrī]

21. Garīgās tikšanās Parīzē

Mūsdienu Eiropā viscaur dzirdams par sapulcēm un asamblejām, tiek dibinātas dažnedažādas biedrības, kurās apvienojas tie, kas interesējas par tirdzniecību, zinātni, politiku un daudz ko citu. Tās visas ir domātas materiālajai sfērai, to mērķis ir progress un apgaismība materiālajā pasaulē. Gara dvaša tās parasti nesasniedz. Šķiet, ka tās nedzird dievišķo balsi un nemana to, kas nāk no Dieva. Taču šī tikšanās Parīzē ir patiesi garīga. Pār jums nāk Dieva gars, un jūsu sirdīs iespīd gaisma no viņa valstības. Dievišķā mīlestība ir stipra jūsu vidū, un izslāpušām dvēselēm jūs pārraidāt prieka vēstis.
Jūs visi esat šeit sapulcējušies ar vienu mērķi, vienoti sirdī un dvēselē, kas ir dievišķās mīlas pārpilna, strādājot un ilgojoties pēc pasaules vienotības.
Šī sanāksme ir patiesi garīga! Tā ir brīnišķi smaržojošs dārzs, pār kuru līst debesu Saules stari, to siltumam ienākot ikvienā gaidošā sirdī un dzīvinot to. Jūs esat Kristus mīlestības pilni, un tā pārspēj visas zināšanas, un Svētais Gars ir jūsu palīgs.
Ar katru dienu šī sapulce pieaugs spēkā un kļūs varenāka, līdz tās gars pakļaus visu pasauli!
No visas sirds centieties kļūt par Dieva dāsnuma paudējiem, jo viņš ir jūs izvēlējies par saviem mīlas vēstnešiem visai pasaulei, par tiem, kas ļaudīm nesīs viņa garīgās veltes un izplatīs vienotību un saskaņu virs zemes. Pateicieties Dievam no visas sirds par šo iespēju! Pat tas mūžs, kas pilnībā veltīts Dieva slavēšanai, ir par īsu, lai pateiktos Dievam par šādu laipnību.
Pacelieties savā sirdī pāri tagadnei un ar ticības pilnām acīm paraugieties nākotnē! Šodien tiek iesēta sēkla, grauds iekrīt zemē, bet nāks diena, kad no tā izaugs varens koks augļu pilniem zariem. Līksmojiet un priecājieties, jo šī diena ir uzaususi, mēģiniet apjaust tās varenumu, jo tas ir patiesi apbrīnojams! Dievs jums ir piešķīris lielu godu, jūsu sirdīs iedegdams starojošu zvaigzni, kuras gaisma apgaismos visu pasauli!


[1911.g. 5. novembrī]

22. Divi gaismas veidi

Šodien laiks pie mums ir drūms un apmācies. Austrumos nepārtraukti spīd saule, zvaigznes arvien ir spožas un mākoņu ir ļoti maz. Gaisma vienmēr uzaust Austrumos un sūta savu spožumu uz Rietumiem.
Gaisma var būt divējāda. Ir redzamā – saules gaisma, kas auj mums visapkārt saskatīt skaisto; bez tās mēs neko neredzētu.
Kaut arī šīs gaismas uzdevums ir padarīt mums visas lietas redzamas, tā nedod mums spēju īsti redzēt, saprast visa apkārtējā burvīgumu, jo šai gaismai nepiemīt nedz gudrība, nedz apziņa. Zināšanas un sapratni mums sniedz prāta gaisma - bez tās fiziskajai redzei nebūtu nozīmes.
Prāta gaisma ir visaugstākā, jo tā ir dievišķās gaismas daļa.
Prāta gaisma auj mums saprast un apjaust visu pastāvošo; dievišķā gaisma ļauj mums ieraudzīt neredzamo un saskatīt patiesības, kas pasaulei kļūs redzamas tikai pēc tūkstoš gadiem.
Dievišķā gaisma āva praviešiem pirms divtūkstoš gadiem saskatīt to, kas notiks, un šodien mēs redzam viņu vīziju piepildāmies. Šo gaismu mums jācenšas iegūt, jo tā ir varenāka par jebkuru citu.
Šī gaisma āva Mozum redzēt un saprast Dieva parādīšanos un dzirdēt debesu balsi runājam ar viņu no degošā krūma.
Šo gaismu min Muhameds, sacīdams: "Allāhs ir debesu un zemes gaisma."
Meklējiet šo debesu gaismu ar visu sirdi, lai jūs ar tās palīdzību spētu iedziļināties visa notiekošā būtībā, zinātu Dieva noslēpumus, lai viss cilvēku acīm slēptais skaidri iezīmētos jūsu priekšā.
Šo gaismu varētu salīdzināt ar spoguli: tāpat kā spogulis atstaro visu, kas tam priekšā, arī šī gaisma rāda mūsu gara acīm visu, kas eksistē Dieva valstībā, un liek atklāties lietu būtībai. Ar šīs spožās gaismas palīdzību ir tapis zināms svēto rakstu garīgais iztulkojums un kļuvušas redzamas apslēptās lietas Dieva Visumā, un mēs esam apjautuši Dieva nodomus attiecībā uz cilvēku.
Es lūdzu, lai Dievs savā Žēlastībā apgaismotu jūsu sirdis un dvēseles ar savu vareno gaismu, lai ikviens no jums mirdzētu kā spoža zvaigzne pasaules tumšākajās vietās.


[1911.g. 6. novembrī]

23. Garīgās tieksmes rietumos

Abdulbahā sacīja:
Esiet sveicināti! Es esmu ieradies no Austrumu zemēm, lai brīdi padzīvotu starp jums. Austrumos nereti domā, ka Rietumu cilvēkiem trūkst garīguma, taču es to nesaskatu. Paldies Dievam, es redzu un jūtu, ka Rietumu cilvēkiem piemīt garīgas tieksmes, kas bieži vien ir daudz izteiktākas nekā austrumniekiem. Ja mācība, kas nāca no Austrumiem, būtu apzinīgi izplatīta Rietumos, pasaule tagad būtu daudz gaišāka.
Lai arī visi lielākie garīgie skolotāji ir nākuši no Austrumiem, tur arvien vēl ir daudz cilvēku, kam pilnīgi trūkst garīguma. Garīgā ziņā viņi ir stingi kā akmens un arī netiecas būt citādi, jo uzskata, ka cilvēks ir tikai dzīvnieka augstākā pakāpe un dievišķais viņu neskar.
Taču cilvēkam jātiecas uz augšu, jāpaceļ savs skatiens pāri materiālajam, lai ar Dieva Žēlastību sasniegtu debesu valstību. Ir cilvēki, kas pievēršas tikai fiziskajam progresam, materiālajai evolūcijai. Tie labprātāk pētī, kas kopīgs viņu un pērtiķa organisma uzbūvei, nevis domā par radniecību starp savu un Dieva garu. Tas tiešām šķiet dīvaini, jo cilvēks atgādina zemākos radījumus tikai fiziski, bet prāts padara viņu atšķirīgu.
Cilvēks arvien ir attīstībā. Viņa zināšanu loks nemitīgi paplašinās, un viņa garīgā darbība ir vērsta daudzos un dažādos virzienos. Paraugieties, ko cilvēks ir sasniedzis zinātnē, padomājiet par viņa neskaitāmajiem atklājumiem un izgudrojumiem, kā arī dziļo dabas likumu izpratni!
To pašu var teikt arī par mākslu – un laika gaitā cilvēka spējas attīstās arvien straujāk un straujāk! Ja saliktu kopā pēdējo pusotra tūkstoša gadu ilgajā laikposmā veiktos atklājumus, izgudrojumus un materiālos sasniegumus, kļūtu redzams, ka, salīdzinājumā ar iepriekšējiem četrpadsmit gadsimtiem, pēdējo simt gadu laikā panākumi ir bijuši daudz straujāki. Ātrums, ar kādu cilvēks virzās uz priekšu, palielinās ik gadsimtu.
Saprāts ir viena no lielākajām dāvanām, ko Dievs devis cilvēkam, padarīdams to par augstāku būtni nekā dzīvnieks. Kamēr cilvēka gudrība pieaug un kļūst izsmalcinātāka ar katru gadsimtu, katru paaudzi, dzīvnieks paliek arvien tāds pats – šodien tas nav saprātīgāks kā pirms tūkstoš gadiem. Vai vajadzīgs vēl pārliecinošāks arguments, kas apliecinātu cilvēka atšķirību no dzīvnieku pasaules? Tas ir skaidrs kā diena.
Gara spējas cilvēkam tiek dotas jau piedzimstot; no visām radībām tās piemīt viņam vienīgajam. Cilvēks ir garīga būtne un var būt patiesi laimīgs, tikai dzīvojot garā. Garīgās alkas, garīgā uztvere piemīt vienlīdz visiem cilvēkiem, un es esmu cieši pārliecināts, ka arī Rietumu cilvēki jūt lielas slāpes pēc gara gaismas.
Es dedzīgi lūdzos, lai Austrumu zvaigzne mirdz pār Rietumu pasauli un lai Rietumu audis pieņemtos spēkā, dedzībā un drosmē un palīdzētu saviem brāļiem Austrumos.


[1911.g. 6. novembrī]

24. Lekcija kādā Parīzes studijā

Šis ir īsts bahājiešu nams. Katru reizi, kad tiek dibināts šāds nams vai satikšanās vieta, tas kļūst par vienu no labākajiem atbalsta punktiem savas pilsētas vai valsts vispārējai attīstībai. Tas veicina zinātnes un izglītības progresu un kļūst slavens ar garīgumu un mīlestību, ko izplata starp tautām.
Šādas satikšanās vietas dibināšanai vienmēr seko vislielākā labklājība. Pirmā bahājiešu padome, kas izveidojās Teherānā, bija īpaši svētīta! Gada laikā tā ir pieaugusi tik strauji, ka tās locekļu skaits deviņkāršojies. Šodien tālajā Persijā (Irānā) ir daudz šādu padomju, kur satiekas Dieva sekotāji, pārpilni prieka, mīlestības un vienotības. Viņi sludina Dieva mācību, izglīto jaunatnācējus, tuvina sirdis brālīgā labvēlībā. Viņi ir tie, kas palīdz nabadzīgajiem un trūkumcietējiem, sniedzot tiem dienišķo maizi. Viņi rūpējas par slimajiem, sniedz cerību un mierinājumu vientuļajiem un apspiestajiem.
Jūs, kas esat šeit, Parīzē, – dariet tā, lai jūsu padome būtu tai līdzīga un nestu vēl lielākus augļus!
Dieva sekotāji! Ja jūs uzticēsieties Dieva vārdam un būsiet stipri, ja jūs sekosiet Bahāullā norādījumiem, kopjot slimos, pieceļot tos, kas pakrituši, rūpējoties par nabagajiem un trūkumcietējiem, dodot patvērumu ubagiem, aizstāvot apspiestos, mierinot cietējus un no visas sirds mīlot cilvēci, tad es paredzu, ka visai drīz jūsu kopiena ievāks bagātīgu ražu. Ik dienu katrs tās loceklis virzīsies uz priekšu un garīgi pilnveidosies. Tāpēc jums ir vajadzīgs drošs pamats, ikvienam no jums pilnībā jāizprot kopienas mērķi un vēlmes. Tie ir šādi:
1. Izrādīt līdzcietību un labu gribu pret visiem cilvēkiem.
2. Kalpot cilvēcei.
3. Censties vadīt un apgaismot tos, kas ir tumsā.
4. Būt laipnam pret katru, mīlēt katru cilvēku.
5. Būt pazemīgam savā attieksmē pret Dievu, pastāvīgam lūgšanās, tādējādi ik dienu tuvojoties Dievam.
6. Būt tik uzticamam un patiesam savā rīcībā, lai ikvienu kopienas locekli varētu pazīt kā godīguma, mīlestības, ticības, laipnības, augstsirdības un drosmes iemiesojumu. Atrauties no visa, kas nav dievišķs, tiekties pēc dievišķās dvašas – dievišķas dvēseles, tā rādot pasaulei, ka bahājietis ir pilnīga būtne.
Centieties pēc tā savās sanākšanās! Tad jūs, Dieva sekotāji, pulcēsieties ar patiesu prieku. Palīdziet cits citam un, sasnieguši pilnīgu vienotību, kļūstiet kā viens!
Es lūdzu Dievu, lai jūs ik dienu pavirzītos uz priekšu savā garīgajā attīstībā. Lai Dieva mīlestība arvien vairāk izpaužas jūsos, lai jūsu sirds domas tiktu šķīstītas un jūsu sejas mūžam būtu pievērstas Dievam! Lai jūs visi kā viens tuvotos vienotības slieksnim un ienāktu Dieva valstībā! Lai ikviens no jums būtu līdzīgs aizdegtai lāpai, kurā spoži liesmo Dieva mīlestības uguns!


[1911.g. 7. novembrī]

25. Bahāullā

Abdulbahā teica:
Šodien es ar jums runāšu par Bahāullā. Trešajā gadā pēc tam, kad Bab bija pasludinājis savu misiju, Bahāullā, ko fanātiskie mullas apsūdzēja ticībā jaunajai doktrīnai, tika apcietināts un iemests cietumā. Nākamajā dienā vairāki valdības ministri un citas ietekmīgas personas lika viņu atbrīvot. Vēlāk viņu atkal apcietināja, un garīdznieki piesprieda viņam nāvessodu. Gubernators vilcinājās ar sprieduma izpildīšanu, baidoties no revolūcijas. Garīdznieki sanāca mošejā, kuras priekšā atradās soda vieta. Visi pilsētas iedzīvotāji drūzmējās ārpus mošejas. Namdari bija paņēmuši līdz zāģus un āmurus, miesnieki – nažus, mūrnieki un celtnieki – lāpstas, un visi, saniknoto mullu uzkurināti, vēlējās piedalīties viņa nogalināšanā. Mošejā pulcējās garīdznieki. Bahāullā stāvēja viņu priekšā un atbildēja uz jautājumiem, parādot nepārspējamu gudrību. Viņš piespieda klusēt galveno no gudrajiem, apgāžot visus tā argumentus.
Starp diviem priesteriem izraisījās diskusija par dažu vārdu nozīmi Bab rakstos; apsūdzot to neprecizitātē, tie izaicināja Bahāullā, lai viņš to aizstāv, ja spēj. Šie garīdznieki cieta pilnīgu sakāvi, jo Bahāullā visas sapulces priekšā pierādīja, ka Bab bijusi absolūta taisnība un viņš apsūdzēts aiz nezināšanas.
Uzveiktie un nu piesprieda viņam pērienu ar bambusa nūju pa kāju pēdām un, vēl vairāk saniknojušies, izveda viņa ārā no mošejas uz soda vietu, kur gaidīja apmātais pūlis.
Taču gubernators joprojām baidījās izpildīt priesteru pavēli. Aptverot bīstamo stāvokli, kādā atradās ievērojamais cietumnieks, tika sūtīti vairāki vīri viņa glābšanai. Viņi izlauzās cauri mošejas sienai un izveda Bahāullā drošībā, taču ne brīvībā, jo gubernators, noveldams atbildību no saviem pleciem, aizsūtīja viņu uz Teherānu. Tur viņu ieslodzīja pazemes cietumā, kur nekad neiespīd dienas gaisma. Ap kaklu viņam aplika smagu ķēdi, saķēdējot viņu kopā ar pieciem Baba sekotājiem; šīs važas tika saslēgtas ar stiprām un oti smagām atslēgām. Viņa drēbes un feska bija saplēstas skrandās. Šādos necilvēcīgos apstākļos viņu turēja četrus mēnešus.
Visu šo laiku neviens no draugiem nespēja pie viņa piekļūt.
Kāds cietuma uzraugs mēģināja viņu noindēt, taču inde neiedarbojās, vienīgi sagādāja smagas ciešanas.
Pēc kāda laika valdība atbrīvoja Bahāullā un kopā ar ģimeni izsūtīja trimdā uz Bagdādi, kur viņš apspiests, naidnieku ielenkumā nodzīvoja vienpadsmit gadus.
Viņš pacieta visas mokas un pārestības ar vislielāko drosmi un izturību. Bieži vien, no rīta pieceļoties, viņš nezināja, vai nodzīvos līdz saulrietam. Tai pašā laikā pie viņa ik dienas nāca garīdznieki un iztaujāja reliģijas un metafizikas jautājumos.
Tad Turcijas gubernators izsūtīja viņu uz Konstantinopoli un no turienes uz Adrianopoli, kur sludinātājs nodzīvoja piecus gadus. Visbeidzot viņu nosūtīja uz attālo cietoksni St. Jean d'Acre. Tur viņu ieslodzīja cietokšņa karaspēka daļā un uz visstingrāko uzraudzīja. Man trūkst vārdu, lai izstāstītu jums par tiem pārbaudījumiem, kas viņam bija jāizcieš, šajā cietumā! Tomēr tieši no šīs apcietinājuma vietas Bahāullā rakstīja visiem Eiropas valdniekiem, un visas vēstules, izņemot vienu, tika nosūtītas pa pastu.
Nogādāt vēstuli šaham Nasredinam tika uzticēts persiešu bahājietim Mirza Badi Horasani, kurš apņēmās to nodot tieši šaha rokās. Šis drosmīgais vīrs Teherānas apkaimē gaidīja šaha ierašanos, jo tas bija nodomājis pa šo ceļu doties uz savu vasaras rezidenci. Bezbailīgais sūtnis sekoja šaham līdz pat viņa pilij un vairākas dienas gaidīja pie ieejas. Viņu varēja redzēt gaidām uz ceļa vienmēr vienā un tajā pašā vietā, līdz audis sāka brīnīties, ko viņš tur dara. Beidzot par to padzirdēja šāhs un pavēlēja saviem kalpiem viņu atvest.
"Ak, šāha kalpi, es nesu vēstuli, kura man jānodod šāham tieši rokās," Badi sacīja. Tad vērsās pie šāha: "Es esmu atnesis jums vēstuli no Bahāullā!"
Viņu tūlīt sagrāba un nopratināja tie, kas gribēja iegūt informāciju, kura tiem varētu noderēt Bahāullā turpmākajā vajāšanā. Badi neteica ne vārda. Tie viņu spīdzināja, un arī tad viņš cieta klusu! Pēc trijām dienām tie viņu nogalināja, tā arī nepiespieduši runāt. Šie nežēlīgie cilvēki pat fotografēja viņu, kad viņš tika spīdzināts. (Kāds cilvēks, kura klātbūtnē Badi tika dots uzdevums nogādāt vēstuli šāham, redzēja sakropļoto Badi ķermeni; no tā staroja gaisma).
Šāhs iedeva Bahāullā sūtīto vēstuli garīdzniekiem, lai viņi to izskaidrotu. Pēc daŽām dienām garīdznieki pavēstīja šāham, ka šī vēstule ir no politiska ienaidnieka. Šāhs sadusmojās un teica: "Tas nav nekāds paskaidrojums! Es jums maksāju par to, ka jūs lasāt manas vēstules un atbildat uz tām, tāpēc paklausiet!"
Vēstules saturs īsumā bija šāds: "Tagad, kad pienācis laiks, kad atklājies Dieva varenais mērķis, es lūdzu, lai man atļauj doties uz Teherānu un sniegt atbildes uz priesteru jautājumiem.
Es Jūs aicinu novērsties no Jūsu impērijas pasaulīgā spožuma. Atcerieties visus lielos valdniekus, kas bijuši pirms Jums, – viņu slava ir norietējusi."
Vēstule bija uzrakstīta lieliskā valodā, tā brīdināja valdnieku, vēstot par Bahāullā sludinātās valstības triumfu nākotnē gan Austrumos, gan Rietumu pasaulē.
Šāhs neņēma vērā vēstulē izteikto brīdinājumu un turpināja tādu pašu dzīvi līdz mūža galam.
Lai arī Bahāullā atradās ieslodzījumā, Svētā Gara lielais spēks bija kopā ar viņu!
Neviens cits, atrazdamies cietumā, nevarētu viņam līdzināties. Par spīti visām grūtībām, ko viņam nācās izciest, viņš nekad nesūdzējās.
Savā cēlajā pašcieņā viņš vienmēr atteicās satikties ar gubernatoru vai ietekmīgajiem pilsētniekiem.
Kaut gan uzraudzība bija neatslābstoši stingra, viņš nāca un gāja, kā pats vēlējās! Viņš nomira mājā, kas atradās kādus trīs kilometrus no St. Jean d'Acre.


[1911.g. 8. novembrī]

26. Labās domas jāpārvērš darbībā

Viscaur pasaulē slavē skaistus izteicienus un cēlus nodomus. Visi apgalvo, ka mīlot labo un neieredzot ļauno. Atklātība ir atbalstāma, meli – nicināmi! Uzticība ir tikums, bet nodevība apkauno cilvēci! Ir svētīgi iepriecināt ļaužu sirdis un nosodāmi darīt sāpes! Būt laipnam un Žēlsirdīgam ir labi, bet ienīst – grēks! Taisnīgums ir cēla īpašība, netaisnīgums – nosodāma! Katra pienākums ir just līdzi visiem un nevienam nedarīt ļaunu, kā arī visiem spēkiem izvairīties no skaudības un nenovīdības! Cilvēku ceļ gudrība, nevis nezināšana, gaisma, nevis tumsa! Ir slavējami pievērsties Dievam un gaužām muļķīgi viņu nicināt! Mūsu pienākums ir palīdzēt cilvēkam tiekties augšup, nevis vest viņu uz maldu ceļiem! Tādā garā varētu vēl ilgi turpināt.
Diemžēl viss sacītais ir tikai vārdi, mēs redzam, cik neliela daļa no tā visa tiek pārvērsta darbībā. Cilvēkus, gluži otrādi, aizrauj patmīļa un kaislības, katrs domā tikai par savu labumu pat tad, ja tas nozīmē aunu viņa brālim. Ikviens cenšas kļūt bagāts un visai maz vai nemaz nerūpējas par citu labklājību. Katrs sargā savu mieru un ērtības, līdzcilvēku stāvoklis nevienu neinteresē.
Diemžēl vairums cilvēku iet šādu ceļu.
Taču bahājieši tādi nedrīkst būt, viņiem jābūt pārākiem. Viņu darbiem jābūt nozīmīgākiem nekā vārdiem. Ne tikai vārdos, bet arī darbos viņiem jābūt Žēlsirdīgiem. Allaž viņiem darbos jāapstiprina tas, ko apgalvojuši vārdos. Viņu rīcībā jāparādās uzticībai un darbībai jāvairo dievišķā gaisma.
Lai jūsu darbi skaļi paziņo pasaulei, ka jūs esat īsteni bahājieši, jo darbība ir tā, kas ietekmē pasauli un veicinot cilvēces progresu.
Īsteniem bahājiešiem runas nav vajadzīgas. Mūsu darbība palīdzēs pasaulei, izplatīs civilizāciju un zinātni, attīstīs mākslu. Bez darbības materiālajā pasaulē neko nevar panākt, tāpat arī vārdi vien nespēj tuvināt cilvēku gara valstībai. Ne jau ar mēles kulstīšanu Dieva izredzētie kļuva svēti; visu mūžu pacietīgi kalpojot, viņi ir nesuši gaismu pasaulē.
Tāpēc centieties, lai jūsu ikdienas darbi būtu kā skaistas lūgšanas. Pievērsieties Dievam, dariet vienmēr to, kas ir pareizs un cildens! Atbalstiet trūcīgos, pieceliet pakritušos, mieriniet cietējus, ārstējiet slimos, iedrošiniet nedrošos, glābiet apspiestos, iedvesiet cerību tiem, kas to zaudējuši, sniedziet patvērumu izmisušajiem!
Tas ir darbs, kas tiek gaidīts no īsta bahājieša. Ja mēs cenšamies to visu darīt, tad esam visi īsteni bahājieši, bet, atstājot šo darbu novārtā, apliecinām, ka neesam cienīgi nest gaismas sekotāju vārdu.
Dievs, kas spēj ielūkoties ikvienā sirdī, zina, ciktāl mūsu dzīve ir mūsu vārdu piepildījums.
[1911.g. 9. novembrī]


27. Kristīšanas ar ūdeni un uguni patiesā nozīme

Svētā Jāņa evaņģēlijā Kristus saka:
"Pirms cilvēks nav piedzimis ar ūdeni un garu, viņš nevar ienākt debesu valstībā" (Sv. Jāņa ev., III, 5.).
Garīdznieki to izskaidro tā, ka dvēseles glābšanai nepieciešama kristīšanās. Citā evaņģēlijā ir teikts: "Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni" (Sv. Mateja ev., III, 2.).
Tātad kristības ūdens un uguns ir viens vesels! Nav iespējams, ka ūdens, par kuru ir runa, būtu domāts tiešā nozīmē, jo tas ir pretstats ugunij – tie abi viens otru iznīcina.
Evaņģēlijos mēs lasām, ka Kristus runājis par ūdeni, – ar to domāts dzīvību radošs spēks, jo bez ūdens nevar eksistēt nekas – ne minerāli, ne augi, ne dzīvnieki, ne cilvēks; dzīvība bez ūdens nav iespējama. Pēdējie zinātnes atklājumi liecina, ka pat minerāliem piemīt zināma dzīvība un arī tiem nepieciešams ūdens.
Tātad ūdens ir dzīvības avots, un, pieminot ūdeni, Kristus runā par Mūžīgas Dzīvības avotu.
Šis dzīvības ūdens ir līdzīgs ugunij, un tā nav nekas cits kā Dieva mīlestība, kas dod dzīvību mūsu dvēselēm.
Dieva mīlestības uguns sadedzina autu, kas aizsedz mūsu skatienam debesu valstību, lai mēs varam ar skaidru skatienu tiekties uz priekšu un augšup, pilnveidojot savus tikumus un svētumu un topot par gaismas avotu pasaulei.
Nav nekā lielāka un svētāka par Dieva mīlestību! Tā izārstē slimos un dziedē brūces, sniedz prieku un mierinājumu visai pasaulei, un vienīgi caur to cilvēks var iegūt mūžīgo dzīvošanu. Visu reliģiju būtība ir Dieva mīlestība, tā ir visu svēto mācību pamats.
Dieva mīlestība vadīja Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu, stiprināja Jāzepu Ēģiptē un deva drosmi un izturību Mozum.
Caur Dieva mīlestību Kristus tika sūtīts pasaulē, lai nestu ļaudīm mūžīgās dzīvības vēsti un ar savu iedvesmojošo piemēru rādītu, kā dzīvot pašuzupurēšanās un uzticības pilnu dzīvi. Dieva mīlestība deva Muhamedam spēju pacelt arābus no dzīvnieciska stāvokļa augstākā.
Dieva mīlestība uzturēja Bab, vedot viņu uz augstāko uzupurēšanos, padarot viņa krūtis par labprātīgu mērķi tūkstoš lodēm.
Visbeidzot, Dieva mīlestība deva Austrumiem Bahāullā un tagad izplata viņa mācības gaismu tālu Rietumos – no viena pola līdz otram.
Tā es aicinu ikvienu no jums ziedot visas savas zināšanas, vārdus un darbus, lai Dieva Mīlestības apjausma iemājotu katrā sirdī.


[1911.g. 9. novembrī]

28. Uzstāšanās "Garīgajā Savienībā"

Es vēlos pateikties jums par viesmīlību un paust savu prieku par to, ka esat noskaņoti garīgumam. Esmu laimīgs, ka varu piedalīties šajā sanāksmē, kuras mērķis ir klausīties dievišķo vēsti. Raugoties ar Patiesības acīm, jūs ieraudzītu šeit visapkārt spēcīgus garīguma viļņus. Svētā Gara varenums aptver ikvienu. Lai slavēts Dievs, kas savā dedzīgumā iedvesmojis jūsu sirdis! Jūsu dvēseles ir kā viļņi Gara jūrā; lai gan ikviens ir atsevišķs vilnis, okeāns ir viens, visi ir vienoti Dievā.
Katrai sirdij jāizstaro vienotība, lai dievišķā avota gaisma mirdzētu skaidra un spoža. Mums jādomā nevis par viļņiem, bet par jūru. Mums jāpaceļas no individuālā uz kopējo. Gars ir kā liels okeāns, un viļņi tajā – cilvēku dvēseles.
Svētajos rakstos ir sacīts, ka Jaunā Jeruzaleme parādīsies zemes virsū. Mēs saprotam, ka šī brīnišķā pilsēta nebūs celta no akmeņiem un javas, cilvēka roku būvēta, bet gan mūžīga debesīs.
Šī pilsēta ir pravietisks simbols, kas vēstī, ka dievišķā mācība parādīsies no jauna un apgaismos cilvēku sirdis. Ir pagājis ilgs laiks, kopš Svētā Roka ir radījusi cilvēku dzīvi. Bet nu svētā Jaunās Jeruzalemes pilsēta ir atkal nākusi no Austrumiem, tās spožums ir atausis virs Persijas un apgaismo visu pasauli. Šajās dienās mēs redzam piepildāmies svēto pravietojumu. Jeruzaleme bija nozudusi. Tā bija iznīcināta, nu tā ir atjaunota; to nolīdzināja līdz ar zemi, bet tagad tās mūri un torņi atkal paceļas savā jaunajā un varenajā krāšņumā.
Rietumu pasaulē sazēla materiālā labklājība, bet Austrumos uzspīdēja gara saule.
Man liels prieks par šo sanāksmi Parīzē – pilsētā, kur apvienojušies materiālie un garīgie sasniegumi.
Cilvēks, īstenais cilvēks – tā ir dvēsele, nevis ķermenis; fiziski piederot pie dzīvnieku valsts, tas tomēr ar savu dvēseli ir paaugstināts virs pārējām radībām. Raugiet, kā pasaule apgaismo materiālo pasauli – tāpat arī dievišķā gaisma staro dvēselē. Dvēsele cilvēcisko būtni dievišķo. Svētais Gars, darbojoties caur cilvēka dvēseli, dod viņam iespēju viscaur saredzēt Dievišķo Īstenību. Par šo gara spēju liecina visi dižie mākslas un zinātnes sasniegumi.
Gars dāvā arī mūžīgo dzīvošanu.
Tikai tie, kas ir Svētā Gara šķīstīti, spēs apvienot visas tautas. Tikai ar gara spēku austrumnieku filozofiskā doma varēs ienākt pragmatiskajā Rietumu pasaulē, tādējādi dievišķojot materiālo.
Visi, kas darbojas augstākā mērķa labā, ir gara armijas kareivji.
Debesu valstības gaisma karo pret un maldu pasauli. Patiesības Saules stari izkliedē māņticības un nesaprašanās tumsu.
Jūs esat tie, kas pieder garam! Pār jums, kas meklējat patiesību, nāks Bahāullā atklāsme kā liela prieka vēsts! Tā ir garīga mācība; tajā nav nevienas atziņas, kas nenāktu no Svētā Gara.
Garu nav iespējams uztvert ar fiziskā ķermeņa materiālajām sajūtām, ja neņem vērā tā izpausmes ārējās zīmēs un darbībā. Cilvēka ķermenis ir redzams, taču dvēsele nav, tomēr tieši dvēsele vada cilvēka spējas un pārstāv viņa cilvēcisko dabu.
Dvēselei piemīt divējādas spējas. 1. Tāpat kā ārējie apstākļi tiek darīti zināmi dvēselei ar acu, ausu un smadzeņu starpniecību, arī dvēsele ar smadzeņu starpniecību ziņo savas vēlmes un tieksmes rokām un mutei, tādējādi izsakot sevi. Gars, kas mīt dvēselē, ir pati dzīvības kvintesence. 2. Otra dvēseles spēja izpaužas nemateriālajā, gaišredzes sfērā (world of vision) – tā ir dvēseles un tajā mītošā gara darbības sfēra, kur tie darbojas bez ķermenisko sajūtu starpniecības. Šeit, gaišredzes sfērā, dvēsele redz bez ķermeņa acīm, dzird bez ausīm un pārvietojas neatkarīgi no fiziskās kustības. Tātad cilvēka dvēselē mītošais gars var darboties ar fiziskā ķermeņa starpniecību, izmantojot maņu orgānus, kā arī bez to palīdzības – gaišredzes pasaulē. Tas nešaubīgi apliecina cilvēka dvēseles pārākumu pār ķermeni, gara pārākumu pār matēriju.
Piemēram, šī lampa. Vai gaisma tajā nav pārāka par pašu lampu, kas to satur? Lai cik skaista būtu lampas forma, ja tajā nav gaismas, tā nepilda savu sūtību, tajā nav dzīvības. Lampai ir vajadzīga gaisma, nevis otrādi.
Garam nav vajadzīgs ķermenis, turpretī ķermenim gars ir nepieciešams, bez tā ķermenis nevar būt dzīvs. Dvēsele var dzīvot bez ķermeņa, bet ķermenim bez dvēseles jāiet bojā.
Cilvēks var zaudēt redzi, dzirdi, roku vai kāju, bet, kamēr vien dvēsele nepamet viņa miesu, viņš ir dzīvs un spēj paust dievišķos tikumus, turpretī pat vispilnvērtīgākais ķermenis bez gara ir nedzīvs.
Svētā Gara augstākā spēja ir paust dievišķo patiesību. Svētā mācība tika izplatīta pasaulē ar gara spējas starpniecību. Gars dod cilvēkam arī mūžīgo dzīvošanu. Gars lika dievišķajai varenībai izplatīties no Austrumiem uz Rietumiem, un gara spēks reiz apliecinās cilvēces dievišķos tikumus.
Mums jādara viss iespējamais, lai distancētos no pasaulīgām lietām, mums jātiecas kļūt garīgākiem, gaišākiem, jācenšas sekot dievišķās mācības norādījumiem, kalpot patiesas vienlīdzības un vienotības ideālam, būt Žēlsirdīgiem, atstarot Visaugstākā mīlestību uz visiem cilvēkiem, lai Gara gaisma parādītos mūsu darbos, – un tā līdz pat brīdim, kad visa cilvēce kļūs vienota un tās likteņa bangainā jūra nomierināsies, un turpmāk tās virsmu nesatrauks vētrainie viļņi. Tad cilvēce ieraudzīs Jauno Jeruzalemi un ieies pa tās vārtiem, saņemot Dieva svētību.
Es pateicos Dievam, ka šodien varēju būt kopā ar jums, un es pateicos par jūsu garīgo līdzdalību.
Es lūdzos, lai pieaug jūsu dievišķais dedzīgums un vienotība garā, lai šajā dižajā gadsimtā, kad valda Dieva gaisma, varētu piepildīties pareģojumi un prieka vēstis, kas paustas svētajās grāmatās. Šis ir tas varenais laiks, par kuru runāja Jēzus Kristus, liekot mums lūgties: "Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī uz zemes." Ceru, ka tā ir arī jūsu karstākā vēlēšanās.
Mūs vieno kopīgs mērķis un cerība, ka visi kļūs kā viens un katru sirdi apgaismos Dieva, mūsu Tēva, mīlestība.
Lai visi mūsu darbi būtu garīguma pilni un mūsu domas un tieksmes pievērstas Dieva valstībai!


[1911.g. 10. novembrī]

29. Gara attīstība

Abdulbahā sacīja:
Šovakar es runāšu par gara attīstību jeb progresu.
Dabā neeksistē absolūts miera stāvoklis. Viss vai nu attīstās, vai deģenerējas. Nekas nav nekustīgs – viss kustas vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Kopš dzimšanas brīža cilvēks fiziski attīstās, līdz sasniedz briedumu un sākas pretējais process – ķermeņa spēks un spējas samazinās un pamazām pienāk nāves stunda. Tāpat arī augs attīstās no sēklas līdz briedumam, tad novīst un iet bojā. Putns uzlido noteiktā augstumā un, sasniedzis augstāko punktu savā lidojumā, laižas lejup.
Tātad viss, kas radīts, pastāv kustībā. Viss materiālais attīstās līdz noteiktai pakāpei un tad sāk deģenerēties. Šis likums valda visā radītajā pasaulē.
Bet nu pievērsīsimies dvēselei! Mēs jau noskaidrojām, ka visa radītā būtiska īpašība ir kustība, nekas dzīvs nav bez kustības. Visa radība – minerāli, augu un dzīvnieku valsts – ir pakļauta kustības likumam: tā vai nu attīstās, vai sairst. Taču cilvēka dvēselei nav lejupslīdes, nav sairšanas. Tai piemīt vienīgi kustība uz pilnību; augšana un attīstība ir tās vienīgais virziens.
Dievišķā pilnība ir bezgalīga, tāpēc arī dvēseles attīstībai nav robežu. No cilvēka dzimšanas brīža viņa dvēsele nepārtraukti attīstās, intelekts pieaug un zināšanas paplašinās. ķermenim nomirstot, dvēsele turpina dzīvot. Visas radītās būtnes, lai kādā līmenī tās atrastos, ir ierobežotas, bet dvēsele ir bezgalīga.
Visās reliģijās sastopams priekšstats par to, ka dvēsele turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves. Par mīļotajiem aizgājējiem tiek noturēti aizlūgumi, izlūdzoties tiem grēku piedošanu un iespēju dvēselei turpināt savas gaitas aizkapa dzīvē. Ja dvēsele ietu bojā līdz ar ķermeni, tam visam nebūtu nekādas nozīmes. Vēl vairāk, ja dvēsele, atbrīvojusies no ķermeņa, nespētu turpināt savu ceļu uz pilnību, kāda jēga būtu visām šīm uzticīgi mīlošo lūgšanām?
Svētajos rakstos mēs lasām, ka "visi labie darbi tiek atrasti no jauna" (t.i., visi labie darbi tiek atmaksāti). Arī šie būtu tukši vārdi, ja dvēsele būtu mirstīga!
Vai tas, ka mūsu intuīcija, kura nekādā ziņā nav nejauša, mudina mūs lūgties par mūsu mirušo tuvinieku dvēseles labklājību, nav apliecinājums tam, ka tie turpina dzīvot?
Gara valstībā nav regresa. Mirstīgo pasaulē valda pretrunas, pretstati; tā kā kustība te ir neizbēgama, visam jāvirzās vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Gara valstībā atpakaļceļš nav iespējams, kustība ir tikai virzīšanās uz pilnību. Progress ir Gara izpausme materiālajā pasaulē. Cilvēka gudrība, saprāta spējas, zināšanas, zinātniskie sasniegumi – visi šie gara izpausmes veidi nosaka neizbēgamo garīgā progresa likumu un tāpēc ir nemirstīgi.
Es novēlu, lai jūs progresētu gara valstībā tāpat kā materiālajā pasaulē, lai vairojas jūsu gudrība, pieaug zināšanas un paplašinās sapratne!
Jums arvien jātiecas uz priekšu, neapstājoties ne uz brīdi; izvairieties no sastinguma – tas ir pirmais solis atpakaļ uz iznīcību.
Visa fiziskā radība ir lemta bojāejai. ķermeņus veido atomi; kad tie sāk savstarpēji atdalīties, iestājas sairšana un tas, ko mēs saucam par nāvi. Atomu salikums, kas veido ķermeni jeb būtnes mirstīgo daļu, ir laicīgs. Kad pievilkšanās spēks, kas satur šos atomus kopā, izsīkst, ķermenis beidz pastāvēt.
Ar dvēseli notiek citādi. Dvēsele nav elementu kombinācija, to neveido daudzi atomi, bet gan vienota, nedalāma substance, – tāpēc tā ir mūžīga. Atrazdamās ārpus materiālās pasaules, tā ir nemirstīga.
Pēc zinātniskās filozofijas liecībām, vienkāršs elements (vienkāršs – tāds, kas nav salikts) nav iznīcināms, tas ir mūžīgs. Dvēsele, nebūdama elementu salikums, savā būtībā ir vienkārša un tādējādi nevar beigt pastāvēt.
Tā kā dvēsele ir vienota, nedalāma substance, tā nevar sairt vai iznīkt, tās bojāejai nav iemesla. Visas dzīvās radības atstāj savas pastāvēšanas pēdas; šādas pēdas nevar rasties pašas no sevis, ja nepastāv radības, kas tās varētu atstāt. Lieta, kuras nav, nevar atstāt nekādas zīmes. Taču daudzveidīgas gara pastāvēšanas zīmes vienmēr ir mūsu acu priekšā.
Jēzus Kristus gara pēdas, viņa dievišķās mācības ietekme ir kopā ar mums šodien, un tā ir bezgalīga.


[1912.g. 15. novembrī]

30. Abdulbahā vēlmes un lūgšanas

Abdulbahā sacīja:
Jūs visi esat laipni aicināti, un es jūs visus no sirds mīlu.
Dienu un nakti es lūdzos, lai debesis dod jums spēku, lai jūs visi kā viens saņemtu Bahāullā svētību un ieietu gara valstībā!
Es lūdzos, lai jūs kļūtu par jaunām būtnēm, ko apmirdzējusi dievišķā gaisma, un lai dievišķās mīlestības vēsts izplatītos pa visu Eiropu.
Lai šī bezgalīgā mīlestība piepilda jūsu sirdis un prātus tā, ka grūtsirdībai neatliktu vieta un jūs kā putni prieka pilnām sirdīm uzspurgtu dievišķajā spozmē!
Lai jūsu sirdis kļūst skaidras un dzidras kā kristāla spoguļi, kas atspulgo vareno Patiesības Sauli!
Lai jūsu acis top atvērtas Dieva valstības zīmēm un ausis atdarītas debesu tās pasludināšanas skaņām, kas jau atskanējušas pasaulē! Lai jūsu dvēseles saņem palīdzību un mierinājumu un, tā spēcinātas, dzīvo saskaņā ar Bahāullā mācību!
Es lūdzos par visiem un ikvienu, lai jūs būtu pasaulē kā mīlas liesmas, lai jūsu gaišums un mīlestības siltums sasniedz ikviena noskumuša Dieva bērna un cietēja sirdi.
Esiet vienmēr kā spožas un starojošas zvaigznes Dieva valstībā!
Iesaku jums nopietni pievērsties Bahāullā mācības pētīšanai, lai ar Dieva palīgu jūs patiesi kļūtu bahājieši.


[1912.g. 17. novembrī]

31. Par ķermeni, dvēseli un garu

Cilvēks eksistē trīs pakāpēs – kā ķermenis, kā dvēsele un kā gars.
Ķermenis pārstāv cilvēka fizisko jeb dzīvniecisko pakāpi. Šai pakāpē cilvēks ir daļa no dzīvnieku valsts. Gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem ķermeņi sastāv no elementiem, ko satur kopā pievilkšanās spēks.
Tāpat kā dzīvniekiem, arī cilvēkam pieder maņas spējas, tas ir pakļauts karstumam, aukstumam, izsalkumam, slāpēm utt.; atšķirībā no dzīvnieka, cilvēkam piemīt ar saprātu apveltīta dvēsele, cilvēciskā gudrība.
Tieši saprāts ir vidutājs starp ķermeni un garu.
Kad cilvēks ļauj, lai viņa gars caur dvēseli apgaismo viņa izpratni, tad viņš sevī ietver visu radīto; jo cilvēks, būdams visa iepriekšējā augstākais sasniegums, līdz ar to augstākā no visām radītajām būtnēm, ietver sevī visas zemākās radītā pakāpes. Cilvēka saprāts, ko caur dvēseli apgaismojis viņa gars, padara viņu par radības kroni.
Turpretī, ja cilvēks neatver savu prātu un sirdi gara svētībai, bet pievēršas ar dvēseli materiālajam, savas dabas fiziskajai pusei, tad viņš zaudē savu augstāko stāvokli un kļūst zemāks par dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Šādā gadījumā cilvēka stāvoklis ir patiesi nožēlojams! Jo, ja dievišķajam garam atvērtās dvēseles garīgās īpašības netiek izmantotas, tās atrofējas, novājinās un beigās atmirst; tajā pašā laikā, pastiprināti izmantojot dvēseles materiālās īpašības, tās kļūst pārmērīgi spēcīgas un nabaga noklīdušais cilvēks kļūst daudz mežonīgāks, daudz netaisnīgāks, ļaunāks, nežēlīgāks un ļaunprātīgāks nekā paši zemākie dzīvnieki. Tā kā viņa tieksmes un vēlmes stiprina viņa dvēseles zemākā daļa, viņš kļūst arvien brutālāks, līdz visa viņa būtība nav necik augstāka par dzīvniekiem, kas lemti iznīcībai. Šādi cilvēki perina ļaunas domas, tiecas ievainot un iznīcināt; viņiem pilnīgi trūkst dievišķās līdzcietības gara, jo dvēseles dievišķo pusi ir nomācis materiālais. Un otrādi, ja dvēseles garīgā puse ir tik stipra, ka tur pakļautībā materiālo, tad cilvēks tuvojas dievišķajam, viņa cilvēcīgums kļūst tik varens, ka viņā rod izpausmi visi debesu tikumi; tad viņš izstaro Dieva žēlastību un veicina cilvēces garīgo attīstību, jo ir kļuvis par lāpu, kas apgaismo tās ceļu.
Jūs saprotat, kādā veidā dvēsele ir vidutāja starp ķermeni un garu. Tāpat arī šis koks (mazs apelsīnkoks uz blakus galdiņa) ir vidutājs starp sēklu un augli.
Auglim nogatavojoties, mēs zinām, ka koks ir pilnīgs; ja tas nenestu augļus, tas būtu nevienam nevajadzīgs, bezmērķīgs augs.
Dvēselei dzīvojot gara dzīvi, tā nes labus augļus un top par dievišķu koku. Es vēlos, lai jūs saprastu šo piemēru. Ceru, ka Dieva neizsakāmā labestība darīs jūs tik stiprus, ka dievišķais jūsu dvēselē, kas saista dvēseli un garu, arvien gūs pārsvaru pār materiālo, tik pilnīgi pārvaldot sajūtas, ka jūsu dvēsele tuvosies debesu valstības pilnībai. Lai jūsu sejas, cieši pievēršoties dievišķajai gaismai, top tik gaišas, ka visas jūsu domas, vārdi un darbi starotu gara spozmē, kas pārņemtu jūsu dvēseles, un pasaules gaitās jūs rādītu pilnīgas dzīves paraugu.
Daudzu cilvēku dzīvē galvenā loma ir šīs pasaules lietām; viņu prātus tā pārņēmusi ikdienība un ārišķība, ka tie kļuvuši akli pret jebkuru citu esamību, pret visa esošā garīgo nozīmi! Viņi domā un sapņo tikai par pasaulīgo slavu un materiālo progresu. Viņu apvārsni ierobežo jutekliskas baudas un sadzīves ērtības, kas viņus apņem; viņu godkāre tiecas pēc pasaulīgiem panākumiem un savu apstākļu uzlabošanas. Viņi neapvalda savas zemākās tieksmes, tikai ēd, dzer un guļ! Tāpat kā dzīvnieki, tie neaizdomājas tālāk par savu fizisko labklājību. Patiesībā no šīm vajadzībām būtu jātiek vaļā. Dzīve ir nasta, kas mums jānes, kamēr esam šajā pasaulē, taču nedrīkst pieļaut, ka zemākās rūpes pārņem visas cilvēka domas. Sirdij jātiecas pretī cildenākiem mērķiem, prāta darbībai jāpaceļas augstākā līmenī! Cilvēkam jālolo savā dvēselē dievišķās pilnības aina un turpat arī jāsagatavo mītne dievišķā gara neizsmeļamajam dāsnumam.
Lai dievišķās civilizācijas sasniegšana uz zemes kļūtu par jūsu lielāko vēlēšanos! Es izlūdzos augstāko svētību, lai tā piepildītu ar Svētā Gara dzīvīgumu un jūs būtu dzīvības devēji pasaulei.


[1912.g. 19. novembrī]

32. Bahājiešiem jāstrādā ar sirdi un dvēseli, lai uzlabotu dzīvi pasaulē

Prieks redzēt šo sanāksmi, jo tā patiešām ir svētu cilvēku pulcēšanās.
Mēs visi esam vienoti vienam dievišķam mērķim, mūsu motīvi nav materiālas dabas, un mūsu karstākā vēlēšanās ir, lai pasaulē izplatītos Dieva mīlestība.
Mēs strādājam un lūdzamies cilvēces vienotības labā, lai visas rases un tautības pasaulē kļūtu kā viena, visas valstis apvienotos un ļaužu sirdis pukstētu vienotā ritmā.
Lai slavēts Dievs, ka mūsu pūles ir neviltotas un mūsu sirdis pievērstas viņa valstībai! Mēs karsti ilgojamies pēc patiesības izplatīšanās pasaulē, un šī cerība mūs vieno mīlestībā un sirsnībā. Mēs visi kā viens esam dedzīgi un pašaizliedzīgi, gatavi upurēt personiskās intereses lielajam ideālam – mīlestībai uz savu tuvāko, mieram un ļaužu vienotībai!
Nešaubieties, ka Dievs ir ar mums, šeit visapkārt, ka viņš vairos mūsu pulkus ik dienu un mūsu sanākšanu ietekme un nozīme pieaugs!
Mana karstākā cerība ir, lai jūs nestu svētību citiem, dotu acu gaismu garīgi aklajiem, dzirdi garīgi kurlajiem un dzīvību tiem, kas ir miruši grēkā.
Palīdziet tiem, kas iestiguši materiālajā, apjaust savu piederību Dievam, mudiniet viņus celties un būt sava stāvokļa cienīgiem, lai ar jūsu pūlēm cilvēku pasaule kļūtu par Dieva un viņa izredzēto valstību!
Es pateicos Dievam, ka mūs vieno šis lielais ideāls, ka manas ilgas ir arī jūsējās un ka mēs darbojamies pilnīgā vienotībā.
Šodien pasaulē mēs skatām skumju ainu – plosās nežēlīgs karš. Cilvēki nonāvē savus līdzcilvēkus pašlabuma dēļ, lai pavairotu savas teritorijas! Līdz ar šīm zemiskajām tieksmēm cilvēci ir pārņēmis naids un tiek izliets arvien vairāk un vairāk asiņu.
Tiek izcīnītas arvien jaunas kaujas, armijas palielinās, tiek ražots arvien vairāk lielgabalu, šauteņu un dažādu spridzekļu, arī rūgtums un naids vairojas ik dienu.
Taču, paldies Dievam, šī sanāksme ilgojas vienīgi pēc miera un vienotības un tiecas pielikt visus sirds un dvēseles spēkus, lai pasauli padarītu labāku.
Jums kā Dieva kalpiem jācīnās pret apspiešanu, naidu un nesaskaņām, par to, lai tiktu pārtraukti kari un starp ļaudīm valdītu dievišķie miera un mīlestības likumi.
Strādājiet! Strādājiet no visas sirds, izplatiet Dieva valstības ideju starp cilvēkiem, māciet lepnajiem pazemīgi pievērsties Dievam, grēcīgajiem negrēkot un gaidīt viņa valstības nākšanu.
Mīliet un paklausiet savu Debesu Tēvu un neraizējieties, jo Dievs jums palīdzēs. Patiesi, es jums saku – jūs tik tiešām iekarosiet pasauli!
Ticiet, esiet pacietīgi un drosmīgi – šis ir tikai sākums, taču jūs noteikti uzvarēsiet, jo Dievs ir ar jums!


[1912.g. 20. novembrī]

33. Par apmelošanu

Jau no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām katrai Dieva Izpausmei bijis pretstatīts kāds "tumšo spēku" iemiesojums.
Šī tumšā vara vienmēr centusies iznīdēt gaismu. Tirānija arvien ir lūkojusi uzveikt taisnīgumu. Nezināšana arvien tiecas samīt kājām zināšanas. Jau kopš seniem laikiem šī ir bijusi materiālās pasaules metode.
Mozus laikā faraons apņēmās aizkavēt Mozus gaismas izplatīšanos citās zemēs.
Kristus laikā Kaiafs sakūdīja jūdus pret viņu un Izraēla mācītie vīri apvienojās, lai turētos pretī viņa varai. Ap viņu tika izplatīti visdažādākie meli. Rakstu mācītāji un farizeji piespieda ļaudis noticēt, ka viņš ir krāpnieks, atkritējs, zaimotājs. Viņi izplatīja šos melus visā Austrumu pasaulē un pamudināja piespriest Kristum kaunpilnas nāves sodu.
Tas pats notika arī ar Muhamedu; tālaika mācītie vīri apņēmās izkliedēt viņa mācības gaismu. Tie centās ar zobena varu aizkavēt viņa mācības izplatīšanos.
Par spīti visiem to pūliņiem, Patiesības Saule atmirdzēja pār apvārsni. Gaismas karaspēks sakāva tumsas spēkus pasaules kaujaslaukā, un dievišķās mācības spožums apgaismoja zemi. Tās piekritēji un Dieva vārda sludinātāji tapa par gaišām zvaigznēm pie cilvēces debesīm.
Mūsdienās vēsture atkārtojas.
Tie, kas grib citus pārliecināt, ka reliģija ir viņu īpašums, atkal pulcina spēkus, lai iznīcinātu Patiesības Sauli: viņi pretojas Dieva gribai, izgudro melus, kam nav pamatojuma. Viņi uzbrūk aizklātām sejām, neuzdrīkstoties parādīties dienas gaismā.
Mums ejams cits ceļš; mēs neuzbrūkam, nedz arī apmelojam; mēs nevēlamies strīdēties ar viņiem; mēs sniedzam argumentus un pierādījumus, mēs viņus uzaicinām apstrīdēt mūsu apgalvojumus. Viņi mums nespēj atbildēt, toties raksta visu, kas ienāk prātā, pret Dieva Sūtni Bahāullā.
Lai šie noniecinošie raksti nesatrauc jūsu sirdis! Klausiet Bahāullā vārdiem un neatbildiet pulgotājiem. Drīzāk priecājieties – pat šie apmelojumi sekmēs patiesības izplatīšanos! Izplatoties apmelojumiem, tiek uzdoti jautājumi, un tie, kuri jautā, nonāk pie ticības atziņām.
Ja kāds teiktu: "Blakusistabā atrodas gaismeklis, kas nedeg," varbūt kāds cilvēks, to dzirdēdams, apmierinātos ar teikto, bet cits cilvēks, kas būtu gudrāks, pats ielūkotos tajā istabā, lai pārliecinātos pats savām acīm, – un, raugi, redzot spoži degošu lampu, viņš uzzinātu patiesību!
Vai arī kāds apgalvotu: "Tā dārza kokiem nolauzti visi zari, un tie nenes augļus, to lapas ir nodzeltējušas! Tur nav arī neviena ziedoša krūma, un visas rozes ir novītušas – neejiet turp!" Gudrs cilvēks, to dzirdot, grib pats redzēt, vai tā ir taisnība vai nav. Tāpēc viņš ieiet dārzā – un ierauga, ka dārzs ir labi kopts: koku zari zaļoksni un spēcīgi, pilni gataviem augļiem, kas spīd cauri leknām lapām, krūmi koši saziedējuši un rožu ceri kā nosēti brīnišķi smaržīgiem rožu ziediem. Šim lieliskajam skatam paveroties taisnīga cilvēka acīm, tas slavē Dievu, ka necienīgie meli to ieveduši vietā, kas ir tik brīnum skaista!
Lūk, ar ko beidzas apmelotāja centieni: tas ved cilvēku pretī patiesības atklāsmei.
Ir zināms, ka visi meli, kas tika izplatīti ap Kristu un viņa mācekļiem, un visas grāmatas, kas tika sarakstītas pret viņu, tikai pamudināja ļaudis interesēties par viņa mācību; un tad, ieraudzījuši debesu dārza brīnišķo ainu un, ieelpojuši rožu un augļu smaržu, tie uz mūžu palika tur.
Tāpēc es jums saku – izplatiet dievišķo patiesības ideju visiem iespējamiem paņēmieniem, lai tā apgaismotu cilvēku saprātu; tā ir labākā atbilde apmelotājiem. Es nevēlos par viņiem runāt teikt ko ļaunu, vienīgi to, ka apmelošanai nav nekādās nozīmes.
Mākoņi var aizsegt sauli, taču tie nekad nevar būt tik biezi, ka saules stari netiktu tiem cauri! Nekas neaizkavēs to gaismu, kas dod siltumu un dzīvību dievišķajam dārzam.
Nekas nespēj aizkavēt lietus nākšanu no debesīm.
Nekas neaizkavēs Dieva vārda piepildīšanos!
Tāpēc, redzot grāmatas vai citus rakstus, vērstus pret mūsu atklāsmi, nekrītiet izmisumā, bet mieriniet sevi ar pārliecību, ka tas tikai stiprinās Dieva vārda ietekmi.
Neviens neapmētā ar akmeņiem koku, kuram nav augļu. Neviens nepūlas nodzēst gaismekli, kas nedeg.
Atskatieties uz senākiem laikiem! Vai faraona meliem bija kādi panākumi? Viņš apgalvoja, ka Mozus ir slepkava, ka viņš nogalinājis cilvēku un ir pelnījis nāvessodu! Viņš paziņoja arī, ka Mozus un Ārons ir ķildu cēlāji, ka viņi mēģinājuši iznīcināt ēģiptiešu reliģiju un tāpēc sodāmi ar nāvi. Faraona meli bija veltīgi. Mozus gaisma turpināja spīdēt. Dieva likuma spozme ir aptvērusi visu pasauli!
Kad farizeji sacīja par Kristu, ka viņš esot pārkāpis sabatu, sacēlies pret Mozus likumu, draudējis sagraut Jeruzalemes templi un svēto Jeruzalemes pilsētu un līdz ar to pelnījis krusta nāvi, mēs zinām, ka visiem šiem melīgajiem uzbrukumiem neizdevās aizkavēt Evaņģēliju izplatīšanos!
Kristus saule spoži staro debesīs, un pār visu zemi plūst Svētā Gara elpa!
Ticiet, nekādi meli nespēj aizkavēt dievišķo gaismu, tie var tikai veicināt tās izplatīšanos. Ja kādas darbības mērķis ir nenozīmīgs, kurš gan pret to cīnās?
Tā ir vienmēr: jo svarīgāks mērķis, jo vairāk atrodas pretinieku, kas mēģina tam kaitēt! Jo spožāka gaisma, jo tumšāka ēna! Mūsu ziņā ir darboties saskaņā ar Bahāullā mācību pazemībā un ciešā apņēmībā.


[1912.g. 21. novembrī]

34. Bez garīguma nevar pastāvēt patiesa laime un progress

Dzīvniekiem niknums un mežonīgums ir dabiskas īpašības, bet cilvēkam jānes pasaulē mīlestība un sirds siltums. Dievs sūtīja visus savus praviešus ar vienu mērķi – modināt cilvēku sirdīs mīlu un labu gribu, un šī mērķa dēļ tie bija ar mieru ciest un mirt. Visas svētās grāmatas tika sarakstītas, lai virzītu cilvēkus pa mīlestības un vienotības ceļu, tomēr šobrīd mēs redzam savā priekšā kara un asinsizliešanas skumjo ainu.
Ielūkojoties vēstures lappusēs, iedomājoties senatni un tagadni, mēs ieraugām melnu zemi, ko sārto cilvēku asinis. Tie nogalina cits citu kā mežonīgi vilki, aizmirsdami mīlestības un iecietības likumus.
Ir pienācis gaismas laikmets, kas atnesis lielisku civilizāciju un materiālo progresu. Cilvēku saprāts ir paplašinājies, padziļinājušās uztveres spējas – un tomēr ik dienu tiek izlietas svaigas asinis. Piemēram, Turcijas un Itālijas karš, kas noris pašlaik; kaut uz brīdi iedomājieties šo nelaimīgo ļaužu likteni! Cik daudzi nogalināti šajā sāpju laikā! Cik māju sagrauts, cik sievas palikušas par atraitnēm un bērni – par bāreņiem! Un kas tiks iegūts par visiem šiem sirds ēstiem un ciešanām? Stūrītis zemes!
Tas liecina, ka materiālais progress vien neceļ cilvēku. Gluži otrādi, jo vairāk viņš tajā ieslīgst, jo mazāk izpaužas viņa garīgums.
Agrākos laikos materiālā attīstība nenotika tik strauji, līdz ar to nebija arī tik daudz asinsizliešanas. Senatnē karojošās puses nebija apbruņotas ar lielgabaliem, nedz šaujamieročiem, dinamītu, patronām, torpēdām, kaujas kuģiem, nedz arī zemūdenēm. Tagad, pateicoties materiālajai civilizācijai, mums ir visi šie izgudrojumi, un karš kļūst arvien nežēlīgāks. Eiropa ir pārvērtusies par milzu arsenālu, kas pilns ar spridzekļiem, – un lai Dievs to pasargā no sprādziena, jo, ja tas notiks, tas skars visu pasauli!
Es gribētu, lai jūs saprotat, ka materiālais un garīgais progress ir divas atšķirīgas lietas, un vienīgi tad, ja materiālā attīstība notiks reizē ar garīguma attīstību, mēs pieredzēsim patiesu progresu un pasaulē valdīs miers. Ja ļaudis ievērotu svētos likumus un sekotu praviešu mācībām, ja Dieva gaisma apmirdzētu visas sirdis un cilvēki būtu patiesi reliģiozi, mēs drīz vien pieredzētu mieru virs zemes un Dieva valstību starp cilvēkiem. Dieva likumus var pielīdzināt dvēselei un materiālo progresu – ķermenim. Ja ķermeni neiedzīvinātu dvēsele, tas ietu bojā. Es patiesi lūdzos, lai garīgums pieaug un vairojas pasaulē, tādējādi mainot ļaužu paradumus, lai pasaulē varētu iestāties miers un saticība.
Karš, vardarbība un nežēlības, kas nāk tiem līdzi, ir nīstami Dievam un paši sev spriež tiesu. Jo mīlestības Dievs ir arī taisnīguma Dievs, un ikviens saņem to, ko ir pelnījis. Tāpēc centīsimies izprast Visaugstākā baušļus un savā dzīvē vadīsimies pēc viņa norādījumiem. Patiesa laime ir cieši saistīta ar garīgo labumu un sirdi, kas atvērta dievišķā dāsnuma saņemšanai.
Ja sirds novērsusies no Dieva svētības, kā lai tā cer uz laimi? Ja tā neuztic savas cerības un ticību Dieva žēlastībai, kur lai tā rod mierinājumu? Uzticieties Dievam, jo viņa svētība ir mūžīga un par visu augstāka! Ticiet Visuvarenajam, jo viņš nepieviļ un viņa labestība nemūžam neizsīkst! Viņa saule sniedz gaismu bez mitas, un viņa žēlastības mākoņi ir pilni līdzcietības rasas, ar ko viņš veldzē sev uzticīgo sirdis. Viņa dvesma arvien nes spirdzinājumu izkaltušām dvēselēm. Vai ir saprātīgi novērsties no tik mīloša Tēva, kas dāsni sniedz mums savu svētību, un kļūt par materiālā vergiem?
Dievs savā bezgalīgajā labestībā ir dāvājis mums tik daudz goda, padarot mūs par materiālās pasaules valdniekiem. Vai mums būtu jākļūst par tās vergiem? Nē, labāk apliecināsim savas iedzimtās tiesības un tieksimies dzīvot dievišķā gara dēlu dzīvi! Austrumos atkal ir uzlēkusi varenā Patiesības Saule. No tālā Persijas apvāršņa tās spožums izplatās malu malās, izkliedējot biezos māņticības padebešus. Cilvēces vienotības gaisma sāk apmirdzēt pasauli, un drīz vien dievišķās harmonijas un nāciju solidaritātes karogs plīvos augstu debesīs. Jā, Svētā Gara vēsmas iedvesmos visu pasauli!
Tautas un nācijas! Celieties un strādājiet, un esiet laimīgas! Pulcējieties kopā cilvēces vienotajā pajumtē!


[1912.g. 22. novembrī]

35. Skumjas un ciešanas

Šajā pasaulē mūs iespaido divējādas izjūtas – prieks un skumjas.
Prieks mūs spārno. Kad priecājamies, mūsu spēks kūsā, domāšana kļūst asāka un sapratne skaidrāka. Šķiet, ka mēs labāk tiekam galā ar pasauli un atrodam pielietojumu savām spējām. Kad mūs pārņem skumjas, mēs topam vājāki, spēki mūs pamet, mūsu uztvere kļūst izplūdusi un prāts aizmiglojas. Dzīve šķiet nesaprotama, mūsu gara acis nesaredz svēto noslēpumu, mēs nudien topam kā miruši.
Nav neviena cilvēka, kurš spētu izvairīties no šīm abām izjūtām, taču ņemiet vērā, ka jebkuras bēdas un ciešanas rodas tikai materiālajā sfērā – gara pasaule sniedz vienīgi prieku!
Ja mums jācieš, tas notiek materiālo lietu un parādību pēc, un visi pārbaudījumi un likstas nāk no šīs iluzorās pasaules.
Piemēram, tirgotājam var neizdoties darījumi – un viņu pārņem depresija. Strādnieks tiek atlaists, un tam uzglūn bads. Fermeris ievāc sliktu ražu un raizējas par iztikšanu. Cilvēks uzbūvē māju, bet tā nodeg līdz pamatiem – un nu viņš ir bezpajumtnieks, izpostīts un izmisis.
Šie piemēri apliecina, ka pārbaudījumi, kas mums uzglūn ik uz soļa, sāpes, ciešanas, kauns un bēdas, kas mums jācieš, rodas materiālajā pasaulē; garīgā valstība turpretī nekad nesagādā skumjas. Cilvēks, kura domas mīt šajā valstībā, bauda mūžīgu prieku. Kaites, ko manto viss miesiskais, nepaiet viņam garām, taču tās skar tikai viņa dzīves virspusi, bet dziļāk tā ir mierīga un rāma.
Šodien cilvēci nomāc sāpes, skumjas un ciešanas, no tām neizbēg neviens. Pasaule ir mitra no asarām, taču, paldies Dievam, līdzeklis pret to ir mūsu durvju priekšā. Novērsīsimies no materiālās pasaules, dzīvosim gara valstībā! Vienīgi tā spēj mums dot brīvību. Ja esam nonākuši grūtībās, mums tikai jāpiesauc Dievs un, pateicoties viņa neizmērojamai žēlsirdībai, mums taps palīdzēts.
Kad mūs piemeklē likstas un nelaimes, pievērsīsim savu vaigu viņa valstībai – un debesis mums sūtīs mierinājumu.
Būdami slimi un izmisuši, lūgsim, lai Dievs mūs izdziedē, viņš mūs uzklausīs.
Kad domas ir pilnas šīs pasaules rūgtuma, uzlūkosim Dievu viņa žēlsirdībā – un viņš mums sūtīs debesu mieru! Būdami iesprostoti materiālajā pasaulē, mēs varam likt savam garam pacelties debesīs – un tad būsim patiesi brīvi!
Kad mūsu mūžs tuvosies norietam, domāsim par mūžīgajām pasaulēm – un mūs pildīs prieks!
Visapkārt mēs redzam apliecinājumus materiālās pasaules nepietiekamībai un tam, ka dvēseles miers un prieks nav rodami šai nīcīgajā pasaulē. Vai būtu prātīgi atteikties meklēt šos dārgumus tur, kur tie patiešām atrodami? Gara valstības durvis ir atvērtas ikvienam, bez tās mēs esam pilnīgā tumsā.
Es pateicos Dievam, ka jūs, kas piedalāties šajā sanāksmē, to zināt, un visās dzīves likstās varat gūt augstāko mierinājumu. Ja jūsu dienas šajā pasaulē ir skaitītas, jūs apzināties, ka jūs gaida mūžīgā dzīvošana. Varbūt materiālās rūpes ietin jūs kā melns mākonis, bet gara mirdzums apgaismo jūsu ceļu. Tiem, kuru prātu apgaismo Visaugstākā Gars, pieejams augstākais mierinājums.
Es pats biju četrdesmit gadus ieslodzīts tādā cietumā, kur nav iespējams pavadīt vairāk par gadu – līdz šim nevienam tas nav izdevies! Taču, pateicoties Dievam, visus šos četrdesmit gadus es biju neizsakāmi laimīgs. Katru dienu pamostoties jutos tā, it kā dzirdētu labas vēstis, un katru nakti es aizvadīju bezgalīgā priekā. Garīgums bija mans mierinājums un pievēršanās Dievam – lielākais prieks. Ja tas tā nebūtu bijis, vai jūs domājat, ka es būtu spējis nodzīvot šos četrdesmit gadus ieslodzījumā?
Tādējādi garīgums ir lielākā no Dieva dāvanām, un mūžīgā dzīvošana nozīmē pievēršanos Dievam. Lai jūs visi kā viens ik dienu vairojat savu garīgumu, kļūstat stipri visā labajā un arvien vairāk saņemat dievišķo mierinājumu! Lai Dieva gars jūs dara brīvus, un lai debesu valstības spēks iemājo jūsos!
Tā ir mana patiesa vēlēšanās, un es lūdzu Dievu, lai viņš jums to visu dod.


[1912.g. 23. novembrī]

36. Pilnīga cilvēka jūtas un tikumi

Abdulbahā sacīja:
Jums visiem jābūt laimīgiem un Dievam pateicīgiem par jums doto lielo privilēģiju.
Šī patiesi ir garīga rakstura sanākšana! Lai slavēts Dievs, ka jūsu sirdis ir pievērstas viņam, jūsu dvēseles saista viņa valstība, jums ir garīgas tieksmes un jūsu domas spēj pacelties virs nīcīgās pasaules!
Jūs piederat augstākajai pasaulei, jūs nevēlaties dzīvot līdzīgi dzīvniekiem, pavadot savu laiku ēšanā, dzeršanā un gulēšanā. Jūs patiešām esat cilvēki! Jūsu domas un vēlmes ir vērstas uz to, lai panāktu cilvēcisku pilnību. Jūs dzīvojat, lai darītu labu un nestu laimi citiem. Jūsu kvēlākās ilgas ir mierināt noskumušos, stiprināt vājos un viest cerību izmisušo dvēselēs. Dienu un nakti jūsu domas ir pievērstas Dieva valstībai un jūsu sirdis pilda dievišķā mīlestība.
Jūs nepazīstat nosodījumu, nepatiku, naidu, jo katra dzīva būtne jums ir mīļa un jūs viscaur meklējat labo.
Šīs ir pilnīga cilvēka jūtas, šie ir pilnīga cilvēka un tikumi. Ja cilvēkam nepiemīt neviens no tiem, ir labāk, ka viņš pazūd no zemes virsas. Ja lampa vairs nespēj degt, tā jāizmet. Ja koks nenes augļus, to labāk nocirst, jo tas tikai iznieko zemi.
Patiešām, tūkstošreiz labāk ir, ja cilvēks mirst, nekā ja turpina dzīvot bez tikuma.
Mums ir acis, lai redzētu, bet, ja mēs tās nelietotu, kāda jēga no tām? Mums ir ausis, lai dzirdētu, bet, ja esam kurli, kāds no tām labums? Mums ir mēle, lai slavinātu Dievu un vēstītu visu labo, bet, ja esam mēmi, tai nav nozīmes.
Visumīlošais Dievs radīja cilvēku, lai tas izstaro dievišķo gaismu un apgaismo pasauli ar saviem vārdiem, darbiem un visu dzīvi. Būdams bez tikuma, viņš nav labāks par jebkuru dzīvnieku, un nesaprātīgs dzīvnieks ir ļauns.
Debesu Tēvs deva cilvēkam nenovērtējamu dāvanu – saprātu, lai tas varētu iegūt gara gaismu un, izlauzies cauri materiālās pasaules tumsai, nestu pasaulē tikumību un patiesību. Sekojot Bahāullā mācībai, jūs kļūsiet par pasaules gaismu, pasaules ķermeņa dvēseli, mierinātāju un palīgu cilvēcei un glābšanas avotu Visumam. Tāpēc centieties ar sirdi un dvēseli sekot svētās pilnības principiem un esiet mierīgi pārliecībā, ka, nodzīvojuši to mūžu, ko viņš jums nolicis, jūs iemantosiet mūžīgo dzīvošanu un bezgalīgu laimi debesu valstībā un debesis jūs vadīs visās jūsu gaitās.
No sirds lūdzos, lai ikviens no jums spētu gūt šo mūžīgo prieku!


[1912.g. 24. novembrī]

37. Cilvēku nežēlīgā vienaldzība pret cittautiešu ciešanām

Abdulbahā sacīja:
Man nupat pavēstīja, ka jūsu zemē noticis briesmīgs nelaimes gadījums – vilciens iegāzies upē un bojā gājuši vismaz divdesmit cilvēki. Šodien to apspriedīs Francijas parlamentā, kur būs jāuzstājas satiksmes ministram. Viņu iztaujās par dzelzceļu stāvokli un avārijas cēloni, notiks karstas debates. Mani pārņem ļoti liels izbrīns, redzot, kādu līdzjūtību un satraukumu visā valstī izraisījusi divdesmit cilvēku bojāeja, lai gan šī pati sabiedrība ir palikusi absolūti vienaldzīga, zinādama, ka Tripolē nonāvēti tūkstošiem itāliešu, turku un arābu! Arī valdību šis masveida slaktiņš nav satraucis ne mazākajā mērā! Lai gan arī šie nelaimīgie ir cilvēki.
Kāpēc tiek izrādīta tik liela interese, tik dedzīga līdzjūtība tieši pret šiem divdesmit cilvēkiem, kamēr tūkstošu nāve atstāta bez ievērības? Arī tie ir cilvēki, tikai citu valstu un tautu pārstāvji. Neieinteresētajām valstīm nerūp, ka šos cilvēkus sacērt gabalos, šāda masveida slepkavošana tās neuztrauc! Cik tas ir neticami, cik nežēlīgi un bezjūtīgi! Arī šiem cittautiešiem bija bērni, sievas, mātes, meitas, mazi, dēli! Šajās valstīs šodien ir grūti atrast māju, kurā neskanētu žēlas vaimanas, kuru nebūtu skāris briesmīgais karš!
Ak vai! Visur mēs redzam, cik nežēlīgs, aizspriedumains ir cilvēks, cik viņš gauss ticībā Dievam un Dieva baušļu ievērošanā.
Būtu cēlāk, ja šie cilvēki mīlētu cits citu un palīdzētu cits citam, nevis mestos nogalināt ar zobeniem un lielgabaliem! Labāk, ja tie dzīvotu kā dūju saime mierā un saskaņā, nevis kā vilki plosītu cits citu gabalos!
Kāpēc cilvēkam ir tik cieta sirds? Tāpēc, ka viņš vēl nepazīst Dievu. Apzinoties Dieva likumus, viņš nerīkotos gluži pretēji tiem; garīgi noskaņotam cilvēkam šāda uzvedība būtu nepieņemama. Ja ļaudis ticētu un sekotu Dieva praviešu likumiem un principiem, kari vairs nenomāktu zemes vaigu.
Ja cilvēkā būtu kaut vai taisnīguma iedīgļi, šāds stāvoklis nebūtu iespējams.
Tāpēc es jums saku – lūdzieties, lūdzieties un pievērsiet savu vaigu Dievam, un viņš savā bezgalīgajā žēlsirdībā un līdzcietībā palīdzēs un atpestīs šos noklīdušos! Lūdziet, lai viņš tiem dod garīgu izpratni un māca tiem iecietību un žēlsirdību, lai viņu prāts top atvērts un varētu saņemt gara dāvanu. Tad turpmāk valdīs miers un mīlestība, un visi nelaimīgie varēs uzelpot.
Pūlēsimies dienu un nakti, lai sekmētu labāku dzīvi uz zemes! Manu sirdi plosa šausmas, un tā skaļi sauc; lai tās sauciens sasniegtu visu citu sirdis!
Tad aklie redzēs, mirušie celsies, un Taisnība nāks un valdīs pār pasauli.
Es jūs visus aicinu lūgties ar sirdi un dvēseli, lai tā notiktu.


[1912.g. 25. novembrī]

38. Lai nezaudējam drosmi mūsu niecīgā skaita pēc

Kristus parādījās Jeruzalemē. Viņš aicināja ļaudis uz Dieva valstību, piedāvāja tiem mūžīgo dzīvošanu un pilnību. Viņa spožā zvaigzne rādīja ceļu citiem, un beidzot viņš ziedoja savu dzīvību cilvēces labā.
Savas svētās dzīves laikā viņš cieta grūtības un tika apspiests – un tomēr cilvēki viņu ienīda!
Tie noliedza viņu, nievāja, zākāja un nolādēja. Pret viņu izturējās kā pret necilvēku, tomēr, par spīti visam, viņš bija žēlsirdības, augstākās labestības un mīlestības iemiesojums.
Viņš mīlēja visu cilvēci, taču cilvēki izturējās pret viņu kā pret ienaidnieku, jo nespēja viņu novērtēt. Tie neticēja viņa vārdiem un netapa gaiši no viņa mīlas liesmas.
Tikai vēlāk tie saprata, kas viņš bijis, ka viņš bijis svētā un dievišķā gaisma, un viņa vārdos bijusi mūžīgā dzīvība.
Viņa sirds bija pilna mīlas pret visu pasauli, viņa labestībai bija lemts sasniegt ikvienu – un, to sapratuši, cilvēki nožēloja, bet viņš jau bija sists krustā!
Tikai daudzus gadus pēc viņa augšāmcelšanās tie aptvēra, kas viņš bijis; izšķirošajā brīdī pie viņa atradās tikai daži mācekļi, un ļoti maz sekotāju ticēja viņa principiem un ievēroja viņa likumus. Nezinātāji teica: "Kas ir šis vīrs? Viņam ir tikai daži mācekļi!" Bet tie, kas zināja, sacīja: "Viņš ir saule, kas spīdēs austrumos un rietumos, viņš ir tas, kurš pasaulei dos dzīvību."
To, ko apjauta pirmie mācekļi, pasaule saprata vēlāk.
Jūs, kas esat Eiropā, nezaudējiet drosmi tāpēc, ka jūsu ir tik maz, vai tāpēc, ka ļaudis uzskata jūsu mērķi par nenozīmīgu. Nezaudējiet dūšu, ja jūsu sanākšanās ierodas tikai daži cilvēki, un neuztraucieties, ja tie tiek izsmieti un apstrīdēti, jo tas pats bija jāpacieš Kristus mācekļiem. Viņus zākāja un vajāja, un nolādēja, taču beigās viņi guva uzvaru, un viņu ienaidnieki tika atmaskoti.
Ja vēsture atkārtotos un tas pats notiktu ar jums, neskumstiet, bet priecājieties un pateicieties Dievam, ka jūs esat izredzēti ciešanām, kurām tika pakļauti arī senatnes svētie. Ja jūs apstrīd, esiet maigi, ja nostājas pret jums, esiet stipri savā ticībā, ja jūs pamet un no jums bēg, atrodiet bēdzējus un izturieties pret tiem laipni. Nevienam nedariet ļaunu, lūdziet par visiem, centieties nest savu gaismu pasaulei, uzvilkt savu karogu augstu mastā! Jūsu cildenās dzīves vēsma izplatīsies visur. Jūsu sirdīs izlolotā patiesības gaisma apmirdzēs arī tālākos apvāršņus!
Pasaules nicināšanai un vienaldzībai nebūs nekāda svara, bet jūsu dzīve būs ārkārtīgi nozīmīga.
Visi, kas meklē patiesību debesu valstībā, ir kā mirdzošas zvaigznes; viņi ir kā augļu koki, pilni smaržīgiem augļiem, kā jūra, pilna dārgu pērļu.
Tikai saglabājiet ticību Dieva žēlsirdībai un izplatiet dievišķo patiesību!


[1912.g. 26. novembrī]

39. Abdulbahā runa Parīzē, mācītāja Vāgnera baznīcā

Mani dziļi aizkustinājuši man teiktie līdzjūtības vārdi, un es ceru, ka ar katru dienu patiesa mīlestība un pieķeršanās mūsu starpā pieaugs. Dievs ir vēlējis, lai mīla būtu pasaules vitālais spēks, un jūs labi zināt, kāds prieks man ir runāt par mīlu.
Gadsimtu gaitā Dievs ir sūtījis savus praviešus, lai tie kalpotu Patiesībai; Mozus ieviesa Patiesības likumu, un visi Izraēla pravieši, kas nāca pēc viņa, pūlējās to izplatīt.
Kad nāca Jēzus, viņš aizdedza Patiesības lāpu un nesa to augstu paceltu, apgaismodams pasauli. Pēc viņa nāca viņa izraudzītie apustuļi un devās visos virzienos, nesot sava Skolotāja mācību tumsas pārņemtajā pasaulē, un, pienākot noliktajai stundai, aizgāja no šīs pasaules.
Tad nāca Muhameds, kurš savā laikā un veidā izplatīja Patiesības ideju starp mežonīgiem ļaudīm, jo tā arvien ir bijusi Dieva izredzēto misija.
Visbeidzot Persijā atnāca Bahāullā, un viņu vadīja karsta vēlēšanās atdzīvināt Patiesības dziestošo uguni visās zemēs. Visi Dieva svētie ar sirdi un dvēseli centušies izplatīt mīlestības un vienotības gaismu pasaulē, kliedējot laicīgā tumsu, lai gara gaisma atspīdētu cilvēku bērniem. Tad pazustu naids, meli un slepkavības, un to vietā valdītu mīlestība, vienotība un miers.
Visam Dieva Izpausmēm ir bijis viens mērķis – vadīt cilvēkus pa tikumības ceļu. Un tomēr mēs, viņu kalpi, turpinām ķildoties savā starpā! Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc mēs nemīlam cits citu un neesam vienoti?
Tas notiek tāpēc, ka mēs esam akli pret visu reliģiju kopējo principu – ka Dievs ir viens, viņš ir mūsu visu Tēvs, ka mūs visus apņem viņa žēlsirdības okeāns un sargā viņa mīlošā gādība.
Varenā Patiesības Saule visiem spīd vienādi, dievišķās žēlsirdības rasa veldzē ikkatru, un viņa dievišķo labvēlību saņem visi viņa bērni.
Šis mīlošais Dievs vēl mieru visām savām radībām – tad kāpēc tās izšķiež visu savu laiku karojot?
Viņš mīl un sargā visus savus bērnus – kāpēc tie viņu aizmirst?
Viņš sniedz savu tēvišķo gādību mums visiem, bet kāpēc mēs atstājam bez ievērības savus brāļus?
Patiesi, apjaušot, ka Dievs mūs mīl un gādā par mums, mums būtu jāiekārto sava dzīve tā, lai mēs vairāk līdzinātos viņam.
Dievs radījis mūs visus – tad kāpēc mēs rīkojamies pretēji viņa vēlmēm, visi būdami viņa bērni un mīlēdami vienu Tēvu? Visas šīs šķelšanās, kas vērojamas visapkārt, strīdi un pretrunas rodas tāpēc, ka cilvēki turas pie rituāliem, pie ārišķības, aizmirsdami vienkāršo patiesību, kas atrodas aiz tiem. Atšķirīgi ir tikai reliģiju ārējā izpausme, to piekopšanas veids; šīs atšķirības rada strīdus un naidu, lai gan īstenība ir vienmēr viena un tā pati. Tā ir patiesība, un patiesība nav dalāma. Patiesība ir Dieva virzošais spēks, pasaules gaisma, mīlestība, žēlsirdība. Šīs patiesības īpašības izpaužas arī kā cilvēku tikumi, ko iedvesmo Svētais Gars.
Tāpēc turēsimies visi kā viens pie Patiesības un būsim īsteni brīvi!
Tuvojas diena, kad visas pasaules reliģijas apvienosies, jo būtībā tās jau ir vienotas. Nav vajadzības dalīt un šķirt, saprotot, ka dalījums balstās tikai uz ārējām formām. Starp cilvēkiem ir tādi, kas cieš aiz neziņas, tāpēc steigsimies tos mācīt; citi ir kā bērni, kam nepieciešama gādība un audzināšana, līdz tie kļūst pieauguši; daži ir slimi – tiem ir vajadzīga dievišķā ārstēšana.
Lai tie būtu nezinoši, bērnišķīgi vai slimi, tos jāmīl un jāpalīdz tiem, nevis tie jānoniecina to nepilnīguma pēc.
Garīdzniecība tika izveidota, lai sniegtu tautām garīgu palīdzību un būtu tautu vienotāja. Ja tā kļūst par šķelšanās veicinātāju, tad būtu labāk, ja tā vispār nepastāvētu. Zāles ir domātas slimības ārstēšanai, bet, ja tās slimnieka stāvokli tikai padara ļaunāku, labāk no tām atsacīties. Ja reliģija ir nesaprašanās cēlonis, tad labāk, lai tā nepastāv.
Visas Dieva Izpausmes pasaulē izturēja jebkuras grūtības un ciešanas ar vienu vienīgu cerību – lai tiktu sasniegta vienotība un saskaņa starp cilvēkiem. Kristus dzīve, pilna ciešanu, sāpju un bēdu, bija nevainojamas mīlestības paraugs cilvēcei – tomēr, to apzinādamies, mēs turpinām izturēties cits pret citu gluži pretēji!
Mīlestība ir galvenais princips, ko Dievs noteicis cilvēkam; viņš ir licis mums mīlēt citam citu, kā viņš mūs mīl. Visas nesaskaņas un strīdi vienīgi vairo materiālo pasaules uztveri.
Pasaule ir iestigusi materiālajā, un tiek noniecināta Svētā Gara labdarība. Ir tik maz patiesa garīguma, pasaule attīstās galvenokārt materiālajā sfērā. Ļaudis kļūst līdzīgi zvēriem, kas lemti iznīcībai, jo, kā mēs zinām, tiem nav garīguma – tie nepievēršas Dievam, tiem nav reliģijas, tā ir tikai cilvēkam. Ja viņš no tās ir atteicies, tad viņš ir tikai dabas gūsteknis un ne par matu nav labāks par dzīvnieku.
Kā gan cilvēks var samierināties ar dzīvniecisku eksistenci, ja Dievs tam ir lēmis augstāku attīstību? Visai radībai ir jāpakļaujas dabas likumiem, bet cilvēks tos spēj pakļaut sev. Saule, par spīti tās spējām un varenībai, ir dabas likumu saistīta un nevar novirzīties no sava ceļa ne par mata tiesu. Lielais un varenais okeāns nespēj grozīt sava paisuma un bēguma laiku – nekas un neviens nespēj pretoties dabas likumiem, vienīgi cilvēks!
Cilvēkam Dievs ir dāvājis brīnumainu spēju vadīt, kontrolēt un uzveikt dabu.
Dabas likumi liek cilvēkam staigāt pa zemes virsu, bet viņš būvē kuģus un lido ar lidaparātiem. Viņš ir radīts, lai dzīvotu uz sauszemes, taču reizē spēj arī kuģot pa jūru un pat ceļot zem ūdens.
Viņš ir iemācījies pakļaut elektrību un var to iesprostot spuldzē. Cilvēka balss ir radīta, lai sazinātos nelielā attālumā, bet viņš savā gudrībā izgudrojis tādus aparātus, ka var no Austrumiem sarunāties ar Rietumiem. Šie piemēri liecina, ka cilvēks valda pār dabu, ka viņš izņem zobenu no dabas rokas un pavērš to pret viņu pašu. Redzot, ka cilvēks ir radīts kā dabas valdnieks, šķiet muļķīgi, ka viņš kļūst par tās vergu. Cik tumsonīgi un aplam ir pielūgt un dievināt dabu, ja Dievs savā labestībā ir padarījis mūs par tās saimniekiem! Dieva griba ir redzama visiem, tomēr ļaudis aizver acis un nevēlas to redzēt. Patiesības Saule spīd visā spožumā, bet cilvēks, kas cieši aizdarījis acis, nespēj apjaust tās varenību. Mana kvēlākā lūgšana ir tā, lai Dievs savā labestībā un žēlsirdībā vieno un iepriecē jūs visus!
Es aicinu jūs visus kā viens pievienot savas lūgšanas manējām, lai izbeigtos šis karš un šī asinsizliešana un pasaulē valdītu mīlestība, draudzība, miers, vienotība.
Cauri gadsimtiem mēs redzam, ka asinis ir notraipījušas zemes vaigu, – tomēr beidzot ir uzspīdējis spožākas gaismas stars, cilvēka saprāts ir kļuvis lielāks, viņa garīgums pieaug, un gluži noteikti tuvojas laiks, kad pasaules reliģijas salīgs mieru. Atmetīsim postīgos strīdus par ārējām formām un vienosimies, lai paātrinātu dievišķās vienotības iestāšanos, kad visa cilvēce apzināsies sevi kā vienu saimi, ko vieno mīlestība!


II DAĻA

Bahāullā mācības vienpadsmit principi Abdulbahā skaidrojumā Parīzē:

I. Patiesības meklēšana
II. Cilvēces vienotība
III. Reliģijai jābūt mīlestības un tuvināšanās avotam (netiek aplūkots atsevišķi)
IV. Reliģijas un zinātnes vienotība
V. Atteikšanās no aizspriedumiem
VI. Vienlīdzīgas iespējas saņemt eksistences līdzekļus
VII. Cilvēku vienlīdzība kā vienlīdzība likuma priekšā
VIII. Vispārējs miers un esperanto
IX. Reliģijas neiejaukšanās politikā
X. Dzimumu vienlīdzība un sieviešu izglītošana
XI. Svētā Gara spēks

Parīze, Teozofiskā biedrība

Kopš ierašanās Parīzē daudzkārt esmu dzirdējis par Teozofisko biedrību un zinu, ka tajā apvienojušies cienījami un ievērojami cilvēki. Jūs esat domājoši un intelektuāli ļaudis ar garīgiem ideāliem, un ir ļoti patīkami būt kopā ar jums.
Pateiksimies Dievam, kas mūs šovakar sapulcinājis šeit! Tas man sagādā patiesu baudījumu, jo redzu, ka jūs meklējat patiesību. Jūs nesaista aizspriedumu važas, un jūsu karstākā vēlēšanās ir iepazīt patiesību. Patiesību varētu salīdzināt ar sauli, kas izkliedē visas ēnas; tāpat arī patiesība izdzenā māņus mūsu iztēlē. Kā saule dod dzīvību cilvēka miesai, tā patiesība – viņu dvēselei. Patiesība ir kā saule, kas paceļas virs apvāršņa dažādās vietās.
Dažreiz tā aust apvāršņa vidū, vasarā tā aust ziemeļos un ziemā – tālāk uz dienvidiem, taču tā vienmēr ir tā pati saule, lai cik atšķirīgās vietās tā uzaustu.
Tāpat arī patiesība ir viena, lai gan tās izpausmes var būt ļoti dažādas. Ir cilvēki, kam acis ir skaidras, un tie redz. Viņi mīl sauli neatkarīgi no tā, kur tā parādījusies virs apvāršņa, un, kad saule ir nogājusi no ziemeļu debesīm un parādījusies vasaras debesīs, viņi zina, kā to atkal atrast. Ir arī tādi, kas pielūdz tikai to vietu, kur saule reiz uzlēkusi, bet, kad tā visā savā spožumā uzaust cituviet, tie arvien vēl turpina lūkoties uz turieni, kur tā bija uzaususi iepriekš. Šiem cilvēkiem atņemta saules svētība. Tie, kas patiesi mīl sauli, pazīs to, lai kur tā uzaustu, un vērsīs pret to savu vaigu.
Mums jāmīl pati saule, nevis vieta, kur tā kļuvusi redzama. Cilvēki, kuru sirdis ir apgaismotas, mīl patiesību neatkarīgi no apvāršņa, pār kuru tā ataust. Viņus nesaista personības, viņi seko patiesībai un pazīst to, lai kur tā parādītos. Patiesība ir tā, kas palīdz cilvēcei attīstīties, kas dod dzīvību visai radībai, jo tā ir pats dzīvības koks!
Savā mācībā Bahāullā izskaidro mums Patiesību, un es gribētu šai tēmai īsumā pieskarties, jo redzu, ka jūs to spējat saprast.

Pirmais Bahāullā princips:
Patiesības meklēšana

Cilvēkam jāatbrīvojas no aizspriedumiem un savu iedomu radītiem māņiem, lai tie nekavētu viņu Patiesības meklējumos. Patiesība ir viena visās reliģijās, un caur to var īstenot pasaules vienotību.
Pamat ticība visām tautām ir kopīga. Patiesība ir vienots veselums, to nevar dalīt, bet tās atšķirības, kas parādās dažādu tautu izpratnē, rodas vienīgi no aizspriedumiem. Ja ļaudis meklētu patiesību, viņi ieraudzītu, ka ir vienoti.


Otrais Bahāullā princips:
Cilvēces vienotība

Visumīlošais Dievs dāvā savu žēlastību un piedošanu visai cilvēcei; visi kā viens ir Visaugstākā kalpi un saņem viņa labestību, žēlsirdību un mīlestību. Ikviens ir cilvēces varenības mantinieks.
Visi cilvēki ir viena koka lapas un augļi, Ādama koka zari, visiem ir vienota izcelšanās. Visus ir slacījis tas pats lietus un sildījusi viena saule, visus ir spirdzinājis viens vējš. Vienīgā atšķirība, kas pastāv un atdala tos, ir šī: ir bērni, kam vajadzīga uzraudzība, nezinošie, kam nepieciešama pamācība, un slimie, kuri jāaprūpē un jāārstē. Taču visu cilvēci apņem Dieva žēlastība un piedošana. Kā teikts svētajos rakstos: Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi. Viņš nešķiro cilvēkus.


Trešais Bahāullā princips:
Reliģijai jābūt mīlestības un tuvināšanās avotam

Reliģijai jāvieno visas sirdis un jādara viss, lai ķildas un karš nozustu no zemes virsas, jāveicina garīgums, katrā sirdī jāvieš gaisma un dzīvība. Ja reliģija kļūst par savstarpējas nepatikas, nesaprašanās un naida avotu, tad labāk dzīvot bez tās, un būtu patiesi reliģiozi atteikties no šādas reliģijas. Zāļu uzdevums ir ārstēt, bet, ja zāles stāvokli padara vēl ļaunāku, no tām labāk atteikties. Neviena reliģija, kas nav mīlestības un vienotības veicinātāja, nav īsta. Visi svētie pravieši nāca kā dvēseļu dziednieki, viņi sniedza norādījumus cilvēces ārstēšanai; nevienas zāles, kas veicina slimību, nenāk no lielākā un augstākā Dziednieka.


Ceturtais Bahāullā princips:
Reliģijas un zinātnes vienotība

Iedomāsimies zinātni kā vienu spārnu un reliģiju kā otru; lai putns varētu lidot, tam vajadzīgi divi spārni, ar vienu tas ir bezspēcīgs. Ikviena reliģija, kas runā pretī zinātnei vai darbojas pret to, īstenībā ir tumsonība, jo tumsonība ir zināšanu pretstats.
Reliģija, kas balstās vienīgi uz rituāliem un tradīcijām, nav patiesība. Jācenšas apvienot reliģiju ar zinātni.
Ali, Muhameda znots, sacīja: "Tas, kas ir saskaņā ar zinātni, ir arī saskaņā ar reliģiju." Ko nespēj aptvert cilvēka prāts, to reliģijai nevajadzētu pieņemt. Reliģija un zinātne iet roku rokā, un jebkura reliģija, kas ir pretrunā ar zinātni, nav patiesība.



Piektais Bahāullā princips:
Reliģiskie, rasu un sektu aizspriedumi grauj cilvēces pamatus

Visas šķelšanās pasaulē, naidu, karu un asinsizliešanu izraisa kāds no šiem aizspriedumiem.
Uz pasauli jāraugās kā uz vienu zemi, visas tautas jāuztver kā viena tauta, pie kuras pieder visi cilvēki. Reliģijas, rases, tautības – šīs atšķirības cilvēks pats ir radījis, tās pārstāv vienīgi cilvēka iedomās; Dieva priekšā nav nedz persiešu, nedz arābu vai franču, vai angļu; Dievs visiem ir viens, un viņam visa radība ir viena. Mums jāklausa Dievam un jācenšas sekot viņam, atmetot visus aizspriedumus un nodibinot mieru zemes virsū.



Sestais Bahāullā princips:
Vienlīdzīgas iespējas saņemt eksistences līdzekļus

Katram cilvēkam ir tiesības dzīvot, ir tiesības uz atpūtu un zināmu materiālo labklājību. Bagātnieks savā pilī var dzīvot ērtībās un pārpilnībā, bet arī nabagam jābūt nodrošinātam ar dzīvei nepieciešamo. Nevienam nav jāmirst badā; ikvienam jābūt pienācīgi apģērbtam; nedrīkst būt tā, ka viens dzīvo greznu, izšķērdīgu dzīvi, kamēr citam trūkst minimālu eksistences līdzekļu.
Pieliksim visus spēkus, lai radītu labākus apstākļus un nevienam nevajadzētu ciest trūkumu!

Septītais Bahāullā princips:
Cilvēku vienlīdzība likuma priekšā

Jāvalda likumam, nevis indivīdam; tādējādi pasaule kļūs harmoniska un tiks nodibināta patiesa brālība. Panākuši solidaritāti, ļaudis atradīs patiesību.


Astotais Bahāullā princips:
Vispārējs miers

Visām tautām un to valdībām jāizveido augstākā tiesa, kurā kopā sanāktu visu valstu un valdību pārstāvji, visi strīdi tiktu izšķirti šajā tiesā, tās uzdevums būtu nepieļaut karus.


Devītais Bahāullā princips:
Reliģijai nevajadzētu nodarboties ar politiskiem jautājumiem

Reliģija nodarbojas ar garīgo, politika – ar pasaulīgo. Reliģijai jādarbojas domu pasaulē, bet politikas darbalauks ir ārējo apstākļu pasaule.
Garīdznieku uzdevums ir izglītot cilvēkus, mācīt tos, dot tiem derīgus padomus mudināt garīgu attīstību. Viņiem nav jājaucas politikā.


Desmitais Bahāullā princips:
Sieviešu izglītošana un apmācīšana

Sievietei un vīrietim zemes virsū ir vienlīdzīgas tiesības; reliģijā un sabiedrībā sievietes ir ļoti svarīgs elements. Kamēr sievietēm netiks ļauts pilnīgi izmantot savas spējas, vīrieši nespēs sasniegt to dižumu, kādu varētu sasniegt.

Vienpadsmitais Bahāullā princips:
Svētā Gara spēks, kas vienīgais nodrošina garīgo attīstību

Garīgā attīstība var noritēt tikai Svētā Gara ietekmē. Lai cik augsti attīstīta būtu materiālā pasaule, lai cik krāšņi tā izrotātos, tā nebūs nekas vairāk kā nedzīvs ķermenis, kamēr tajā neiemājos dvēsele, jo dvēsele ir tā, kas ķermenim dod dzīvību; pašam ķermenim nav lielas nozīmes. Nesaņēmis Svētā Gara svētību, ķermenis būtu inerts.


Lūk, īsumā daži Bahāullā mācības principi.
Mums visiem piederas mīlēt patiesību. Meklēsim to vienmēr un visur, nepiesaistoties personībām. Saskatīsim gaismu, lai kur tā spīdētu, un mēģināsim pazīt patiesības gaismu, lai kur tā parādītos. Ieelposim rozes smaržu starp ērkšķiem, dzersim tekošu ūdeni no ikkatra tīra avota!
Uzturoties Parīzē, esmu guvis daudz gandarījuma, satikdams tādus parīziešus kā jūs, jo, lai slavēts Dievs, jūs esat gudri, bez aizspriedumiem un ilgojaties iepazīt Patiesību. Jūsu sirdīs ir jaušama mīla pret cilvēci, savu iespēju robežās jūs darāt žēlsirdības darbu un tuvināt vienotību; tieši to arī vēlējās Bahāullā.
Tāpēc esmu laimīgs, būdams kopā ar jums, un lūdzos, lai jums ir ļauts saņemt Dieva svētību un lai caur jums šajā zemē izplatās garīgums.
Jūs jau esat sasnieguši apbrīnojamu materiālo civilizāciju un sasniegsiet arī garīgo.
Mesjē Bleks pateicās Abdulbahā , un viņš atbildēja:
Esmu jums ļoti pateicīgs par nupat sacītajiem laipnajiem vārdiem. Ceru, ka abas šīs kustības drīz vien izplatīsies viscaur pasaulē. Tad cilvēces vienotība būs uzcēlusi sev telti pašā pasaules sirdī.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 10. novembrī]

1. Pirmais princips – patiesības meklēšana

Ja cilvēks vēlas gūt panākumus patiesības meklējumos, viņam sākumā jāatsakās no visas tradicionālās māņticības.
Tradicionālā māņticība piemīt jūdiem, no tās nav brīvi arī budisti un zoroastrieši, arī kristieši ne! Visas reliģijas pakāpeniski ir nonākušas tradīciju un dogmu kalpībā.
Katra no tām uzskata sevi par vienīgo patiesības glabātāju un jebkuru citu – par maldu apkopojumu. Katra uzskata, ka taisnība ir tai un pārējās kļūdās! Jūdi domā, ka patiesība ir zināma tikai ar viņiem un nolād visas pārējās reliģijas. Kristieši apgalvo, ka viņu reliģija ir vienīgā īstenā un pārējās ir maldi. Tāpat arī budisti un muhamedāņi – visi ierobežo sevi. Ja visas reliģijas noliedz cita citu, kur gan lai meklējam patiesību? Ja katra reliģija uzskata sevi par vienīgo patieso, tā padara sevi aklu pret patiesību pārējās reliģijās. Jūdaists, ko saista Izraēlas reliģiskie rituāli, nepieļauj domu, ka patiesība varētu būt rodama arī kādā citā reliģijā; to visu satur vienīgi viņa ticība!
Tāpēc mums jāatkāpjas no reliģijas ārējām formām un rituāliem. Mums jāapzinās, ka šīs formas un rituāli, lai cik skaisti būdami, ir tikai drānas, kas ietērpj dievišķās patiesības silto sirdi un dzīvos locekļus. Mums jāatmet māņticīgās tradīcijas, ja vēlamies atrast patiesību visu reliģiju būtībā. Ja zoroastrietis tic, ka saule ir Dievs, kā viņš var vienoties ar citām reliģijām? Ja elku pielūdzēji tic dažādiem elkiem, kā gan viņi var saprast to, ka Dievs ir viens?
Tādējādi kļūst skaidrs, ka, lai gūtu panākumus patiesības meklējumos, mums jāpārvar māņticība. Ja visi, kas meklē, ievērotu šo principu, tie gūtu skaidru priekšstatu par patiesību.
Ja satiekas pieci cilvēki, lai meklētu patiesību, tiem vispirms jāatmet no savi īpašie noteikumi un gatavie spriedumi. Lai atrastu patiesību, mums jāatmet visi aizspriedumi un pašu sīkie priekšstati; būtiski ir, lai prāts būtu atvērts un gatavs uztverei. Ja mūsu trauks ir pilns ar mums pašiem, tajā nav vietas dzīvības ūdenim. Tas, ka mēs iedomājamies, ka taisnība ir mums un visi pārējie maldās, ir būtiskākais šķērslis ceļā uz vienotību, un vienotība ir nepieciešama, lai rastu patiesību, jo patiesība ir viena.
Tāpēc mums katrā ziņā jāatmet aizspriedumi un māņticība, ja nopietni vēlamies meklēt patiesību. Kamēr mēs savā prātā neatšķirsim dogmas, māņticību, aizspriedumus no patiesības, mums nekas neizdosies. Kad mēs nopietni kaut ko meklējam, tad lūkojamies visās iespējamās vietās. Šis princips jāievēro arī, meklējot patiesību.
Mums jāpieņem zinātne. Neviena patiesība nevar būt pretrunā ar citu patiesību. Gaisma ir derīga, lai kādā gaismeklī tā degtu. Roze ir brīnumjauka, lai kādā dārzā tā ziedētu. Zvaigzne ir vienlīdz mirdzoša, vai tā spīd austrumos vai rietumos. Esiet brīvi no aizspriedumiem – un jūs iemīlēsiet Patiesības Sauli, lai kur tā parādītos virs apvāršņa! Jūs apjautīsiet, ka dievišķā patiesības gaisma spīdēja Jēzū Kristū tāpat kā Mozū un Budā. Nopietns meklētājs agri vai vēlu nonāks pie šīs atziņas. Tā arī ir patiesības meklējumu būtība.
Meklēt patiesību nozīmē arī atsacīties no visa, iepriekš apgūtā, kas varētu aizkavēt mūsu ceļu uz patiesību; nav jābīstas vajadzības gadījumā sākt izglītošanos no jauna. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mīlestība uz jebkādu reliģiju vai vienu dižu personību aptumšo mums prātu un mēs ieslīgstam maldos! Atraisoties no visām šīm saitēm, meklējot ar brīvu prātu, mēs spēsim sasniegt mērķi.
"Meklējiet Patiesību, tā jūs atbrīvos!" Un mēs saskatīsim Patiesību visās reliģijās, jo tā ir visur un tā ir viena!


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 11. novembrī]

2. Otrais princips – cilvēces vienotība

Vakar es aplūkoju Bahāullā mācības pirmo principu – patiesības meklēšanu; saskaņa ar to cilvēkam pilnīgi jāatsakās jebkuriem aizspriedumiem un tradīcijām, kas varētu aptumšot viņa acis, neļaujot saskatīt patiesību visās reliģijās. Mīlot vienu reliģijas formu un turoties pie tās, viņš nedrīkst nicināt pārējās. Ir ļoti svarīgi meklēt patiesību visās reliģijās, un, kas to nopietni meklē, tas arī atrod.
Pirmais atklājums, ko mēs veicām savos patiesības meklējumos, noved mūs pie otrā principa – cilvēces vienotības. Visi mēs kalpojam vienam Dievam. Vienīgais Dievs valda pār visām pasaules tautām un priecājas par visiem saviem bērniem. Visi ļaudis ir vienota saime, un ikkatra galvu rotā cilvēcības kronis.
Radītāja acīs visi viņa bērni ir vienlīdzīgi; viņš dāvā savu labvēlību visām tautām, neizceļot nevienu, jo visi cilvēki vienlīdz ir viņa radījumi. Ja tas ir tā, kāpēc mums jāšķiro tautas? Kāpēc mums jārada aizspriedumu un tradīciju šķēršļi, kas vieš starp tautām nesaskaņas un naidu?
Vienīgā atšķirība starp ļaužu saimes locekļiem rodama to attīstības pakāpē. Daži ir kā nezinoši bērni, kas jāaudzina, līdz tie kļūst pieauguši. Daži ir kā slimnieki, kas jāārstē ar maigumu un rūpēm. Neviens nav slikts vai ļauns! Mums nav jājūt nepatika pret šiem nabaga bērniem. Mums jāizturas pret tiem pēc iespējas laipnāk, jāmāca nezinošos un jākopj slimos.
Ievērojiet vērā: vienotība ir nepieciešama, lai pastāvētu. Mīlestība ir dzīvības avots, turpretī atšķirtība nes nāvi. Materiālajā pasaulē viss eksistē, pateicoties vienotībai. Elementus, kas veido koksni, minerālus, akmeņus, satur kopā pievilkšanas spēks. Ja likums, kas nosaka šo spēku, pārtrauktu darboties kaut vai uz brīdi, elementi neturētos kopā, tie atdalītos un objekts šajā formā beigtu eksistēt. Pievilkšanas spēks ir sakārtojis noteiktus elementus šī brīnišķīgā zieda formā, taču, pievilkšanas spēkam tā centrā beidzoties, zieds iet bojā un kā tāds vairs nepastāv.
Tāpat ir arī ar lielo cilvēces ķermeni. Pievilkšanās spēks, harmonijas un vienotības likumi satur kopā šo vienreizējo veidojumu.
Kas attiecas uz veselumu, attiecas arī uz tā daļām; vai tas būtu zieds vai cilvēks, ja pievilkšanās spēks tajā vairs nedarbojas, tas iet bojā. Pievilkšanās, harmonija, vienotība un mīlestība ir dzīvības avoti, turpretī atgrūšanās, nesaskaņas, naids un nošķirtība nes iznīcību.
Mēs varam pārliecināties, ka tas, kas pasaulē vieš šķelšanos, nes nāvi. Tas pats likums darbojas arī garīgajā pasaulē.
Tāpēc ikvienam Vienīgā Dieva kalpam ir jāpakļaujas mīlestības likumam, izvairoties no naida, nesaskaņām, konfliktiem. Vērojot dabu, mēs redzam, ka visi maigākie dzīvnieki mīt baros, bet mežonīgie, plēsīgie radījumi, tādi kā lauva, tīģeris, vilks, dzīvo mežos, prom no civilizācijas. Draudzīgi dzīvot kopā var ne vairāk kā divi vilki vai divi lauvas, bet tūkstoš jēru var ganīties vienā laukā un vēl lielāks skaits briežu var veidot vienu baru. Divi ērgļi var mitināties vienuviet, bet tūkstoš stirnu pulcējas vienā barā.
Cilvēkam vajadzētu vismaz būt šo nevainīgāko dzīvnieku skaitā; kad cilvēks kļūst nikns, viņš spēj būt nežēlīgāks un ļaunāks par vismežonīgāko zvēru!
Bahāullā ir sludinājis cilvēces vienotību. Visas tautas un nācijas ir viena saime, viena Tēva bērni, kā brāļi un māsas cits citam. Ceru, ka jūs centīsieties savā dzīvē turēties pie šīs mācības un izplatīt to.
Bahāullā vēlēja mums mīlēt pat savus ienaidniekus un izturēties pret tiem kā pret draugiem. Ja visi cilvēki ievērotu šo principu, ļaužu sirdīs iemājotu vislielākā vienotība un saskaņa.


3. Trešais princips – mīlestība un tuvināšanās

(Ka "reliģijai jābūt mīlestības un tuvināšanās avotam", tas ir daudzkārt uzsvērts runās, kuru piezīmes veido šo grāmatu, kā arī pieminēts citu principu izskaidrojumos.)


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 12. novembrī]

4. Ceturtais princips – reliģijas un zinātnes vienotība

Abdulbahā sacīja:
Esmu jau runājis par dažiem Bahāullā mācības principiem, par patiesības meklēšanu un cilvēces vienotību. Tagad izskaidrošu ceturto principu.
Nav nekādas pretrunas starp patiesu reliģiju un zinātni. Reliģiju pretstatot zinātnei, tā kļūst par māņticību, jo zināšanu pretstats ir tumsonība.
Kā gan cilvēks var ticēt tam, ko zinātne atzīst par neiespējamu? Ja viņš tic, nerēķinoties ar sava prāta apsvērumiem, tā ir drīzāk māņticība, nevis ticība. Visu reliģiju īstenie principi ir saskaņā ar zinātnes atzinumiem.
Dieva vienotība ir loģiska un nerunā pretī zinātnes secinājumiem.
Visas reliģijas māca, ka mums jādara labu, jābūt augstsirdīgiem, patiesiem, bijīgiem likuma priekšā un ticīgiem; tās ir saprātīgas prasības, vienīgais iespējamais ceļš, pa kuru var notikt cilvēces attīstība.
Visi reliģiskie likumi ir saskaņā ar saprātu un ir piemēroti cilvēkiem, kuriem tie radīti, un laikmetam, kurā tie jāievēro.
Reliģija sastāv no divām daļām: garīgās un praktiskās.
Garīgā daļa nekad nemainās. Visas Dieva Izpausmes un pravieši vienmēr sludinājuši vienu un to pašu patiesību un gara likumu. Viņi visi mācījuši vienu morāli. Patiesība ir nedalāma. Saule sūta daudz staru cilvēka prāta apgaismošanai, bet gaisma vienmēr ir tā pati.
Reliģijas praktiskā daļa ir ārējas formas un ceremonijas, kā arī sodi par dažādiem pārkāpumiem. Tā ir Dieva likuma materiālā puse, kas nosaka tautas tradīcijas un ieradumus.
Mozus laikā bija noteikti desmit pārkāpumi, ko sodīja ar nāvi. Pēc Kristus tas mainījās; vecā maksima "aci pret aci un zobu pret zobu" pārtapa par "mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs nīst"; veco, bargo likumu nomainīja mīlestības, žēlsirdības un iecietības likums.
Agrākajos laikos sods par zādzību bija labās rokas nociršana; mūsdienās šādu likumu neviens neievērotu. Šodien cilvēks, kurš lād savu tēvu, drīkst dzīvot, bet agrāk viņš tiktu notiesāts uz nāvi. Tātad, garīgajam likumam nemainoties, praktiskie likumi mainās līdzi laikam.
Reliģijas gara aspekts ir svarīgākais, nozīmīgākais no abiem minētajiem, un tas visos laikos ir nemainīgs. Šodien tas ir tāds pats kā vakar, un tāds tas paliks arvien. "Kā tas bija sākumā, tā ir tagad un būs vienmēr."
Visi morāles principi, kas ietilpst katras reliģijas garīgajā, nemainīgajā likumā, ir loģiski pamatoti. Ja reliģija nonāktu pretrunā ar loģisko saprātu, tad tā vairs nebūtu reliģija, tikai tradīcija. Reliģija un zinātne ir tie divi spārni, ar kuriem cilvēka prāts var uzlidot lielos augstumos, ar kuru palīdzību attīstās cilvēka dvēsele. Nevar lidot tikai ar vienu spārnu! Lidojot tikai ar reliģijas spārnu, cilvēks drīz vien iekritīs māņticības purvā, turpretī ar zinātnes spārnu vien viņš arī nekur tālu netiks, nogrims bezcerīgajā materiālisma dūkstī. Visas mūsdienu reliģijas ir nolaidušās līdz māņticīgiem rituāliem, kas neatbilst patiesiem reliģijas principiem un zinātnes atklājumiem. Daudzi reliģiskie vadoņi acīmredzot nonākuši pie uzskata, ka reliģija nozīmē vienīgi turēšanos pie noteiktu dogmu apkopojuma, kā arī rituālu un ceremoniju piekopšanu! Tā viņi māca tos, kuru dvēseles sakās dziedinām, un šie ļaudis cieši turas pie ārējām formām, sajaucot tās ar iekšējo patiesību.
Šīs formas un rituāli ir atšķirīgi dažādās baznīcās un sektās un bieži vien ir pretrunā cits ar citu, tādējādi izraisot nesaprašanos, naidu un šķelšanos. Galu galā daudzi izglītoti cilvēki nonāk pie domas, ka reliģija un zinātne ir pretrunīgi jēdzieni, ka reliģija neprasa intelektuālu pieeju un nav regulējama ar zinātnes palīdzību, ka viena ir pretstats otrai. Negatīvās sekas izpaužas tādējādi, ka zinātne ir aizgājusi prom no reliģijas, bet reliģija pārvērtusies par aklu un visai kūtru sekošanu dažu reliģisko skolotāju uzskatiem, kuri uzstāj, lai tiktu akceptētas viņu iemīļotās dogmas, pat ja tās ir pretrunā ar zinātni. Tas ir muļķīgi, jo ir taču acīm redzams, ka zināšanas ir gaisma, tādēļ reliģija sava vārda īstajā nozīmē nav pretstats zināšanām.
Mēs pazīstam frāzes "gaisma un tumsa", "reliģija un zinātne". Taču reliģija, kas neiet roku rokā ar zinātni, pati atrodas maldu un neziņas tumsā.
Daudz strīdu un nesaskaņu pasaulē rada šie cilvēku formulētie pretstati un pretrunas. Ja reliģija būtu harmonijā ar zinātni un ietu roku rokā ar to, būtu novērsts cēlonis ievērojamai daļai naida un rūgtuma, kas pašlaik sagandē dzīvi cilvēcei.
Padomājiet, kas cilvēku nošķir no pārējām radībām un padara par īpašu būtni. Vai tā nav domāšanas spēja, saprāts? Vai viņam tas nebūtu jāizmanto, mācoties reliģiju? Es jums saku: rūpīgi apsveriet no prāta un zinātnes viedokļa visu, kas jums tiek piedāvāts ar vārdu "reliģija". Ja tas iztur šo pārbaudi, pieņemiet to, jo tā ir patiesība. Turpretī, ja tas neatbilst saprāta loģikai, noraidiet to, jo tā ir tumsonība.
Palūkojieties visapkārt – kā gan mūsdienu pasaule iestigusi māņticībā un ārišķībās!
Daži pielūdz pašu iztēlē radīto: viņi sev izdomā Dievu un kalpo tam, kaut arī viņu ierobežotā prātā radītais nevar būt visu redzamo un neredzamo lietu radītājs! Citi pielūdz sauli vai kokus, pat akmeņus! Senatnē pielūdza arī jūru, mākoņus, pat zemi.
Mūsdienās ļaudis ir tik ļoti pieķērušies ārējām formām un rituāliem, ka spēj tik ilgi strīdēties par vienu vai otru rituāla niansi, līdz visapkārt dzirdam vienus vienīgus strīdus un ķildas.
Daudziem ir zemu attīstīts intelekts un vājas spriešanas spējas, taču tāpēc vien, ka tie daudz ko nespēj saprast, nav jāšaubās par reliģijas spēku un varu. Mazs bērns nespēj saprast likumus, kas valda dabā, taču šīs nesapratnes iemesls ir viņa nenobriedušais prāts; pieaudzis un izglītots viņš sapratīs arī mūžīgās patiesības. Bērns nesaprot to, ka zeme griežas ap sauli, bet, kad viņa prāts ir atmodināts, tas viņam kļūst skaidrs un saprotams.
Reliģija nevar būt zinātnes pretstats, kaut arī daži prāti ir pārāk vāji un nenobrieduši, lai saprastu šo patiesību.
Dievs radīja reliģiju un zinātni kā mūsu sapratnes mērauklas. Pieraugiet, ka jūs nenonieciniet tik brīnumainu varu! Mērojiet visu ar to.
Gudram cilvēkam reliģija ir kā atvērta grāmata, taču kā lai Dieva esamību saprot tāds, kuram trūkst saprāta un intelekta?
Samērojiet savu ticību ar zinātni; patiesība ir viena, tāpēc starp tām nav iespējama pretruna. Kad reliģija, atbrīvojusies no māņu, tradīciju un tumsonīgu dogmu sārņiem, apliecinās savu saskaņu ar zinātni, pasaulē būs dzimis varens vienojošs, apskaidrojošs spēks, kas aizmēzīs prom visus karus, ķildas un konfliktus – un tad cilvēce vienosies Dieva mīlestībā.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 13. novembrī]

5. Piektais princips – atteikšanās no aizspriedumiem

Jāatsakās no visiem aizspriedumiem – reliģiskiem, rasu, politiskiem un valstiskiem, jo tie pasauli ir padarījuši slimu. Šī nopietnā kaite, ja to neierobežos, spēj iznīcināt visu cilvēci. Jebkurš karš, kas izraisa asinsizliešanu un postu, ir radies viena vai otra aizsprieduma pēc.
Mūsdienu necilvēcīgos karus galvenokārt izraisa vienas tautas fanātisks reliģiskais naids pret otru vai arī aizspriedumi, kas saistīti ar rasi vai ādas krāsu.
Kamēr netiks aizslaucīti visi šo aizspriedumu radītie šķēršļi, cilvēce neradīs mieru. Tādēļ Bahāullā sacīja: "Šie aizspriedumi nes iznīcību cilvēcei."
Vispirms pārdomājiet reliģisko aizspriedumu būtību, palūkojieties uz tautām, kas sevi dēvē par reliģiozām: ja tās patiesi pielūgtu Dievu, tad ievērotu viņa likumu, kas aizliedz savstarpēju nogalināšanu.
Ja garīdznieki patiesi kalpotu mīlestības Dievam un kalpotu dievišķajai gaismai, tad viņi mācītu savām tautām pildīt galveno bausli: mīlēt un būt žēlsirdīgam pret ikvienu. Taču mēs redzam pretējo – bieži vien garīdznieki ir tie, kas uzkurina tautu savstarpējās ķildas. Reliģiskais naids vienmēr ir bijis pats nežēlīgākais.
Visas reliģijas māca savstarpēju mīlestību, māca meklēt vainu sevī un tikai tad citos, neuzskatīt sevi pārāku par līdzcilvēkiem. Mums jābūt piesardzīgiem, lai, paceļot sevi pārāk augstu, nebūtu zemu jākrīt.
Kas mēs tādi esam, lai spriestu tiesu pār citiem? Kā lai mēs zinām, kurš Dieva acīs ir vistaisnākais? Dieva domas nav līdzīgas mūsējām. Cik daudzi, kas saviem līdzgaitniekiem šķita kā svētie, ir tikuši smagi pazemoti! Atcerieties Jūdasu Iskariotu; sākumā viņa gaitas bija daudzsološas, bet kāds bija to gals! Un otrādi, apustulis Pāvils, kas sākumā bija Kristus ienaidnieks, vēlāk kļuva par viņa uzticamāko kalpu. Tad kā mēs drīkstam cildināt sevi un noniecināt citus?
Tāpēc būsim pazemīgi, atteiksimies no aizspriedumiem, vispirms domāsim par citu labklājību! Nekad neteiksim: "Es esmu ticīgais, bet viņš – neticīgais, es esmu tuvu Dievam, bet viņš ir atstumtais." Mēs nevaram zināt, kāds būs galīgais spriedums. Taču palīdzēsim visiem, kam nepieciešams jebkāda veida atbalsts!
Mācīsim nezinošos, rūpēsimies par bērniem, līdz tie sasniedz briedumu. Sastopot kādu, kas kritis postā vai grēkā, būsim laipni, sniegsim viņam roku un palīdzēsim atgūt pamatu zem kājām; vadīsim viņu ar mīlestību un maigumu, izturoties kā pret draugu, nevis ienaidnieku.
Nevienu līdzcilvēku mums nav tiesību nosaukt par ļaunu.
Attiecībā uz rasu aizspriedumiem: tā ir ilūzija, visvienkār-šākie un parastākie maldi! Jo Dievs mūs visus radīja kā vienu tautu. Sākumā nebija nekādu atšķirību, jo mēs visi esam Ādama pēcteči. Sākumā nebija arī robežu starp zemēm; neviena zemes daļa nepiederēja kādai tautai vairāk nekā citām. Dieva priekšā arī visas rases ir vienādas. Tad kāpēc cilvēkam jāizgudro šādi aizspriedumi? Kā lai mēs attaisnojam karu, ko izraisa ilūzija?
Dievs nav radījis cilvēkus, lai tie iznīcinātu cits citu. Visām rasēm, ciltīm, sektām, šķirām vienlīdz pienākas debesu Tēva svētība.
Vienīgā atšķirība ir tā, cik uzticīgi mēs pildām Dieva likumus. Daži ir līdzīgi degošām lāpām, citi kā zvaigznes staro cilvēces debesīs. Šie ir cilvēces mīlētāji, augstākie starp mums, lai kādai tautībai, ticībai un rasei tie piederētu. Jo viņi būs tie, kam Dievs sacīs savus svētības vārdus: "Labi darīts, mani krietnie un uzticamie kalpi!" Viņš nejautās: "Vai jūs esat angļi vai franči, vai arī persieši? Vai jūs nākat no austrumiem vai rietumiem?"
Vienīgā īstā atšķirība ir šāda: ir debesu ļaudis un zemes ļaudis. Ir pašaizliedzīgie cilvēces kalpi, kas mīl Visaugstāko un ļaudīmes saskaņu un vienotību, māca dzīvot mierā un ar labo gribu, un ir patmīļi, kuri necieš savus brāļus, kuru sirdīs mīlas vietu ieņem aizspriedumi, radot ķildas un nesaskaņas.
Uz kuru rasi vai tautu attiecināmas šīs abas ļaužu kategorijas – uz balto, dzelteno, melno, austrumu vai rietumu, ziemeļu vai dienvidu? Ja pastāv Dieva sadalījums, vai mums būtu jāizgudro cits? Tikpat nepamatoti ir politiskie aizspriedumi, kas ir viens no būtiskākajiem nesaskaņu cēloņiem cilvēku vidū. Ir ļaudis, kuriem naida izraisīšana sagādā baudu, viņi pastāvīgi pūlas pierunāt savus tautiešus karot ar cittautiešiem – un kāpēc? Viņi domā, ka, nodarot postu citām valstīm, viņi dod labumu savējai. Lai kļūtu pasaulslaveni, viņi savā iekarošanas dziņā sūta karaspēkus uzbrukumā citām zemēm, vēloties iznīcināt tās, lai pēc tam par viņiem teiktu: "Šī valsts iekaroja un pakļāva savai varai citu valsti." Šāda uzvara, kas pirkta par asinīm, nav ilga! Iekarotājs reiz cietīs sakāvi, un pakļautie uzvarēs! Atcerieties vēsturi – vai Francija vairākas reizes nepakļāva Vāciju un pēc tam Vācija nesvinēja uzvaru pār Franciju?
Mēs zinām arī to, ka Francija reiz iekaroja Angliju un Anglija pēc tam uzvarēja Franciju.
Šie varenie iekarojumi ir tik nepastāvīgi! Kāpēc tad jāpiešķir tiem tik liela nozīme, liekot to dēļ līt asinīm? Vai jebkura uzvara ir tā ļaunuma vērta, kas rodas, iznīcinot cilvēkus un nolemjot sērām un postam tik daudzus abu karojošo valstu namus? Jo nekad nevar būt tā, ka cieš tikai viena valsts.
Kāpēc gan cilvēks, nepaklausīgais Dieva bērns, kam būtu jārāda garīgās varas paraugs, novēršas no dievišķās mācības un veltī visus spēkus iznīcināšanai un karam?
Jācer, ka šajā apgaismotajā laikmetā dievišķā mīlas gaisma staros pār visu pasauli, katrā cilvēka sirdī rodot garīgo atbildi, ka Patiesības Saules gaisma liks politiķiem nokratīt aizspriedumu un maldu važas un tīru prātu sekot Dieva politikai, jo dievišķā politika ir varena, bet cilvēka politika vāja. Dievs ir radījis visu pasauli, un katrs radījums bauda viņa dievišķo dāsnumu.
Vai mēs neesam Dieva kalpi? Vai tiešām mēs izturēsimies nevērīgi pret sava Kunga piemēru un novērsīsimies no viņa pavēlēm?
Es lūdzos, lai Dieva valstība nāk zemes virsū un lai debesu saules spožums izkliedē tumsu!


[Parīzē, Avenue de Camoens 4]

6. Sestais princips – eksistences līdzekļi

Viens no būtiskākajiem Bahāullā mācības principiem ir katra cilvēka tiesības uz dienišķo maizi jeb eksistences līdzekļiem.
Cilvēku dzīves apstākļiem jābūt tā noteiktiem, lai izzustu nabadzība un ikvienam, cik nu tas iespējams, atkarībā no viņa stāvokļa pienāktos sava tiesa ērtību un labklājības.
Mēs redzam starp mums ļaudis, kas dzīvo pārpilnībā, un ļaudis, kas cieš badu; tādus, kam pieder vairākas krāšņas pilis un tādus, kam nav, kur nolikt galvu. Dažu uzturā ir neskaitāmi dārgi un gardi ēdieni, bet citi tik tikko atrod maizes garoziņu azaidam. Daži tērpjas samtā, kažokādās un nēsā smalku veļu, bet citiem ir tikai trūcīgs, plāns apģērbs, kas tos nepasargā no aukstuma.
Tas ir aplams stāvoklis un būtu jāizlabo. Taču labojot jābūt uzmanīgiem. Nav iespējams nodibināt absolūtu vienlīdzību starp cilvēkiem.
Vienlīdzība ir ilūzija! Tā ir pilnīgi neiespējama! Pat ja tā tiktu panākta, tā nepastāvētu ilgi – ja tās pastāvēšana būtu iespējama, tiktu sagrauta visa pasaules kārtība. Cilvēces pasaulē arvien jāvalda kārtībai. To noteikušas debesis, radot cilvēku.
Daži ir izcili gudri, citiem piemīt parasts intelekts, un ir tādi, kam tā vispār nav. Starp šīm trijām cilvēku grupām ir zināma kārtība, bet nav vienlīdzības. Jo nav iespējams samērot gudrību ar muļķību. Cilvēcei, tāpat kā lielai armijai, vajadzīgs ģenerālis, kapteiņi, zemākie virsnieki un ierindnieki, katrs ar saviem noteiktiem pienākumiem. Pakāpes ir absolūti nepieciešamas, lai nodibinātu kārtību. Armija nevar sastāvēt tikai no ģenerāļa vai kapteiņiem, vai arī tikai no ierindniekiem, kam nav neviena virsnieka. Rezultātā visu armiju pārņemtu jukas un demoralizācija.
Valdnieks Likurgs, filozofs, bija iecerējis ieviest vienlīdzību starp Spartas pavalstniekiem; šis eksperiments sākās pārdomāti un ar pašuzupurēšanos. Tad valdnieks saaicināja savas valsts iedzīvotājus un lika tiem zvērēt, ka šī kārtība tiks saglabāta, ja viņam nāksies atstāt valsti, un nekas netiks mainīts līdz viņa atgriešanās brīdim. Pieņēmis šo zvērestu, Likurgs devās projām no Spartas un nekad vairs neatgriezās. Viņš atteicās no varas, domādams, ka, sadalījis īpašumu un radījis visiem vienlīdzīgus dzīves apstākļus, ir nodrošinājis valstij labklājību. Valdnieka pašuzupurēšanās bija veltīga. Lielais eksperiments neizdevās. Pēc neilga laika viss tika izpostīts, viņa iecerētā valsts iekārta beidza pastāvēt. Pārliecinājušies par šādas ieceres nereālo dabu, spartieši pasludināja, ka nav iespējams panākt vienlīdzīgus apstākļus visiem. Arī mūsdienās šāda veida mēģinājums neizdotos.
Protams, tā kā daži ir pasakaini bagāti un citi ļoti trūcīgi, ir nepieciešama noteikta kārtība, lai uzlabotu šo situāciju. Ir svarīgi ierobežot bagātību tāpat kā nabadzību. Neviena no galējībām nav laba. Ir vēlams zelta vidusceļš ("Nedod man nedz trūkumu, nedz bagātību."). Ja kapitālistam pieder liela bagātība, tad ir taisnīgi, ka arī viņa strādnieks ir apgādāts ar visu iztikai nepieciešamo.
Finansists nedrīkstētu būt fantastisku bagātību īpašnieks, ja viņam līdzās kāds cieš lielu trūkumu. Redzot, ka nabadzība sasniedz tādu līmeni, ka cilvēkam jābadojas, varam būt pārliecināti, ka kaut kur pastāv tirānija. Cilvēki šajā situācijā nedrīkst būt vienaldzīgi un atlikt tās labošanu, tādējādi pametot lielu vairumu ļaužu postā un trūkumā. Bagātniekiem jādalās savā pārpilnībā, jābūt žēlsirdīgiem un līdzjūtīgiem, domājot par nelaimīgajiem, kas cieš no dzīvei visnepieciešamāko lietu trūkuma.
Jāizstrādā īpaši likumi, kas noteiktu attieksmi pret šīm bagātības un trūkuma galējībām. Valdības locekļiem, veidojot tautas pārvaldīšanas politiku, jāņem vērā Dieva likumi. Cilvēces vispārējās tiesības ir jāsargā un jāsaglabā.
Valstu valdībām jāpiemērojas Dieva likumiem, kurš visiem garantē taisnīguma ievērošanu. Tas ir vienīgais veids, kā likvidēt bagātību, pārmērības un nožēlojamo, pazemojošo, demoralizējošo nabadzību. Kamēr tas nav padarīts, nevar būt runa par Dieva likuma ievērošanu.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4]

7. Septītais princips – cilvēku vienlīdzība likuma priekšā

"Dieva likumi nav gribas, varas, baudas uzspiešana, bet gan patiesības, saprāta un taisnīguma izpausmes."
Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā; tā varai jābūt absolūtai.
Sodu mērķis nav vis atriebība, bet gan pārkāpumu aizkavēšana.
Valdniekiem jāvalda gudri un taisnīgi; augstmanim, muižniekam un zemniekam ir vienlīdzīgas tiesības uz taisnīgu izturēšanos pret sevi, nedrīkst pieļaut, ka atsevišķiem indivīdiem tiek dotas priekšrocības. Tiesnesis nedrīkst "respektēt augstu stāvošas personas", viņam jābūt likuma kalpam, kas stingri ievēro neitralitātes principu jebkurā tiesas lietā, kuru izskata.
Ja kāds pret jums noziedzas, jums nav tiesību viņam piedot, viņam jāsaņem likumīgais sods, lai nepieļautu līdzīga pārkāpuma atkārtošanos, jo atsevišķa cilvēka ciešanas ir mazāk svarīgas nekā cilvēces vispārējā labklājība.
Kad ikvienā Austrumu un Rietumu pasaules valstī valdīs nevainojams taisnīguma princips, zeme pārtaps par brīnumjauku vietu. Tiks atzīta visu Dieva bērnu cieņa un vienlīdzība, piepildīsies cilvēces solidaritātes un brālības ideāls, un varenā Patiesības Saule apgaismos visu cilvēku dvēseles.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4]

8. Astotais princips - vispārējs miers un esperanto

Tiks nodibināta visu tautību un valdību augstākā tiesa, kur būs pārstāvji no katras valsts un valdības. Šīs dižās padomes locekļi pulcēsies vienotībā. Visi starptautiskie strīdi nonāks šīs tiesas kompetencē, tās uzdevums būs mierīgā ceļā nokārtot visu, kas citkārt varētu kļūt par kara cēloni. Šīs tiesas misija būs novērst karu.
Viens no būtiskākajiem soļiem pretī vispārējam mieram būtu vispasaules valodas ieviešana. Bahāullā ir nolicis cilvēces kalpiem sapulcēties un vai nu izvēlēties kādu no esošajām valodām, vai izvēlēt jaunu. Pirms četrdesmit gadiem tas tika ierakstīts Likumu Grāmatā (Kitab-i-Agdas). Tur norādīts, ka valodu atšķirību jautājums ir visai sarežģīts. Pasaulē ir vairāk nekā 800 valodas, un neviens nespēj tās visas apgūt.
Mūsdienās tautas nav izolētas kā agrāk. Taču, lai justu ciešu saskarsmi ar visu tautu pārstāvjiem, nepieciešams zināt to valodu .
Vispasaules valoda ļautu sazināties ar jebkuru tautu. Tādējādi būtu nepieciešams prast tikai divas valodas – dzimto un vispasaules valodu. Pēdējā ļautu cilvēkam kontaktēties ar jebkuru cilvēku pasaulē.
Nebūtu nepieciešamības pēc trešās valodas. Varētu sarunāties ar jebkuras tautības un valsts pārstāvi bez tulka – cik ērti un kāds atvieglojums visiem!
Esperanto tika radīta tieši ar šādu mērķi; tā ir brīnišķīgs izgudrojums un augsts sasniegums, taču vēl nepieciešams to pilnveidot. Esperanto, kāda tā ir tagad, daudziem šķiet pārāk sarežģīta.
Jāorganizē starptautisks kongress, sapulcinot visu pasaules tautu delegātus gan no Austrumiem, gan Rietumiem. Šajā kongresā jārada valoda, kuru varētu apgūt ikviens, tādējādi katra valsts gūtu no tā labumu.
Kamēr šāda valoda netiks lietota, pasaule turpinās izjust šāda sazināšanās līdzekļa trūkumu.
Valodu atšķirības ir viens no parastākajiem nepatikas un neuzticēšanās iemesliem starp tautām, kuras visvairāk šķir tieši nespēja saprast citai citas valodu.
Ja visi varētu runāt vienā valodā, būtu daudz vieglāk kalpot cilvēcei.
Tāpēc novērtēsim esperanto, jo šī valoda ir sākusi īstenot vienu no būtiskākajiem Bahāullā likumiem un mums jāturpina to attīstīt un pilnveidot.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 17. novembrī]

9. Devītais princips – reliģijas neiejaukšanās politikā

Cilvēka darbībai dzīves laikā ir divi galvenie motīvi – cerība uz atalgojumu un bailes no soda.
Tādējādi šī cerība un šīs bailes būtu jāņem vērā tiem, kas ieņem atbildīgus posteņus valdībā. Viņu pienākums ir, savstarpēji apspriežoties, veidot likumus un rūpēties par to taisnīgu izpildīšanu.
Kārtība pasaulē balstās uz diviem pīlāriem – atalgojumu un atmaksu.
Despotiskas valdības, kuru priekšgalā ir neticīgie, kas nebīstas no garīgās atmaksas, pielieto likumus netaisnīgi un par labu tirānijai.
Nav labāka līdzekļa, lai novērstu apspiešanu, kā šīs divas izjūtas – cerība un bailes. Tām ir gan politisks, gan garīgs iespaids.
Ja likumu pārvaldītāji ņemtu vērā savu lēmumu garīgās sekas un ievērotu reliģiskos principus, "viņi būtu Dieva palīgi reālajā pasaulē, Dieva pārstāvji tiem, kas mīt uz zemes, un Dieva mīlestības vārdā aizstāvētu viņa kalpu intereses tāpat kā savējās." Ja varas pārstāvis apzinās savu atbildību un baidās pārkāpt Dieva likumu, viņa spriedumi ir taisnīgi. Vēl vairāk, ja viņš ticēs, ka viņa rīcības sekas nāks viņam līdzi; vēl aiz zemes dzīves robežām un ka viņš "ko sēs, to pļaus", tad viņš par katru cenu mēģinās izvairīties no netaisnīguma un tirānijas.
Turpretī, ja varas pārstāvis domā, ka viņa atbildība par padarīto beidzas līdz ar viņa dzīvi uz zemes, ja viņš netic un neko nezina par Dieva dāvanām un garīgo prieka valstību, viņš nejutīs tieksmi pieņemt taisnīgu lēmumu, lai iznīcinātu despotismu un netaisnīgumu.
Ja valdnieks apzināsies, ka viņa spriedumus parakstīs Dievišķais Tiesnesis, un atzīstot tos par godīgiem, ļaus viņam ieiet debesu valstībā, – tad viņš noteikti rīkosies, vadoties pēc taisnīguma un godīguma principiem. Raugiet, cik svarīgi, lai valsts ierēdņi būtu reliģiski apgaismoti!
Turpretī garīdzniecībai nav nekā kopēja ar politiku. Reliģiskās lietas nav jāsajauc ar politiskām, īpaši šajā situācijā, kurā atrodas mūsdienu pasaule (jo to intereses nesakrīt).
Reliģija attiecas uz lietām, kas skar sirdi, garu un morāli.
Politika nodarbojas ar dzīves materiālo pusi. Reliģiskajiem skolotājiem nav jājaucas politiskajā sfērā; viņiem jārūpējas par ļaužu garīgo izglītošanu, jācenšas tiem sniegt vērtīgus padomus, tādējādi kalpojot Dievam un cilvēcei; viņiem jātiecas modināt garīgus centienus, vairot ļaužu sapratni un zināšanas, paaugstināt morāli un stiprināt taisnīguma izjūtu.
Tas ir saskaņā ar Bahāullā mācību. Arī Evaņģēlijā ir rakstīts: "Dodiet ķeizaram to, kas ir ķeizaram pienākas, un Dievam to, kas Dievam pienākas!"
Persijā valsts ierēdņu vidū vairāki ir reliģiozi, īsts paraugs pārējiem; pielūdzot Dievu un pildot viņa likumus, tie spriež taisnīgu tiesu un valda godīgi. Taču ir arī tādi, kas nebīstas Dieva, nedomā par savas rīcības sekām, darbojas, savu tieksmju vadīti, tādējādi sagādājot Persijai lielas nepatikšanas un grūtības. Jūs, Dieva sabiedrotie, esiet taisnīguma paraugs! Lai ar Dieva žēlastību pasaule jūsu darbos saskata taisnīgumu un žēlsirdību!
Taisnīgumam nav robežu, tā ir universāla īpašība. Tam jādarbojas visos līmeņos no augstākā līdz zemākajam. Taisnīgumam jābūt svētam un jāņem vērā ikviena cilvēka tiesības. Vēliet citiem tikai to, ko vēlētu paši sev. Tad mēs varēsim baudīt taisnīguma saules spožumu, kas nāks no dievišķā apvāršņa.
Katram ir ierādīta pienācīga vieta, ko tas nedrīkstētu pamest. Vienkāršs strādnieks, kas nodara netaisnību, ir tikpat vainīgs kā slavens tirāns. Mums visiem ir iespēja izvēlēties starp taisnīgumu un netaisnību.
Es ceru, ka ikviens no jums kļūs taisnīgs un virzīs savas domas uz cilvēces vienotību; ka jūs nedarīsiet pāri saviem tuvākajiem un nerunāsiet ļaunu ne par vienu; ka jūs respektēsiet visu ļaužu tiesības un vairāk rūpēsieties par citu interesēm nekā par savām. Tādējādi jūs kļūsiet par dievišķā taisnīguma gaismas nesējiem, darbojoties saskaņā ar Bahāullā mācību, tā diženā vīra mācību, kas savas dzīves laikā izturēja neskaitāmus pārbaudījumus un nežēlīgu vajāšanu, lai rādītu cilvēcei dievišķus tikumus, ļautu jums pārliecināties par gara pārākumu un baudīt dievišķo taisnīgumu.
Viņš savā žēlastībā jūs bagātīgi apveltīs – un tā ir mana lūgšana par jums.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 14. novembrī]

10. Desmitais princips - dzimumu vienlīdzība

Desmitais Bahāullā mācības princips ir dzimumu vienlīdzība.
Dievs visas būtnes ir radījis pāros. Visu triju valstu – cilvēku, dzīvnieku un augu – pārstāvjiem ir divi dzimumi, kas ir pilnīgi vienlīdzīgi.
Augu valstī ir vīrišķie un sievišķie augi; tiem ir vienādas tiesības, un tie ir vienlīdz skaisti, kaut arī varētu sacīt, ka koks, kurš nes augļus, ir pārāks par tādu, kam augļu nav.
Arī dzīvnieku valstī vīrišķajam un sievišķajam ir vienādas tiesības, un tie bauda savas sugas priekšrocības.
Tātad mēs pārliecinājāmies, ka abās zemākajās valstīs nav vērojams viena dzimuma pārākums pār otru. To nevar sacīt par cilvēku sabiedrību; tajā sieviešu dzimums tiek uzskatīts par zemāku, tam tiek liegtas dažas tiesības un privilēģijas. Šis apstāklis ir saistīts nevis ar dabu, bet ar izglītību. Dievišķajā radīšanas plānā šī atšķirība nav paredzēta. Dieva priekšā abi dzimumi ir vienlīdzīgi. Tad kāpēc gan viens dzimums pasludina otru par zemāku, ierobežojot tā tiesības, it kā Dievs tam būtu devis pilnvaru tā rīkoties? Ja sievietēm būtu tādas pašas izglītības iespējas kā vīriešiem, tad mēs pārliecinātos par abu dzimumu vienlīdz lielām spējām.
Savā ziņā sieviete ir pārāka par vīrieti. Viņa ir maigāka, atvērtāka uztverei, apveltīta ar spēcīgāku intuīciju.
Nav noliedzams, ka pašlaik sievietes vairākās sfērās atpaliek no vīriešiem, lai arī šāda situācija ir izveidojusies izglītības iespēju trūkuma pēc un ir pārejoša. Dzīvības turpināšanas ziņā sievietei ir lielāka vara nekā vīrietim, jo par savu esamību tam jāpateicas viņai.
Izglītotas sievietes bērni saņems labu izglītību. Gudras mātes bērni tiks uzvesti uz gudrības ceļa. Reliģioza māte mācīs savus bēr-nus mīlēt Dievu. Tikumīga māte vedīs savus bērnus pa tikumu ceļu.
Tātad, kāda būs namā paaudze, atkarīgs no tā, kādas šodien ir mātes. Vai sievietes tādējādi nenes visaugstāko atbildību? Vai šāda uzdevuma izpildīšanai viņām nav jādod visas iespējamās priekšrocības?
Dievs nekādā ziņā nevarētu būt mierā ar to, ka tik svarīgai būtnei kā sieviete ir jācieš no izglītības trūkuma, kas tai neļauj pilnībā iegūt sava lielā dzīves uzdevuma veikšanai nepieciešamās īpašības. Dievišķā taisnīguma princips pieprasa vienlīdz ievērot abu dzimumu tiesības, jo neviens no tiem nav augstāks Dieva priekšā. Paaugstināšana atkarīga nevis no dzimuma, bet no sirds šķīstības un skaidrības. Cilvēciskie tikumi vienlīdz piemīt abiem dzimumiem.
Sievietēm ir jātiecas pēc lielākas pilnības, lai ikvienā jomā sasniegtu vīriešu panākumus un attīstītu savas spējas arī tajās sfēras, kurās tagad atpaliek; tādējādi vīrietim būtu jāatzīst sievietes spēju vienlīdzība.
Eiropā sievietes ir panākušas vairāk nekā Austrumos, taču arī viņām vēl ir daudz darāmā! Mācību semestra beigās studentiem ir jākārto eksāmens, kura rezultāts apliecina to zināšanas un spējas. Tāpat būs arī ar sievietēm: viņu darbi rādīs viņu varu, un nebūs vajadzības to sludināt vārdos.
Es ceru, ka Austrumu sievietes, tāpat kā viņu Rietumu māsas, strauji ies pa progresa ceļu, līdz cilvēce sasniegs pilnību.
Dieva dāsnums ir domāts visiem un jebkuram dod spēku mainīties uz labu. Kad vīrieši atzīs sieviešu vienlīdzību, tām nebūs jācīnās par savām tiesībām. Dzimumu vienlīdzība ir viens no Bahāullā principiem.
Sievietēm jāpieliek vislielākās pūles, lai iegūtu gara spēku un izkoptu gudrības un svētuma tikumus, līdz to centieni vainagosies panākumiem un cilvēce kļūs vienota. Viņām dedzīgi jāstrādā Bahāullā mācības izplatīšanā, lai dievišķā gaisma apņem visu ļaužu dvēseles.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 18. novembrī]

11. Vienpadsmitais princips – Svētu Gara spēks

Bahāullā mācībā ir sacīts: "Cilvēks spēj attīstīties, vienīgi pateicoties Svētā Gara spēkam, jo cilvēka spējas ir ierobežotas, bet dievišķais spēks bezgalīgs." Ielūkojoties vēsturē, mēs nonākam pie secinājuma, ka visus patiesi izcilos cilvēkus, kas darījuši labu cilvēcei, mudinājuši ļaudis mīlēt labo un ienīst ļauno un veicinājuši progresu, ir iedvesmojis Svētais Gars.
Dieva pravieši lielākoties netika studējuši filozofijas skolās; bieži vien tie bija zemas izcelsmes šķietami neizglītoti un pasaules acīs nenozīmīgi ļaudis, daži pat neprata lasīt un rakstīt.
Tas, kas šos izcilos cilvēkus pacēla pāri citiem, un ļāva tiem kļūt par Patiesības skolotājiem, bija Svētais Gars. Pateicoties tā varenajai iedvesmai, viņu ietekme uz cilvēci bija dziļa un pamatīga.
Salīdzinājumā pat visgudrāko filozofu ietekme ir niecīga, kaut arī tiem bija dziļas zināšanas, jo tos neiedvesmoja Svētais Gars.
Platona, Aristoteļa, Plīnija vai Sokrāta neparastais intelekts neietekmēja ļaudis tik spēcīgi, ka viņi būtu gatavi ziedot dzīvību šo filozofu mācību dēļ, turpretī daži pavisam vienkārši cilvēki tā aizkustināja ļaužu prātus, ka tūkstošiem cilvēku labprātīgi upurēja sevi, lai apliecinātu viņu teiktos vārdus, jo šie vārdi bija dievišķā gara iedvesmoti. Jūdejas un Izraēlas pravieši, Elia, Jeremijs, Jesaja un Ecekiels bija vienkārši ļaudis, tāpat arī Jēzus Kristus apustuļi.
Pēteris, galvenais starp apustuļiem, mēdza savu lomu sadalīt septiņās daļās, katru dienu izlietojot vienu daļu, un, nonācis pie septītās, zināja, ka ir sabata diena. Padomājiet! Un pēc tam palūkojieties uz viņa stāvokli pēc kāda laika: kādus augstumus viņš sasniedza, pateicoties Svētā Gara darbībai viņā!
Svētais Gars ir cilvēka dzīves virzītājs. Tas, kurš iegūs spēku, ko dāvā gars, spēj ietekmēt visus, ar kuriem nonāk saskarsmē.
Pat lielākie filozofi bez gara ir bezspēcīgi, to dvēseles ir nedzīvas un sirdis sastingušas. Kamēr Svētais Gars nav iemājojis to dvēselēs, tie nespēj paveikt neko labu. Neviena filozofiskā sistēma nav spējusi uzlabot ļaužu paradumus un tradīcijas. Mācīti filozofi, kurus neapgaismoja Svētais Gars, bieži vien bija netikumīgi cilvēki, kuru skaistajiem vārdiem nesekoja darbi.
Atšķirību starp gara filozofiem un pārējiem rāda viņu dzīve. Garīgais skolotājs apliecina savu ticību vai mācību, pats dzīvodams tā, kā iesaka dzīvot citiem.
Vienkāršs, neizglītots cilvēks, ko iedvesmojis Svētais Gars, ir spēcīgāks par jebkuru augstdzimušu, izcilu zinātnieku, kuram trūkst šīs iedvesmas. Tas, ko izglītojis Svētais Gars, ar laiku var gādāt, lai garu saņem citi.
Es lūdzos, lai jūs saņemtu Svētā Gara izglītību un kļūtu par tiem, kas izglīto citus. Garīga cilvēka dzīve un uzskati jau paši par sevi māca tos, kas viņu pazīst.
Nedomājiet par savām ierobežotajām spējām, mājojiet debesu valstības labklājībā! Domājiet par Jēzus Kristus ietekmi uz viņa apustuļiem un to kopējo ietekmi uz pasauli. Svētais Gars deva šiem vienkāršajiem ļaudīm spēju izplatīt prieka vēsti!
Lai jūs visi saņemtu dievišķo palīdzību! Neviena cilvēka spējām nav robežu, ja to vada Dieva gars!
Zemei pašai nav dzīvības spēka, tā ir kaila un sausa, ja saule un lietus to nepadara auglīgu, tomēr zemei nav jāgaužas par savu nespēku.
Lai jums tiktu dota dzīvība! Lai dievišķās žēlsirdības lietus un Patiesības Saules siltums padara auglīgus jūsu dārzus un tajos krāšņi uzplaukst daudz brīnišķīgu mīlestības ziedu! Beidziet domāt par savu ierobežoto patību un pievērsieties mūžīgajai gaismai! Tad jūsu dvēseles pilnībā saņems gara dievišķo spēju un dievišķās pārpilnības svētību.
Ja jūs tam būsiet gatavi, tad kļūsiet par gaiši degošu liesmu, ceļa zvaigzni, augļu koku, kas, spīdot žēlastības saulei un, skanot svētīgajām prieka vēstīm, pasaules tumsu un ciešanas vērtīs gaismā un priekā.
Tā var izskaidrot Svētā Gara spēku, un es lūdzos, lai tas tiktu jums bagātīgi dāvāts.


[Parīzē, Avenue de Camoens 4, 1912.g. 28. novembrī]

12. Svētā Gara spēks

Mūsu tikšanās reizēs un kopējās sarunās jūs esat iepazinušies ar šīs mācības principiem un tās īsteno dabu. Jums bijis lemts visu to uzzināt, taču daudzi vēl nav guvuši apgaismību un grimst maldos. Viņi gandrīz neko nav dzirdējuši par šīs mācības lielo un vareno mērķi, viņu zināšanas galvenokārt balstās uz baumām, nevis uz patiesību. Viņu ticības pamats nav Bahāullā mācība. Tajā, kas viņiem sacīts, nenoliedzami ir zināma daļa patiesības, taču lielākoties informācija, ko viņi saņem, nav precīza.
Svētās Dieva mācības īstenie principi ir tie vienpadsmit likumi, kurus es jums izklāstīju un rūpīgi citu pēc cita izskaidroju.
Jūsu pienākums ir dzīvot un darboties saskaņā ar Bahāullā mācības likumiem, lai ikviens varētu jūsu dzīvē un darbos redzēt apliecinājumu tam, ka jūsu esat svētās pilnības sekotāji.
Pūlieties, lai šī dižā mācība aptvertu visu zemeslodi un garīgums ieplūstu ļaužu dvēselēs!
Jūs stiprinās Svētā Gara elpa un, lai arī daudzi stāsies jums pretī, tie jūs neuzveiks!
Kad Kristum galvā uzlika ērkšķu vainagu, viņš zināja, ka ir paaugstināts pāri visas pasaules diadēmām, ka visi pasaulīgie kroņi, lai cik spoži, vareni un krāšņi tie nebūtu, pielūgsmē nolieksies ērkšķu kroņa priekšā! Ar šo skaidro un noteikto apjausmu viņš runāja, teikdams: "Man pieder visa vara kā debesīs, tā arī uz zemes" (Sv. Mateja ev., XXVIII, 18.).
Es saku jums – paturiet to savās sirdīs un savos prātos! Patiesi, jūsu gaisma aptvers visu pasauli, un jūsu garīgums ietekmēs notikumu gaitu. Jūs kļūsiet pasaulei par aizdegtām lāpām. Nebaidieties un nekrītiet izmisumā, jo jūsu gaisma izkliedēs visbiezāko tumsu. Es jums paužu Dieva doto solījumu. Celieties un kalpojiet Dieva varenībai!


[Parīzē, Rue Greuze 15, 1912.g. 1. decembrī]

13. Pēdējā tikšanās

Kad es nesen pirmo reizi ierados Parīzē, es raudzījos apkārt ar lielu interesi un savā prātā salīdzināju šo brīnumjauko pilsētu ar lielu dārzu.
Rūpīgi un uzmanīgi es pārbaudīju augsni tajā un nospriedu, ka tā ir ļoti laba un spēj diedzēt stingru un ciešu ticību, jo dievišķās mīlestības sēkla ir tajā iekaisīta.
Dievišķīgās žēlastības mākoņi ir sūtījuši tai lietu, un Patiesības Saule dāvājusi siltumu jaunajiem asniem, un šodien mēs varam vērot, ka jūsos dzimst ticība. Sēkla, kas kaisīta zemē, ir sākusi dīgt, ik dienu varēs vērot augšanu. Bahāullā valstības velte nesīs īsteni bagātu ražu!
Uzklausiet! Es jums nesu prieka un laimes vēstis. Parīze taps par rožu dārzu! Tajā uzziedēs visbrīnišķīgākās puķes, un to smarža izplatīsies visās zemēs. Kad es domāju par Parīzi nākotnē, es redzu to Svētā Gara gaismas appludinātu! Patiesi, tā diena aust, kad Parīzi apņems slavas spožums un Dieva žēlastība un laipnība kļūs redzama ikvienai dzīvai būtnei.
Neļaujiet savām domām kavēties tagadnē, bet gara acīm raugieties nākotnē, jo Dieva Gars patiesi mīt jūsos!
Kopš manas ierašanās – pirms dažām nedēļām – te var just garīguma pieaugumu. Sākumā tikai daži nāca pie manis, lai saņemtu gaismu, taču manas neilgās uzturēšanās laikā to skaits šeit ir audzis un divkāršojies. Tas šķiet daudzsološi.
Kad Kristus tika sists krustā un atstāja šo pasauli, viņam bija tikai daži mācekļi un pavisam nedaudz sekotāju, bet, tā kā viņš kalpoja patiesībai, kāds šodien ir viņa dzīves guvums! Viņš ir apgaismojis pasauli un devis dzīvību pamirušajai cilvēcei. Pēc tam, kad viņš tika debesīs, viņa veikums arvien pieauga, viņa sekotāju dvēseles tapa arvien gaišākas un to svētās dzīves dvaša izplatījās malu malās. Tagad Parīzē, lai slavēts Dievs, norisinās kas līdzīgs. Daudzas dvēseles ir pievērsušās Dieva valstībai un veltījušas sevi vienotībai, mīlestībai un patiesībai.
Centieties darboties tā, lai Abha labestība un žēlastība aptver visu Parīzi. Jums palīdzēs Svētais Gars, jūsu sirdīs mirdzēs debesu valstības gaisma un Dieva svētie eņģeļi jūs stiprinās un atbalstīs. Tad no sirds pateicieties Dievam, ka jums ir dota šī augstākā dāvana! Pasaules lielākā daļa grimst miegā, bet jūs esat modināti. Daudzi ir akli, bet jūs – redzīgi.
Jūs esat saklausījuši Dieva valstības aicinājumu. Lai slava Dievam – jūs esat no jauna dzimuši un kristīti Dieva mīlestības ugunī; jūs bijāt iemesti dzīves jūrā, bet atdzimāt ar mīlestības garu!
Saņēmuši tādu labvēlību, esiet pateicīgi Dievam un nekad nešaubieties par viņa labestību un mīlošo gādību, bet ticiet valstības dāsnumam. Pulcējieties vienkopus brālīgā mīlestībā un esiet gatavi atdot savu dzīvību viens par otru, un ne tikai par to, kurš jums dārgs, bet par jebkuru cilvēku saimes locekli. Uzlūkojiet visus cilvēkus kā vienu ģimeni, kā Dieva bērnus, – tad jūs nesaskatīsiet nekādas atšķirības starp tiem.
Cilvēci varētu salīdzināt ar koku, kuram ir zari, lapas, pumpuri un augļi. Uzskatiet visus ļaudis par ziediem, lapām vai pumpuriem šajā kokā un palīdziet ikvienam apjaust Dieva dāvanas un priecāties par tām. Dievs nevienu neaizmirst. Viņš mīl ikvienu.
Vienīgā īstā atšķirība starp cilvēkiem ir tā, ka tie atrodas dažādās attīstības pakāpēs. Daži nav pilnīgi – tie jāved uz pilnību. Daži guļ – tie jāpamodina, daži ir nevarīgi – tie jāuzmundrina, taču ikviens ir Dieva bērns. Mīliet tos visus no sirds; neviens nav svešinieks citiem, visi ir draugi. Šovakar es atnācu atvadīties no jums, taču paturiet prātā to, ka, lai arī mūsu ķermeņi tiks šķirti, garā mēs vienmēr būsim kopā.
Es ieslēdzu ikvienu no jums savā sirdī un nekad neaizmirsīšu – un ceru, ka neviens no jums neaizmirsīs mani.
Es, būdams Austrumos, un jūs šeit, Rietumos, – centīsimies ar visu sirdi un dvēseli, lai pasaule taptu vienota, lai visas tautas kļūtu kā viena un visa zeme kā viena valsts, jo Patiesības Saule visus apmirdz vienādi.
Visi Dieva pravieši nāca pasaulē, lai kalpotu šim lielajam ideālam.
Raugiet, kā Ābrahāms centās tautai nest ticību un mīlestību, kā Mozus mēģināja ar saprāta likumiem vienot ļaudis, kā Kristus gāja nāvē, lai tumsas pārņemtajā pasaulē nestu lielo mīlestību un gaismu, kā Muhameds mēģināja vienot un samierināt tās atsevišķās necivilizētās ciltis, starp kurām pats dzīvoja! Visbeidzot, Bahāullā četrdesmit gadus cieta tā paša mērķa labā – lai izplatītu mīlestību starp cilvēku bērniem, – un pasaules miera un vienotības labā Babs ziedoja dzīvību.
Tāpēc sekojiet šo dievišķo būtņu piemēram, dzeriet no viņu strūklakas, topiet viņu gaismas apmirdzēti, esiet Dieva žēlastības un mīlestības liecinieki pasaules acīs! Esiet pasaulei kā lietus un svētīgie mākoņi, kā Patiesības Saule; kļūstiet piederīgi debesu armijai – un jūs iekarosiet siržu pilsētu.
Pateicieties Dievam, ka Bahāullā ir devis mums cietu pamatu un stingru balstu! Viņš sirdis neatstāja skumju varā, viņa svētās spalvas rakstītais nes mierinājumu visai pasaulei. Viņa vārdi bija patiesības vārdi, un viss, kas pretrunā ar viņa mācību, ir maldi. Galvenais viņa darbības mērķis bija iznīcināt robežas un atšķirības.
Bahāullā mantojums ir labestības lietus, Patiesības Saule, dzīvības ūdens, Svētais Gars. Tādēļ atveriet savas sirdis, lai saņemtu viņa brīnumaino varu, un es lūgšos, lai jums tas tiek dots.
Tagad es saku – uz redzēšanos!
To es saku tikai jūsu ārējām būtnēm. Es to nesaku jūsu dvēselēm, jo mūsu dvēseles vienmēr būs kopā.
Esiet mierīgi un pārliecināti, ka dienu un nakti es pie vērsīšos Abha valstībai, aizlūdzot par jums, lai ar katru dienu jūs kļūtu labāki un svētāki, tuvinātos Dievam un saņemtu viņa mīlestības gaismu.


[Londonā, St. Martin's Lane, 1913.g. 12. janvārī]

14. Abdulbahā uzruna draugu saieta namā Londonā

Apmēram pirms tūkstoš gadiem Persijā tika nodibināta biedrība, ko nodēvēja par Draugu biedrību, un kas pulcējās, lai klusumā vienotos ar Visuvareno.
Viņi iedalīja dievišķo filozofiju divās daļās. Viena daļa ir tā, kuru var apgūt lekcijās un studijās skolās un augstskolās. Otra filozofijas daļa ir tā, ko sludina apgaismotie jeb iekšējās gaismas nesēji. Šīs filozofijas studijas notiek klusumā, meditējot un pievēršoties gaismas avotam; gaisma, kas nāk no visa esošā centra, atstaro Dieva valstības noslēpumus šo ļaužu sirdīs. Visas dievišķās problēmas tika atrisinātas ar šīs apgaismības spējas palīdzību.
Draugu biedrība Persijā kļuva ļoti varena; šādas biedrības tur pastāv vēl šodien. To vadītāji ir sarakstījuši daudzas grāmatas un vēstules. Savās sanākšanās tie sēž klusumā un nododas pārdomām. Viņu vadītājs piedāvā kādu tēmu un saka sanākušajiem: "Jums jāmeditē par šo jautājumu." Tad, atbrīvojuši savu prātu no visa pārējā, tie sēž un gremdējas pārdomās, un drīz vien tiem atklājas atbilde. Ar šādas apgaismības palīdzību ir iespējams atrisināt daudzus sarežģītus jautājumus.
Lūk, daži svarīgākie jautājumi, kas kļūs skaidri, Patiesības Saulei apgaismojot ļaužu prātu: cilvēka gara pastāvēšana; gara dzimšana un pārdzimšana no šīs pasaules dievišķajā; gara iekšējā dzīve un tā liktenis pēc ķermeņa nāves.
Viņi meditē arī par aktuālajiem zinātnes jautājumiem, tādā veidā risinot arī tos.
Šie ļaudis, kurus dēvē par iekšējās gaismas sekotājiem, iegūst augstāko varu un pilnībā atbrīvojas no aklām dogmām un atdarināšanas, viņu izteikumus visi ņem vērā; viņi paši sevī atklāj visus noslēpumus.
Ja viņi nonāk pie kāda atrisinājuma ar iekšējās gaismas palīdzību, viņi pieņem to un vēlāk dara zināmu citiem; pretējā gadījuma viņi to uzskatītu par aklu imitāciju. Viņi spēj sasniegt tādus augstumus, ka savās domās skar dievišķā būtību, dievišķo atklāsmi, Dieva Izpausmi šajā pasaulē. Ar gara spēju tie atrisina visus dievišķos un zinātniskos jautājumus.
Bahāullā ir teicis, ka Dieva zīme ir ikvienā parādībā; kontemplācija ir intelekta zīme un klusums ir kontemplācijas zīme, jo cilvēks nespēj vienlaicīgi nodarboties ar divām lietām – vienlaicīgi runāt un meditēt.
Ir pats par sevi saprotams, ka meditējot cilvēks sarunājas ar savu garu. Šajā prāta stāvoklī viņš jautā savam garam un tas atbild; atspīd gaisma un atklājas būtība.
Nevar attiecināt vārdu "cilvēks" uz būtni, kuri nepiemīt spēja gremdēties sevī; bez tās ikviens ir līdzīgs dzīvniekam, pat zemāks par to.
Ar spēju gremdēties sevī cilvēks iemanto mūžīgo dzīvību; ar tās palīdzību viņš saņem Svētā Gara dvašu – gara dāvanas atklājas pārdomās un meditācijā.
Gremdējoties sevī, cilvēks pilnveido un stiprina savu garu; tādā veidā viņam atklājas tas, kas līdz šim bijis slēpts. Tādā veidā viņš saņem dievišķo iedvesmu un debesu barību.
Meditācija ir atslēga, kas atdara durvis uz noslēpumu. Gremdējoties sevī, cilvēks abstrahējas, attālinās no visām ārējām parādībām, spēj atklāt visu lietu un parādību noslēpumu. Lai to saprastu, iedomājieties, ka cilvēkam piemīt divas redzes: kad darbojas iekšējā redze, cilvēks neredz, kas notiek ārpusē.
Meditācijas spēja padara cilvēku brīvu no dzīvnieciskās dabas, padara skaidru lietu būtību, ļauj cilvēkam nonākt saskarsmē ar Dievu.
Ar meditācijas palīdzību no neredzamās sfēras tiek pārraidīta zinātne un māksla. Tā padara iespējamus atklājumus un palīdz veikt grandiozus pasākumus; tā nodrošina valdību sekmīgu darbu. Pateicoties šai spējai, cilvēks iekļūst Dieva valstībā.
Un tomēr dažas domas cilvēkam nav vajadzīgas; tās kā viļņi rada jūrā veltīgu kustību. Taču, ja meditācija nāk no iekšējās gaismas un dievišķām īpašībām, tā ir labdarīga.
Meditācijas spēju varētu salīdzināt ar spoguli: ja to noliek pasaulīgo lietu priekšā, tas atspoguļo tās. Ja cilvēka gars ir aizņemts ar pasaulīgajām lietām, tas saņems informāciju tieši par tām.
Taču, pavēršot gara spoguli pret debesīm, jūsu sirdīs atspoguļosies debesu zvaigznāji un Patiesības Saules stari, un jūs iemantosiet debesu tikumus.
Tāpēc vērsīsim šo spēju pareizā virzienā – uz Dieva Sauli, nevis uz pasaulīgajām lietām, – lai mēs tādējādi atklātu viņa valstības noslēpumus, izprastu Bībeles alegorijas un Gara aizklātās norises.
Kaut mēs patiesi kļūtu par spoguļiem, kas atstaro dievišķumu, kaut mēs kļūtu tik skaidri, ka atspoguļotu debesu zvaigznes!


[Londonā, Cadogan Gardens 97., 1912.g. 26. decembrī]

15. Jautājumi un atbildes

Vai lūgšanai jākļūst par darbību?
Abdulbahā: Jā. Bahai ticības izpratnē māksla, zinātne un jebkura veida amats tiek uzskatīti par pielūgsmi. Cilvēks, kurš izgatavo piezīmju papīru kvalitatīvi, pēc labākās sirdsapziņas, pieliekot visas savas spējas, slavina Dievu. Īsi sakot, visas pūles, kas nāk no sirds un ko rosina augstāki motīvi un tieksme kalpot cilvēcei, ir pielūgsmes veids. Pielūgt Dievu nozīmē kalpot cilvēcei un apmierināt cilvēku vajadzības. Kalpošana ir lūgšana. Ārsts, kas rūpīgi un ar mīlestību kopj slimos, būdams brīvs no aizspriedumiem un ticēdams cilvēces solidaritātei, slavina Dievu.


Kāds ir mūsu dzīves mērķis?
Abdulbahā: Iemantot tikumus. Mēs nākam no zemes; kāpēc mēs tikām pārcelti no minerālu valsts uz augu valsti un no augu valsts uz dzīvnieku valsti? Lai katrā no tām mēs sasniegtu pilnību, lai iegūtu minerāla labākās īpašības, lai apgūtu spēju augt kā augiem, lai iegūtu dzīvnieka instinktus un spēju redzēt, dzirdēt, saost, orientēties pēc taustes un garšas un tad no dzīvnieku valsts lai pārietu cilvēku pasaulē, iemantojot saprātu, izgudrošanas spējas un gara spēku.


Kas ir ļaunums?
Abdulbahā: Ļaunums ir nepilnīgums. Grēks ir cilvēka stāvoklis zemākajā pasaulē, jo dabā pastāv tādi trūkumi kā netaisnība, apspiešana, naids, nesaskaņas, konflikti; šie trūkumi raksturo dabas zemāko stāvokli. Tie ir pasaules grēki, tā koka augļi, no kura tos noplūca Ādams. Izglītības gaitā mums būtu jāatbrīvojas no šīm nepilnībām. Dieva pravieši tika sūtīti un svētās grāmatas tika sarakstītas tādēļ, lai cilvēks varētu tapt brīvs. Tāpat kā viņš piedzimst šajā nepilnīgajā pasaulē no mātes miesām, tā arī viņš piedzimst gara pasaulē cuar dievišķo izglītību. Piedzimstot materiālajā pasaulē, cilvēks sastop Visumu; piedzimstot gara pasaulē, viņš sastop Dieva valstību.


Vai dvēsele šajā pasaule vairāk attīstās ciešanās vai laimē?
Abdulbahā: Cilvēka prāts un gars attīstās, kad tiek pārbaudīts ciešanās. Jo labāk uzarta zeme, jo labāk uzdīgst sēkla un jo labāka raža gaidāma. Tāpat kā arkls dziļi uzar zemi, attīrot to no nezālēm, tā ciešanas un posts atbrīvo cilvēku no pasaulīgās dzīves nenozīmīgajiem niekiem, līdz viņš sasniedz stāvokli, kurā ir pilnīgi atsvešinājies no tiem un kuru varētu dēvēt par dievišķās laimes stāvokli. Cilvēks, ja tā var sacīt, nav nobriedis – to norūdīs ciešanu uguns. Atskatoties pagātnē, jūs ieraudzīsiet, ka visvairāk ir cietuši izcilākie cilvēki.


Vai tam, kurš attīstījies caur ciešanām, ir jābaidās no laimes?
Abdulbahā: Caur ciešanām cilvēks iemantos mūžīgo laimi, ko viņam neviens neatņems. Kristus apustuļi izgāja cauri ciešanām; viņi ir sasnieguši mūžīgo laimi.


Tātad bez ciešanām laimi nevar iemantot?
Abdulbahā: Lai iemantotu mūžīgo laimi, ir jācieš. Laimīgs ir tas, kurš sasniedzis pašuzupurēšanās līmeni. Laicīgais prieks ir pārejošs.


Vai dvēsele, kas atstājusi ķermeni, spēj sazināties ar tiem, kas vēl dzīvo uz zemes?
Abdulbahā: Saruna var notikt, taču tā nebūs līdzīga mūsu sarunām. Nav šaubu par to, ka augstāko pasauļu spēki sazinās ar mūsu līmeņa spēkiem. Cilvēka sirds ir atklāta iedvesmai; tā ir garīgā komunikācija. Tāpat kā sapnī jūs varat sarunāties ar draugu, bet jūsu lūpas klusē, tā notiek arī gara sarunas. Cilvēks spēj sarunāties pats ar sevi, jautājot sev: "Vai es drīkstu to darīt? Vai būtu ieteicams tā rīkoties?" Līdzīgi mēs sarunājamies ar savu augstāko patību.


[Londonā, Cadogan Gardens 97., 1913.g. 4. janvārī]

16. Četri mīlestības veidi

Kāds spēks ir mīlestība! Tas ir visbrīnišķīgākais, vislielākais no visiem spēkiem.
Mīlestība dod dzīvību nedzīvajam. Aukstā sirdī tā iededz liesmu. Tā vieš cerību tajos, kas to zaudējuši, un iepriecē noskumušo sirdis.
Pasaulē patiesi nav lielāka spēka par mīlestību. Kad cilvēka sirdī deg mīlas liesma, viņš ir gatavs upurēt visu, pat dzīvību. Evaņģēlijā teikts, ka Dievs ir mīlestība.
Mīlestībai ir četri veidi. Pirmā ir mīlestība, kas nāk no Dieva uz cilvēku; tā ir Dieva bezgalīgā žēlsirdība, dievišķais mirdzums un debesu gaisma. Šī mīlestība pasaulei dāvā dzīvību. Tā sniedz cilvēkam fiziskās eksistences iespēju, līdz, pateicoties Svētā Gara dvašai – tai pašai mīlestībai – viņš iemanto mūžīgo dzīvošanu un kļūst par dzīvā Dieva attēlu. Tā ir mīlestības avots radītajā pasaulē.
Otrā ir mīlestība, kas plūst no cilvēka uz Dievu. Tā ir ticība, pieķeršanās dievišķajam, iedvesma, attīstība, ieiešana Dieva valstībā, Dieva dāsnuma saņemšana, dievišķā apgaismība. Šī mīlestība ir filantropijas avots; tā liek cilvēku sirdīm atstarot Patiesības Saules starus.
Trešā ir Dieva mīlestība uz sevi jeb Dieva identitāti. Tā ir viņa skaistuma trans figurācija, viņa atspoguļošanās radītajā pasaulē. Tā ir mīlestības būtība, senā mīlestība, mūžīgā mīlestība. Viens pats šīs Mīlestības stars rada visas pārējās mīlestības.
Ceturtā ir cilvēka mīlestība uz cilvēku. Mīlestību, kas rodas ticīgo dvēselēs, iedvesmo gara vienotības ideāls. Šo mīlestību var iemantot, iepazīstot Dievu, kad dievišķā mīlestība atspoguļojas ļaužu sirdīs. Katrs saskata otra dvēselē dievišķo skaistumu un, sajūtot šo līdzību, iekvēlojas savstarpējā mīlā. Šī mīlestība padarīs ļaudis par viļņiem vienā jūrā, zvaigznēm vienās debesīs un viena koka augļiem. Šī mīlestība piepildīs absolūtās saskaņas ideālu, kļūstot par vienotības pamatu.
Taču dažreiz mīlestība, kas pastāv starp draugiem, nav patiesa, jo ir pakļauta pārvērtībām; tā ir tikai aizraušanās. Vējam uzpūšot, jaunie koki līgojas tam līdzi. Ja vējš pūš no austrumiem, koks noliecas uz rietumiem, bet, vējam pagriežoties uz rietumiem, koks noliecas uz austrumiem. Šāda mīlestība rodas apstākļu sakritības rezultātā. Tā nav mīlestība, tikai biedrošanās; tā mainās.
Šodien divus cilvēkus saista cieša draudzība, bet jau rīt viss var mainīties. Vakar tie bija gatavi mirt viens otra labā, šodien tie izvairās viens no otra! Tā nav mīlestība; tā ir siržu pakļaušanās dzīves nejaušībām. Kad tas, kas izraisījis šo "mīlestību", ir garām, pāriet arī mīlestība; tā nav īsta mīlestība.
Par īstu mīlestību var uzskatīt tikai to četru veidu mīlestību, ko es aplūkoju. 1. Dieva mīlestība pret Dieva identitāti. Kristus sacīja, ka Dievs ir mīlestība. 2. Dieva mīlestība uz saviem bērniem – saviem kalpiem. 3. Cilvēka mīlestība uz Dievu. 4. Cilvēka mīlestība uz cilvēku. Šo četru veidu mīlestība nāk no Dieva. Tie ir Patiesības Saules stari, tā ir Svētā Gara dvesma, tā ir patiesības izpausme.


17. Abdulbahā vēstule
[1913.g. 28. augustā]

Mana mīļotā meita!
Tavu daiļrunīgo un skaisti uzrakstīto vēstuli lasīju dārzā, koka vēsajā paēnā, pūšot vieglam vējiņam. Acu priekšā bija fiziskas baudas avots, un Tava vēstule sagādāja garīgu baudu. Patiesi, tā nebija vēstule, bet gan rožu dārzs, kurā uzplaukušas hiacintes un citi ziedi.
No tās vēsmoja paradīzes saldā smarža, un tās vārdos virmoja dievišķās mīlas dienvidvējš.
Tā kā manā rīcībā nav daudz laika, es sniegšu īsu, noteiktu un izsmeļošu atbildi. Tā būs šāda.
Saskaņā ar Bahāullā mācību sievietes soļo plecu pie pleca ar vīriešiem. Nevienā kustībā tām nav jāatpaliek. Viņu tiesības ir vienlīdzīgas ar vīriešu tiesībām. Viņas ienāks visās politiskās pārvaldes sfērās, visur panākdamas tādu līmeni, kuru uzskatīs par cilvēces augstāko sasniegumu, un piedalīsies visos dzīves procesos. Esi droša! Neuztraucies par apstākļiem pašreizējā brīdī; nepaies necik ilgs laiks, un sievietes slava sasniegs zenītu, jo Bahāullā, svētais no svētajiem, tā ir nolicis! Balsošanas tiesības vēlēšanās ir sieviešu tiesību neatņemama sastāvdaļa, un sieviešu iesaistīšanās visās dzīves sfērās ir nenoliedzams un nediskutējams jautājums. Neviens to nespēj aizkavēt vai stāties tam ceļā.
Taču ir norises, kurās līdzdarboties nav sievietei pieļaujams. Piemēram, laikā, kad valsts gatavojas aizsardzībai pret ienaidnieka uzbrukumu, sievietēm nav jāpiedalās militārajos pasākums. Var gadīties, ka mežonīgas un kareivīgas ciltis uzbrūk valstij, lai nogalinātu tās aizstāvjus; šādos apstākļos aizstāvēties ir nepieciešams, bet noorganizēt un īstenot nepieciešamos aizsardzības pasākumus ir vīriešu, nevis sieviešu uzdevums, jo sieviešu sirdis ir maigas un nespēj izturēt asinsizliešanas šausmas, pat ja tā notiek aizstāvēšanās nolūkā. Šādās un līdzīgās lietās sievietēm nevajadzētu piedalīties.
Attiecībā uz Taisnīguma Nama izveidošanu Bahāullā vēršas pie vīriešiem. Viņš saka: "Taisnīguma Nama vīri!"
Taču, kad jāievēl tā locekļi, sieviešu balsstiesības nav apstrīdamas. Sasniegušas savas attīstības augstāko pakāpi, sievietes, atkarībā no laika un vietas, un savām iespējām, iegūs lielas privilēģijas. Šai ziņā vari būt droša. Viņa gaišība Bahāullā ir daudz darījis sieviešu jautājumā, un viņu tiesības un privilēģijas ir viens no būtiskākajiem Abdulbahā principiem. Esi mierīga! Nepaies ilgs laiks, un vīrieši sacīs sievietēm: "Esiet svētītas! Esiet svētītas! Jūs patiesi esat visaugstākās atzinības vērtas! Jūs esat pelnījušas, ka jūsu galvu rotā mūžīgās slavas vainags, jo zinātnē un mākslā, tikumos un sasniegumos jūs stāvat līdzās vīrietim, taču sirds maigumā, žēlsirdībā un līdzjūtībā jūs esat pārākas."